Memento Mori*

Jurģis Liepnieks

Kad tēvu ķēra sirdstrieka, viņš bija laukos. Pirtī. Pēc nepilnas stundas, kad es ierados slimnīcā, viņa dzīvības funkcijas jau tika uzturētas mākslīgi. Manā dzīvē nav bijis daudz nakšu, kas būtu iespiedušās atmiņā tik skaidri, kā tā…

Dežurējošais ārsts, kurš ar mani runā pirmais, ir tā piedzēries, ka viņam vajag ieplest acis, lai vispār kaut ko saskatītu. Viņš, šķiet, patiesi vēlas man izskaidrot situāciju, taču viņa spējas izveidot teikumus netiek līdzi vēlmēm. “Vai jūs esat šeit vecākais?” es vēlreiz vaicāju. “I vecaks, i, i jau… jau-naks,” viņš purpina un tā kā iespurdzas. Un šis cilvēks ir sniedzis tēvam pirmo palīdzību, noteicis ārstēšanu! Es neesmu spējīgs pat dusmoties.

Ieraudzījušas mani, māsiņas pārdzērušos dakteri kaut kur noslēpj un pazūd arī pašas. Es palieku viens tukšā, naksnīgā slimnīcā. Neviena nav. Reanimācijas nodaļa nemaz neizskatās tā kā filmās. Ir pilnīgi skaidrs, ka tēvs nomirs. Es jūtos apjucis, bezpalīdzīgs, izmisis un pilnīgi nesagatavots. Tieši nesagatavots.

Ar medicīnu saistītais draugs, par laimi, ir sazvanāms. Tā es iegūstu vairāku kardioloģijas autoritāšu telefona numurus. Autoritātes, neskatoties  uz vēlo stundu, izrādās laipnas un pretimnākošas. Mēs kaut ko runājam. Noskaidrojas vienīgi tas, ka es nezinu, kas tieši ir noticis, kāds ir stāvoklis. Neko. Tam visam nav lielas jēgas. Ir acīmredzami, ka kaut kas būtu jādara, tikai kas? Es zvanu māmiņai, vēl kaut kam. Ienīstu sevi, šo slimnīcu, šo valsti, visu pasaules iekārtojumu…

Pa to laiku sāk uzrasties acīmredzot no mājām izsaukti skaidrā esoši dakteri. Atkal parādās māsiņas, rosība, vēl sazvanīšanās. pamazām noskaidrojas, ka tēvu, iespējams, vajadzētu vest uz Rīgu. Te viņi nevarot sniegt visu nepieciešamo palīdzību. Stradiņos varētu palīdzēt labāk, taču transportēšana šādā stāvoklī ir bīstama. Tēvs var nomirt ceļā. Lēmums esot jāpieņem man. Palikt šeit, kur nav pieejama pilnvērtīga kardioloģiska ārstēšana un cerēt, ka tēvs vienalga izķepurosies? Vest uz Rīgu, bet riskēt, ka tēvs nomirs pa ceļam?

Vest vai nevest – tāds ir jautājums. Es gribu, lai lēmumu pieņem kāds cits. Jūs taču esat ārsti, profesionāļi, jūs taču varat novērtēt šos riskus, ne es! Es nevaru pieņemt kompetentu lēmumu. Un tomēr lēmums esot jāpieņem man, un būtu labi, ja es domātu ātri. Es nolemju vest. Man ir jāparakstās. Ja tēvs nomirs transportēšanas laikā, es būšu vainīgs. Vainīgs sava tēva nāvē.

Es parakstos. Ir nakts. Ātrās palīdzības mašīna, mirgojoša kā eglīte, brauc pa priekšu. Es sekoju. Ceļš ir tukšs, un viņi brauc ātri. Varbūt tieši tagad viņš mirst – es domāju. Varbūt nomirs pie Ropažiem, varbūt Teikā, varbūt izturēs, varbūt es esmu pieņēmis nepareizu lēmumu… Tēvs iztur transportēšanu, un viņu operē. Es braucu pie māmiņas. Māsiņas saka, lai nezvana katru stundu, lai zvanot ik pēc četrām. Tēvs izveseļojas. Pēc nedēļas viņu izraksta no slimnīcas.

