Jurģis Liepnieks. Sazvērestības teorijas. I daļa

Kā izpētījis Robs Brotertons (Rob Brotherton) lieliskajā grāmatā “Suspicious minds. Whay we believe conspiracy theories”, jau piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras senās Romas oratoru runas bijušas pārpilnas ar sazvērestības teorijām. Vēlākos laikos, kad imperatoru, monarhu un baznīcas vara bija stipra, jebkādas izmaiņas bija iespējamas, vienīgi izmantojot sazvērestības pret šīm varām, un šādas sazvērestības – gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas, nebija retums, tāpat kā slepenas organizācijas. Tas savukārt leģitimizēja un piešķīra ticamību tam, ja pie varas esošie atklāja un nežēlīgi izrēķinājās ar sazvērniekiem, pat ja tie tādi nebija. 

Ja neskaita Cionas gudro protokolus, tad sazvērestības teoriju vēsturē divi nozīmīgākie teksti ir Džona Robinsona (John Robinson) 1797. gadā izdotā grāmata “Pierādījumi sazvērestībai pret Eiropas valdībām un reliģijām, kas īstenota slepenās masonu, iluminātu un lasīšanas klubu sapulcēs” un apmēram tajā pat laikā Francijā iznākusī jezuītu priestera Augustīna Barela (Augustin Barruel) grāmata “Atmiņas, kas ilustrē Jakobīnisma vēsturi”, kurā bez masoniem sazvērestībā piedalās vēl arī filozofi.

Šīs divas grāmatas liek pamatus veselai saimei līdz pat šai dienai dzīvām sazvērestības teorijām par masoniem, slepeniem klubiem, organizācijām, tīkliem un jauno pasaules kārtību, kas valda pār pasauli vai vismaz visu, kas saistīts ar naudu un varu.

1666. gada Londonas lielais ugunsgrēks, kas četrās dienās iznīcināja pilsētas centrālo daļu uzreiz apauga ar sazvērestības teorijām. Jau otrajā ugunsgrēka dienā pateicoties tam, ka stiprais mainīga virziena vējš ļāva dzirkstelēm ceļot salīdzinoši lielus attālumus un radīja jaunas aizdegšanās arī vietās, kas tieši nerobežojās ar jau degošajām, parādījās baumas par it kā redzētiem ārzemniekiem, kas aizdedzina ēkas. Tika apgalvots, ka tie ir vai nu francūži, vai holandieši, jo šajā laikā risinājās otrais angļu -holandiešu karš. Teorijai bija tik daudz piekritēju, ka cilvēki stihiski sāka meklēt un linčot ārzemniekus. 

Neskatoties uz to, ka Čarlzs savas valdīšanas sākumā bija populārs kā monarhijas atjaunotājs, pazīstams kā inteliģents, patīkams un simpātisks cilvēks, pēc 1665. gada Londonas mēra epidēmijas, kuras laikā nomira puse Londonas iedzīvotāju, viņa reputācija bija smagi iedragāta.  Čarlzs bija slavens ar izvirtīgo dzīves veidu, daudzajām mīļākajām, gardēdību pārmērībām dzīrēs, viņam bija vismaz septiņpadsmit ārlaulības bērnu. Tiklīdz mēris sākās, Čarlzs ar visu galmu atstāja Londonu un mierīgi turpināja ierasto dzīvesveidu laukos Oksfordā un Hemtonkortā. Visi to zināja. Londonā tikmēr valdīja pilnīgs ārprāts – inficētie izmisumā kliegdami skraidīja pa ielām, centās noskūpstīt veselos, lai arī aplipinātu un tad paši gūlās atklātajās līķu bedrēs lai nomirtu. Trūdoši līķi bija uz katra soļa, sākās dumpji un sacelšanās. Šī traģēdija vēl bija pavisam dzīva, kad izcēlās ugunsgrēks. Nav brīnums, uzreiz parādījās arī teorija, ka Londona aizdedzināta pēc karaļa Čarlza II pavēles. Šoreiz gan karalis pieņēma no sabiedrisko attiecību viedokļa vienīgo pareizo lēmumu. Karalis atgriezās pilsētā, uzņēmās vadīt glābšanas darbus un pat pats fiziski iesaistījās ugunsgrēka dzēšanā. Lai tas, ka karaļa reputācija ir atjaunota un monarhija būtu droši, Londonas varas iestādes nolēma pieslieties sazvērestības teorijai, ka vainīgi ir ārzemnieki vai katoļi, arestēja francūzi Robēru Jubēru, kurš atzinās, ka darbojies franču katoļu spiegu sazvērnieku grupā, tieši tāpat kā Staļina arestētie vienmēr atzinās, ka darbojušies angļu, vācu, japāņu un citu visdažādāko spiegu tīklu uzdevumā. 

