Haoss tiek nosodīts jebkurā tā izpausmē. Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss ir ļoti paredzams un atbilst šabloniem. Gandrīz viss tajā ir akurāti iepakots un sistematizēts. Sabiedrība nemitīgi tiecas visu uzturēt kārtībā, lai ko tas prasītu.
Taču tas viss ir tikai ilūzija, un nekas vairāk.
Mums ir ieaudzināta virspusēja simetrijas izpratne.
Patiesībā dzīve savā būtībā ir neparedzama un haotiska, kaut gan mums šķiet, ka tā būs daudz labāka tad, ja visu „saliksim pa plauktiņiem”.
Tomēr īstenībā viss ir gluži pretēji. Piemēram, jūs uzskatāt, ka ir jānopērk vēl daži bikšu pāri, lai to būtu diezgan „uz visiem laikiem”. Un jūs tās iegādājaties. Bet tad izrādās, ka drēbju skapis ir jau tik piebāzts, ka tajā vairs nav vietas. Un tur valda haoss, bez variantiem. Tādā veidā, „saliekot visu pa plauktiņiem” vienā vietā, jūs tūlīt pat to pašu izdarāt arī citā.
Jūs pieņemat lēmumu izmest mēslainē visas nevajadzīgās lietas. Līdz ar to, mājā it kā viss sakārtots, taču globālā mērogā pasaule ir kļuvusi piesārņotāka.
Lūk, ko par to ir teicis astrofiziķis Adams Franks (Adam Frank):
“Tas ir fizikas likums. Skaudra dzīves patiesība ir tāda, ka pats Visums ir haoss. Kā gan jūs varat ieviest kārtību savā mājoklī vai dzīvē, ja tas ir pretrunā ar Visuma būtību?”.
Un patiešām, lai kā mēs censtos sakārtot savu dzīvi un uzturēt kārtībā mājokli, tas neizdodas. Gan te, gan tur valda nekārtība.
Ko tad lai dara? Ir jāsaka “jā” šīs pasaules haotiskajai būtībai. Ir jāsamierinās.
Cilvēki, kuru mājā valda mūžīgs haoss, ir stigmatizēti. Līdzcilvēki šādus ļaudis uzskata par apātiskiem un tādiem, kas dzīvo „nepareizi”. Taču tā nepavisam nav!
Dezorganizēti cilvēki ir labāki par visiem pārējiem. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņi neatļauj maldīgai kārtības ilūzijai noteikt to, kā viņiem būtu jādzīvo.
Trāpīgi par to ir izteicies Džims Morisons:
“Esmu ieinteresēts, lai notiktu sacelšanās, nekārtības, valdītu haoss. Man šķiet, ka tikai tā var iegūt brīvību”.
Tomēr tas nenozīmē, ka ikviens dzīves aspekts ir jāpārvērš haosā. Organizētība dažreiz ir ļoti svarīga un pat noderīga. Taču jums nav nekādu tiesību nosodīt cilvēkus, kuru dzīvē valda haoss. Ticiet: kārtība tiek stipri vien pārvērtēta.
Cilvēki, kuru mājā valda mūžīgs haoss, nav sliņķi. Viņi ir radoši un drosmīgi.
Veselais saprāts mums liek domāt, ka efektivitātes un produktivitātes pamatā ir tīrība un kārtība, tomēr tas tā nav.
Zinātniskā bestsellera “A Perfect Mess: The Hidden Benefits of Disorder” autori Ēriks Abrahamsons un Deivids Frīdmans raksta:
“Nekārtība ne vienmēr liecina par to, ka nav sistēmas. Darbs pie rakstāmgalda, uz kura viss ir izmētāts, var būt daudz efektīvāks, nekā pie sakārtota. Ja cilvēkam uz rakstāmgalda valda bardaks, tas nenozīmē, ka viņš strādā slikti. Tas nozīmē to, ka viņš strādā tik labi, ka viņam vienkārši nav laika, kad to sakārtot”.
Citiem vārdiem runājot, nekārtība patiesībā var būt efektivitātes, nevis nevīžības pazīme.
Minesotas universitātes filozofijas doktore Ketlīna Vohsa veica pētījumu un pierādīja, ka cilvēki, kuriem ir tieksme izmētāt savas lietas pa roku galam un uzkrāt drazu, patiesībā ir daudz radošāki par visiem pārējiem.
