Tiesa, mūsdienās šis arhetips ir transformējies neskaitāmos veidos un pieņēmis visdīvainākās formas. Vienam šķiet, ka viņš ir nomedījis zvēru, ik mēnesi pārnesot mājās darba algu. Cits jūtas nosargājis savu teritoriju katrreiz, kad viņa uzņēmumam ir veiksmīgi izdevies izvairīties no nodokļu maksāšanas. Vēl kāds piedzīvo iekarotāja prieku par konkurentam atņemtu piegādes līgumu.
Taču arī mūsdienās ir veči, kam šīs sajūtas ir nepieciešams saņemt tiešā veidā, tā teikt, sajust asins smaku. Kāds dodas makšķerēt uz Sibīrijas upēm, bet citam vajag piekarināt pie sienas paša nomedītas antilopes ragus no Āfrikas plašumiem.
Bet ir arī tādi, kam priekšstats par sevi kā īstu veci ir nepilnīgs bez prasmes aizstāvēt sevi un savus tuviniekus no tieša fiziska uzbrukuma.
Jau gadsimtiem ilgi šim nolūkam tiek praktizētas dažādas tuvcīņas mākas. Katrs no mums kaut reizi mūžā ir sajūsminājies par Muhameda Alī dejai līdzīgo pārvietošanos ringā un spēju nokautēt pretinieku, pašam paliekot neskartam. Tāpat mūs neatstāj vienaldzīgus Stīvena Sīgala māka sapīt pretinieku viņa paša agresijas valgos.
Taču, papildus spējai pielietot kādu veiklu paņēmienu bīstamā situācijā, tuvcīņas mākām ir arī citas priekšrocības. Tā ir iespēja izkustēties un attīstīt izturību, lokanību, spēku un veiklību. Citiem vārdiem sakot, lielisks veids, kā uzturēt sevi labā fiziskā formā. Gadījumos, kad gribas pamēroties spēkiem, ir iespēja piedalīties sacensībās un uzvaras gadījumā izjust tās garšu ne sliktāk kā citos sporta veidos.
Par vienu no šādiem tuvcīņas veidiem, kas ir gan efektīvs pašaizsardzības veids, gan lieliska iespēja izkustēties un aizraujošs sporta veids, arī ir šis stāsts.
Tiem, kas kaut nedaudz ir pazīstami ar austrumu cīņas mākām, vārds „džiu-džitsu” saistās ar Japānu. Kā jau viss uzlecošās saules zemē, tas visai neparastā un aizplīvurotā veidā norāda uz lietas būtību, un, burtiski tulkojot, nozīmē elastības māku vai mākslu. To praktizēja samuraji gadījumiem, ja kaujas laukā tie paliktu bez ieroča. Vēlāk no tā radās džudo un aikido, kas atpazīstamības un popularitātes ziņā krietni pārspēja savu priekšteci. Taču džiu-džitsu priekšrocības novērtēja spēka struktūru profesionāļi, un mūsdienās visplašāk to apgūst tieši armijas un policijas vajadzībām. Arī Latvijā policisti apgūst tieši šo tuvcīņas veidu.
Ilgu laiku šī cīņas māka plašākā sabiedrībā it kā palika nepamanīta. Tādas disciplīnas kā karatē un kikbokss, kā arī jau minētie džudo un aikido bija daudz pazīstamākas un ar ievērojami lielāku piekritēju pulku. Taču, šķiet, ka tieši šobrīd džiu-džitsu piedzīvo tādu kā atdzimšanu, un tas notiek samērā neparastā veidā.
Savai atdzimšanai šim cīņas veidam ir jāpateicas nevis kādam no tā klasiskajiem novirzieniem, bet gan atzaram, kas ir aizsācies nekur citur kā Brazīlijā, un tādēļ tiek arī dēvēts par brazīļu džiu-džitsu.
Tā pirmsākumi ir meklējami pagājušā gadsimta sākumā, kad Brazīlijā uz dzīvi apmetās viens no džudo pamatlicēja Džigaro Kano labākajiem skolniekiem Mitsujo Maeda. Kā vēsta leģenda, viņš nelaida garām nevienu iespēju pamēroties spēkiem ar jebkuru pretinieku, neatkarīgi no tā, kādu cīņas veidu tas pārstāvēja. Viņa uzvaru kontā bija gan cīkstoņi, gan arī bokseri.
