Sabiedrībai tā arī nav izskaidrots, kādu iemeslu dēļ izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska izvēlējusies par Latvijas Universitātes rektora pienākumu izpildītāju tieši Gvido Straubi, jo brāļu draudzes izpētes vēsturnieka kvalifikāciju vidū nav bijis valsts iestādes vadības un būtiskas publiskās administrācijas pieredzes.
Studējis vēsturniekos no 1977. gada līdz 1982. gadam, kad uzņemts Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstures institūta aspirantūrā, no 1983. gada līdz 1988. gadam bijis šīs akadēmijas korespondētājlocekļa, Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka, habilitētā vēstures zinātņu doktora Vasīlija Dorošenko asistents, par ko pats Straube atzīst, ka tie bijuši viņa «zelta gadi» un radis tur iekšējo gaisotni un ideālu vidi.
1990. gadā aizstāvējis vēstures zinātņu kandidāta grādu – cand. hist. Vēlāk laba, tipiska vēsturnieka karjera – pētnieks, docents, arhīvists, profesors. Kādu laiku divtūkstošo sākumā bijis fakultātes dekāns, arī senators. Straube mēģināja kandidēt arī 2019. gada vēlēšanās par universitātes senatoru, taču Latvijas Universitātes Satversmes sapulce vairs neuzticējās tādā mērā un Straubi senātā neievēlēja.
Varbūt atslēga slēpjas privātā biznesa ķērienā? Rektora vietas izpildītāja izvēles procesā plašākai sabiedrībai garām paslīdējis fakts, ka līdztekus vēsturniekam tipiskajā darba vidē laikrakstā «Dzimtenes Balss», žurnālā «Karogs», Heraldikas komisijā, Nacionālās vēstures komitejā, Latvijas arhīvistu biedrībā, Hernhūtiešu fondā, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrībā, Turaidas muzejrezervatā, valsts akciju sabiedrībā «Latvijas pasts» Straube bijis arī privātuzņēmējs.
Straubes prasmes administrācijā rāda tieši pieredze privātajā sektorā – viņš bijis ilggadējs privātās akciju sabiedrības «Rīgas kinostudija», reģ. nr. 50003021241, padomes loceklis un padomes priekšsēdētāja vietnieks. 2017. gadā valsts uzvarēja ilgstošā tiesvedībā pret šo komercsabiedrību, jo Kultūras ministrijas personā bija vērsusies par autortiesību atzīšanu, darbu izmantošanas aizliegšanu un zaudējumu atlīdzības piedziņu tiesā pret privāto akciju sabiedrību «Rīgas kinostudija» par 973 padomju okupācijas periodā uzņemto kinofilmu pārdošanu vai iznomāšanu.
Maksātnespējas datu bāze norāda, ka vairākkārt pieprasīta komercsabiedrības maksātnespēja un Straubes vadības laikā komercsabiedrība bijusi spiesta ierosināt tiesiskās aizsardzības procesu no 2016. gada līdz 2017. gadam virknes saistību atlikšanai, tajā skaitā nodokļu prasījumu pamatparāda samaksas atlikšanai, nokavējuma procentu un līgumsodu dzēšanai.
AS «SEB banka» savulaik pat ir vērsusies Valsts policijā ar lūgumu sākt kriminālprocesu saistībā ar nekustamo īpašumu apsaimniekotājas, privātās akciju sabiedrības «Rīgas kinostudija» amatpersonu iespējamām noziedzīgām darbībām. Banka iesniegumā policijai rakstīja, ka «Rīgas kinostudija» un ķīlas devēji, apzinoties, ka tās rīcībā nav naudas līdzekļu un tie nespēs izpildīt saistības labprātīgi, kā arī apzinoties, ka to rīcībā nav tiesisku instrumentu, ar kuriem varētu kavēt piedziņu un ķīlu realizāciju, veikuši noziedzīgas darbības: snieguši apzināti nepatiesu informāciju kredīta izlietošanas laikā, pārkāpuši tiesiskās aizsardzības procesa noteikumus, grāmatvedības noteikumus, nobēdzinājuši mantu un prettiesiski atsavinājuši ieķīlātās lietas jeb prasījuma tiesību pret sabiedrības debitoriem.
