Apinis: Par alkohola akcīzi lasītājam Kariņam

Premjerministr, Krišjāni Kariņ! Jūsu finanšu ministrs Jānis Reirs melo Jums un sabiedrībai! Jānis Reirs pilnā nopietnībā televīzijas raidījumā paziņoja, ka alkohola akcīzi nedrīkst paaugstināt, jo lietuviešiem esot maza akcīze. Lietuva izlīdzina alkohola akcīzes likmi ar Latviju no 1. marta, kad tā viņiem būs 2025 eiro par hektolitru absolūtā alkohola. Neticu, ka Reirs par to nav informēts. Vai tiešām viņš grib izkalpoties Leišmales alkohola tirgotājiem, pie kuriem it kā piederot kādas ministres vīrs?

Reira vēlme turēt ievērojami zemāku alkohola akcīzes likmi par igauņiem tikai tādēļ, lai divās robežpilsētās daži alkohola lielveikali (patiesībā lielas “točkas”) pelnītu, ir nenopietns ekonomisks arguments, ja vien Reira kungam nav personiska ekonomiska ieinteresētība. Vai varbūt tā ir politiska ieinteresētība, un partijai Jaunā Vienotība nepietiek ar tiem simtiem tūkstošu, ko tā sev iestrādāja valsts budžetā, lai trekni dzīvotu partijas birojā, bet vajag vēl paņemt no partijas sponsoriem – alkohola tirgotājiem?

Šajā rakstā netiks analizēta unikālā sistēma: “gribu maksāt mazākus nodokļus, tai pašā laikā pieprasu vairāk naudas medicīnai, zinātnei, izglītībai, ceļu būvei un aizsardzībai.” Šīs pieejas pārstāvjiem lūdzu meklēt citu lasāmvielu vai uzreiz ķerties pie komentāru rakstīšanas. Šī raksta autors pārstāv viedokli, ka naudas valstij ir tik, cik mēs paši ar nodokļiem iemaksājam, ka valsts uzdevums ir ļoti cītīgi no visiem iedzīvotājiem nodokļus iekasēt un ļoti taupīgi šos līdzekļus tērēt – ar uzsvaru uz vārdu “taupīgi’. Un vēl šo rindu autors kategoriski iebilst vēl lielākam valsts aizņēmumam, kas nozīmē savas problēmas pārkraut uz bērnu un mazbērnu pleciem.

Nodokļus valdībai nāksies palielināt

Tā nu tas iekārtots cilvēka dabā, ka valsts pilsoņi un nepilsoņi grib maksāt mazākus nodokļus vai nemaksāt nemaz, bet lielākus labumus saņemt no valsts. Pēdējās nedēļās esmu lasījis jūsmīgus virsrakstus, ka alkohola akcīzes samazināšanu atbalsta vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, ka lielākā daļa iedzīvotāju iestājas par samazinātu PVN desām, zivīm, olām un drukas darbiem, bet politiķi iztapīgi māj ar galvu un ieklausās šajā vairākuma viedoklī. Šis vairākuma viedoklis samazināt apgrozāmos nodokļus nozīmē tikai to, ka politiķi beigu beigās palielinās darbspēka nodokļus, kas jau tāpat Latvijā ir pārlieku augsti.

Patīk kādam tas vai ne, bet valsts budžetu sastāda nodokļi, nodevas un soda naudas. Un šie nodokļi nozīmē algu skolotājiem un robežsargiem, policijas mašīnas, armijas bruņutransportierus, cietumus un skolas, slimnīcas un bērnudārzus, Dziesmu svētkus un Latvijas olimpisko izlasi, šosejas, KNAB, tiesas un drošības dienestu, un ko tik vēl ne. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju algu, pensijas vai pabalstus saņem no valsts budžeta.

Un visi prasa vēl, galvenokārt lielākām algām – medicīnas māsas un skolotājas, policisti un ierēdņi, ugunsdzēsēji, zinātnieki, valsts prezidenta biroja darbinieki un Saeimas konsultanti, orķestra mūziķi un tautas deju kolektīvu vadītāji.