Pirms daudziem gadiem taksometrs, kurā iekāpām mēs ar draugu, izbrauca uz citas šosejas, uzņēma ātrumu un ieskrēja kokā. Viss notika ļoti ātri. Vadītājs mira notikuma vietā. Nedomāju, ka viņam pietika laika apzināties – viņa dzīve ir galā. Viņš vienkārši uzreiz bija beigts. Es vairākus mēnešus atrados komā un biju tā sakropļots, ka vecāki slimnīcā mani pazina vienīgi pēc dzimumzīmītes zem atslēgas kaula. Es varu tikai iztēloties, ko viņi pārdzīvoja. Vai var būt gatavs kaut kam tādam kā bērnu nāve? Nezinu. Seneka, budisti, vēl daži uzskata, ka tas ir iespējams, ka mums ir jābūt tam gataviem. Tieši par visdārgākā iespējamo zaudējumu ir jāmeditē, jādomā, jāpieļauj. Nezinu. Maniem vecākiem un man toreiz viss beidzās laimīgi, mani salāpīja, un jau pēc nepilna gada es atkal staigāju. Tā puiša vecākiem, kas vadīja automašīnu un sēdēja no manis rokas stiepiena attālumā, nākas sadzīvot ar dēla nāvi. Viņi, iespējams, zina vairāk.

Es esmu miris vēl pāris reižu (Latvijas medicīna nav nemaz tik katastrofāla. Ja tā būtu, es jums te rakstiņus nerakstītu). Lieki teikt, ka nekad nekas iepriekš neko ļaunu nevēstīja. Man tāpat bija plāni, nodomi un kredīti.

Mēs visi parasti dzīvojam tā, it kā nāve neattiektos uz mums, it kā tas būtu kaut kāds pārpratums, negadījums. Taču tā nav. Nāve ir tepat. Tās nosacītais pēkšņums ir viena no nāves pašām galvenajām īpašībām ne tāpēc, ka nāve būtu kāds retums, bet gan tāpēc, ka mēs par to nedomājam, nepieļaujam. Tās mānīgais pēkšņums ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik grūti ir būt tai gatavam. Mēs vienmēr domājam, ka nāve – gan pašu, gan tuvāko – ir kaut kur priekšā. Mēs domājam – nāve nāk lēnām kā pavasaris, un mums vēl būs laiks tai tikpat lēnām sagatavoties, vai arī, laikam ejot, mēs paši kaut kā nogatavosimies nāvei kā ābols krišanai. Nekas tāds parasti nenotiek. Parasti notiek otrādi – jo vecāki mēs paliekam un jo pilnāka mūsu dzīve kļūst ar nerealizēto un atmiņām, jo sāpīgāka sāk šķist doma par nāvi. Mums nepatīk par to domāt. Kāda slavena latviešu ārste teikusi, ka vecāku cilvēku nonākšana bērna prātā ir izskaidrojama ar bailēm no nāves. Viņi jūk prātā, lai nebūtu tik bailīgi. Domas aizgaiņāšana ir, iespējams, visizplatītākā prāta darbība attiecībā uz nāvi. Mēs katrs zinām cilvēkus, kas skeptiski novēršas no filozofiem, rakstniekiem, tekstiem, kas runā par nāvi.

Dīvaini, ka daudziem nešķiet acīmredzami, ka nav iespējams domāt par dzīvi, likteni, cilvēku, prieku, laimi, pasauli utt., nedomājot par nāvi. Kas gan vēl varētu būt mūsu labākais sabiedrotais, ja ne nāve, domājot par dzīvi? Partneris savas situācijas sapratnei. Es patiesi būtu gatavs teikt, ka nevēlēšanās domāt par nāvi ir nevēlēšanās domāt vispār.

Bez tam, gatavošanās nāvei ir iespējama vienīgi tikmēr, kamēr nāves tuvums nav nojaušams. Kad jūs jau mirstat, tad ir par vēlu. Parasti jūsu apziņa ir lēna un aizmiglota, jūsu dvēsele steidzas uz visām tām vietām, kas cieš. Vai arī viss notiek ļoti ātri. Iespējams, jūs atrodaties spēcīgu medikamentu ietekmē un, pēkšņi ieraugot pie savas gultas visus radiniekus un draugus, nesaprotat – jums ir dzimšanas diena vai tieši otrādi? Jūs varbūt esat spējīgs uz kādu mantru vai īsu lūgsnu, un arī tad, ja esat tam sagatavojies vai jūs kāds vada.

