“Es ieiešu mājā, virtuvē smaržos pēc pīrāgiem, mamma droši vien rosīsies pa virtuvi cepot plātsmaizi. Viņa turēs paceltas miltainās rokas, es viņu apskaušu un nobučošu, tad krāmēšu no somas ārā pirkumus un mamma man jautās, kā man klājas… Ko es varu mammai stāstīt?” – Madara prātoja, ejot pa taku, kas aizvijās cauri smaržīgai pļavai no autobusa pieturas līdz Rumbiņām. Putniņi čivināja un viss it kā bija tāpat kā katru vasaru. Tikai Madara jutās citādāk – to nevarēja nosaukt ne par laimes, ne par nelaimes sajūtu. Citādā sajūta mulsināja, brīžam liekot lepoties, brīžam izjust kaunu. Tas bija kas tāds, ko Madara nevarēja aprakstīt vārdos.
Patiesības labad jāsaka, ka jaunajai medmāsiņai vārdu krājums savu izjūtu aprakstīšanai bija stipri pieticīgs. Uz jautājumu – kā klājas, viņa mēdza atstāstīt nesen notikušos maznozīmīgos notikumus. Tā viņa darīja arī tad, kad mammas jautāta stāstīja par to, kā braukusi autobusā, pirkusi cienastus lielveikalā, ko kurš kolēģis teicis darbā pirms brīvdienām. Tad mamma jautāja, kā viņa Rīgā dzīvojot ar jauno draugu. Pirms četriem mēnešiem Madara atzinās, ka satiekas ar kādu dakteri no blakus nodaļas slimnīcā, kurā strādāja pēc māsu skolas pabeigšanas nu jau četrus gadus. To, ka dakteris ir precējies, Madara noklusēja. Tāpat kā noklusēja to, ka satikšanās notiek vienīgi dežūru laikā, negausīgi mīlējoties uz šauras kušetes tā vietā, lai dažas stundas atpūstos.
Šķiet, ka ne viens vien no vīriešu kārtas pārstāvjiem atzinuši, ka medmāsiņas savā darba tērpā tiek uztvertas kā nepārspējami seksīgas būtnes, bet tās pašas māsiņas, pārģērbušās ikdienišķā apģērbā, acumirklī zaudē savu valdzinājumu. Taisnības labad jāsaka, ka Madara, uzvilkusi dienišķās džinsas un džemperīti, brīnumainā kārtā nezaudēja ne gramu no slimnīcu nimfu burvības. Viņa vēl nebija iemācījusies rafinēti maskēt savu dabas bērna seksualitāti. Garas kājas ar zemnieciski spēcīgām potītēm, apaļš dupsītis, kura pusītes pa vienai akurāt ietilpa liela auguma vīrieša prāvajā plaukstā, plakans vēders, paplats viduklis, gandrīz puiciskas krūtis un biezi tumši mati līdz viduklim. Seja, kas nepaliek atmiņā, toties neaizmirstama ir viņas ķermeņa smarža. Par liela auguma vīriešiem runājot, nez, vai tam sakars ar Madaras dupša vaigu izmēru, bet viņa bija vislabākajās domās par tiem un labprāt laida viņus sev klāt. Tieši tāpēc dakteris Aivars raženā auguma dēļ drīkstēja piekļūt Madaras jaukumiem.
Madara pārstāvēja to sieviešu tipu, kas vīrietim, kurš viņai patīk, nekad nesaka nē. Ja Aivars teica, ka atnāks dežūras laikā, tad, lai kā Madara pēc pusgada tuvības dusmotos, ka Aivars viņu neuzaicina pat ne uz slimnīcas kafejnīcu uzcienāt ar kūkām, nerunājot par citām satikšanās iespējām, viņa nespēja atteikt. Un kā lai atsaka, ja Madarai pašai bija grūti sagaidīt to brīdi, kad Aivars viņu apskaus un pieskarsies visām jūtīgajām vietiņām. Jebkurš Aivara pieskāriens izraisīja labsajūtas trīsas un zosādu. Madara sāka uzbudināties no brīža, kad Aivars atsūtīja īsziņu, ka viņu dežūras sakrīt vienā laikā un viņš naktī atnāks. Klēpim tvīkstot, viņa nespēja vien sagaidīt, kad tas brīdis pienāks.
