Katra gudrāka saimniece paglabā kompotus bargai ziemai, un katrs žurnālists tur atvilktnē pāris tēmas, ko izvilkt liesajos periodos. Jūs jau saprotat – laiks starp vēlēšanām ir garš, politikai tāpat kā saldējumam ir sezonāls raksturs, nāk pavasaris un cilvēkiem gribas ko jestrāku par ikdienišķajiem korupcijas skandāliem, sešām nullēm, Zatlera limuzīniem un tādām lietām. Šādos gadījumos tad jāvelk ārā kāda no klasiskajām skandālu tēmām jeb trīs N – noziegumi, narkotikas, nešķīstība.
Ja vien žurnālists nav galīgi slinks vai pilnīgs Streipa students, tad vienmēr var atrast kādu cietušu vai novārtā pamestu bērnu. Vēl labāk – kāda ļauna sindroma piemeklētu, kura ārstēšanai valsts, protams, nedod pienācīgo naudu. Diezgan labi ejoša ir arī Latvijas izmiršanas un provinces bezcerības tēma. Aizbrauciet uz tuvāko lauku ciematu, pastāviet stundiņu divas pie vietējā pārtikas veikala. Parunājiet ar večiem uz soliņa, uztaisiet pāris bildes – un pētnieciskā reportāža Preses naglas vērtībā gatava (jā, es zinu, ko runāju – vienreiz tādu Naglu arī dabūju). Tad vēl narkotikas labi tirgojas. Šeit gan svarīgi piešķirt brīdinājuma toni – mēs rakstām, lai jūs zinātu, mēs rādām, lai tas neatkārtotos… nu, tādā virzienā.
Un tad ir viens īpaši labs temats – prostitūcija. Katram žurnālistam prostitūcija ir mīļākā un tuvākā nodarbe. To ir viegli taisīt un grūti salaist dēlī. Saku no pieredzes. Pirms pāris gadiem ir sanācis kāda laikraksta uzdevumā pētīt šo ārkārtējo problēmu. Teikšu godīgi, darbs kaulus nelauza un nekur baigi jārokas arī nebija – dāmas reklamējas civilizētos interneta portālos, komunikācija ar viņām tāda, no kuras banku un mobilo sakaru klientu dienesti varētu tikai pamācīties, un visas lietas notiek jaukos, omulīgos salonos. Ja vēl var pierunāt redakciju apmaksāt šo “žurnālista eksperimentu”, tad teiciens “apvienot patīkamo ar lietderīgo” iegūst pavisam jaunu, stipri dziļāku nozīmi.
Un lasītājiem/skatītājiem prostitūcija arī patīk. Drusku ziņkāre – kādas tad tās m***** izskatās? Drusku pašausmināšanās – nu, kā tā var? Un ikvakara validols zem mēles – atkal tā valdība neko nedara!
Šie gabali patīk arī politiķiem. Viņiem tā ir iespēja pateikt – viss, tā turpināties nevar! Mēs sargāsim bērnus un tautas tikumus. Goda vārds, sargāsim!
Un policisitiem patīk – ar pistolēm un bruņu vestēm bariņš būdīgu tontonu iegāžas buduārā un tvarsta spiedzošas, pusplikas meitenes. Lūk, reāla jautrība, lūk, cilvēki, kas mīl savu darbu. Un tad atbildīgie likuma sargātāji drūmām sejām aicina ieviest stingrākus likumus. Bargākus sodus. Nopietnākus apkarošanas pasākumus.
Jūs noteikti to visu zināt. Tas atkārtojas katru gadu, reizi sezonā, pēc identiska scenārija. Šogad sezonu atklāja TV3 – lielākai intrigai pievelkot klāt īpašu, neredzētu jaunumu: vīriešu prostitūciju! Jāsaka, jaunums tas ir visai nosacīti – jau sešsimts gadus pirms vēl Kristus bija dzimis, ķēniņš Josija apkaroja prieka zēnus savā zemē, kā to var izlasīt Bībelē. Bet no otras puses – mode, kā zināms, līdz Latvijai atnāk vēlāk nekā pasaules metropolēs. Tāds nu reiz provinces liktenis.
Katrā gadījumā, no minētā sižeta un to pavadošām publikācijām var secināt, ka atkal sākusies ņemšanās ap prostitūcijas tēmu. Tagad mums esot jāizdomā, kāds modelis Latvijai der labāk: Skandināvijas, kad nevar vispār, vai Vācijas – kad var visu. Šobrīd mums esot tāds, kurā vispār nevar, bet tomēr jau var, un tas neesot labi.
Skaidrs, ka nav labi. Turot prostitūtas tādā pus-nelegālā zonā, valstij iet garām liela nodokļu nauda, bet pašām prostitūtām – kādas nebūt valsts garantijas, medicīniskā aprūpe un, galu galā, iespēja strādāt un varbūt arī dzīvot cilvēcīgi.
Tie, kas sola izskaust prostitūciju – tie ir vai nu galīgi negudri vai vienkārši meļi. Nekas tāds neizdevās ķēniņam Josijam – lai arī viņa metodes paredzēja prostitūtas iznīcināt fiziski un sadedzināt publiski, pārējiem par brīdinājumu. Nekas tāds nav izdevies nevienai kultūrai un puslīdz zināmai civilizācijai. Pavisam noteikti tas neizdosies mūsu domniekiem vai valdībai.
Tā ir veca gudrība – ko nevar izskaust, to vajag kontrolēt. Legalizēt prostitūciju būtu saprātīgi, godīgi un ienesīgi. Bet tas nozīmētu legalizēt arī naudas plūsmas, kuras šobrīd grozās netīras un pelēkas. Un turklāt vēl ļoti lielas.
Ir diezgan skaidrs, ka liela daļa tās naudas plūst caur to cilvēku kabatām, kuru uzdevums ir prostitūciju apkarot, izskaust un visādi kontrolēt. Tādēļ viņu viedoklis televīzijā un avīzēs – stingrākus likumus, lielākus ierobežojumus – ir tīras biznesa intereses. Šie cilvēki var pelnīt tikai tad, ja prostitūcijas industrija ir nelegāla.
Legalizējot prostitūciju, šī vājprātīgā korupcija izmirtu un tās nauda sāktu cirkulēt pa valsts ekonomiku. Tādēļ visa diskusija par prostitūtām patiesībā ir diskusija starp bandītiem un negodīgiem policistiem.
Bet tiem, kas piesauc morālos argumentus, būtu jāatzīmē – pat viduslaiku baznīcas cieši kontrolētajās pilsētās prostitūcija ir bijusi legāla. Ierobežota, kontrolēta, bet legāla. Tās ir tikai pilnībā liberalizētas, īpatnēju dzimuma filozofiju pārņemtas valstis kā Zviedrija, vai galīgi totalitāras sabiedrības – tādas kā Padomju Savienība, Trešais Reihs un Ķīnas Republika -, kuras ir gribējušas pilnībā izsvīrot no dzīves prieka meitenes un zēnus. Viņiem tas nekad nav izdevies. Prieka industrija strādā kā strādājusi – no pasaules pirmajiem iesākumiem līdz pašam tās galam.
Un jāsaka godīgi – labi, ka tā.
Autors: Nils Sakss