23 gadus pēc Talsu traģēdijas valsts samaksās 15 000 eiro kaitējuma atlīdzību cietušajam

Izpildot tiesas spriedumu, valdība otrdien nolēma piešķirt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD) 15 375 eiro, lai segtu kaitējuma atlīdzību 1997.gadā Talsu traģēdijā cietušajam.

Finanšu ministrijai līdzekļus piešķirs no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Lieta tiesā tika saņemta 2015.gada 27.februārī. Savukārt šogad februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa nosprieda piedzīt no Latvijas valsts Iekšlietu ministrijas VUGD personā par labu Mārim Haselbaumam atlīdzību par nemantisko kaitējumu 15 000 eiro apmērā un tiesāšanās izdevumus 375 eiro. Tiesa gan noraidīja prasību daļā par 185 000 eiro piedziņu.

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums 11.martā ir stājies likumīgā spēkā.

IeM norāda, ka līdzšinējā tiesu prakse citās Talsu traģēdijas lietās ir nemainīga, proti, piedzenot no Latvijas VUGD personā atlīdzību par morālo kaitējumu 30 550 eiro līdz 76 376 eiro apmērā. Summa bijusi atkarīga no kaitējuma smaguma un iegūtās invaliditātes.

IeM norāda, ka lietā jau sākotnēji nebija strīda, ka ar sekām, kas iestājās 1997.gadā Talsos organizētajos ugunsdzēsēju un policijas svētkos, kuros smagus miesas bojājumus guva Haselbaums, ir nodarīts morālais kaitējums, par ko pienākas atlīdzība, un ka atbildība par notikušo jāuzņemas valstij VUGD personā. Šajā daļā VUGD pieteikumu atzina un lūdza noteikt atlīdzinājumu pēc tiesas ieskata.

Kā tas viss bija, 2006. gada 3. jūlijā portālā “Repiblika.lv” aprakstīja Elīna Starostniece:

28. jūnijs, 1997. gads — Talsi vairs nebūs iepriekšējie

Kopš tās šausmīgās dienas, kad policijas un ugunsdzēsēju svētkos no aptuveni 20 metru augstuma, notrūkstot autopacēlāja grozam, bojā gāja deviņi un tika ievainots 21 bērns un pieaugušais, aprit deviņi gadi. Tobrīd divpadsmitgadīgais Aldis Āboliņš atradās liktenīgajā grozā, tagad viņš hokeja kluba Rīga2000 rindās gatavojas jaunajai sezonai.Saturs turpināsies pēc reklāmas

Aldis ir viens no tiem, kas piekrita sarunai. Citiem pārdzīvotais bijis pārāk smags… “Negribas to vairs atsaukt atmiņā. Ļoti žēl par to runāt. Grūti ir visiem, jo tas notikums mums ir īpašs,” saka māte, kas todien pazaudēja savu pusauga puiku. Jūtams, ka mātei telefonsarunas otrā galā acīs sariešas asaras. Viņa interviju atsaka… Vai talsenieki izsāpējuši tās melnās dienas sāpi?

Piebāztais grozs

Šā gada jūnija trešdiena Talsos ir karsta. Līdz memoriālam mūs pavada kalna galā pie luterāņu baznīcas satikts laipns un smaidīgs puisis. “Agrāk pie memoriāla katru dienu lika ziedus, sveces, tagad vairs ne, ļoti reti,” viņš stāsta. Talsu traģēdijai bija dažādas sekas. Viena no tām — gandrīz gadu pēc notikuma luterāņu baznīcas paspārnē tika dibināts sieviešu un bērnu krīžu centrs.

Pa plato ielu, kuras vidū reiz kā svētku atrakcija stāvējis no Rīgas atvestais autopacēlājs, tagad brauc automašīnas. Talsenieki iet ikdienas gaitās, runājās pa telefonu, dodas uz veikaliem. Laukuma stūrī ar dzelteno līniju, kas uzvilkta uz asfalta, norobežots memoriāls — autopacēlāja strēles formā ar mūžzaļiem augiem un rozā krāsu.

“Sākumā ar strēli mūs uzcēla augšā. Te jau neko īpašu nevar redzēt — tikai kokus. Augšā kādu laiku grozs šūpojās. Varbūt kāds to kustināja. Kad grozs krita, cilvēki sāka kliegt… neko vairs neatceros,” stāsta hokejists Aldis Āboliņš, ar kuru tikšanos sarunājam tā paša laukuma stūrī. Viņam jau ir 21 gads, un garā auguma puisis todien bijis maziņš, maziņš.