Tā pašā zinātniskā darba ietvaros Vohsa veica kādu interesantu eksperimentu. Viņa sadalīja 48 brīvprātīgos divās grupās un lūdza viņus rast oriģinālus veidus, kā izmantot ping-ponga bumbiņu. Vienu eksperimenta dalībnieku grupu ievietoja tīrā un kārtīgā telpā, turpretī otru – netīrā un nekārtīgā. Rezultātā abām grupām radās vienāds skaits ideju, taču grupai, kas uzturējās nekārtīgajā telpā, pēc citu studentu vērtējuma, idejas bija inovatīvākas un radošākas.
Vohsas secinājums:
“Mēs visi vēlamies kļūt par radošākiem cilvēkiem, biežāk just apgaismību. Mans padoms ir tāds: ja jums ir iestājusies radošā krīze, pārcelieties uz netīru un nekārtīgu telpu. Tas ļaus jums iziet ārpus ierastās uztveres rāmjiem un jums ātrāk dzims jaunas idejas. Kārtība ir rezultāts mūsu tieksmei būt drošībā, haoss – mūsu centieniem pasauli uztvert radoši”.
Nekārtība, protams, jau kopš seniem laikiem asociējas ar radošiem ģēnijiem. Sabiedrībā tiek nosodīta neorganizētība un nevīžība, taču tieši tā dzīvoja lielākā daļa prāta spīdekļu: Alberts Einšteins, Alans Tjūrings, Ronalds Dāls. Pat Harija Potera „māmiņas” Džoannas Roulingas dzīvoklī valda mūžīgā nekārtība!
Viņi visi ir sasnieguši augstākās virsotnes, neraugoties uz to, ka visa viņu dzīve ir viens vienīgs haoss.
Starp citu, ja vecāki soda savas atvases par to, ka bērni neuztur kārtībā savu istabu, viņi pieļauj kļūdu. Sabiedrība mēdz ignorēt slēptās haosa priekšrocības.
Lai aizmirstu par sabiedrībā valdošajiem likumiem un dzīvotu pašam savā radošajā nekārtībā, ir vajadzīga drosme.
Alberts Einšteins reiz ir teicis:
“Ja nekārtība uz galda nozīmē nekārtību arī galvā, tad ko gan nozīmē tukšs galds?”.
Radoši cilvēki savu dzīvi redz kopumā, neieciklējoties uz atsevišķiem tās posmiem un detaļām. Viņi plūst pa straumi, nevis peld pret to. Tādi cilvēki viegli adaptējas pārmaiņām. Viņi zina, ka laika resursi ir pārāk ierobežoti, lai tos tērētu tik nenozīmīgām un garlaicīgām lietām, kā kārtības ieviešana.
Dzīves vienkāršība un skaistums ir svarīgāks par šķietamajiem „panākumiem” un „disciplinētu” uzvedību. Dedzība ir labāka par garlaicību.
Dzīve ir neprognozējama, izspūrusi un brīnišķīga dāvana. Baudiet to!
Izsakiet savas domas komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: wn.com
Nu Džobsam mājās nebija haoss.. tieši otrādi – askētisms.
Paldies! Par šo esmu daudz domājusi. Kaut ko radoši darīt, bet paralēli visu laiku piekārtot nav iespējams. Tas ir līdzīgi kā visu laiku nokritizēt savas idejas, un gaidīt to vienu perfekto, vai domāt par pareizrakstību un interpunkciju rakstot no sirds – Idejas var pieslīpēt vēlāk, un komatus arī var salikt vēlāk.
Visumā valda perfekta kārtība?! Es tiešām domāju citādāk un samierinos, ka kāds, mani nepazīstot, sauc par idiotu. Domāju, ka tie cilvēki, kuri dzīvi aizvada nepārtrauktā kārtības uzturēšanā, ir garlaicīgi, neinteresanti un kaitinoši, jo visu laiku staigā ar putekļu lupatiņu un lupu…Man negribas, ka viņi nāk ciemos pie manis, lai paraudzītos, ka viss nav tik perfekti sakārtots, kā tas viņu mājās. Un tie stāsti, tie stāsti par nogurumu un pūlēm un nenovērtēšanu…
Raksts ir marasms, nekas vairāk. Tukšums uz galda, tukšums prātā, miers un klusums ir Dievišķs apziņas stāvoklis, piekļuve savai apziņai un būtībai. Visumā valda perfekta kārtība, tikai idiots var domāt citādi.
