Ja reiz runas sagriezušās ap valodas jautājumiem, tad derētu tajā pašā ugunskurā iemest vēl vienu pagali. Tikai šoreiz ne latviešu valodas, bet angļu.
Tas ir plaši izplatīts, bet tomēr apšaubāms mīts par latviešu jauniešu ekselentajām angļu valodas prasmēm. Ja pavadīsiet kādu laiku Londonas hosteļos, tad neizbēgami sastapsieties ar pārsteidzoši lielu daudzumu Latvijas pilsoņu, kuri nupat beiguši vidusskolu un pa taisno braukuši uz labāku dzīvi kaut kur citur. Ir daļa, kuriem labāka dzīve tā arī nekad neiesāksies – nodzīvojuši iekrājumus, viņi brauks atpakaļ uz to pašu veco. Daudzi kaut kā ieriktēsies – atradīs trauku mazgātāja vietu kādā Londonas pabā, vēlāk izsitīsies par viesmīli un tad jau dzīve aizies. Vēl citiem labākas dzīves meklējumi kļūs par dzīvesstilu – īsi, bet smagi peļņas momenti mainīsies ar sviestmaizēm no lielveikalu konteineriem, hosteļi pret paziņu dīvāniem, īrētas istabiņas pret skvotiem, tad pārbrauciens uz kādu citu vietu, un atkal jauns sākums un jaunas cerības. Būs arī tādi, kas paliks uz pastāvīgu vietu – kādā noliktavā vai viesnīcā – un no darba brīvo laiku pavadīs internetā, Latvijas ziņu lapās rakstot komentārus par to, cik ļoti viņi netaisās braukt atpakaļ. Bet sākums parasti visiem vienāds: kāds lētāks hostelis, cerīgas acis un nebeidzamās sarunas par to, kā dabūt visus dokumentus, kā atrast darbu, kā beidzot sākt to labāko dzīvi.
Taču ne par to šoreiz ir stāsts, bet par šo cilvēku angļu valodu, kas, ja neskaita viņu fiziskos dotumus, ir vienīgā prasme, ko viņi var piedāvāt darba tirgum. Un šī prasme – bieži vien pašiem jauniešiem par lielu pārsteigumu – izrādās diezgan nepietiekama. Kaut kādai dzīvei ar to pietiek, bet noteikti ne tai labākajai, par kādu viņi bija sapņojuši.
Es galīgi nepiederu pie Igaunijas apjūsmotājiem. Manuprāt, igauņiem viss ir sliktāks nekā mums. Izņemot divas lietas. Viena – viņi nesūdzas par savu valsti katram, kurš tikai gatavs klausīties, bet izmanto visas iespējas lielīties (bieži vien, ar neesošiem sasniegumiem). Otra – viņu jaunieši runā stipri labākā angļu valodā un tādēļ ārzemēs tiek pie labākiem darbiem un līdz ar to pie labākas dzīves nekā mūsējie. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Tam nav nekāda sakara ar skaipu (kuru neizgudroja igauņi un kurš nekādā veidā nepieder Igaunijai) vai igauņu kultūru (viņiem ir šausmīgi slikta opera, ar mūsējo pat nesalīdzināt). Viņi vienkārši rāda pa televizoru filmas un raidījumus oriģinālvalodā. Nav pāri ierunātu tulkojumu no apšaubāmas kvalitātes vietējiem aktieriem, ir tikai subtitri.Tik vienkārši un tas darbojas. Jo bērnu spēja apgūt svešvalodas ir apbrīnojama. Un televizors ir ne tikai efektīvākais, bet arī pieejamākais privātskolotājs.
Mums diemžēl modē visai arhaiski mehānismi. Pat multenes kinoteātrī tiek dublētas, lai arī to regulārs apmeklējums mierīgi varētu aizstāt visu pamatskolas angļu valodas kursu. Un labāks ieguldījums par jebkādām valodu skolām būtu angliski raidošo TV kanālu pakete. Tas tiešām ir jocīgi, ka tik daudz runā par svešvalodu mācīšanu skolās un to, kā tam nepietiek naudas. Bet vienlaikus ignorē pašu vienkāršāko, lētāko un darbīgāko līdzekli.
Protams, ne jau igauņi bija tie, kas saprata TV potenciālu valodas apguvē. Tā jau sen rīkojas Skandināvu televīzijas, un tas ir iemesls, kādēļ skandināvi ir tekošākie valodu zinātāji Eiropā. Atšķirībā, piemēram, no frančiem vai spāņiem, kuru televīzijas rīkojas līdzīgi mūsējai.
Valodas lietas nav vienīgā aktualitāte, kas vibrē publiskajā telpā. Turpat ir runas arī par jaunu sabiedrisko mediju vai vismaz veco pārstrādi. Mainās arī atbildīgās amatpersonas. Visām šīm maiņām varētu piešķirt pilnīgu taustāmu jēgu, ja priekšplānā izvirzītu jautājumu par atteikšanos no dublēšanas, to pilnībā aizstājot ar subtitriem. Un tur jāiesaista arī privātās televīzijas un kinoteātri. Tad šī būtu veiksmīgākā izglītības reforma pēdējā divdesmitgadē.
To izjustu ne tikai laimes meklētāji Londonas hosteļos. Vairāk un labāk valodas nozīmē labāku dzīvi tepat uz vietas. Un jēgpilnāku TV izklaidi mums visiem.