“Mēs ar draugiem staigājām pa pilsētu un nezinājām, ka šeit kaut kas notiek. Sākumā aizgājām līdz ezeram, tur bija dažādi paraugdemonstrējumi. Tad braukājām ar policijas mašīnu, varējām sēdēt iekšā un vizināties. Citi pirms tam jau bija izmantojuši autopacēlāju, nodomājām — arī mums jāpamēģina,” stāsta Aldis.

Notikumu aculieciniece Inese Makstniece atminas: “Mans puika un meita arī devās uz autopacēlāju… (vēlāk Inese paskaidro, ka tie ir māsas bērni). Tas grozs bija tik piebāzts! Redzēju, kā viens ugunsdzēsējs savu dēlu pēdējā brīdī izķeksēja no tā ārā. Skaļi kliedzu, vai tik daudz cilvēku tur iekšā drīkst būt? Kā ļaudis uz mani paskatījās!… Bet drīz jau tas notika…”

Inese dziļi ievelk elpu. Viņa un Aldis ir vienīgie, kas palīdz nokļūt deviņus gadus vecajā pagātnē. Pārējie traģēdijā iesaistītie intervijas atsaka. Ir pārāk smagi.

Inese atkal dziļi ievelk elpu. “Vispirms notrūka vieni stiprinājumi, grozs sasvērās, cilvēki izkrita ārā. Tad grozs pāris cilvēkiem uzkrita virsū… Meklējām savu puiku… Tur tādu padsmitgadīgu puiku pelēkās biksēs bija pieci…” Uz īsu brīdi iestājas klusums. Neviens no šiem puišiem nebija Ineses māsas dēls — viņi ar draugu abi bija pārbijušies un aizmukuši mājās.

Aldis pēc groza kritiena attapies kādas mašīnas aizmugurējā sēdeklī, kad kāds vīrietis viņu vedis uz slimnīcu: “Cēlos, viņš mani nospieda atpakaļ pie zemes, un es atkal izslēdzos. Man bija iesprāgusi galvaskausa pirmā kārta. Laikam galva bija asiņaina, nezinu, daudz vai nedaudz.” Pirmie brīži slimnīcā bija nepatīkami: “Sākumā cilvēku bija daudz, panika. Es neko neredzēju sev apkārt, atceros, ka gulēju uz grīdas, bērni apkārt kliedza. Vairāk neatceros. Viss melns.” Pie Alda drīz atnācis tēvs, kas no citiem uzzinājis par notikušo, tad Aldis pārnests uz palātu.

“Es aizgāju pie māsas un teicu, lai viņa iedod man šņabi,” saka Inese. Māsas vīrs, kurš slimnīcā strādā par elektriķi, aizgājis uz slimnīcu un mājas pārnācis vēlu vakarā: “Slimnīcā viņš bija palīdzējis, cēlis, nesis… Stāstīja par redzēto… Par laimi, slimnīca bija gatava sniegt palīdzību.” Negadījumā varēja ciest arī pati aculieciniece: “Vēl mazliet strēle būtu pagriezusies, un tā būtu man uzkritusi virsū.” Pēc notikušā viņa nav varējusi gulēt trīs naktis. Talsu slimnīca toreiz pāris dienās iztērēja visus savus zāļu resursus un karstajā laikā radās jaunas rūpes — kā palātās nodrošināt vēsumu?

Kas bija vainīgie?

Talsu traģēdijā iesaistītie autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs tika notiesāti ar reālu brīvības atņemšanu — attiecīgi uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem un uz trim gadiem. No soda izciešanas viņi tika atbrīvoti atbilstoši Amnestijas likumam, kuru izsludināja toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Liktenīgajā dienā neviens no viņiem nesekoja līdzi tam, lai grozā nesakāptu pārāk daudz cilvēku, un atļautais pasažieru svars tika pārsniegts vairākas reizes. Šoferi esot cerējuši, ka pārslodzes gadījumā nostrādās autopacēlāja aizsardzības sistēma.