Ir nodokļi, kuru paaugstināšana ir vienkāršs noziegums pret tautsaimniecību – paaugstinot iedzīvotāju ienākumu nodokli par 1%, Latvijas ekonomikas konkurētspēja samazinās arī par 1%. Savukārt, paaugstinot nodokli par alkoholu, tabaku, saldinātiem dzērieniem, dārglietām, luksus mašīnām lielākā daļa iedzīvotāju necieš šo nodokļa slogu. Taču pret šo nodokļu palielināšanu vai pat par to samazināšanu cīnās alkohola, tabakas, kolas tirgotāji un ražotāji, un viņi ir gatavi ieguldīt zināmus līdzekļus, lai Saeimas deputāti un ministri šādu, viņuprāt, grēka darbu pat neiedomātos veikt.

Vienmēr, kad tiek celts kāds nodoklis vai nodeva, atrodas interešu grupa, kas pret to protestē.

Atceros, savulaik valdība sadomāja pielikt gada nodevu motocikliem. Kas par jampadraci sacēlās – visi puiši, kas bija sagrabinājuši pēdējos santīmus un nopirkuši milzīgu, skaļi rūcošu, melnu Harley Davidson, kliedza kā negudri un pie Saeimas norūcināja benzīnā vairāk nekā šāda gada nodeva būtu. Tika atrasts arī lauku vīrs, kas ikdienas ar javu brauca uz darbu, un asarām līstot tika stāstīts, ka šim tagad vajadzēšot uz fermu braukt ar velosipēdu.

Kāds jampadracis sākās, kad parādījās ierosinājums radīt nodokli automašīnām ar lielu dzinēju, ādas apdari un lielāku cenu. Portāli tika pierakstīti pilni ar vaimanām, ka tagad savu Bentley medicīnas māsai, lielveikala pārdevējai un skolotājai nākšoties pirkt Lietuvā vai Igaunijā.

Tad, kad viens no visu laiku jaudīgākajiem ministriem, tolaik Veselības ministrs Gundars Bērziņš iniciēja kolas, spraita un citu cukurūdeņu izņemšanu no skolu veikaliem un ēdnīcām, kā arī akcīzes nodokļa celšanu šiem dzērieniem, no ASV ieradās Madlēna Olbraita un norāja ministru. Gundars Bērziņš bijušajai ASV valsts sekretārei sirsnīgi uzsmaidīja un nepaklausīja nemaz. Šķiet, kādai no kolas kompānijām Olbraitas brauciens bija izmaksājis savu miljonu.
 

Saeimas un finanšu ministra spēlītes ar alkohola akcīzi kā alkohola tirgotāju pasūtījums

Ar alkoholu ir sarežģītāk. Lāga neticu, ka Latvijas partijas ir gatavs sponsorēt Hennessy Cognac ģenerāldirektors Bernards Peillons vai Irish Distillers (viskija Jameson ražotājs) produkcijas direktors Tomijs Kāns.

Šķiet, ka alkoholu Latvijā promotē, politiķus pārliecina un alkohola akcīzes celšanu bremzē mūsu pašu alkohola tirgotāji, bet vēl drīzāk – lielveikalu tīkli, kam alkohols dod ievērojamu peļņas daļu.

Jebkuras izmaiņas alkohola akcīzes nodoklī ietekmē alkohola cenu, bet ievērojami ietekmē arī tirgotāja peļņu. Un vēl – alkohola akcīze ietekmē valsts budžetu – iepriekšminētās algas, skolas, slimnīcas.

2019. gada vasarā Saeima pakļāvās finanšu ministra Jāņa Reira spiedienam un samazināja stiprā alkohola akcīzes nodokļa likmes – no 1840 eiro par hektolitru absolūtā alkohola uz 1564 eiro par hektolitru absolūtā alkohola. Tiesa, šis pats likums nosaka, ka no 2020. gada 1. marta šai likmei ir jābūt 2025 eiro par hektolitru absolūtā alkohola, un šobrīd Saeimas koridoros un Finanšu ministrijas kabinetos labi ģērbti darboņi ar pārliecināšanas spējām un finansiāliem argumentiem mēģina panākt šīs normas atlikšanu. Atgādināšu – pēc šobrīd pieejamajiem VID datiem kopējie budžeta ieņēmumi no akcīzes nodokļa ievērojami atpalika no nospraustā mērķa – budžetā netika iegūti paredzētie 55 miljoni eiro.