Dzīvojot Brazīlijā, Maeda piedalījās cirka izrādēs, turpināja cīnīties un arī sāka mācīt cīņas paņēmienus vietējiem interesentiem. Viens no šādiem interesentiem bija Karloss Greisi. Dažus gadus mācījies pie austrumzemes meistara, 1925. gadā Karloss atvēra pats savu skolu. Viņš turpināja pasniegt Maeda iedibinātajā stilā, kur liela nozīme tika piešķirta ne vaza tehnikām jeb cīņai parterā.
Pavisam drīz Karlosam pievienojās viņa jaunākais brālis Helio, kurš iesākumā tikai vēroja treniņu norisi. Viņš bija maza auguma, fiziski vājš, un ārsti viņam nemaz neieteica nodarboties ar sportu. Taču viņš turpināja apmeklēt nodarbības un, kā pats vēlāk atzina, mācījās skatoties. Reizēm vecākais brālis lūdza Helio novadīt kādu nodarbību. Viņš to labprāt darīja un arvien vairāk apjauta, ka, neskatoties uz vārgulīgo miesas būvi, spēj veiksmīgi cīnīties ar fiziski pārākiem pretiniekiem. Nav grūti iedomāties, ka vēlāk, attīstot savu cīņas stilu, tieši šim aspektam – kā vājākam cīkstonim uzveikt fiziski spēcīgāku – tika pievērsta vislielākā uzmanība.
Lasītājs jau nojauš, ka tieši Helio Greisi tiek uzskatīts par brazīļu džiu-džitsu pamatlicēju, un šeit būtu vietā izdarīt mazu atkāpi, lai noskaidrotu, ar ko šis cīņas veids atšķiras no citiem.
Vispirms ir jāsaka, ka brazīļu džiu-džitsu no citiem cīņas veidiem atšķir tieši cīņa parterā. Vērojot šos cīkstoņus, uzreiz var pamanīt, ka pie pirmās izdevības viņi cenšas nogāzt pretinieku zemē, un tieši tur norit galvenās darbības. Atšķirībā no džudo vai grieķu-romiešu cīņas, šeit nepietiek ar veiksmīgu metienu, pretinieka nolikšanu uz lāpstiņām vai noturēšanu uz grīdas. Nepieciešams panākt, lai oponents padodas pēc tam, kad ir satverts žņaugšanas vai sāpju paņēmienā.
Var rasties arī jautājums, kāpēc šis tuvcīņas veids tiek saukts par džiu-džitsu, ja reiz tas cēlies no džudo? Tam ir vēsturiski iemesli. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad risinās notikumi, par kuriem mēs runājam, termins „džudo” vēl nebija lāga iegājis apritē. Ļoti bieži, tajā skaitā arī Japānā, Kano radītais cīņas veids joprojām tika saukts par „Kodokan džiu-džitsu” vai vienkārši „džiu-džitsu”.
Interesanti arī tas, ka sākotnēji Kano bija iecerējis džudo kā cīņu, kas norit stājā un kurā galvenā vērība tiek pievērsta metieniem. 19. un 20. gadsimta mijā, kad galvenie džudo pamatprincipi jau bija izstrādāti, Kodokan džudistus izaicināja uz cīņu fusen džiu-džitsu skolas sekotāji. Šis novirziens no citiem atšķīrās ar to, ka īpaša vērība tika pievērsta cīņai parterā. Visas cīņas beidzās ar fusen cīkstoņu uzvaru. Pēc šī atgadījuma Kano uzaicināja skolas patriarhu Mataemonu Tanabi pasniegt Kodokanā cīņu uz zemes un integrēja to savā sistēmā. Līdz ar to, var teikt, ka vēsturiski ir zināms pamats tam, ka Brazīlijā tapušais novirziens tiek dēvēts par džiu-džitsu, nevis, teiksim, brazīļu džudo.
20. gadsimta lielāko daļu BJJ (Brasilian Jiu-jitsu), kā to tagad pieņemts saukt, turpināja savu attīstību Brazīlijā. Karloss un Helio tur aizvadīja daudzas cīņas ar visdažādākajiem pretiniekiem. Viņi lepojās ar tā dēvēto „Greisi izaicinājumu”, t.i., viņi teicās esam gatavi pieņemt jebkura cīkstoņa izsaukumu uz cīņu. Tā arī notika – daudzi pieteicās mēroties ar viņiem spēkiem, tiesa, uzvarēt neizdevās. Izņēmums bija 1951. gads, kad Brazīlijā ieradās pazīstamais japāņu džudists Masahiko Kimura. Viņa izaicinājumu pieņēma Helio. Cīņu bija ieradušies vērot 20 000 skatītāju, Brazīlijas prezidentu ieskaitot. Uzvarēja prominentais japānis, izdarot sāpju paņēmienu uz roku. Vēlāk, kā apliecinājums tam, ka brāļi Greisi ir mācījušies no savām kļūdām, un, izrādot cieņu uzvarētājam, konkrētais sāpju paņēmiens tika nosaukts par „kimuru”.
