Ņemot vērā kaislības ap Dziesmu un deju svētku biļetēm, publicējam pamācošu dokumentu – vēstuli, ko daudz lamātā uzņēmuma Biļešu paradīze direktors Ēriks Naļivaiko kultūras ministrei Dacei Melbārdei par šo tēmu rakstīja pirms vairāk nekā gada. Sestdienas notikumi rāda, ka neko no vēstulē rakstītā kultūras ministre vērā ņēmusi nebija.
Latvijas valsts Kultūras ministrija – Dacei Melbārdes kundzei, Nacionālā kultūras centra direktorei Signei Pujātes kundzei.
Augsti godātā ministres kundze! Patiess prieks mums, “Biļešu paradīzei”, ir atcerēties kopīgo sadarbību rīkojot XXV vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkus.
Nav aiz kalniem arī nākošie. Vēlētos šo sadarbību turpināt, kopīgi uzlabojot vienu diezgan piņķerīgu procesu, kurš šo svētku gaidīšanu un norisi kā tāda “darvas karote medus mucā” pabojā.
Runa ir par biļešu tirdzniecību uz Svētku pasākumiem. Atceramies, ka tieši tāda pat “darvas karote” pabojāja arī XXIV Dziesmuvētkus, kuros arī ar biļešu tirdzniecību nodarbojās “Biļešu paradīze”.
Ko darīt?
Mūsu skatījumā ir kādi četri biļešu izplatīšanas (sadales) veidi, kurus izmantojot varētu izvairīties no cilvēku pazemošanas:
1) atkristu vajadzība stāvēt nakti rindā pie kasēm, 2) nevajadzētu diezgan bezcerīgi pūlēties ielogoties tirgotāja mājaslapā vienlaicīgi ar kādiem 150 000-…!!! apmeklētājiem… (Kā gan visi 150 000 interesenti savstarpēji pārdalīs 45 000 biļetes!? Neaizmirsīsim arī rindā stāvētājus pie kasēm!)
Pēc tam, ja biļetes nav nopirktas seko sašutuma pilna reakcija visos iespējamos izteiksmes veidos par to, ka “organizatori vai tirgotājs visas biļetes atstājuši sev”, “nespējīga tirdzniecības programmatūra”, “spekulanti uzdarbojas”, “darbs ekonomikas policijai” utt…
I. variants: Visas biļetes tiek nodotas pašvaldībām proporcionāli to “ieguldījumam” Svētku norisē, tas būtu – atbilstoši dalībnieku skaitam. Tālāk lai pašvaldības pašas veic šo biļešu sadali. Pārdod, dāvina, rīko loteriju utt…
II. variants: gadu (vai divus) pirms Svētkiem tiek rīkota loterija par tiesībām iegādāties Svētku biļetes. Ja kāds pēc tam mēģina (un tādi gadījumi noteikti būs) pārdot šīs savas tiesības citam, tas ir normāli, jo katrs ar savu mantu var rīkoties pēc saviem ieskatiem: dāvināt, atsavināt utt… Loterijas biļetes cena 10-20 EUR. (Ieņēmumi no loterijas Dziesmusvētku fondā?)
III. variants: biļešu cenas tiek noteiktas, balstoties uz tirgus ekonomikas principiem atbilstoši šāda mēroga pasākumam. Palīdzēt noteikt cenu robežas Jums varētu privātie producenti, kuri jau gadu desmitus nodarbojas ar koncertu un masu pasākumu rīkošanu. Arī mēs („Biļešu paradīze”) esam gatavi sniegt priekšlikumus par cenām.
IV. variants: gadu (divus) pirms Svētkiem pārdot VISU pārdošanai paredzēto Svētku biļešu komplektu izsolē ar augšupejošu soli kādam privātam uzņēmējam vai uzņēmēju grupai. 100% samaksa 10 dienu laikā pēc izsoles. Uzvarētājs (biļešu komplekta vairumpircējs) pats nosaka cenu un veidu (vietu), kā tirgot biļetes mazumtirdzniecībā.