Alkohola akcīzes nodoklis kalpo ne tikai budžeta palielināšanai, bet arī pieejamības samazināšanai. 

Tas visvairāk attiecas uz alkohola pieejamību bērniem un pusaudžiem. Diemžēl 70% 15 gadus veci Latvijas skolēnu atzinuši, ka viņiem ir viegli vai ļoti viegli iegūt (nopirkt veikalā) kādu no izplatītāko alkoholisko dzērienu veidiem. Tas ir rezultējies ar piedzeršanos – 15 gadu vecumā piedzērušies vairāk par divām reizēm ir bijuši 30,5% zēnu un 25,6% meiteņu

Saeimas deputāti, pērn samazinot alkohola akcīzi, pakļāvās savu sponsoru spiedienam un pat šo pakļaušanās faktu nenoliedza. Rezultātā alkohola pieejamība palielinājās, stiprais alkohols kļuva ievērojami lētāks, un to sāka vairāk iegādāties bērni un pusaudži. Alkohola lietošanas izplatība vismaz vienu reizi pēdējā mēneša laikā 15 gadus veciem zēniem bijusi 23,5%, bet meitenēm 13,8%, kaut tiesiskais regulējums Latvijā liedz bērniem iegādāties alkoholu, bet pieaugušajiem– piedāvāt, iesaistīt dzeršanā, iegādāties nepilngadīgo lietošanai alkoholiskos izstrādājumus. Vispārzināms, ka vienīgie līdzekļi, kas ietekmē pusaudžu dzeršanas paradumus, ir pieejamības ierobežošana – piekļuves liegšana un augsta cena.

Latvijas nodokļu politikas un budžeta veidošanas īpatnība – nauda netiek piešķirta tieši veselības aprūpei

Šobrīd Latvijā nodokļus pārskata. Gan Saeimas deputāti, gan ministri nevēlas atteikties no tiem valsts tēriņiem, kas jau ilggadēji darbojas, jo lielai daļai tēriņu ir pretī savējais celtnieks, savējais sagādnieks, savējais Eiropas naudas tērētājs un savējais PVN speciālists. PVN shēmas un karuseļus ar lielāko varbūtību izstrādājuši un izdomājuši PVN speciālisti, un visas šīs shēmas jau ir laicīgi iestrādātas likumdošanā, tādēļ likums par pievienotās vērtības nodokli ir raibs kā vecāsmātes deķis, sadiegts maziem gabaliņiem.

Nodoklis tiek samazināts, bet dažos gadījumos ne. Nodokļa piemērošanai visur iestrādāti izņēmumi, kas ļauj likumu apiet.

PVN samazināšana atsevišķiem produktiem (saknēm, dārzeņiem, zālēm utt.) minimāli samazina šā produkta cenu, bet dod papildu peļņu tirgotājiem un rada vērienīgas karuseļu shēmas. Tādēļ es esmu pret PVN samazinājumu zālēm vēl vairāk – daudz pareizāk būtu visu no zālēm iegūto PVN novirzīt kompensējamajiem medikamentiem.

Gluži tāpat nav ne mazākā pamatojuma samazināt PVN dažādiem produktiem, ļaut uzdzīvot zaļi Maximai un Rimi, jo cenas tik un tā noteiks tirgotāji. Mūsu piensaimniekiem un dārzeņu ražotājiem maksās divkārt mazāk par cenu, ko no iedzīvotājiem lielveikalā prasīs. Bet visi šie izņēmumi atkal ļaus produktus uz papīra Latvijā ievest un vest ārā, proti, karuseļot ar PVN uz nebēdu.

Es esmu gatavs aicināt paaugstināt nodokļus vai vismaz tos nesamazināt, lai valstij būtu iespējas palielināt finansiālos resursus veselības aprūpei. Es vēlos lai valsts maksātu cik necik cienīgas algas māsām, ārstu palīgiem, jauniem ārstiem, NMPD darbiniekiem, rehabilitologiem, paliatīvās medicīnas speciālistiem utt. Bet vēl vairāk mani satrauc nepiedodami mazais kompensācijas mehānisms vēža un psihisko slimību ārstēšanai, sirds asinsvadu un plaušu slimniekiem, ģimenes ārstu dienestam, NMPD utt., jo tur mums naudas tiešām nepietiek.