Gatavošanās nāvei nebūtu īpaši atliekama lieta, un tas šķiet visai skaidrs, pat nepiesaucot dāžādās budistu un hinduistu meditāciju prakses blakus līķiem, musulmaņu nāves uztveri vai to, ka cilvēks ir vienīgā butne, kas apzinās savu nāvi.

Es esmu pārliecināts, ka nav obligāti  jādzīvo ar līķiem, jānoskatās teatrāla sekcija vai pašam jāizbēg no tās par mata tiesu, lai padarītu nāvi domājamu – domājamu tieši tāpat kā jebkuru citu domāšanas objektu.

Nesen vācu žurnāla Stern vāku rotāja tieši tāds pats jautājums: “kā būtu, ja … … dzīvot būtu atlicis tikai gadu?” Pārsvarā stāsti par to, kā dzīvo un ko par dzīvi domā reāli cilvēki, kas zina, ka drīz mirs. Jauni, veci, bērni. Dažāda vecuma un izglītības cilvēki, kuriem diagnosticētas neārstējamas vēža formas. Cilvēki, kas pārcietuši operācijas un neskaitāmus ķīmijterapijas kursus un kuriem tas viss izrādījies neefektīvi, taču kas ir to veiksminieku vidū, kuru sāpes ir kontrolējamas, un viņiem vēl ir tikpat kā pilnvērtīgs gads vai vismaz daži mēneši. Ir arī tādi, kuriem izdevies vēzi uzvarēt un kas stāsta par to, kā raugās uz dzīvi tagad. Neizdomātu cilvēku pirmsnāves darbi. It kā jau neko nedzirdētu šis raksts neatklāj, un tomēr – ko tikai šie cilvēki nedara! Viņi ne sevišķi atpaliek no pārspīlētā Nikolsona un Frīmana brīnišķīgajā filmā “Bucket list” . Viņi pārgājienā ar kājām šķērso pusi Eiropas, 72 gadu vecumā brauc ar slēpēm no kalna, beidzot apmeklē Lemānas 24 stundu sacīkstes, velta laiku iemīļotajai kuģa modeļu izgatavošanai, raksta grāmatas, lasa lekcijas, sarīko realitātes šovu par savu miršanu, uzdzīvo džakuzi ar šampanieti, kaviāru un cigaretēm, brauc ar bērniem skatīties Eifeļa torni, ceļo pa Islandi utt. Citiem vārdiem sakot, cenšas dzīvot interesantu, jēgpilnu dzīvi. Tāda vienmēr ir šo stāstu ziņa. “Banāli bez gala,” kāds varētu teikt. Bet varbūt jautājums par dzīvi un nāvi arī ir neglābjami banāls, un nav tur nekā vairāk kā vien vecie labie stāsti par puisi un meiteni, vientulību un bailēm, cerībām un ceptām ribiņām. Un ar ko pilna nez tad ir to cilvēku dzīve, kas vīpsnā par šo vienkāršo stāstu banalitāti?

Uzkrītoši ir tas, cik apskaužamas skaidrības un pārliecības pilni ir šie cilvēki, kuriem atlicis tikai gads. Viņi zina, kam ir vērts izlietot savu dzīvi. Viņi zina, kā dzīvot. Viņu atziņas gan neizceļas ar īpašu gudrību vai dziļumu, un neviens no viņiem arī nav nekāds Seneka, Prusts vai Ozu. Nāves tuvums nav padarījis viņus par filozofiem, taču ir devis apskaužami vieglu skaidrību attiecībā uz dzīves lielajiem jautājumiem, apstiprinot visu to intelektuāļu patosu, kuri nāvi uzskata par teju vienīgo domāšanas objektu, kas ļauj mums kaut ko saprast par sevi un savu dzīvi. Pat ne saprast. Dzīve un nāve nav uzdevums vai krustvārdu mīkla. Tā vairāk ir domājama, nevis saprotama lieta. Un nevis kaut kādas ezotēriskas sarežģītības dēļ, bet tikai tāpēc, ka katrs brīdis ir jauns. Un katrs jaunais brīdis vēlas uzlaikot iepriekšējā sapratnes mētelīti. Dzīvi un nāvi mēs visu laiku domājam, nevis saprotam. Pati domāšana šeit aizstāj zināšanas. Mērķis ir domāt, nevis saprast. Visu laiku domāt. Nu, vismaz ik pa brīdim domāt. Neaizmirst domu. Neļaut tai aizslīdēt.