Vēl senākā vēsturē, pirmajā gadsimtā tieši šādi rīkojās Romas imperators Nerons. Lai apkarotu sazvērestības teoriju, ka tas ir viņš, kurš pavēlēja aizdedzināt Romu,  Nerons arestēja un pakļāva publiskai spīdzināšanai un ilgstošam mokošam nāvessodam grupu sazvērnieku, kurus, kā raksta Tacits, tautā sauca par kristiešiem. 

Sazvērestības teorijas apkarošana ar citu sazvērestības teoriju, šķiet, ir paņēmiens, ko politikā izmanto kopš vissenākajiem laikiem. Tu nevis atmasko sazvērestības teoriju kā muļķīgu un nepamatotu, nevis centies pierādīt, ka tā nav patiesa, jo to, kā jau teikts, nav iespējams izdarīt, bet gan izplati savu konkurējošu teoriju un izmanto savus resursus šīs teorijas uzturēšanai. Nešaubīgi, ka aiz tās vai citas sazvērestības teorijas bieži stāv kādas grupas objektīvas intereses, šo interešu atsegšana ir ceļš uz to, kā neitralizēt sazvērestības teoriju, bet ļoti bieži tā ir vienkārši cita sazvērestības teorija. 

Lai vai kā, ja vēsture mums ko šajā sakarā māca, tad to, ka sazvērestības teorijas visos laikos ir bijis viens no iedarbīgākajiem sabiedriskās domas iespaidošanas instrumentiem gan sabiedrisko attiecību, gan stratēģiskās komunikācijas līmenī.

Sazvērestības teorija vienmēr balstās uz pārliecību, ka patiesība nekad nav virspusē, nekad nav viegli ieraugāma un tiek slēpta no tautas, no “parastajiem cilvēkiem”. Pārliecībā, ka vienmēr eksistē oficiālā versija, oficiālā vēsture, oficiālais gadījuma izklāsts un īstais, patiesais.

Laba sazvērestības teorija apstiprina jūsos jau esošās nojautas. Atklāj slēptas neredzamas kopsakarības, par kuru pastāvēšanu jums jau bija aizdomas. Sazvērestības teorija sakārto pasauli un izskaidro sarežģīto, tā atklāj apdraudējumu, kuram nav pievērsta pietiekama uzmanība.

Pievienojot dažus trūkstošos elementus, tā savieno jums labi zināmus un patiesus notikumus loģiskā ķēdē. It kā nesaistītie notikumi izrādās saistīti, jo tos ir izraisījis viens un tas pats spēks ar vienu un to pašu mērķi. Šis spēks ir draudīgs savā varenībā un nekrietnībā. Sazvērestības teorija izmanto domāšanas kļūdu, kas liek piemeklēt un dot priekšroku faktiem, kas apstiprinātu kādu pārliecību (confirmation bias). Savukārt tos, kas ir pretrunā, noliegt vai skaidrot veidā, kas arī apstiprina pārliecību (pretējo apgalvojošie eksperti ir valdības vai kāda cita nopirkti, viņu izmantotie fakti ir safabricēti utt.).

