Jurģis Liepnieks. Kāpēc es raudāju?

Liepnieks

Es esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.

Tā ir bijis, kopš es sevi atceros, un es pat gribētu par to uzvelt atbildību saviem vecākiem vai vēl kādam, kas man to ir ieaudzinājuši – ja kaut kas patīk visiem, tā ir  “alus dzērāju” kultūra, “alus dzērāju” sports, grāmatas, mūzika, filmas un citi neizglītotajām masām domāti produkti, kas lieliski iet kopā ar šašlikiem un attiecīgi pēc definīcijas ir prasti, viegli sagremojami, sekli utt. Tiem ne tikai nav jāveltī laiks un uzmanība, bet pat būtu jātur pēc iespējas tālāk no sevis, jo tie kā indīgi vīrusi bojā garīgās barības gaumi, veido nepareizu intelektuālo vērtību sistēmu, utt. Tā es pamatā domāju.

Šo visu es uzrakstīju tāpēc, ka tālāk grasos pastāstīt, kā vakar, vērojot Dziesmu svētku gala koncertu, es daudzas reizes nespēju valdīt asaras un raudāju kā… kā daudzi citi svētku dalībnieki un skatītāji. Tagad es atceros, ka iepriekšējos Dziesmu svētkos ar mani notika kas līdzīgs.

Vārds “patika” pat tuvu neapraksta manu pārdzīvojumu. Es raudāju. Sākumā centos valdīties, es īsti nezinu kā ir jāraud, raudāt šķiet kaut kā nepareizi, bet drīz jau bija vienalga.

Kā tas iespējams? Kāpēc?

Mana māmiņa, kura bija padomju laikiem ārkārtīgi nacionāli noskaņots cilvēks, tika mani kā bērnu vedusi uz Dziesmu svētkiem gan skatīties gājienus, gan deju koncertus un gala koncertus un centusies visādi apgaismot par to nozīmi latviešu tautas veidošanās un pastāvēšanas procesā, bet man tomēr tie nekad nebija raisījuši nekādas īpašas sajūtas. Ar prātu es visu saprotu – neizglītotā kalpu tauta pārņēma no vāciešiem kopdziedāšanas praksi, jo saprotams, ka neizglītotie kalpi nespēja ne tikai pārņemt, bet pat iepazīties ar, teiksim, vācu klasiskās filozofijas vai literatūras sasniegumiem un procesu, bet toties mācīties dziesmiņas spēja un tas bija vienojoši un patīkami. Padomju okupācijas gados savukārt dziesmu kustība un paši Dziesmu svētki, par spīti visām uzspiestajām kroplībām, bija viena no daudzajām nacionālās identitātes saglabāšanas formām. Es to visu saprotu, bet nu it kā neredzu arī nekā tāda īpaša tajā visā.

Pat Atmodas gados neskaitāmi citi notikumi man šķita daudz emocionālāki par leģendārajiem 1990. gada Dziesmu un deju svētkiem.

Tad kāpēc tagad man birst asaras, skatoties uz saulrietā lēnām uz tumšās debess fona skaidri iznirstošo Gaismas pili un klausoties labi zināmās dziesmas?

Vienkāršā atbilde, protams, ir – tu paliec vecs. Vecs un sentimentāls, un nav ko te vairāk izgudrot.

Bet ir vēl kāda atbilde (kas neizslēdz iepriekšējo).

Iespējams, tas viss tāpēc, ka tu esi latvietis.

Ir jābūt latvietim, lai Dziesmu svētku kopkoris lielajā estrādē radītu to pazemības sajūtu, lepnumu, prieku, solidaritāti, kopību un skumjas un padarītu to par kaut ko tik īpašu.

Tās asaras, tas kamols kaklā – tā ir tā dvēsele, tas kods, tas unikālais un vienīgais tevī, kas tevi kā latvieti atšķir no visiem citiem šajā pasaulē un kas pēkšņi līst pāri malām.