Taisnības labad gan jāsaka, ka es zinu arī cilvēkus, kuriem nāves tuvums nav devis nekādu skaidrību par dzīves lielajiem jautājumiem. Es zinu cilvēkus, kam nav atlicis daudz, un viņi ir vismaz tikpat apmulsuši kā agrāk, ja ne vairāk. Viņi ir apmulsuši, nobijušies, viņi izjūt žēlumu un pazemojumu. Banālās idejas par ceļošanu un dzīves baudīšanu uz viņiem neiedarbojas.

Apmēram gadu pirms savas nāves filozofs Mihaels Frēde intervijā Rīgas Laikam teica – domāju, ka ir jābūt sajūtai, ka dzīve, kas tev ir, tevi kaut kā apmierina tajā nozīmē, ka tev nav žēl, ka tev ir tāda dzīve, kāda tev ir, ka savas dzīves beigās tu vari teikt, ka tev nav bail mirt, jo tu nedomā – ak, es tā īsti nemaz neesmu dzīvojis, bet domā – o, man bija mana dzīve, tā nebija ideāla, bet pietiekami laba.

RL: – Vai tas nozīmē, ka jums nav bail mirt?

Frēde: – Es saku, ka es ceru nonākt situācijā, kurā es varēšu domāt – es esmu izdarījis savu lietu, vairs nav daudz atlicis, vairs neko daudz izdarīt nevar, gana. Man ir pavisam neliela sarunu pieredze ar cilvēkiem, kas strādā ar AIDS slimniekiem. Ir milzīga atšķirība starp cilvēkiem, kuri, protams, negrib mirt, bet viņiem tā nav milzu problēma, viņi ar to tiek galā. Jo viņiem ir sajūta, ka viņi kaut ko ir izdarījuši. Citi cilvēki ir panikā, nomākti, uzskata, ka tas nav taisnīgi. Tie parasti ir cilvēki, kuri dzīvē neko nav izdarījuši, viņiem nav bijis nekā, par ko viņi ir domājuši – o, to ir vērts izdarīt, šo dzīvi ir vērts dzīvot. Viņi domāja, ka viņi drīz sāks, ka reiz nākotnē viņiem būs dzīve. Un tā arī nekad nedzīvoja. Ir cilvēki, kuri paši redz, ka viņi ir izdarījuši kļūdas, bet ka viņi ir izdarījuši arī ko tādu, ko bija vērts darīt, un tagad ir gana labi, ar to pietiek.

Piebildīšu vien, ka šis gandarījums, apmierinājums ar savu dzīvi, par kuru runā Frēde, protams, nav saistīts ne ar kādiem faktiskiem jūsu dzīves apstākļiem. Frēde to sauc par sajūtu. To varētu saukt par apziņas pozīciju. Lai nu kā, nedomāju, ka laba nāve ir iedomājama bez šādas sajūtas. Es neatceros, kad es pats padarīju nāvi par regulāras domāšanas objektu. Vai tas notika tad, kad miru pats, vai toreiz tajā naktī kopā ar tēvu, taču pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka tas ir uzlabojis manas dzīves kvalitāti vairāk kā smēķēšanas atmešana vai Kanta lasīšana. Es esmu praktizējis to dažādi, gan rakstot testamentus un regulāri instruējot savus tuvākos par to kā jādzīvo, ja nu pēkšņi … gan vienkārši atgriežoties pie domas, ja nu rīt būtu jāmirst un ja pēc nedēļas, pēc gada, kas būtu jādara, kā būtu jādzīvo? Ar laiku šīs domas rada citas domas – kāda laime bija nodzīvot šo nedēļu, piedzīvot šo vakaru, šo skatienu…

Gatavosimies nāvei, draugi.

* Memento Mori – Atcerieties, ka jums būs jāmirst  (latīņu val.)

Autors: Jurģis Liepnieks

Publicēts atkārtoti