Labas sazvērestības teorijas pamatā ir arhetipiskais stāsts par cīņu starp labo un ļauno. Turklāt, nevis vienkārši starp labo un ļauno, bet varenu, ļoti labi organizētu, viltīgu ļauno, kam pieejami neierobežoti vai milzīgi resursi, un labo, kurš ir neaizsargāts, naivs, neorganizēts, viegli apmānāms un pieveicams. Tā ir cīņa starp Dāvidu un Goliātu. Šī cīņa ir negodīga un nevienlīdzīga, taču nav arī pilnīgi bezcerīga. Neliela cerība pastāv, ja vien mēs – naivie, neinformētie, apmānītie, neorganizētie beidzot saskatīsim patiesību un vienosimies.

Sazvērestības teoriju plašais pielietojums stratēģiskajā komunikācijā un sabiedriskajās attiecībās izskaidrojams ar to, ka sazvērestības teorijas uzbūve ļauj jebko apgriezt ar kājām gaisā. Labie tajā vairs nav labie, bet darbojas kopā ar sliktajiem un izšķirt, kuri ir labie un kuri ir ļaunie, var tikai tas, kurš ir stāsta iekšienē – stāstītājs, bet pats galvenais  – sazvērestības teoriju nav iespējams atspēkot. Ja neeksistē pierādījumi tās patiesumam, tad tas tikai apstiprina teorijas patiesumu, jo visi pierādījumi, saprotams, ir iznīcināti un patiesība tiek slēpta no tautas – tieši par to jau ir stāsts.

Savukārt, ja eksistē skaidri pierādījumi, ka sazvērestības teorija ir pilnīgi aplama, balstīta uz viltojumiem un izgudrojumiem, tad tas savukārt pierāda tikai to, cik ļoti ietekmīgie spēki ir nobijušies, ka patiesība var nākt gaismā un kādi milzīgi spēki tiek ieguldīti, lai patiesību noslēptu. 

Sazvērestības teorijas ir tik ļoti efektīvas, ka ieņem drūmu vietu propagandas un sabiedrisko attiecību vēsturē.  Gan Hitlera, gan Staļina laika propaganda ir piesātināta ar sazvērestības teorijām. Gan Hitlers, gan Staļins ar tām pamatoja miljoniem cilvēku izsūtīšanu un nogalināšanu. Ja neskaita senās Romas laika antisemītismu, tad visa antisemītisma vēsture jau no agrīno kristiešu laikiem, pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem, balstās sazvērestības teorijā, ka ebreji iemieso dažādas sazvērestības pret kristiešiem un kristietību. Viduslaikos šādas teorijas jau ir plaši izplatītas un nostiprinājušās, bet, protams, nekas nelīdzinās ļaunumam, ko nodarīja viens apjoma ziņā neliels deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā Krievijas slepenpolicijas speciālistu radīts konspiroloģisks sacerējums.  Vienkāršs, pilnībā safabricēts propagandas teksts, viltojums, kuru sauc par Cionas gudro protokoliem. Pirmo reizi Cionas gudro protokoli tiek publicēti Krievijā 1903. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara un revolūcijas protokoli vispirms ieguva milzu popularitāti Krievijā, bet drīz strauji izplatījās arī visā Eiropā. Bet 1939.gadā, pateicoties Henrijam Fordam Amerikā un nacistiem Eiropā, Cionas gudro protokoli tirāžas ziņā jau atpaliek tikai no vienas grāmatas – Bībeles. Kas notika tālāk, mēs zinām. 

Staļins savas represijas pret dažādām sociālām grupām tieši tāpat pamatoja ar sazvērestības teorijām. Sākot ar  sazvērestībām, kuras it kā organizēja vēl neiznīdētie boļševiku ienaidnieki un kuru mērķis it kā bija sabotāža un kaitniecība faktiski visos valsts dzīves sektoros, beidzot ar ārvalstu valdību plašām sazvērestībām pret Padomju Savienību un pašu Staļinu.

