Pasaulē militarizētākā valsts

Kura tā ir? Pasaulē militarizētākā valsts nav ASV, tā nav arī Krievija, ne Izraēla, un — lai piedod Kims Čenuns — pat ne Ziemeļkoreja. Atbilde pārsteigs, taču izbrīns būs nevietā.

Iedomājieties valsti, kur visaugstākais iedzīvotāju procents dien armijā. Valsti, kur visi vīrieši vecumā no 20 līdz 50 gadiem ir karavīri un vārda tiešā nozīmē guļ ar automātu pagultē. Valsti, kas, cilvēkam sasniedzot 50 gadu vecumu, dāvā tam šaujamo un ir laimīga bez gala  redzot viņu līdz pat kapa malai apmeklējam mācības poligonos. Valsti, kas vai lūdzas, lai iedzīvotāji iegādājas vismaz pistoli (bet vislabāk — automātu), turklāt ar atlaidi. Valsti, kura divu līdz četru stundu laikā spēj izvērst armiju no 22 tūkstošiem līdz pat 650 tūkstošiem cilvēku, bet divu diennakšu laikā mobilizēt 1,7 miljonu lielu lieliski apmācītu, organizētu un labi bruņotu karaspēku. (Salīdzinājumam: ASV armijā ir 1,3 miljoni cilvēku plus tikpat daudz rezervistu, Ķīnas armijā ir 2,4 miljoni cilvēku plus 1 miljons rezervistu).

Turklāt ņemiet vērā, ka gandrīz visa šī līdz zobiem bruņotā valsts no Ženēvas līdz Davosai, no Cīrihes līdz Lugāno sastāv no milzīgiem kalniem, kas ir pilni ar granītā iegrieztiem tuneļiem un patvertnēm atomkara gadījumā, ieroču glabātavām, „pārtikas klētīm” un raķešu un artilērijas atbalsta ugunspunktiem.

Šveice nav vienīgā pasaules valsts, kuras armijai ir kadru struktūra. Pēc šāda principa (ciešāk ieskatoties) ir būvēts, piemēram, Bundesvērs, kurš būtībā ir milzīgs padomju „kadru” divīziju analogs. Sistēma ir šāda: „nedaudz kareivju + daudz kadru virsnieku un apakšvirsnieku + rezervisti + mācības = izvēršana tikai tad, kad tas nepieciešams. Šveice atšķiras ar absolutizētu ideju, ka „tauta un armija ir vienotas”.

Kā tas izskatās

Valstī ir ap 9000 profesionālu karavīru, galvenokārt aviācijā. Dienestā un papildu sagatavošanā vienlaikus atrodas 10–15 tūkstoši. Kareivji tiek iesaukti uz 90 dienām tā saucamajā Rekrutenschule – Ecole de recrue. Pēc dienesta beigām valsts atdod kareivim viņa personīgo ieroci ar divām pilnām aptverēm (automāts un / vai pistole),  trīs formas apģērba komplektus visiem gadalaikiem, aprīkojumu, bruņuvesti un ķiveri. Ar visu šo mantību viņš dodas mājās un glabā to.

Līdz 32 gadu vecumam kareivis skaitās auszug, līdz 42 gadiem — landwer, līdz 50 gadu vecumam —landschturm. Ierindas auszug 10 gadu laikā savā karaspēka daļā pavada astoņas reizes pa trim apmācību nedēļām, landwer — trīs reizes pa divām nedēļām, landschturm — 1 reizi un tikai divas nedēļas. Tiklīdz cilvēks sasniedz 51 gada vecumu, viņu oficiāli atvaļina no armijas, atņem automātu, pistoli  un tā vietā uzdāvina skroteni un izsniedz priekšrakstu, kā rīkoties X stundā.

Šveices armijas īpatnība ir rezerves virsnieku pastiprināta sagatavošana. Tiem, kuri vēlas kļūt ar virsniekiem, tiek organizētas aptuveni 100 dienu papildu mācības. Tas tiek ļaunprātīgi izmantots, tāpēc darba devēji un visu līmeņu vadītāji ir neapmierināti (īpaši Banku Asociācija). Stāsta, ka apmācāmie, likumīgi saglabājot algas, mūk no sievām uz piknikiem — puišu ballītēm ar šaušanu, lai gan patiesībā gluži tā vis nav — tas tomēr ir dienests. Šādu runu iemesls drīzāk ir tas, ka mācībās var pagulēt pie ložmetēja un pie viena sastapt vajadzīgus cilvēkus, augstāka ranga vai iespējamos kolēģus, noderīgus politiķus un deputātus, vai pat sen nemanītu kaimiņu, jo izvairīties no dienesta nevar neviens vīrietis — ne students (armijā var nokļūt tieši no auditorijas), ne ierēdnis, un pat ne prezidents.

