Valsts aktuālākā politiskā problēma Latvijā 2013. gada rudenī ir uzturēšanās atļauju izsniegšana uz pieciem gadiem Eiropas Savienības nepilsoņiem, kuri investē nekustamajā īpašumā Latvijā.
Pateicoties Nacionālajai apvienībai, šis ir kļuvis par politikas un sabiedrisko diskusiju galveno jautājumu, valdības krīzes cēloni un centrālo jautājumu politikā.
Šis fakts pats par sevi pasaka visu par mūsu politikas un politiķu kvalitāti. Par mūsu spējām pārvaldīt savu valsti.
Centrālais, grūtākais un problemātiskākais jautājums Latvijā ir nevis, piemēram, vidējais atalgojums medicīnā strādājošajiem vai valsts kompensējamo medikamentu sistēma cilvēkiem, kuri slimo ar hepatītu, nevis tas, ka Latvijā ir visnelabvēlīgākie apstākļi zinātnei salīdzinājumā ar visām Eiropas valstīm, kā kautrīgi un klusi tikko norādījis akadēmiķis Stradiņš, nē, nekas tāds nav galvenā politikas problēma, kuras dēļ šūpojas valdība.
Problēma nav arī kultūras ministra trūkums laikā, kad trīs muzeji atrodas zem pagaidu jumta, jāpabeidz un jāpārceļ bibliotēka un Rīga pēc dažiem mēnešiem būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Arī viens ministrs, kurš ir demisionējis, bet vēl aizvien pieņem lēmumus (un par tiem ir atbildīgs) nav problēma.
Galvenā problēma nav arī “Liepājas metalurga” bankrots, vai, piemēram, pārslogotā un pienācīgi nenonfinansētā tieslietu sistēma, arī tuvais un neparasti interesantais ES Austrumu partnerības samits, nē. Tāpat arī ekonomikas stimulēšana, nodokļu politika nav problēma un diskusiju objekts.
Galvenā svarīgākā un centrālā problēma ir uzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem izsniegšana par investīcijām nekustamajā īpašumā.
Kādam vērotājam pavisam no malas varētu šķist jocīgi, kāpēc tā. Kaudzēm un grēdām nerisinātu problēmu, saasinātu tūlītēju vajadzību, kas skar gan cilvēku dzīvību un veselību, gan tautas un valsts konkurētspēju, bet nekas no tā nav politiskās dzīves, politisko debašu centrā. Jocīgi taču, ja gadījumā, kad pacients slimo ar plaušu karsoni un sirds nepietiekamību, ārstu konsīlijs, kurš ieradies pie viņa gultas, sāk karsti diskutēt par nobrāzumu uz vaiga.
Izskaidrojums šai situācijai ir vienkāršs. Šie ārsti nemāk ārstēt plaušu karsoņus, viņiem nav ne jausmas, no kura gala un kā tiem ķerties klāt, viņi neko nezina arī par sirds slimībām, toties uzlīmēt plāksteri nobrāzumam – to viņi māk, tāpēc izvēlas savu kompetenci demostrēt šajā jomā. Viņi ilgi un kaismīgi debatē par to, kā pareizāk dezinficēt nobrāzumu, nāk klajā ar ultimātiem, ka pametīs pacienta ārstēšanu vispār, ja nobrāzumam tiks izvēlēts, viņuprāt, nepareizais plāksteris un tamlīdzīgi. Viens uzstāj uz tīru spirtu, bet cits atzīst tikai zeļonku, beigās neko nenolemj, atstāj pacientu un vienojas turpināt debates rītdien.
Nacionālajai apvienībai nav bijusi neviena ideja, neviens piedāvājums, neviens iebildums nevienā jautājumā, kas skar valsts pārvaldei patiešām nozīmīgus jautājumus nedz ekonomikā, nedz nodokļu politikā, nedz veselības aprūpē, nedz arī kādā citā sfērā. Nevienā citā jautājumā viņu mugurkauls nav bijis vajadzīgs. Tas skaidrs, viņu intelektuālais potenciāls to neļauj, viņi nezina, ko darīt veselībā, viņi ir vienaldzīgi pat par to, kas notiek armijā. Viņi nesaprot neko ne no budžeta, ne finansēm, tāpēc atliek ļoti maz jautājumu, kurus viņi varētu risināt. Te nu viens ir atradies. Uzturēšanās atļaujas uz pieciem gadiem pret investīciju nekustamajā īpašumā.
Protams, tas nav pārmetums tikai viņiem. Vienotība ir tā, kas viņus apzināti ir izvēlējusies par savu partneri un ļauj novilkt visas valdības līmeni līdz tam, ka budžeta pieņemšana ir atkarīga no šādas pseidoproblēmas – interesanta, diskutējama, bet nekādā gadījumā ne principiāla jautājuma. No Vienotības kā lielākā un stiprākā partnera, premjera partijas, patiesībā pat būtu jāprasa vairāk atbidības.
Reizēm gribot negribot ir jāvaicā – kā mēs esam tik tālu nodzīvojušies, ka šis šķiet normāli?