Lai ieviestu kādu no šiem, es teiktu, revolucionārajiem pavērsieniem, protams, ir nepieciešama stingra “politiskā griba”. Ja neko nemainīsim, tad nekas pats no sevis mūsu dzīvē arī nemainīsies un 2018.gadā viss sāksies (turpināsies) kā līdz šim: pazemojums biļešu pircējiem un tam sekojoša rīkotāja un biļešu tirgotāja nozākāšana.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: Pietiek
Problēma elementāra. Ministriju(s) un tās dienestus vada kā minimums nekompetenti, augstprātīgi , anmbiciozi, un tai pat laikā bailīgi ierēdņi (ka tikai kautkas nenotiek…), kuri principiāli neuzklausa ko tiem saka profesionāļi. Jo lūk viņi lūk “labāk zin”… Plus vēl viņu personīgās intereses radīt haosu kurā ir plašākas iespējas vairāk ko pievākt sev, saviem blatņikiem un pielīdējiem.
Biļetes pārdotas, svētki notiks, tie, kam biļešu nav visā pasaulē neapmierināti un lamājas. Patiesībā slēdzam tēmu problēmu trūkuma dēļ.
Vienīgais atrisinājums šai situācijai ir celt lielāku estrādi uz nākamajiem svētkiem. Šī izrādās ir pārāk maza un palielināt vairs nav iespējams.
un zinot to, ka Biļešu Paradīze NESPĒJ NODROŠINĀT kvalitatīvu tāda mēroga pakalpojumu kā Dziesmusvētku biļešu tirdzniecība (nevienā no Naļivaiko kunga minētajiem 4 problēmjautājuma risinājumu variantiem viņa vadītā biznesa loma nav minēta) viņš vēl joprojām kandidē un uzvar konkursos….
kur uzņēmuma atbildība???
Neredzu problēmas.
Lai nosaka loteriju. Kas pieteicās, tas piedalās, dalības cena simboliska , teiksim 2 eiro. Reģistrējies un gaidi paziņojumu par iespēju izpirkt sevis laimētās biļetes.,
Tie, kuri nenoreaģē uz uzaicinājumu, automātiski zaudē savas tiesības un biļetes nonāk otrās kārtas izsolē ar augšup ejošo soli.
Šajā gadījumā varētu godīgi sadalīt 45 tūkstoši biļešu starp 150 – 250 tūkstošiem gribētāju.
kādas mulkibas – še varianti pēc būtības nozīmētu cenas x 3 un vēl mežonīgāku spekulāciju. IV variants īpaši lielisks – nešaubos, ka privātais sektors labprāt pārpārdotu biļetes pasākumam kura saturā nav ieguldījis un neproducē. garantētā pelna bez riska.
Tā ir tirgus ekonomika, cena atkarīga no pieprasījuma. Godīgāk jau būtu svētku rīkotājiem rīkot izsoli un dalīt ielūgumus tiem, kam tie vairāk par citiem pienākas.
Visi šie piefāvātie varianti ir pilnīgi nepieņemami.
Ok, un tagad godīgi sev pajautājiet, vai kaut viens no šiem piedāvātajiem eksperimentālajiem alternatīvajiem variantiem būtu cilvēkus apmierinājis? Vai tā nebūtu lielāka izgāšanās? Visas aprakstītās alternatīvas ir apšaubāmas un katra ar saviem riskiem. Un tad gan būtu vainota ministre – par eksperimentēšanu simtgades laikā?
Izskatās pēc priekšvēlēšanu bļaušanas. Labi, zināms, ka šī ministre ir savā vietā un labi zināms, cik nabadzību ministriju tā vada.. ..un jā, nauda nozīmē daudz, jo spēcīgākais administratīvais personāls strādā, kur lielākas algas…