Un pēkšņi mēs visi jūtamies tik vienoti. Nevienam netraucē tas, kādā partijā ir bijis dziesmas autors, ko kādam ne tā pateicis kāds virsdiriģents, ko okupācijas laikā nepareizi izdarījis dzejnieks un vai visus nodokļus ir samaksājis mūziķis. Visam var pacelties pāri un vienoties kopīgai lietai, jo mēs esam latvieši, jo mums visiem ir viena dvēsele, vai sauciet to par etnisko vai kultūras identitāti, vai kā savādāk, bet šī vienojošā komponente – tā ir reāla, dzīva, tā pastāv un tā mums ir ļoti svarīga.

Skatoties koncertu televīzijā, nevar nepieķert sevi pie domas, ka latvieši, izrādās, ir arī ļoti skaisti cilvēki. Gan jauni, gan veci, gan vīri, gan sievas.

Skeptiskais prāts liek domāt, varbūt tā ir kāda īpaša LTV  operatoru un pults režisoru acs, kas atlasa tikai skaistākās sejas, bet nē.

Visticamāk, viņi ir skaisti tāpēc, ka laimīgs cilvēks vienmēr ir skaists, un skaisti viņi šķiet arī tāpēc, ka šādos brīžos tā kopīgā dvēsele padara mūs visus vienu otram tuvus un skaistus.

Uzreiz, protams, rodas jautājums. Kāpēc mēs nevarētu ar šādu pat kopību, ar šādu pat spēju mērķtiecīgi sadarboties, neskatoties ne uz kādām viedokļu atšķirībām vai personiskiem aizvainojumiem, simpātijām un antipātijām, kāpēc mēs šādi pat nevarētu sekmīgi sadarboties arī citu svarīgu mērķu sasniegšanā? Piemēram, valsts pārvaldē?  Kāpēc ar šādu pat kopību un saliedētību mēs nevarētu, piemēram, izveidot labas skolas saviem bērniem? Ja mēs varam izveidot tik labus korus un deju kolektīvus visā Latvijā, kāpēc mēs turpat blakus nevaram izveidot bērnudārzus, skolas un daudzas citas lietas, kurām pat nauda ir, pietrūkst tikai spējas vienoties un sadarboties?

Diemžēl atbilde nav tālu jāmeklē.

Ļauties kopībai un kamolam kaklā speciāli tam inscenētā un noorganizētā pasākumā ir kaut kas pavisam cits, nekā atrast kaut ko kopīgu ar citu latvieti ikdienas darbā vai politikā, kad atšķirībā no Dziesmu svētku gaistošā mirkļa, otrā saskatāms ir tikai atšķirīgais nevis kopīgais, individuālais nevis vienojošais, bieži vairāk neglītais nekā skaistais. Ikdienā mūsu katra atšķirīgās privātās intereses dominē pār publiskajām, nacionālajām, kopējām, par kurām mēs pat nevaram vienoties vai tās saprast, jo noorganizēt kori vai koncertu, pat vislielāko, ir nesalīdzināmi vieglāk nekā pārvarēt sevi domāšanā vai, piemēram, vadīt valsti.

Ikdienā mēs savā rīcībā un lēmumos diemžēl nebalstāmies uz to, kas mums ir vai varētu būt kopējs, bet tieši otrādi – uz atšķirīgo un neglīto. Mēs balstāmies simpātijās un antipātijās, aizvainojumos, skaudībā un nenovīdībā, mēs esam pilnīgi citi cilvēki nekā tie, kuri bija sapulcējušies Dziesmu svētku estrādē vai vēroja svētkus televīzijā. Tas vienkārši tā ir un nav tajā nekā sarežģīta.

Panākt kopībā balstītu politiku ir teorētiski iespējams, tam pasaulē ir piemēri, bet tas ir grūti un vismaz mums, latviešiem, pagaidām pilnīgi nesasniedzami. Un varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc kamols kaklā un kāpēc asaras birst pašas no sevis, jo šādi mirkļi mums uzskatāmi rāda, cik ikdienā tālu mēs esam no tā, cik spēcīgi un vienoti mēs patiesībā spējam būt, bet neesam.

P.S. 