Vai zināt, kāds militārais budžets ir valstij ar 7,5 miljoniem iedzīvotāju? Gandrīz pieci miljardi dolāru. Tas ir 20 procentu! Kāds ir bruņojums? Vairāk nekā 800 (!) tanku un bruņumašīnu (420 Leopardu-2, 150 М-109). Valstij, kuras garums ir vien 300 km, ir 14 eskadriļu ar vairāk nekā 35 kaujas, 120 mācību lidmašīnu un 100 helikopteru! Bāze pastāvīgi tiek atjaunināta, tādas lietas, kā, piemēram, amerikāņu vai krievu armijā, kur pilots bieži vien ir jaunāks par savu lidmašīnu, šeit netiek pieļautas.

Nelikvīdus un rūpīgi izremontētos armijas ieročus valsts pārdod pilsoņiem ar ievērojamu atlaidi, turklāt īpaši piedāvā tos sievietēm. Reģistrācijas process ir ārkārtīgi vienkāršs, un jāreģistrē ir tikai jauni, veikalā iegādāti ieroči. Ja tos pērk “no rokas”, reģistrācija nav vajadzīga. Pēc aptuvenām aplēsēm, iedzīvotāju īpašumā ir līdz pusotram miljonam armijas ieroču, karabīņu pusautomātu un medību ieroču. Plus divi miljoni pistoļu. Pēc ieroču skaita uz vienu iedzīvotāju Šveice ieņem ceturto vietu pasaulē.

Valstī ir desmitiem šaušanas klubu, bet šautuvju ir gandrīz tikpat, cik kafejnīcu.

Kāds ir karavīra dienests? Izskatās, ka tam nav ne vainas, — nedēļā divas brīvdienas ar atvaļināšanos, mazmājiņas viņi nebūvē, kartupeļus nemizo, traukus nemazgā, sētas nekrāso — visu paveic privātfirmas. Viņi pat nestāv sardzē! Arī karaspēka daļas perimetru apsargā privātfirmas. Atpūta, ne dienests!

Tā bija medus muca, tagad ķeramies pie darvas karotes

Sāksim ar „kūrortu”. Celšanās pulksten 5.00, tālāk viss notiek skriešus. Ar pārtraukumu, lai paēstu un apmeklētu „ķemertiņu”, — viens vienīgs karš: fiziskā sagatavotība, šaušana, tuvcīņa, auto vadīšana, tehnika, alpīnisms un atkal viss no gala. Un tā līdz pat naktsmieram. Gulēt viņi dodas pulksten 24.00. Un 5.00 atkal ceļas augšā. Runā, ka tāda slodze ir vien retajā armijā.

Kareivjus dzenā tā, ka viņi pārvēršas terminatoros un rembo, kā mēdz teikt, vienā flakonā. Piemēram, virsnieks, Darvina prēmijas 2007. gada laureāts, vispirms līdz spēku izsīkumam mācīja savu vadu apieties ar pistoli, bet pēc tam pārbaudei (kā radis) metās ar durkli virsū pagalam nomocītam kareivim. Rezultātā viņš tika nošauts.

Tālāk. Nu jā, strēlnieka entuziasms, veselīgs patriotisms utt., tomēr dzimtenes stingrās ķetnas tur cieši. Par neierašanos pēc pavēsts saņemšanas (sesija, kāzas, plosts, atvaļinājums utt.) sagaida soda nauda un cietums pēc tik drausmīga panta, ka ierindas šveicietis var pārvilkt savai karjerai krustu. Pieklājīgā darbā viņu vairs neviens un nekad nepieņems. Vilka pase? Vai tu esi akls, slims vai imigrants? Maksā 3 procentu nodokli armijas uzturēšanai! Pacifists, kurš labāk izvēlētos alternatīvo dienestu? Saņem tās pašas pavēstes un grābj municipalitātes sūdus, turklāt pusotras reizes biežāk. Tu strādā ārzemēs un bez iemesla esi aizmirsis / neesi paguvis nokļūt līdz apmācību vietai? Ielāgo iepriekš minēto – tavas mājas ir cietums.