Lai cik slepeni Aivars lavījās pie Madaras, kolēģes tik un tā zināja, kas notiek naktīs atpūtas telpā. Sieviešu solidaritātes vārdā viņas ņēmās Madaru mācīt, ka nedrīkst tik ļoti ļaut vīrietim sevi izmantot. Skaidrs, ka Aivaram ir ģimene, skaidrs, ka viņš necentīsies legalizēt savus sekspiedzīvojumus ar Madaru, bet viņš vismaz varētu aizvest uz kafejnīcu, uzdāvināt kādu puķīti, nerunājot par vērtīgākām dāvanām. Jaunā sieviete klausījās, klausījās pamācībās, līdz pa vienai sēkliņai vien viņas apziņā tika iesēta pārliecība, ka Aivaram jāpieprasa citus satikšanās veidus ārpus slimnīcas sienām.
Tā reizē, kad slepenais mīļākais kārtējo reizi ieradās, Madara, stīvi saspraudusi rokas halātiņa kabatās, kategoriski paziņoja, ka nebūs vairs nekādas kniebšanās pa kluso – viņa gribot satikties ar Aivaru citur. To teikdama viņa bija domājusi, ka Aivars atnāks pie viņas uz īrēto vienistabas dzīvoklīti dienā, kad nav jāstrādā un paliks vismaz uz visu dienu un, vēlams, nakti, nevis kā vienmēr pāris stundas.
Madarai ļoti gribējās vienkārši parunāt: pastāstīt par sevi, iztaujāt Aivaru par viņa dzīvi, vienkārši pamēļot, kā to dara iemīlējušies cilvēki, kopā gatavot maltītes, baudīt tās, malkot vīnu un ik pa brīdim mīlēties visas dienas garumā.
Aivars, sapratis, ka seksa šoreiz nebūs, neizpratnē lūkojās medmāsā tā arī nesaprotot, kāpēc viņa pēkšņi sākusi niķoties. Madara vairākas reizes atkārtoja, ka viņai apnicis kniebties darbā un viņa gribot nomainīt apstākļus, līdz Aivars aptvēra, ka mīļākā vēlas citādāk. Apsolījis padomāt, viņš mēģināja mīļākajai tuvoties, bet viņa, atkāpusies soli atpakaļ, paziņoja, ka nekas tāds vairs nebūšot, kamēr nenotiks tā, kā viņa vēlas.
Aivars aizgāja atpakaļ uz savu nodaļu. Madara atlaidās kušetē. Satraukums pēc ultimāta paziņošanas pamazām sāka norimt, toties iestājās stipri liela nožēla par to, ka nav tikts pie mīlēšanās. Lai kā viņa dusmojās uz Aivaru, mīlēties viņa bija gatava vienmēr. Nožēlu pamazām nomainīja bailes, ka Aivars varbūt nekad vairs nenāks pie viņas. Varbūt nevajadzēja būt tik kategoriskai? Nu, gan jau kaut kā nonāktu līdz tam, ko viņai gribas, bet varbūt mierīgi bez tā var iztikt. Ko tās darba biedrenes zina par viņu attiecībām? Kas viņām par daļu? Kur viņas lien? Kā tagad bez Aivara? Nu, gan jau viņš pārāk nedusmojas. Gan jau sailgosies pēc Madaras, pēc tā lieliskā seksa, kas viņiem bija. Pats taču viņš ne reizi vien dvesa, ka Madara ir pati kolosālākā mīļākā pasaulē. Vai tiešām viņš atteiksies no savas lieliskās mīļākās tikai tāpēc, ka viņa vēlas kaut ko drusciņ vairāk. Viņa taču negrib, lai Aivars šķiras un prec Madaru. Nu… drusciņ jau grib gan…. Nogurums un nervu saspīlējums ņēma virsroku un medmāsiņa iegrima smagā miegā.
Aivars nedeva par sevi nekādu ziņu divas nedēļas. Madara juka prātā no ilgām. Tad brīdī, kad vismazāk tika gaidīts, kā parasti notiek ar visgaidītākajām ziņām, pienāca īsziņa: „Esi gatava rīt vakarā. Būs pārsteigums.”
Pateikt, ka Madara kusa aiz laimes, būtu nepateikt neko. Ar mokām sagaidījusi nākamās dienas vakaru, jaunā sieviete saposās kā prata un savā dzīvoklītī gaidīja mīļāko. Aivars ieradās stipri vēlu, neesot varējis ātrāk tikt ārā no mājās, jo sieva bija sadomājusi taisīt lielo tīrīšanu ar mēbeļu pārbīdīšanu. Aplūkojis Madaru, viņš noteica:
“Tātad tāda tu izskaties, kad tev nav mugurā darba halātiņš! Smuki! Tikai to visu vajadzēs vilkt nost.”
