Kad no TV ekrāniem, veikalu plauktiem un skatlogiem sāk velties sarkanu siržu lēvenis, ir skaidrs – klāt Valentīndiena.
Mūsdienās ir gluži vai nepieklājīgi, ja 14.februārī – Valentīndienā – nemosties no rožu klēpja smaržas gultā un darbavietā uz rakstāmgalda negulst šokolādes sirsniņu kalni. Un nedod dies’, ja esi neapdomīgi atzinies, ka tev nav partnera. Mazākais, ko nāksies dzirdēt no iejūtīgajiem kolēģiem – līdzjūtīgu nopūtu un liekuļotu uzmundrinājumu, ka „nākamgad Valentīndiena noteikti nebūs jāpavada vienatnē”.
Tomēr, atļaujiet pavaicāt – kas tad īsti ir jāsvin šajā dienā? Mīlestība? To var svinēt un apliecināt katru dienu, un ne jau veikalā pirktais “apliecinājums” ir pierādījums, ka cilvēku patiešām mīli. Garīdznieka Valentīna noslaktēšanas diena? Vai ir ētiski līksmot un priecāties par to, ka cilvēks ticis lemts nāvei?
Un, kā atklājies, Valentīndienas pirmsākumi nebūt nav bijuši romantisma un mīlestības apvīti. Ja vien ar vārdu „mīlestība” nesaproti dzīvnieku nogalināšanu un seksu ar partneri, kuru izlozē.
Ir viedoklis, ka Valentīndienas senākās tradīcijas saistītas ar romiešu pagāniskajiem svētkiem Luperkālijām, ko svinēja februāra vidū.
Šos auglības svētkus svinēja par godu dievietei Junonai un zemkopības dievam Faunam (saukts arī Lubercus). Svētku sākumā priesteri ziedoja uz altāra dzīvniekus, lai dievi svētītu zemi ar labu ražu. Upurēto dzīvnieku ādas sagrieza sloksnēs, iemērca upuru asinīs, un tad kaili jaunekļi skrēja ar šīm sloksnēm rokās pa pilsētu ielām, pātagodami ceļā sastaptās sievietes, lai tās nākamajā gadā būtu auglīgas un dzemdētu bērnus.
Svētku noslēgumā neprecētās sievietes izģērbās kailas un lielā urnā sameta zīmītes ar savu vārdu. Ikviens neprecēts vīrietis varēja paņemt zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Pārsteidzoši, bet dažreiz arī šie izlozētie pāri pēc tam pat apprecējās.
Luperkālijas bija romiešu iecienīti svētki (un kā nu ne?), kas slepus tika svinēti vēl ilgi pēc tam, kad kristietība kļuva par valsts reliģiju Romā. Baznīcai nācās domāt, kā izskaust šīs kolektīvās izvirtības orģijas. Daži vēsturnieki uzskata, ka Luperkālijas, tāpat kā daudzi citi pagānu svētki, vienkārši tikai aizstātas ar kristiešu svētkiem – Svētā Valentīna dienu.
Tiesa, mūsu ēras 494.gadā pāvests Gelasijs I gan aizliedza Luperkāliju svinēšanu, tomēr nav pierādījumu, kas tieši saistītu pagānisko Luperkāliju aizliegšanu ar Valentīna dienas svinēšanu. Šī versija radās 18.gadsimtā, kad katoļu priesteris Albans Batlers rakstīja savus svēto dzīves aprakstus.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Izrādās – kāds arī prot lasīt un nedzīvo tiai atprātošanas murgainajos soctīklos un sabiedrisko mediju smārdā. Autors te tā maigi un piesardzīgi apraksta Senās romas reālijas šajos svētkos un atliek vien skaļi nesmieties par tiem salkanajiem pašiedvesmas romantizētajiem staštiņiem mūsdienu izklaides un tirgošanās industrijā. Tik daudziem patīk, ka tos čakarē tā līdz pamatam. Paliekoši.
Feministu sektas te histēriski taurēs, bet raksta autoram būs jāsadūšojas un jāpastāsta par patoešostāstu par t.s. šniegbaltīti” un 7 rūķišiem un kaut pāris rindiņās kā šis aufdzinošais stāsts skanēja vēl 17.-18. gadsimtā.
Kristietība mūsu tautai neko labu nenesa. Kristietību pie mums ievazāja varmācīgā veidā krustneši kopā ar kristīgajiem misionāriem Livonijas krusta karu laikā no 1195. gada līdz 1290. gadam. Teju gadsimtu mūsu senči varonīgi cīnijās pret kristietības invāziju. Mūsu sentēvi bija brīvi, drosmīgi un svabadi. Taču, ienākot kristietībai, mūsu senči zaudēja brīvību, jo kļuva par dzimtcilvēkiem (vergiem svešu kungu jūgā). Kristietība salauza mūsu tautas garīgumu un atņēma mums mūsu Dievus. Kristietība garīgi kastrēja tagadējā Latvijas teritorijā dzīvojošās tautas, padarot tās par kalpu (vergu) tautām. Tā atņēma mūsu senčiem pašapziņu, velmi dzīvot un pagāniskās tradīcijas. Pirmās baznīcas tika būvētas uz mūsu senču kauliem,… lasīt vēl »
Nu mułkīts vēl skolniecińš. Vēl daudz jāmācās, jālasa, lai tiktu līdz civilizācijas labumiem.
nav gan skolnieciņš muļķis, tīru taisnību saka.
Palasiet vēsturi.
Nu nebija gan nekāda verdzība Livonija. Kur tad Kurzemes hercogistē, kas bija brīva valsts divsimt gadus? Senču tradīcijas gan tika iznīcinātas ar kristiešu rokām.