Savdabīgi, ka šajā laikā presē šajā pašā ziņā ir norādīts, ka uzņēmuma padomes priekšsēdētājs vietnieks bija mūsu it kā tālu no mantas, naudas un lietām, ko rūsa un kodes bojā stāvošais vēsturnieks Gvido Straube. Bet vai valsts amatpersona Straube šo faktu ir norādījis valsts amatpersonas deklarācijā par 2012. gadu? Iespējams, ka ne. Vai varētu būt pārkāpts likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, neuzrādot privātas akciju sabiedrības amatu valsts amatpersonas deklarācijā? To var droši konstatēt tikai Valsts ieņēmumu dienests un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Jebkurā gadījumā šī daudzcietušā komersanta vadībā kā padomes priekšsēdētāja vietnieks Gvido Straube bija vēl 2019. gada septembrī, norādot šo komercdarbības amatu arī dažās iepriekšējās deklarācijās.
Augstākās tiesas Civillietu departaments izskatīja Latvijas valsts Kultūras ministrijas personā un Latvijas Kinematogrāfistu savienības un 44 filmu autoru kasācijas sūdzības par Rīgas apgabaltiesas 2014. gada 22. aprīļa spriedumu Latvijas valsts prasībā pret Straubes pārstāvēto akciju sabiedrību „Rīgas Kinostudija” par mantisko autortiesību atzīšanu uz LPSR valsts uzņēmumā „Rīgas kinostudija” uzņemtajām 973 filmām, kas tapušas laikā no 1964. gada līdz 1990.gada 4.maijam, un arī trešo personu prasībā par autortiesību atzīšanu uz šīm filmām. Pagaidām valstij saķeršanās ar Straubes vadīto uzņēmumu beigusies laimīgi – Kultūras ministrija uzvarēja, un Straubes pārstāvētais privātais komersants šajā tiesā 2017. gada 31. janvārī zaudēja galīgi. Kinematogrāfi, režisori, scenāristi mākslinieki un Latvijas sabiedrība atguva savu kultūras mantojumu.
Vietā gan jautājums – kā šīs neveiksmīgās tiesvedības pret valsti, privātas akciju sabiedrības mēģinājumi piesavināt kultūras kanonā iekļautas latviešu kultūras vērtības, maksātnespējas pieprasījumi, tiesiskās aizsardzības procesi ar nodokļu prasījumu pamatparāda samaksas atlikšanu, nokavējuma procentu un līgumsodu dzēšanu, bankas vēršanos policijā par noziedzīgam darbībām izskatās no biznesmeņa Straubes, kas kā ilggadējs padomes priekšsēdētāja vietnieks varbūt nemaz nav vainojams nepietiekamā komercdarbības uzraudzībā, ētiskās puses?
Un kas sagaida Latvijas Universitāti ar šādu rektora vietas izpildītāju, kas – pat esot rektora kabinetā – nekautrējas šā gada 2. septembrī deklarēt valsts amatpersonu deklarācijā rektora amata savienošanu ar šāda privātā komersanta padomes – uzraudzības institūcijas – vadību?
Vai Ministru kabinets 2019. gada 29. augusta rīkojumā par Straubes iecelšanu amatā ir devis atļauju šos amatus savienot normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā? Un kā no lietas morālās puses uz to raudzīties Latvijas Universitātes studentiem? Vai bažīties, ka profesora kā komersanta uzraudzības institūcijas locekļa privātā sektora likstas ar tiesiskumu nepiemeklēs arī valsts augstskolu?
Lai saglabātu kontroli augstskolā, Straube 2019. gada septembrī vienpersoniski likvidējis augstskolas Stratēģijas padomi. Akciju sabiedrības padomē pats Straube palicis. Par savu svarīgāko uzdevumu izvirzījis LU «dežūrmenedžēšanu» līdz jauna rektora ievēlēšanai, kas, viņaprāt, ir «virsuzdevums»; «Vēlos veiksmīgi sakārtot rektora vēlēšanu procesu», uzsvēris Straube.
Cerēsim, ka maksātnespēja, tiesiskās aizsardzības procesi, zaudējumi tiesās un citas privāto komersantu vajājušās likstas, kad Straube «sakārtos» Latvijas Universitāti, augstskolai ies garām.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Un kur likties tādai šupļinskai? mAuziņa iztēle tukšvārdības malšanā arī ierobežota, no saviem čekistiem tikai Bojārs vēl der. Mežā jāstrādā ar tiem traktoriem, kas ir
Mājiens vietā…