Ee
Hei
Patiesībā..Tomēr īstenībā viss .. viss raks ir tendenciozs
Te par katru otro rindkopu varētu strīdēties, diezgan demagoģiski uzrakstīts. Nekārtība var būt radošuma vide un var arī nebūt, tas vēl neko negarantē. Dzīve rāda, ka tā ir vienkārša slinkuma sekas. Un šis raksts izskatās kā attaisnojums prastam slinkumam un nevīžībai.
ja nesaproti “nekārtību” vai cita haotisko kārtību tad nesmādē nekārtību. brižiem zem dažām miskastītēm apakšā ir kāda padziļināta doma kuru kārtību mīlošam cilvēkam neizdotos atrast jo kārtību ieviešot regulāri sakārtotu domas, kas rod domu vienkāršu plūsmu, bet nekārtība ir pretstats tam. zinātniski filosofiski pierādāms un pārbaudīts mehānisms no dzīves. jo dzīve ir tāda motions and metaphores if you know what i meen :)
Ar baigo pedantismu aizrauties man šķiet ir stulbi, taču kārtībai ir jābūt.
Un vismaz minimālās kārtības zelta likums ir: Noliec tur, kur paņēmi!
Man liekas, ka nav laba ne viena galējība, ne otra. Vislabāk visu uzturēt daudz maz kārtībā, vismaz censties, lai lietām ir kaut kāda konkrēta vietiņa un katru dienu tās izmētātās tomēr atkal atgriezt tajā. Bet pie cilvēkiem, kuri ir pārāk nekārtīgi vai tiem, kuriem vienmēr ir perfekta kārtība, vismaz es nejūtos sevišķi omulīgi…
Manai istabas biedrenei patīk perfekta kārtība. Mani bieži vien tas ļoti nomāc.. es jūtos apspiesta, tā kā cietumā.. ja kādreiz kaut kas palicis ir nevietā, tad es varu dabūt pa mizu.. un tad ir mana istaba mājās, kur katru nedēļu atbraucu.. tur mantas stāv vietās, taču cilvēks, kas ienāktu tur pirmo reizi, pilnīgi noteikti pateiktu, ka tur ir nekārtīgs.. Katrs jau savu kārtību redz savādāk. Es esmu māksliniece. Gan komponēju, gan gleznoju, zīmēju. Man patīk emocionāli aizsviest notis pa gaisu, ja kaut kas nesanāk.. gleznojot bieži vien viss ir beigās izmētāts apkārt. Tas tāpēc, ka ātri mainās domas galvā un… lasīt vēl »
tb. Nekārtība iedvesmo
“Viņi visi ir sasnieguši augstākās virsotnes” – tad jau visi ar autismu slimie būtu miljardieri un slavenības.
Ja 10 gadu griezumā salīdzinātu sasniegumus 100 augsti disciplinētiem un mērķtiecīgiem cilvēkiem ar 100 haotiskiem, pašplūsmā esošiem, tad pēc desmit gadiem pirmie lielākoties būtu veiksmīgi cilvēki, vadošos amatos, bet otri rakātos pa atkritumiem maximas sētās.
Pēc šāda raksta var gavilēt visi sliņķi, dīkdieņi, neaudzināti bērneļi, ar kuriem vecāki jau tā netiek galā un varbūt arī bezpajumtnieki, kuri pēc sajūtām ir pavisam brīvi cilvēki, jo viņi taču var darīt ko grib. Viņiem taču jāpieiet radoši, lai atrastu ko ēdamu un nenosaltu uz ielas. Pēc šī raksta mēs patiešām varam saukt visus augstāk minētos par māksliniekiem un radošām personībām. Visumā ir haoss un tas tiek šajā rakstā minēts kā nopietns arguments, ka arī mūsu dzīvē jābūt haosam. Bet tik pat labi varam uzrakstit pretēju rakstu, kurā mūsu dzīvi varam salīdzināt ar dabas zinātni – fiziku, kurā viss… lasīt vēl »
Man patīk šis raksts, jo mana apkārtne nekad nav bijusi sakārtota. Protams, kārtību vajag ieviest un rezultāts ir iepriecinošs, bet tas ātri pārvēršas “miskastē”.
Ir liela starpība starp nevīžību vai “bomzīgu” attieksmi, un starp radoša ģēnija radītu nekārtību viņa izpausmes brīžos.
Ne velti ir teiciens: “Izņēmums tikai apstiprina likumsakarību”, jo šeit acīmredzami runa ir par izņēmumiem, nevis par slinko kolēģi, izlaisto bērnu vai kādu sabiedrības padibeni, aiz kura pēcpuses citiem jāvāc.
Jāpiemin, ka Džobss bija fanātisks pedants attiecībā uz datoru lietām…