Greisi ģimenes slavai ejot plašumā, vienlaikus tā kļuva daudzskaitlīgāka. Cīņas māku no saviem tēviem sāka pārņemt viņu dēli un daudzie radinieki. 80. gados daži no tiem emigrēja uz ASV. Arī tur tika mesti un pieņemti izaicinājumi, un noritēja mērošanās spēkiem ar dažādu cīņas stilu meistariem. Taču lielais brazīļu džiu-džitsu uzvaras gājiens aizsākās 1993. gadā, kad notika pirmās UFC (Ultimate Fighting Championship) cīņas bez noteikumiem, ko rādīja kabeļtelevīzijā.
Šajās sacensībās tika aicināti dažādu cīņas stilu pārstāvji, lai apliecinātu savas personīgās iemaņas. Pirmajos četros turnīros uzvarēja viens no Helio dēliem Rojss Greisi. Neilgi pēc Rojsa uzvarām līdzīgus panākumus Japānā piedzīvoja viņa brālis Riksons.
Daudziem radās jautājums, kas tie ir par puišiem un kas ir tas, ko viņi rāda. No šī brīža interese par brazīļu džiu-džitsu sāka iet plašumā, un šis process turpinās arī šobrīd.
Ir pagājuši gandrīz 20 gadi, un jau varam vērot 150. UFC sacensības. Tajās ir uzvarējuši un izcīnījuši godalgotus titulus daudzi dažādi sportisti. Taču var droši apgalvot, ka Greisi ģimenes panākumi ir lielā mērā ietekmējuši cīņas mākslu attīstību visā pasaulē. Īpaši tas ir sakāms par cīņām bez noteikumiem (MMA jeb Mixed Martial Arts). Šodien jebkurš sportists, kurš sapņo cīnīties „būrī” (UFC cīņas notiek nožogotā astoņstūra laukumā), zina, ka neatkarīgi no savas sākotnējās sagatavotības viņam ir jāapgūst brazīļu džiu-džitsu. Gan karatisti, gan džudisti un kikbokseri apgūst brazīļu džiu-džitsu, jo zina, ka bez šīm iemaņām mūsdienās pretendēt uz godalgotu vietu sacensībās bez noteikumiem nav iespējams.
Brazīļu džiu-džitsu uzvaras gājiens UFC un citos turnīros ir vairojis interesi par sevi arī neprofesionāļu vidū. Diez vai var pateikt, cik cilvēku pasaulē ar to nodarbojas, bet ir skaidrs, ka to skaits nemitīgi aug.
Arī Latvijā jau vairākus gadus ir iespēja apgūt šo aizraujošo cīņas veidu. Entuziasti trenējas gan Rīgā, gan arī citās pilsētās – Jūrmalā, Liepājā, Daugavpilī, Saldū un citur.
Nevar nepieminēt arī cilvēkus, kas veicina šī sporta veida attīstību mūsu valstī. Viens no tiem ir bijušais pasaules čempions kaujas sambo, tagad BJJ brūnās jostas īpašnieks Vladislavs Čerņavskis. Viņš ir arī nodibinājis un vada Latvijas Brazīļu džiu-džitsu federāciju. Viņa audzēkņu vidū ir gan profesionāli sportisti, gan arī vīri, kas šo cīņas māku ir izraudzījušies par savu hobiju.
Tāpat ir jāatzīmē Dmitrija Pudova veikums, trenējot interesentus Rīgā sporta klubā City Fitness, kā arī nesavtīgi daloties savās zināšanās ar entuziastiem citās Latvijas pilsētās.
Šie meistari ir sapulcinājuši ap sevi visdažādākos cilvēkus – uzņēmumu īpašniekus un vadītājus, juristus un IT speciālistus, jūrniekus un celtniekus. Vēlme izkopt un pilnveidot sevī „veci-cīnītāju” nepazīst ne sociālo lomu, ne arī vecuma ierobežojumus.