Daudzus gadus veselības nozare bijusi Latvijas finansēšanas bāra bērns jeb sērdienīte. Ja mēs salīdzinām – cik no valsts budžeta vai no valsts kopbudžeta tiek novirzīts vienai vai otrai nozarei, mēs uzreiz varam atklāt, ka procentuāli Latvijā tiek pārfinansētas pašvaldības, kultūra, ceļu būve, uzņēmējdarbības atbalsts un izglītība, bet salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm pašā astē esam tikai ar veselības finansējumu. Šā raksta mērķis nav atkārtot sen zināmus skaitļus, taču vienkāršības labad ierakstīšu, ka Latvijā finansējums veselības nozarei no iekšzemes kopprodukta ir nedaudz vairāk par 3%, Eiropas Savienībā vidēji – 7,2%, bet OECD valstīs – vidēji 6,5% no IKP. Zemais valsts finansējums ir viena no galvenajām veselības aprūpes sistēmas problēmām veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā – Latvijā pacientu tiešie maksājumi (no maciņa vai kredītkartes) ir aptuveni 40% no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem, bet Eiropas Savienībā vidēji zem 20%.

Šie skaitļi ir labi zināmi gan valdībai, gan Saeimas politiķiem, bet tie, redzot grūtdienīšu vaidus, tūlīt kabatā bāž roku, izvelk savu nēzdodziņu, proti, notrauš asaru, bet vairāk medicīnai naudu nedod. 

Ja mēs skatām prioritātes, tad allaž kāda prioritāte aizsteigusies veselībai priekšā – citreiz tā bijusi izglītība, citreiz valsts aizsardzība, citreiz jaunas automašīnas policistiem, jaunas (citās valstīs norakstītas) lielgabalu lafetes vai pretmīnu kuģi, bibliotēkas vai Iekšlietu ministrijas ēkas būvniecība, jauni tramvaji un trolejbusi, kādas bankas vai metalurģijas kombināta glābšana. Katru gadu budžeta sastādīšanas laikā presē un masu saziņas līdzekļos uzvirmo kaislības ap kādu nebūšanu medicīnā, kādu paņemtu konvertu, kādu garāku rindu, kādu neveiksmīgu operāciju, nepareizi izsniegtu darba nespējas lapu vai neveiksmīgu komunikāciju. Katru reizi pēc šiem notikumiem uzrodas politiķi, kas paziņo, ka veselības aprūpes nauda jāmeklē sistēmas iekšienē un ka vispār jāsakārto (jāreformē) veselības sistēma. Šogad īpaši izcēlās Jaunās Vienotības deputāts Andrejs Judins ar savu pseidopētījumu par medicīnas darbinieku algām. Katru gadu cits veselības ministrs ķeras pie dokumenta, kura nosaukumā dažādās kombinācijās lasāmi vārdi: “veselības finansējums, ārstu darba apmaksa, stratēģija, reforma”.

Pie šī ikgadējā absurda mediķi jau pieraduši un katru gadu ar garākiem vai īsākiem protestiem nonāk pie secinājuma – budžetā veselības aprūpei vairāk naudas atkal klāt nebūs, neatkarīgi no tā – kādus likumus par veselības finansēšanu šie paši deputāti pieņēmuši. 

2019. gada rudenī pēc “mediķu nemieriem” valdība un Saeima nolēma, ka kaut kur nauda jāatrod, un piekrita Ilzes Viņķeles aicinājumam palielināt kopbudžetu, kas patiesībā nozīmē nodokļu celšanu. Trīs komisijas Vecrīgā sāka meklēt un analizēt – kurus nodokļus celt. Vismaz pagaidām zinoši ļaudis Vecrīgā nav saklausījuši nevienu racionālu budžeta vairošanas priekšlikumu, bet joprojām sponsoru ietekmē dažus nodokļus politiķi ir gatavi mazināt.

Izskatās, ka šobrīd valdība un Saeima nojauš, ka iedzīvotāji Latvijā noveco, vairāk slimo ar hroniskām slimībām, vairāk slimo ar onkoloģiskām kaitēm, bet izlemj labāk noticēt alkohola tirgotājiem un lielveikalu īpašniekiem — nodokļus mazināt un medicīnai līdzekļus nedot.

Autors: Pēteris Apinis, ārsts