Tālāk. Mierīga un klusa valsts? Tas ir mīts! Otrā vieta pasaulē (nekarojošajā) nāves gadījumu skaita ziņā no šaujamieročiem uz vienu iedzīvotāju! Starp citu, taisnības labad jāteic — tas ir pārāk augstās šaujamo koncentrācijas rezultāts.

Viena diena Šveices armijā

Oktobra pirmās dienas. Alpu priekškalnes aromātiem piesātinātajā gaisā lidinās tīmekļi un skan attāla govju zvaniņu šķindoņa. Uz šā mierīgā un krāšņā fona laiku pa laikam atskan it kā attāla pērkona duna: tankodromā, kas atrodas Emi ciemata tuvumā, notiek armijas rudens mācības.

Nogriežamies no šosejas pa sānceļu un jau pēc dažiem simtiem metru nonākam pie zemas taisnstūrainas ēkas ar iekšējo laukumu un divām izejām, Pie 14. tanku bataljona komandpunkta sagaida trīs virsnieki: virsleitnants Georgs Klinglers, kapteinis, Mihaels Iznerings un leitnants tulks Aleksejs Gromovs. Mūsu diena Šveices armijā ir sākusies precīzi pēc plāna. Arī ar obligāto rīta kafijas tasi un kruasāniem štāba telpā.

Poligons kalnos

Šveices Konfederācija ir samērā maza valsts, un tās armijai ir tikai divi tankodromi. Viens no tiem atrodas Vilhenas Alpu ielejā. Tas darbojas vairāk nekā 40 gadu, ir aprīkots ar modernāko elektroniku un tiek uzskatīts par lielāko Eiropā. Nelielo ieleju apjozušās Todi kalnu masīva sniegotās klintis pārsniedz drošības tehnikai nepieciešamo 500 metru augstumu un ir lieliska dabiska barjera, šaujot ar kaujas lādiņiem. Milzīgā angārā atrodas mehāniskās darbnīcas, kas paredzētas divdesmit vācu smagā modernizētā tanka „Leopards” kaujas mašīnām un zviedru izcelsmes vieglajiem tankiem SP 2000. Uz pjedestāla ir novietots angļu Centurion.

Darbnīcās uz parasta kontrakta pamata strādā civilpersonas. Angāram no vienas puses pieguļ munīcijas noliktavas ķieģeļu būve, no otras — atklāta šautuve kājniekiem, kurus šeit dēvē par grenadieriem. Visas ēkas ir kompakti izvietotas poligona sākumā, nedaudz tālāk par komandpunkta torni, piebāzts ar visperfektākajām ierīcēm, kas seko mācību gaitai. Bruņumašīnas pārvietojas vismaz kilometra attālumā, tās ir aprīkotas ar čipiem, tāpēc jebkurš manevrs tiek attēlots elektroniskajā kartē, bet video novērošanas sistēma vēl vairāk pastiprina klātbūtnes efektu „karadarbības” vietā. Tornī pastāvīgi dežurē seši virsnieki, taču, ja ierodas apakšvienību komandieri, novērotāju skaits pieaug līdz divpadsmit cilvēkiem. Blakus atrodas 15 metru augsts masts ar termokameru, kas fiksē jebkuru kustību kalnu takās, lai neviena dzīva būtne neiekļūtu uguns zonā.

Dienā poligonā veic aptuveni 20 šāvienus. Lai šis skaits atstātu tam piedienošu iespaidu, piebildīsim, ka viens tanka šāviens izmaksā vairāk nekā 700 dolāru. Šauj lielāko tiesu ar 120 mm kaujas lādiņiem. Taču pēdējos gados armijā ir izvērsta taupības kampaņa, un tanku lielgabalu stobros tiek ievietoti mazāka kalibra aizstājošie lādiņi, kas, dabīgi, nedaudz samazina kaujas apmācību izdevumus.

Četrām rudens apmācību nedēļām tanku brigādes (to ir divas) saņem 49 tūkstošus litru dīzeļdegvielas. Kopumā Šveices karaspēka rīcībā ir 687 tanku 483 vienības citas bruņutehnikas. Ģenerālštābā Bernē tiek lauzītas galvas, kā saņemto degvielu sadalīt starp vienībām tā, lai apmācības tiktu veiktas ar minimāliem tēriņiem, bet ar jēgu.

