Nils Sakss Konstantinovs: Interesanti par psihoterapeitu ētiku

Pirms pāris gadiem izcēlās Latvijas psihologu un terapeitu vidē nu jau hrestomātiskā “Rudzīša lieta”. Lieta, protams, gara un pinķerīga. Bet īsumā – toreiz Viesturs Rudzītis bija publiskā intervijā komentējis politiķus. Kaut kas par Solvitu Āboltiņu (toreiz vēl tautā samērā populāro) un sievietēm politiķēm vispār. Lieta noslēdzās ar Rudzīša izslēgšanu no psihoterapeitu biedrības. Un profesionālās vides publisku slēdzienu – tā darīt noteikti nevajadzētu.

Daži gadi vēlāk. Nupat Latvijas avīzē publicēta intervija ar psihoterapeitu un Stradiņu docentu Artūru Utinānu. Personība līdzvērtīgi liela. Pēc pamatizglītības mediķis. Autors psihoterapijas mācību grāmatai. Intervijā runā galvenokārt par “Rīdzenes sarunām”. Psihoterapeits norāda, ka Rīdzenes sarunu dalībnieki ir dominantie tēviņi ar nopietnām psihes problēmām. Mantrauši līdzīgi narkomāniem. Nu, un vispār kaut kas pielīdzināms mikrobiem un cērmēm – parazīti, no kuriem vajag atbrīvoties.

Pa starpai šīm politiskās dzīves diagnozēm, psihoterapeits sniedz arī Āra Audera pašnāvības skaidrojumu. To viņš sapratis pēc žurnālos izlasītā. Un dalās vēl dažās košās atskārsmēs par cilvēka dabu un dzīvi vispār.

Tad nu interesanti – vai šādi izteikumi atšķiras no Rudzīša publiskajiem vērtējumiem? Vai arī publiskas diagnozes mūs neuztrauc tik ļoti, ja tās ir par publiski ienīstiem personāžiem? Vai kaut kas būtu mainījies, ja Rudzītis būtu Āboltiņu vērtējis dažus gadus vēlāk, kad viņas reitingi bija noslīdējuši galīgos oligarhos. Vai psihoterapeiti arī šoreiz satrauksies un mēģinās kaut kā aprādīt savam kolēģim? Vai arī nē, jo šis ir citādāk. Un ja tā – kas šoreiz ir citādāk?

Un vēl – ar ētikas jautājumi nesaistīti. Drīzāk par humanitārās un eksaktās izglītības nošķīrumu. Bet vai nav dīvaini, ka mūsdienu pasaulē jaunos ārstus apmāca, teiksim tā, tik naturālistiskos pasaules uzskatos? Un pacienti nonāk pie terapeitiem, kuri viņos saskata tik vien kā “pērtiķi ar labāk attīstītu prefrontālo garozu”…

Avots: Facebook