Sazvērestības tika atklātas visur, pat tādās lietās kā saules aptumsuma vērošana. To bija plānojuši sabotēt valsts ievērojamākie astronomi, fiziķi un matemātiķi, četrpadsmit no viņiem tika nošauti, vēl daudzi desmiti zinātnieku un viņu ģimenes locekļu šajā pat lietā tika notiesāti uz daudziem gadiem cietumā un nometnēs. Baisa sazvērestība bija tā sauktā ārstu indētāju lieta. Sazvērestības teorija, ka liels skaits ievērojamu Padomju Savienības ārstu (sākumā galvenokārt ebreju) bija sazvērējušies noindēt komunistiskās partijas vadītājus. Šādu lietu Staļina dzīves laikā bija tūkstošiem un to ietvaros tika nogalināti un izsūtīti uz GULAG nometnēm miljoniem cilvēku, un pilnīgi visas bija pilnīgi izgudrotas un safabricētas. 

Padomju Savienībā, tāpat kā citās autoritārās iekārtās, sazvērestības teorijas pastāvēja nevis kā alternatīva oficiālajai versijai, bet tieši pretēji – sazvērestības teorija arī bija oficiālā versija, kura pildīja konkrētus propagandas mērķus. 

Totalitārismā nevis sazvērestības piekritēji veido slēgtas informatīvas kopienas, kurās tiek apspriestas detaļas un stiprināta ticība tai vai citai sazvērestības teorijai, bet tieši pretēji – nelielas, noslēgtas kopienas veido tie, kuri slepus cenšas uzlasīt patiesības drumslas, kuri nav vēl pilnībā indoktrinēti un atsakās ticēt oficiālajām sazvērestībām un propagandai.

Totalitārās varas veiksmīgi izmanto sazvērestības teoriju spēju vienot un saliedēt cilvēkus, veidot stipras grupas, kuras pateicoties sazvērestības teorijai vieno pārliecība par kopīgu atrašanos pareizajā pusē cīņā ar ļaunumu. Šādas grupas to biedriem dod jēgas, drošības un piederības sajūtu, emocijas, kuras lielai daļai cilvēku pietrūkst ikdienas dzīvē, tam klāt arī nozīmīguma un vienotības sajūtu, kas rada apstākļus drosmei un kopīgai degsmei. Tās visas ir brīnišķīgas sajūtas, svarīgas emocijas un nav brīnums, ka nereti pat plašas masas tiek uzpirktas ar tām, bet lai saliedētu radikālas grupas, sazvērestību teoriju cements ir vienkārši nepieciešams.

Džeimijs Bartlets (Jamie Bartlett) no domnīcas “Demos” raksta: “Mēs pētījām 50 organizācijas, ieskaitot galēji labējos, galēji kreisos, kultus, reliģiskos ekstrēmistus, radikālos kristiešus, radikālos musulmaņus, un atklājām, ka katra no šīm grupām tic kādai sazvērestības teorijai.” Un  “Sazvērestības teorija satur kopā grupas dalībniekus un virza arvien radikālākā virzienā, spēcinot grupas ideoloģiju.” 

Bieži gan sabiedriskajās attiecībās, gan stratēģiskajā komunikācijā, sazvērestības teorijas tiek lietotas kā uzbrukuma instruments. Ar to palīdzību kādas konkrētas grupas vai cilvēki var tikt viegli sasaistīti ar kādiem traģiskiem notikumiem, noziegumiem vai kādām negatīvām parādībām, vai nu lai novērstu uzmanību, vai vienkārši, vai lai uzbruktu reputācijai, uzticamībai, sētu šaubas.  Kā jebkura izgudrota kompromitējoša informācija, arī šādas sazvērestības teorijas vienmēr sastāv no patiesiem, vispārzināmiem vai viegli pārbaudāmiem faktiem. Faktiem ir jāapstiprina uzbrūkošais vēstījums. Tikai viens vai daži izšķiroši fakti nav patiesi, un tos savukārt nav iespējams pārbaudīt. Viss balstās tajā, ka labi uzbūvēta stāsta iekšējā ritmika un kompozīcija ir tāda, kas liek ticēt stāstam kopumā, jo ja deviņi fakti ir patiesi un es kā klausītājs to labi zinu, tad man it kā nav pamata neticēt arī desmitajam. Tas ir iemesls, kāpēc sazvērestības teorijas veidotāji vienmēr atsaucas uz īstiem dokumentiem, īstiem arheoloģiskiem atradumiem, visiem zināmām lietām, precīzi citē avotus, skrupulozi lieto atsauces un iedziļinās detaļās. 