Sagaidījis savu rindu, pozīcijā dodas nākamais vieglo bruņumašīnu pāris, tā dzelzs vēderā ietilpst desmit desantnieku. Viņi sēž uz zemiem dzelzs soliem cieši cits pie cita, starp ceļgaliem iespieduši kaujas šautenes SIG 550. Arī kareivju maskēšanās tērpā ir iešūts čips, tāpēc viņu pāreju pār kalnu strautu pie attālās robežas tornī varēs skatīt gandrīz vai savām acīm. Nodziest termokameras sarkanais aizliedzošais signāls mastā, augšējās lūkas aizcērtas, un pa poligona trasi, veikdami pirmo šāvienu, saceļot putekļu mākoni, pārliecināti metas uz priekšu tanki. Visi, kas atrodas KP, kā pēc komandas ieliek ausīs individuālos skaņas aizsargus. To paredz reglaments. Šveices armijā, tāpat kā valstī kopumā, ja reiz noteikumos kaut kas ir paredzēts, tas tiek pildīts bez ierunām. Tā ir iedzimta rakstura īpašība.

Ieroči katrā ģimenē

Šveices armijā dien 3,5 tūkstoši kadru militāristu: Ģenerālštāba virsnieki, īpašu uzdevumu un militārās policijas apakšvirsnieki un kareivji. Pārējie 120 tūkstoši tā dēvēto policijas kareivju un virsnieku, kā arī 230 tūkstoši rezervistu ir bruņoto spēku „muskuļu” pamatmasa.

Šveiciešu unikālā armijas sistēma sakņojas dziļos Viduslaikos un ir izskaidrojama ar valsts attīstības vēsturi. Šveici pastāvīgi plosīja lokāli kantonu kari vai cīņa ar ārējiem ienaidniekiem. Pirmais apvienotās Šveices kantonu militārais līgums tika parakstīts 1798. gadā, kad, kā tiek uzskatīts, tika izveidota mūsdienu Šveices armija. Līgums paredzēja šīs savienotās valsts iedzīvotāju vīriešu obligātu karaklausību. Tiesa, bija arī iespēja atpirkties no dienesta: bagātie pilsoņi brīvprātīgi varēja iemaksāt kantona kasē solīdu naudas summu. Starp citu, šādi atpirkšanās darījumi ir paredzēti arī mūsdienu armijas reglamentā.

Otrā pasaules kara laikā, kad valsts no visām pusēm bija apjozta ar profašistiskiem režīmiem, un tai bija kopējas robežas ar hitlerisko Vāciju, Šveice izsniedza karaklausībai pakļautajiem pilsoņiem kaujas ieročus. Visa valsts bija it kā iesaukta aktīvajā armijā, turpinot strādāt rūpnīcās, birojos vai fermeru saimniecībās. Reālam militāram dienestam bija pakļautas tikai mobilās kaujas vienības pierobežas rajonos un kalnos.

Tieši tajā laikā parlamenta ievēlētais armijas komandieris Gūze izstrādāja vēlāk realizēto plānu par armijas noliktavu, kā arī pretgaisa aizsardzības objektu būvniecību Sanktmoricas, Gothardas un Glarusas apkaimes kalnu masīvu pašos dziļumos.

Ģimenes kopš kara laikiem joprojām drēbju un sienas skapjos līdzās uniformai un kara mugursomai glabā ieročus. Jāpiebilst, ka tiesības dienēt armijā, tāpat kā policijā, ir tikai Šveices pilsoņiem.

Karaklausībai pakļautajiem šveiciešiem atkarībā no karaspēku veida jāvelta papildu apmācībām no 180 līdz 270 stundām gadā. Militāro apmācību laikā dzimtenes aizstāvjiem tiek saglabāti līdz 80 % no algas un, protams, darbavieta. Kareivis saņem no armijas algu līdz 6 dolāriem dienā, virsnieks — līdz 8,5 dolāriem.

Jāpiebilst, ka līdzās kalnu slēpošanai šaušana valstī skaitās tautas sporta veids. Citādi nemaz nevar būt, ja valstī ir 270 tūkstoši rezervistu un 120 tūkstoši aktīvo militāro poliču. Dienesta laikā viņiem jāuzrāda kareivja grāmatiņa par veiktajām šaušanas nodarbībām un to rezultātiem. Šaušana ir svēta lieta, tā ir tradīcija, kas konservatīvajā Šveicē nav mainījusies gadu simtiem. Nelielas kopienas administrācija var neatrast nepieciešamo naudu ceļu remontam, toties izvirza lepno Vilhelma Tella pēcteču balsošanai jaunas šautuves būvniecības vai vecās modernizācijas projektus un gūst to atbalstu. Pa visu miermīlīgāko Eiropas valsti ir izkaisītas tūkstošiem lielāku un mazāku šautuvju. Nacionālās un reģionālās šaušanas sacīkstes ar pistoli vai šauteni vienmēr ir tautas kupli apmeklētas.

