Valsts vadītāju svētku uzrunas – gan to forma, gan saturs – rosinājušas kaismīgas diskusijas. Skarbus vārdus prezidenta Raimonda Vējoņa un premjera Māra Kučinska runām veltījuši vairāki komunikācijas, kā arī publiskās runas speciālisti.
“Ministru prezidenta kungs ar savu žaketes novilkšanu bija nedaudz pārspīlējis. Tas izskatītos jocīgi no Vācijas vai Austrijas iedzīvotāju viedokļa, bet tas izskatās pilnīgi normāli no Zaļo zemnieku savienības vēlētāju skatupunkta,” vērtē polittehnologs Jurģis Liepnieks. “Jebkurā džentlmeņu rokasgrāmatā būtu teikts – ja jūs vēlaties mīkstināt to iespaidu, ko rada uzvalks, novelciet kaklasaiti, nevis žaketi. Un atstājiet kaklasaiti. Tas ir tāds pusapģērbts vīrietis,” viņš pauž.
Izsakot viedokli par Valsts prezidenta runu, Liepnieks atzīst – Vējonis iezīmē savu prezidentūras stilu, ko raksturo “sirsnīga vienkāršība”.
“Liels pārsteigums un ļoti oriģināls piegājiens ir šī prezidenta kundzes iesaistīšana. Es pilnīgi iztēlojos, kā konkurentu birojos tiek apspriests, vai Vējones kundze netiek gatavota politiskajai karjerai vai būs jaunā Zaļo zemnieku savienības līdere. Šis ir tāds spēcīgs un arī Eiropas kontekstā neparasts risinājums, bet es, atklāti sakot, nevaru atrast argumentus, kāpēc pret to iebilst,” vērtē Liepnieks.
Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs Alnis Stakle pauž, ka abas runas kopā rada saskaņotības sajūtu.
“Es tajā visā redzu vairāk izdabāšanu elektorātam, kas potenciāli vairāk identificējas ar savu stūrīti ar savām sajūtām, ne tik daudz ar kolektīvo (..) Tas ir tādā ļoti interesantā pretrunā, īpaši, ja mēs pēdējos gados visu laiku klausāmies patriotisma retoriku, retoriku par patriotismu un aicinājumu identificēties ar valsti, dibināt uzņēmumus, nebraukt prom, būt patriotiem,” stāsta Stakle.
Savukārt kulturologs Deniss Hanovs uzteic abas runas. Tajās esot bijis savienot privāto, personīgo un intīmo stilu, kā arī atsaukties uz aktuālo politikā. “Karogs mums ir pietiekami daudz citās dienās, kas tiek pietiekami asociētas ar valstiskumu. Man liekas, ja mēs pārspīlējam jebkurā jomā, tad pazūd arī kaut kas sakrāls vai svinīgs,” norāda Hanovs.
“Mums ir vairākas dienas novembrī, kad mēs atceramies notikumus, kas ir saistīti ar karogu un ar valsti un valsts ideju. Bet, ja mēs to liekam visur, visur, visur, tad es domāju… pielikt karogu pie mēteļa ir jauki, bet es domāju, ka vajag arī kaut ko izdarīt, lai būtu jaukāk, labāk un lai vide būtu sakārtota. Varbūt, nepārspīlējam ar karogiem,” teic Hanovs.