Sazvērestības teorijas ir kā vīruss, kura izraisītā saslimšana reizēm noris bez spilgtiem simptomiem. Daudzi apzinās, ka demonstrējot ticību kādai sazvērestības teorijai, var kļūt par apsmiekla vai nonievāšanas upuri, citiem piederība kādai grupai vai profesija neļauj publiski atzīt, ka viņi tic sazvērestībai, taču tas nenozīmē, ka viņi tai netic. Un pat tie, kas netic, vienalga tiek ietekmēti, jo laba sazvērestības teorija paliek atmiņā un pat tie, kas to noliedz vienalga bieži atstāsta to tālāk un atceras.

Sazvērestības teorijas tālu ne vienmēr skar globālas sazvērestības, lielus vēsturiskus notikumus un ir veltītas pasaules līmeņa problēmām. Ja mēs  pievērsīsim uzmanību, tad pamanīsim, ka mums nemitīgi apkārt cirkulē daudz ikdienišķākas teorijas viendienītes, kuras pēc sazvērestības teoriju shēmas izskaidro notikumus mūsu pašu politikā, pilsētā, nereti pat viena uzņēmuma vai kolektīva ietvaros. Katrs sabiedrisko attiecību speciālists zinās pastāstīt gadījumu, kad klients apgalvo, ka pret viņu ir sākta nomelnošanas kampaņa, ienaidnieki ir ieguldījuši milzu līdzekļus, visi ir uzpirkti, tiek pat sauktas dažādas pilnīgi nereālas summas, turpretī patiesībā vienkārši tu pats esi pateicis vai izdarījis kādu muļķību, kuru visi nežēlīgi apsmej, un tas arī viss. 

Tāpat cilvēki nereti ļoti pārspīlē savas dzīves notikumu nozīmīgumu, ir cilvēki, kas pārliecināti, ka ieņēmumu dienests nevis vienkārši vēlas pārbaudīt viņu nodokļus, bet valdība vēlas viņus iznīcināt viņu uzskatu dēļ, vai kā minimums ievākt informāciju par viņiem.

Līdzīgi, ja kādam neveicas karjerā, viņam var rasties aizdomas, ka tas ir nevis tāpēc, ka viņš ir nekompetents vai personiski neciešams, bet tāpēc, ka kaut kur kāds seko līdzi viņam gaitām un rūpējas, lai viņš nepaceltos augstāk un nekļūtu bīstams. Un tādā garā visās iespējamās variācijās. 

Šīs nelielās sazvērestības ir tas siltais, mitrais purvs, kurā vairojas visa veida indīgie knišļi, kas pēc tam lidinās apkārt kā intrigas, baumas, pagaidām vēl slepeni jaunumi un tamlīdzīgas drošas ziņas. 

Politikā jebkuru lēmumu no opozīcijas viedokļa var traktēt kā pieņemtu naftas, gāzes, militārās, finanšu vai farmācijas industrijas sazvērestības interesēs. Aizstāvot varas pozīcijas, jebkas nevēlams var un regulāri tiek pasniegts kā kāda ģeopolitiska ienaidnieka neredzamā roka, vai nu tie būtu krievi, ķīnieši, amerikāņi, kreisie, labējie, oligarhi vai kāds cits. Tas notiek arī šodien, tagad, mums visapkārt.

(Turpinājums sekos)