Neskatoties uz to, ka Latvijas Universitāte ir liela, nozīmīga un bagāta organizācija, tās rektora vēlēšanas līdz šim parasti ir noritējušas salīdzinoši mierīgi, raisot apmēram tādas pat līmeņa kaislības, kā Latvijas Volejbola federācijas vadības maiņa, bet tālu atpaliekot no kaislībām ap Futbola federācijas vadību.
Šonedēļ tas ir mainījies, turklāt cēloņi tam ir īsta medusmaize politisko un ekonomisko aizkulišu vērotājiem. Kas tad ir noticis?
Sākās viss ar to, ka Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš nolēma pārdot savu tobrīd nevainojamo reputāciju “Olainfarm” mantinieku un ar tiem saistītu cilvēku grupai, pieņemot priekšlikumu kļūt par “Olainfarm” padomes priekšsēdētāju.
Pati procedūra, kas notika pie “Olainfarm” ēkas novietotā autobusiņā, šobrīd tiek apstrīdētā tiesā, tiek saukta par reiderismu, bet toreiz šīs varas pārņemšanas organizētājiem vienkārši bija nepieciešams kāds ar labu reputāciju, ko iecelt padomes priekšsēdētāja amatā, lai padome izskatītos nevis reideru sagrābta, bet pieklājīga un eleganta.
Tā Gundars Bērziņš kļuva par “Olainfarm” padomes priekšsēdētāju. (Kādā veidā viņš kā valsts amatpersona legāli savieno šo amatu ar dekāna amatu, man nav īsti skaidrs, bet tas jau ir nākamais un KNAB kompetences stāsts.)
Ieņēmis labi apmaksāto “Olainfarm” padomes priekšsēdētāja vietu, bet acīmredzot apzinoties, ka šis amats, protams, īslaicīgs, jo ātrāk vai vēlāk situācija uzņēmumā normalizēsies un kāds reāls visu šo vai jauno akcionāru pārstāvis būs nepieciešams, Bērziņa kungs piesakās arī uz universitātes rektora amatu. Kā saka, ja jau reiz kārtis sākušas nākt un veiksme smaidīt, kāpēc gan ne? Un šajā faktā tiešām nav nekā nosodāma, taču dzīvē viss ir saistīts.
Tie, ar “Olainfarm” akcionāriem saistītie cilvēki, kas šobrīd apstrīd Bērziņa kunga iecelšanu par “Olainfarm” padomes priekšsēdētāju un uzskata notikušo par reiderismu, protams, nepaslinkoja un papētīja, kas īsti ir šis Bērziņa kungs, un vai gadījumā viņa pagātnē nav atrodami kādi šaubīgi un ētiski apšaubāmi skeletiņi.
Izrādījās, ka nekur dziļi nav jārok, atliek vien paņemt Bērziņa disertāciju, uz kuras pamata viņš ir ieguvis grādu, un tālāk jau katrs bakalaurs, kuru gadiem mocījuši pasniedzēji piekasoties katrai atsauksmei, var pats novērtēt, vai viņam ar šādas kvalitātes darbu ļautu iegūt bakalaura grādu vai nē.
Neatstāstīšu te visus tālākos Bērziņam veltītos apvainojumus plaģiātismā, paviršībā un muļķībā, tos viegli katrs interesants atradīs internetā, svarīgi ir tas, ka šie atklājumi atstāja būtisku iespaidu uz universitātes rektora vēlēšanām, taču pavisam ne tādā veidā, kā varētu šķist.
Proti, ne tādā veidā, ka visiem būtu kļuvis skaidrs, ka šāds cilvēks ar šādu zinātnisko darbu nevar pretendēt uz rektora amatu, kas pieprasa akadēmisku izcilību. Nē, šis neglītais fakts universitātē neraisīja nekādu sašutuma vētru. Sašutuma vētru raisīja cits fakts – tas, ka kāds šo nepatīkamo patiesību ir izvilcis gaismā!
Protams, ka Bērziņa disertācijas analīze normāli ne tikai diskvalificētu Bērziņu kā rektoru un pat kā dekānu, bet liktu arī uzdot jautājumus visiem tiem, kas viņa promocijas darbu ir akceptējuši. Šāda netīrās veļas mazgāšana Latvijas Universitātē nevienam acīmredzot nav vēlama. Iespējams, arī tāpēc, ka neviena vien kolēģa disertācija, ja to rūpīgāk papētītu, izrādītos ar līdzīgiem trūkumiem.
Jādomā, ka šo iemeslu dēļ fakts, ka kāds uzdrošinās analizēt un publiskot rektora kandidāta Bērziņa promocijas darba trūkumus, paviršības un muļķības, izraisīja tik lielu sašutuma vilni. Atlika noskaidrot, kurš ir uzdrošinājies šādi rīkoties un šādas nepatīkamas patiesības celt gaismā.
Vecais, labais jautājums – kam tas ir izdevīgi, tika uzdots un atbilde acumirklī iegūta – tas ir izdevīgi Indriķim Muižniekam, kurš arī kandidē uz universitātes rektora vietu. Šāda nekrietna rīcība tad nu attiecīgi tika minēts kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rektors Muižnieks nebūtu pārvēlams. Muižnieka kunga apgalvojumi, ka viņam ar šo visu nav nekāda sakara, ka viņš nav nedz organizējis, nedz apmaksājis kaut kādu kampaņu pret Bērziņa kungu, protams, tika pilnībā ignorēti. (Pieņemu, ka Muižnieka kungs bija visai pārsteigts uzzinot, ka viņš ir spējīgs sarīkot tāda līmeņa PR kampaņu pret savu konkurentu, kā to apraksta viņa pretinieki.)
Tā nu fakts, ka Bērziņa promocijas darbs ir pilnīgs sūds, nostrādāja nevis par sliktu pašam Bērziņam, bet gan par sliktu viņa oponentam – universitātes šī brīža rektoram Indriķim Muižniekam.
Taču arī tas vēl nav viss. “Olainfarm” kaislībās, kā zināms, ir iejauktas divas puses, un abas ir piesaistījušas visnotaļ nopietnus spēkus – advokātus, PR speciālistus un, protams, politiķus. Tie, kas maksā Bērziņa kungam algu “Olainfarm” padomē, protams, reaģēja uz situāciju, kurā “mūsējo sit”. Turklāt, Bērziņa kunga reputācijas sagrūšana iznīcina arī šo cilvēku investīcijas Bērziņā. Tas arī neizskatās labi tiesā, kurā tiks skatīts strīds par padomes iecelšanu, un mazina uzņēmuma vērtību uzņēmuma pārdošanas procesā. Ņemot vērā, ka kāds ļoti liels tirdzniecības tīkls apsver “Olainfarm” iegādāšanos un darījuma summas ir milzīgas, arī sīkumiem ir nozīme. Tā nu arī šie ļaudis nu jau ar pilnu spēku ir spēlē.
Rezultātā mēs esam pilnīgi absurdā situācijā, kurā tagad valdībā un Saeimā (kurai ar šo nebūtu vispār nekāda sakara) divas “Olainfarm” lobistu grupas lems – akceptēt vai neakceptēt Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu rezultātus.
Prognozēju Bordāna paziņojumu par neuzticību Indriķim Muižniekam par, Bordāna prāt, nelikumīgajām Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām un jaunu laiku nepieciešamību Latvijas Universtitātē.
Tāds, lūk, īsumā stāstiņš par Latvijas Universitāti.
Par to, kāpēc ar rektora vēlēšanām patiesībā viss bija kārtībā, var izlasīt ŠEIT.