Vienpadsmit dienas pēc nelaimes un dienesta izmeklēšanas toreizējais iekšlietu ministrs Dainis Turlais paziņoja: “Lielākā problēma bija uzņemties atbildību par notikušo nelaimi, apzināties, atklāt, atzīt: jā, mēs kā amatpersonas nepildījām savus pienākumus vai darījām to pavirši.” Ministrs publiski atzina, ka 28. jūnija svētkos pavēles par atbildīgajiem, kas rūpēsies par drošības tehnikas ievērošanu pasākumā, nav bijis. Vēlāk ar ministra pavēli no amata tika atbrīvoti abi autopacēlāja šoferi, Talsu Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta inspektors un atbildīgais dežurants Modris Keisels, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieks Juris Ļabis un viņa vietnieks Pāvels Zagorskis. Brīdinājums par neatbilstību ieņemamajam amatam tiks izteikts gan Talsu ugunsdzēsēju priekšniekam Pēterim Bekmanim, gan VUGD priekšnieka vietniekam Aivaram Mednim. Pats Turlais atkāpās no amata.

“Tā bija amatpersonu bezatbildība — no pašām augstākajām amatpersonām līdz šoferiem, kuri nekādu sodu nesaņēma,” uzskata Makstniece. “Visu redzēju un nemūžam nebūtu liecinājusi tiesā, ja būtu zinājusi, ka tas būs tik tizli. Skumji, kā tas process notika, ka Talsu ugunsdzēsēji tika padarīti par galvenajiem atbildīgajiem,” viņa stāsta. Talsu traģēdijas tiesas procesa iznākums aculieciniecei radījis tikai vilšanos, tāpēc viņa ir skarba: “Beigas bija tik muļķīgas un nožēlojamas, ka neviens talsenieks vairs neko negaida. Pēdējās tiesas tik vien bija par to, kā maksāt kompensāciju.”Saturs turpināsies pēc reklāmas

Inese toreiz un arī patlaban strādā Talsu rajona padomē. Pirmās instances tiesā viņa saistībā ar savu darbu bija spiesta uzklausīt šofera advokāta Vilhelma Kozlovska izteiktos publiskos pārmetumus — viņa esot “tā īstā vainīgā”, jo svētkos nav nodrošinājusi kārtību. “Kad mēģināju liecināt par labu Talsu ugunsdzēsējiem, kas bija atbildīgi par kārtību pie kultūras nama — tur viss svētku dienā bija kārtībā, norobežojošās lentes novilktas, pie laivām visi bija drošības vestēs —, mani vārdi tika sagrozīti.”

Tikai pirms nepilniem četriem gadiem — 2002. gada nogalē — Augstākā tiesa Talsu traģēdijas lietā pasludināja galīgo spriedumu. Spēkā tika atstāts Kurzemes apgabaltiesas spriedums, ar kuru bijušajam VUGD priekšnieka vietniekam Zagorskim piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem nosacīti, jo tieši viņš bijis atbildīgs par ugunsdzēsības tehnikas darbību un apkalpes rīcību tajā dienā. Talsu ugunsdzēsēji Bekmanis un Keisels tika attaisnoti — viņi nav bijuši atbildīgi par autopacēlāju, kas uz svētkiem atsūtīts no Rīgas.

Gaidīja, kad brālītis…

Aldis pēc notikušās traģēdijas mēnesi gulējis slimnīcā, nav varējis staigāt. Viņa draugs, ar kuru abi iekāpuši grozā, ticis sveikā ar lūzumu un no slimnīcas izrakstīts jau pēc divām nedēļām. No Rīgas atbraucot uz Talsiem, viņš uz ielas šad tad satiek vēl vienu tajā dienā cietušo — puisi, kuram gandrīz norauta roka. Tagad viņam, par laimi, viss esot kārtībā, teic Aldis. “Diezgan ilgu laiku pēc tam nevarēju staigāt. Tētis no slimnīcas nonesa mani lejā uz mašīnu, mājās nevarēju aiziet pat uz tualeti. Bija jāturas pie sienas, šķita, varēšu paiet, gāju, gāju un kritu,” stāsta Aldis. Pusmēnesi pavadījis Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari. Tur ar laiku viņam pašam bija jāiet uz ēdnīcu ēst: “Jānobrauc ar liftu, tad sekoja tāds koridors, diezgan garš, kā jau tie krievu koridori. Ļoti ilgi gāju, maziem solīšiem. Botai viena puse pastāvīgi nodila — nevarēju paiet, kā mācēju, tā gāju. Var teikt, no jauna bija jāmācās staigāt.”

