Kā sasniegt starptautisku izglītības un pētniecības standartu, ja uzliekam par pienākumu visiem speciālistiem, kuri tik ļoti Latvijai ir vajadzīgi, runāt (pie tam ļoti augstā līmenī!) tikai latviešu valodā?
Savu valodu ciena arī vācieši un francūži, tomēr akadēmiskos rakstus arī šajās valstīs izvēlas publicēt angliski … jo viņi saprot, ka vācu un franču valodas ir par mazu zināšanu iegūšanai un apmaiņai, kas nepieciešama jebkuras valsts ekonomikas attīstības veicināšanai… viņi saprot, ka angļu valoda ir akadēmiskās pasaules “standarts”.
Latvija taču arī vēlas būt šajā apritē, vai ne? Ja ne, kāpēc runājam par vēlmi kādai no Latvijas augstskolām būt 100 pasaules labāko augstskolu vidū? Kāpēc runājam par to, ka vēlamies piesaistīt ārvalstu studentus un cik daudz tas dotu Latvijas ekonomikai?
Vai tie “spēki”, kas valstī aizsargā latviešu valodu (kas, NEAPŠAUBĀMI, ir ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI SVARĪGI), tiešām, šajā gadījumā, it kā to aizsargājot nenodara kaitējumu valstij?
Proti:
Kā šāda pieeja atspoguļosies, realizējot”Latvijas ekonomiskā izrāviena” plānu un uz latviešu labklājības celšanu kopumā? Piemēram, vai šādi samazinot intelektuālo potenciālu valstī, mums pietiks analītiskās kapacitātes risināt kompleksus, piemēram, nodokļu sistēmas, ēnu ekonomikas mazināšanas jautājumus? Vai šādi tiksim galā ar komplicētu biznesa modeļu izstrādi un ieviešanu, kas ļaus latviešu uzņēmējiem labāk konkurēt starptautiskos tirgos? Vai runājot tikai latviski spēsim piesaistīt ārvalstu investīcijas? Vai nezaudēsim kaimiņvalstīm, kuras aktīvi piesaista visa veida intelektuālo kapacitāti, t.sk. akadēmisko- gan vadības, gan mācībspēku un pētnieku līmenī, neliekot tam nevajadzīgus šķēršļus?
Vai minēto un citu jautājumu risināšanai, kuri valstij attīstoties ar laiku paliks tikai sarežģītāki, gribēsim un varēsim balstīties tikai uz starptautisku organizāciju, piemēram Pasaules bankas vai OECD, veiktiem pētījumiem? Vai būsim gatavi maksāt tik lielu naudu, kā, atseviķos gadījumos, līdz šim- labi zinot, ka konsultants taču praktiski neuzņemas nekādu atbildību?
Lauris Liepa, Jānis Taukačs u.c. Latvijas vadošie juristi; Māris Kučinskis, Dzintars Rasnačs, Dana Reizniece-Ozola, Arvils Ašeradens, Aigars Rostovskis, Līga Meņģelsone, u.c. atbildīgie/ aktīvi iesaistītie valsts politikas veidošanas procesā: ko vispār nosaka MK noteikumi Nr. 733? Respektīvi, vai atbilstoši šiem noteikumiem drīkst pieņemt, ka visi Latvijas pilsoņi, kuri ieguvuši pilsonību ‘automātiski’ zina latviešu valodu C1 līmenī? Sanāk taču, ka visiem Latvijas rektoriem, deputātiem u.t.t būtu jākārto eksāmeni un jāiegūst apliecinājums valodu prasmes atbilstībai tā, kā noteikts MK Nr 733 noteikumos? Ja tā, vai arī uz šo ir “pievērtas acis”, tomēr ”tas nevar turpināties mūžīgi” (no intervijas ar IZM Augstākās izglītības departamenta direktores vietniece Lauru Treimani, http://www.tvnet.lv/…/644712-latviesu_valodas_nezinasanas_d…). Neticu, ka, izņemot kādu organizāciju, kura gribētu lobēt valodu eksaminācijas centru intereses, kāds par šo jautājumu tiešām gribētu runāt plašāk…
Varbūt tomēr varam iztikt bez šī ‘procesa’ un ļaujam strādāt- sevišķi tiem, kuri to ilglaicīgi dara ļoti augstā līmenī? Starp citu- praktiski bez atbalsta no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām, tomēr dodot, domāju piekritīsiet, būtisku pienesumu Latvijas attīstībā, t.sk. izglītībā, pētniecībā, politikas debatē. Politikas veidotāji, kolēģi, SSE Riga ir bijusi un labprāt turpinās būt jūsu sadarbības partneris. Līdz šim ne rektora valodas zināšanas (kuras, varbūt ne C1 līmenī, nemaz nav tik sliktas, kā tiek runāts…), ne arī ārvalstu ekspertu piesaiste tam nav bijusi šķērslis…
Autors: Arnis Sauka (attēlā)
Nedēj, resnais. :))