Lato Lapsa, Pietiek.com
Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie lišķu armijas pārstāvji, vēl gavilējoša entuziasma pārpilni, dzeltenajos portālos pārskatījuši uz jaunā „visas tautas prezidenta” un „nācijas tēva” inaugurācijas pasākumu salūgto „maksimāli plašā visdažādāko jomu pārstāvju loka” fotogalerijas un nu neizpratnē bola acis, kaut kā mēģinot iekšējo jūsmu savienot ar jauno realitāti, kas pa visām spraugām spraucās no publicētajiem fotoattēliem.
Jaunais politkampšanas simbols Baiba Rubesa… čekas stukaču maisos svaigi uzietais vietējo pareizticīgo boss… viselitārākās „vai tu zini, kas es esmu?” elites pārstāvis Artuss Kaimiņš… Andris Ameriks, kura iesauku zina pat piecgadīgi bērni… aizdomās par smagiem noziegumiem tiesājamais Juris Jurašs… un tā tālāk, un tā tālāk – un visam kā kronis Latvijas slavenākais Andris. (Nē, ne Kivičs. Šķēle.)
Visus šos un daudzus desmitus viņiem līdzīgu ļaužu uz nevis savu personisko ballīti, bet valsts pasākumu, kas valsts objektā tika rīkots par valsts un mūsu visu naudu, nebija savilcis kāds politikas pirmziemnieks, kurš varētu attaisnoties, ka bija par daudz ierāvis vai nebija īsti noskaidrojis, kas viņš tāds ir.
Nē, realitāte ir pilnīgi cita: pirmoreiz kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts prezidents ir cilvēks, kurš šajā amatā nav nonācis nejauši, apstākļu sakritības rezultātā.
Līdz ar to visām runām no sērijas „oi, kam nu kaut kas negadās, cilvēks tak pirmās dienas jaunajā amatā, viņam vēl daudz kas jāmācās un daudz kas jāsaprot” nav nekāda būtiska pamata.
Egils Levits uz šo posteni ir gājis ilgi un mērķtiecīgi, pēc pirmās neveiksmes izdarot vajadzīgos secinājumus, runājot pareizās lietas, slēdzot pareizās vienošanās un šī procesa laikā lielā mērķa vārdā apēdot gana daudz krupju.
Tagad mērķis ir sasniegts, zvēresti nodoti, apkaunojošie ordeņi ar visām ķēdēm saņemti, – vairs nav jāizliekas, jālaipo un jāmanevrē. Skaistu runu vietā var ķerties pie darbiem.
Lai kāds sīkums daudziem šķistu pirmdienas inaugurācijas pasākums, tas reāli ir pirmais prezidenta Egila Levita darbs, kas pietiekami daudz atklāj par jaunā valsts galvas patiesajiem uzskatiem par sevi, sabiedrību un valsti.
Daudzi vakar sajūsminājās par abām jaunā prezidenta runām – vairāk par Saeimā teikto, mazāk par runu pie Brīvības pieminekļa, taču nevar noliegt, ka pēc tās nožēlojamās tusnīšanas, ko no sevis spēja izspiest Raimonds Vējonis ar saviem anonīmajiem padomdevējiem, Levita runu saturs ir vismaz trīs galvastiesas pārāks.
Kopējais labums kā politikas fokuss… atbildība par nākamajām paaudzēm… Mēs esam lieli tik, cik mūsu griba… Latviskā identitāte ir atvērta, un tajā ir aicināts piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs… Visiem kopā veidot ilgtermiņa solidaritātes politiku… Un tā tālāk, un tā tālāk. Nu smuki, ko lai saka.
Taču tie ir tikai vārdi – tāpat kā jaunā prezidenta iepriekšējie paziņojumi par to, kā viņš vēloties kļūt par visas tautas prezidentu.
Un tad ir pirmie darbi.
Es vēl varu saprast, kā jaunais valsts galva var, piemēram, savā runā līdz ar demokrātiski, likumīgi ievēlētiem valsts prezidentiem slavēt arī vienu ministru prezidentu, kurš Latvijas valsts vēsturē iegājis ar valsts apvērsumu un pēc tam šīs valsts atdošanu krieviem bez viena valstiski sankcionēta šāviena. Politika, ziniet, tauta pieprasa, ko nu nabaga prezidents tur var darīt, lai kā arī viņam patiktu sevi dēvēt par konstitucionālo tiesību ekspertu.
Taču sitiet vai nost, bet pat man, kurš reālajā dzīvē ir redzējis vairāk, nekā to savos bestselleros varētu aprakstīt pieci Indriķi Latvieši, ir grūti saprast: kā cilvēks, kurš pie Brīvības pieminekļa – pie Brīvības pieminekļa! – ir klāstījis, kā viņš ticot Latvijai kā tiesiskai un taisnīgai valstij, kur cieņā ir solidaritāte un gatavība palīdzēt cits citam, dažas stundas vēlāk var spiest rokas cilvēkiem, kurus pats uzaicinājis uz valstiski simbolisku pasākumu un kuri ir uzskatāmi par simbolu kaut kam tieši pretējam – citu mīdīšanai kājām savas personiskās ieraušanas kāres vārdā.
Dievs ar visiem amerikiem un rubesām. Es šeit runāju konkrēti par Andri Šķēli, kurš ir valsts nozagšanas, sazagšanas un izzagšanas, melu, krāpšanas un manipulāciju etalons, kampšanas, kampšanas un vēlreiz kampšanas izcilnieks. Cilvēks, kurš noteikti ir ierindojams to ļaužu pirmajā piecniekā, kuru dēļ par Latviju runā kā par neizdevušos valsti. Kuru dēļ mēs esam viena no visnevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropā.
Ja valsts prezidents uz simbolisku amatā stāšanās pasākumu – kas, atkārtošu vēlreiz, ir nevis viņa privātbaļļuks, bet valstisks pasākums par valsts naudu un nozīmīgā valsts objektā -, iepriekš īpaši izziņojot, ka uz to tiks aicināts viss nācijas zieds, ielūdz šādus ļaudis, tas ir ļoti skaidrs signāls par tālāk gaidāmo. Par darbiem, nevis skaistām runām. Diemžēl.
Šķēles fenomens
Latvija ukrainizējas…