“Tūlīt?” Madara koķeti pajautāja.
“Nē. Tur, kurp mēs dosimies.”
Madara jutās stipri izbrīnīta par pārsteigumu, bet šoreiz nolēma neizrādīt neapmierinātību. Galu galā, vispirms jānoskaidro, kādi notikumi viņu sagaida. “Iesim ciemos, bet tās būs īpašas viesības,” Aivars paskaidroja.
Pie privātmājas durvīm mīļākais Madarai aizsēja acis ar blīvu apsēju tā, ka zem tā neielauzās neviens gaismas stariņš. Madaru pārņēma viegls izbīlis un ziņkāre kopā ar neizskaidrojamu vēlmi pakļauties.
Pēc tam, kad jauno sievieti aiz rokas ieveda mājā, lai arī telpā fonā skanēja Mocarta mūzika un nevienu citu skaņu nedzirdēja, viņa sajuta, ka tur atrodas cilvēki – dažādu smaržu jūklis vēstīja par to. Kādu brīdi nekas nenotika – Madara stāvēja telpas vidū un viņas smadzenes drudžaini apstrādāja informācijas fragmentus, kā tas notiek cilvēkam, kas pēkšņi zaudējis spēju redzēt. Tad kāds pienāca klāt un sāka Madarai vilkt nost apģērbu, pēc mirkļa pievienojās vēl kāds, tad vēl, līdz viņa palika stāvam kaila. Izģērbēji atkāpās.
“Kur ir Aivars?” gribēja jautāt Madara. Kāds pielika pirkstu pie viņas lūpām – ššššš. Atkal viņu pārņēma neizskaidrojamā vēlme pakļauties. Pēc mirkļa jaunajai sievietei aplika ap kaklu siksnu ar pavadiņu, nospieda četrrāpus un lika rāpot. Tiklīdz Madara aizkavējās, tā saņēma pliķi pa dupsi. Pirmais pliķis samulsināja, uz mirkli Madarai sagribējās pārtraukt visu šo ākstīšanos. Pēc otrā pliķa Madara aptvēra, ka viņai patīk tā sajūta, kas iestājas dažas minūtes pēc tam. Uzbudinājums pavisam citādāk nekā parasti pārņēma viņas ķermeni. Kāpjot tam, Madara zaudēja laika sajūtu, tāpēc viņa stipri izbrīnījās, kad gādīgas rokas piecēla viņu kājās no četrrāpus stāvokļa. Citas gādīgās rokas apģērba. Tika noņemta kakla siksna un patīkama vīrieša balss teica: “Šoreiz pietiks.”
Nez no kurienes uzradās Aivars – viņa smaržu Madara vienmēr sajuta nemaldīgi – apņēma savu mīļāko ap pleciem un tāpat ar aizsietām acīm izveda ārā no neparastās mājas. Tad noņēma apsēju. “Mīļā, tu esi fantastiska! Tev taču patika?”
Madara nespēja neko atbildēt. Pieprasot mīļākajam citādus apstākļus satikšanās reizēs, viņa nebija domājusi neko tādu. Varbūt vajadzēja apvainoties, varbūt iecirst pliķi, varbūt sākt histēriski raudāt? Madara tomēr to nedarīja, tikai pamāja ar galvu un nočukstēja, ka viņai ļoti, ļoti, ļoti gribas mīlēties. Aivars vairāk nebija laika Madarai, jo jāskrien mājās, citādi sieva kļūs pārāk aizdomīga. Pēc oficiālās versijas Aivars ar draugiem bija devies dzert aliņu, tāpēc arī mašīna atstāta mājās. Citādi varētu pamīlēties autiņā kādā klusā šķērsielā. Ja Madara būtu lasījusi fon Zahera Mazoha daiļdarbus, viņa zinātu, ka netikšana pie mīlēšanās pēc kārtīgas un uzbudinošas pazemojuma devas piederas pie lietas.
Līdz brīdim, kad Madara devās apciemot māti Rumbiņās, Aivars viņu bija aizvedis uz „neparastajām viesībām” vēl divas reizes. Ar katru reizi Madara saņēma aizvien spēcīgākus kairinājumus ķermenim un psihei. Tas viss Madaru ievilka kā spēļu automāti atkarīgo.
„Čau, mammu! Man iet labi – es esmu mazohiste! Bet es tev nekad neko tādu nestāstīšu,” – Madara nodomāja, tad saņēma durvju rokturi un pavilka…
Autore: Rita Lasmane