Cietušo vidū bijusi arī ģimene, kuras jaunākā atvase bērna naivumā slimnīcā kādam stāstījusi: “Gaidām, kad brālītis nomirs.” Brālītim stāvoklis bijis ļoti smags, un ģimene nojautusi, ka iznākums būs skumjš…

“To taču aizmirst nevar, tās kapu kopas paliek. Tās neizdzīvotās dzīves… Daudziem vecākiem ģimenes izjuka, viņi nevarēja tikt galā. Protams, viņi izveidojuši jaunas attiecības, jaunas ģimenes,” stāsta Inese. Viņasprāt, toreiz dubultsmagi cieta zēns, kuram pēc kritiena bija tikai žokļa lūzums, bet Valsts zobārstniecības centra ārsti zēna stāvokli padarīja tik smagu, ka puisis tagad ir ratiņos, pilnīgi bez kustībām. Viņš tagad ir kopjams.”

“Ko tur plēst vecās brūces, dzīvojam uz priekšu,” man sarunu atsaka ārsts, kurš toreiz bijis pirmajās glābēju rindās. Viņš ir pragmatisks, jo ārsti mazas traģēdijas redzot katru dienu, tikai toreiz daudzu ikdienu notikumi koncentrējās vienuviet.Saturs turpināsies pēc reklāmas

Pieciem Talsu slimnīcas ārstiem par toreiz paveikto darbu vēlāk tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

“Protams, tā varēja nenotikt”

Šonedēļ Aldis Āboliņš atsāk treniņus hokejā, viņš ir Latvijas čempionkomandas Rīga 2000 uzbrucējs. Trenēties Aldis sācis jau kopš maza bērna kājas, kad ar hokeju iepazīstinājis tēvs. “Kad biju maziņš, trenējos kopā ar lielākajiem. Skrienot krosu, vienmēr turējos pirmajam līdzi. Allaž gribējās visus vinnēt,” atceras Aldis. Viņaprāt, sportiskais rūdījums palīdzējis arī 1997. gada vasarā — lai arī lēnām veseļojies, viņš jau vasaras beigās atsācis treniņus hokejā. Tagad trenējas arī viņa jaunākie brāļi — deviņpadsmitgadīgais Andis un Artūrs, kuram 2. jūlijā paliks 12 gadu.

“Gribētos mācīties, bet līdz šim nav sanācis,” par nākotnes plāniem stāsta Aldis. Pēc vidusskolas viņš uzreiz aizgājis uz klubu Rīga 2000. “Kad sākas treniņi, jāceļas astoņos, pat agrāk. Deviņos ir treniņš, tas beidzas vienos. Nomazgājies, un pulkstenis ir jau divi, spēka vispār nav. Kur nu uz skolu vairs aiziet, vienīgi uz vakarskolu. Kad treniņi sākas divreiz dienā, turpat Siemens hallē guļam uz matračiem, tikai vakarā tiec mājās.” Aldis, runājot par jauno sezonu, ir skumīgs, jo klubs ir atteicis līdzdalību Baltkrievijas čempionātā: “Nebūs vairs tāda līmeņa.”

Aldis līdz mūsu tikšanās rītam Talsu memoriālam nebija pienācis tuvāk: “Parasti tikai ar mašīnu braucu garām, nekad nebiju apstājies.” Arī traģēdiju viņš atceras tikai dažreiz, uz īsu mirkli. “Kādreiz, kad biju mazs, varbūt domāju kaut ko. Bet tas bija sen. Kad tā padomā — nekas tāds varēja nenotikt. Tik daudz cilvēku tur iekšā sakāpa…”

“Vecāki, vecvecāki, radi, draugi — viņi pārdzīvoja vairāk nekā es. Es biju maziņš, citiem bija daudz grūtāk,” viņš domā. Aldim tagad ar veselību viss ir kārtībā.

Kad vaicāju, kur toreiz atradies liktenīgais pacēlājs, Aldis ar roku norāda uz ielas vidu. Piemiņas memoriāls savukārt izbūvēts ielas malā. “Ceļu jau nemainīs,” komentē Aldis…

Es biju cerējusi, ka arī pārējiem traģēdijā iesaistītajiem cilvēkiem noticis līdzīgi kā ar ceļu — nelaimes ēna pārslīdēja pār viņu ģimenēm, taču iecerētais dzīves ceļš nemainījās. Esmu maldījusies. 1997. gada 28. jūnijs izpostīja dzīves. Daži paglābās dzīvības aplī, citiem pārslīdēja nāves ēna…