Starp citu, šveiciešu armijas apakšvienības nesoļo ierindas solī, no prūšiem raksturīgās dresūras armija ir atteikusies jau XIX gadsimts beigās. Obligātās militārās mācības iesaucamo skolās notiek pus gadu. Trīs nedēļu mācību laikā kareivji nepagūst vai varbūt vienkārši nevēlas pārkārtoties un piemēroties militārai gaisotnei. Tas, starp citu, arī nav viņu pienākums.

Kazarma, kurā ieskatāmies, skaitās neliela, un tajā ietilpst 130 cilvēku. Tā ir iedalīta kareivju (līdz 20 cilvēku), apakšvirsnieku un virsnieku istabās (līdz sešiem cilvēkiem). Tās gandrīz ne ar ko neatšķiras viena no otras: gan vienās, gan otrās ir divstāvu dzelzs gultas ar plāniem matračiem un guļammaisiem. Pie gultu galiem ir noliktas lielas kareivju mugursomas ar personīgām mantām. Apavu plaukti atrodas pie kazarmas koridora sienām. Tualetes un dušas kabīnes ir pārsteidzoši tīras.

Par „ģedovščinu”, kā tas bija PSRS armijā, šveiciešu kazarmās nevar būt pat runas. Jaunie vīrieši tajās pavada maz laika, lai ko tādu uzsāktu. Viņi taču nedodas armijā, bet ierodas šeit vien uz dažām nedēļām un atkal izklīst pa mājām. Turklāt arī obligāto mācību laikā kareivji sestdienas un svētdienas pavada mājās.

Neraugoties uz uzsvērti demokrātisko kārtību, ar disciplīnu daļās īpašu problēmu nav. Ir izveidota un sīki aprakstīta naudas sodu sistēma par jebkuru armijas sadzīves un reglamenta pārkāpumu, un tie ir krietni augstāki nekā „civilajā” pasaulē. Kontroles funkcijas veic kadru virsnieki. Lēmumu par soda naudas apmēru pieņem apakšnodaļas komandieris. Savukārt kriminālpārkāpumus, kuri gan atgadās reti, izskata militārā prokuratūra.

To visu izdevuma Topwar žurnālisti apsprieda ar saviem pavadoņiem virsniekiem. Disciplinētais, gludi skūtais Georgs Klinglers jau pēc divām nedēļām atgriezīsies „civilajā dzīvē” un atkal būs advokāts. Virsleitnants ikgadējo trīs nedēļu dienestu armijā uztver pavisam lojāli, jo tā netraucē viņa karjerai, toties viņš gūst milzīgi daudz iespaidu, kurus var izmantot savā juridiskajā praksē.

Savukārt kapteinis Mihaels Izenrings sen, jau pirms rekrūšu skolas beigšanas, tika nosūtīts uz virsnieku skolu, kur tika ņemta vērā viņa civilā profesija — programmētājs. Pagāja gadi, jaunais virsnieks pakāpās pa armijas karjeras kāpnēm, tomēr tā arī neizvēlējās kļūt par kadru virsnieku. Kā atzīst pats Mihaels, militārais dienests gandrīz nekādi neskar viņa civilo dzīvi. Reizi gadā pienāk pavēste, viņš izņem no skapja mundieri, mugursomu, ieroci, un no dzīvokļa iziet jau nevis programmētājs Mihaels Izenrings, mīlošs vīrs un divu bērnu tēvs, bet gan kapteinis Izenrings.

Aleksejs Gromovs uz Šveici atbraucis septiņu gadu vecumā kopā ar ģimeni. Viņa vecāki, pēc tautības krievi, ir fiziķi un uz kontrakta pamata strādā Cīrihes tehniskajā universitātē. Sevis paša un savas vietas apzināšana svešā valstī vienmēr sagādā grūtības. 18 gadu vecumā, saņemot Šveices pasi un līdz ar to arī pavēsti uz iesaukšanas punktu, puisis nolēma izmēģināt savus spēkus armijā, lai gan jau bija sācis strādāt par datorspeciālistu universitātē. Krievu valodas zināšanas padarīja Alekseju komandieru acīs gandrīz vai par poliglotu. Krievu valoda šeit skaitās reta un grūti apgūstama. Tā Aleksejs tika norīkots uz virsnieku skolu, tagad ir sakaru leitnants un militārais tulks.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!