Prezidenta runa bija briesmīga. To bija rakstījuši un akceptējuši ne tikai neprofesionāļi, kas neko nezina par runu rakstīšanu un politiskajām komunikācijām, bet vienkārši pavirši, intelektuāli neattīstīti mūjābeļi.

P.P.S.

Ar neveiklo prezidenta runu sacensties varēja vienīgi embrija vēstule ar aicinājumu saviem vecākiem sadziedāties un kopoties vienā no koncerta kulminācijas brīžiem. Atsvaidzinoša visseklākās banalitātes deva visnepiemērotākajā brīdī. Par laimi, pietiekami īsa, lai neviens nepaspētu īsti aptvert tās vulgāro bezgaumību un tādējādi neko neizbojātu.

Arī kultūras ministre bija lieka, tāpat kā pateicības ministrijai, tās iestādēm un apakšuzņēmējiem, ka tie, lūk, dara savu darbu.

(Es sākšu nelamāties un būt labāks latvietis no rītdienas. Iespējams.)

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Populārākie raksti

Jūs varētu interesēt

16
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
MONTA
MONTA

Nobrīnījos,ka Liepnieks var būt ar tik dziļām jūtām…Bet tā laikam ir ,ka dažkārt aiz sarkastiskas ārienes slēpjas pavisam kas cits…

ŽēlALatvijas
ŽēlALatvijas

Īstie vārdi īstā brīdī. Autors pareizi spēj aprakstīt tās emocijas, kas valdīja arī manī noslēguma koncerta laikā- žēl par to kas varētu būt, bet nav. Nav vienotas Latvijas, vienots darbs tās un nākamo paaudžu labā. Pastāv trula cīņa starp neprofesionāliem politiķiem un valsts amatpersonām par to kā pārdalīt kārtējo budžetu un ielikt vairāk savā kabatā. Tāpēc sāp, tāpēc Dziesmu svētkos birst asaras…

Gatis
Gatis

Paldies Jurģim un komentētājiem.Labs raksts un laba diskusija! Tie, kuri ņemas ap tām runām, iespējams, nesaskata šo pārejošo parādību niecīgo nozīmi uz svarīgākā procesa fona. Ne jau mēs tās runas nācām klausīties un ne jau viņi paši dikti grib tur runāt. Man ir tikai vien lieta, ko vēlētos citādi. Lai ko tur gudrais režisors savā galvā būtu izdomājis, nedrīkst šādu pasākumu sākt bez himnas un karoga! Visām partijām, kuras grib, lai es par tām balsoju, lūdzu iekļaut to savā nākotnes programmā!

norch
norch

Jurģi, patiesi un atklāti, bet par “embrija” vēstuli nepiekrītu – ļoti emocionāli un kodējoši. manuprāt, būs daudz latviešu, kas tā vai citādi nāmotnē vēl atsauksies uz šo īso vēstījumu :)
visiem novēlu pēc iespējas ilgāk saglabāt šo svētku radīto pacēlumu un iedvesmu!

Viesturs
Viesturs

Paldies autoram, šīs pretējās sajūtas arī man nav svešas

Tāpat vien
Tāpat vien

Jurģi, Tu esi foršs. Ne vienmēr piekrītu Tavam viedoklim, bet tas netraucē klusībā bieži turēt īkšķus, lai Tev veicas. Vienkārši tāpat.
Paldies! :)

Inga
Inga

Pilnìga taisnìba visam, kas rakstìts! Runas tieśám bija liekas un embrija véstule arì! Nesaprotu, valdìbai ir speciáli algoti darbinieki, kuri atbildìgi par uzrunàm, kàpèc man vienmér ir jàuztraucas, es nevaru baudìt procesu, jo neko oriģinàlu, emocionàli pàrņemtu neesmu dzirdèjusi, jau sen! “Paldies partijai un valdìbai!”

Kiki
Kiki

Jurģi, nebija ne vainas tai embrija vēstulei. Skaidrs, ka ne jau par fizioloģisko bērnu radīšanas procesu tā bija. Tas tomēr ir brīnums, ka satiekas divi sveši cilvēki, kļūst par tuviniekiem un pie viņiem citreiz atnāk, bet citreiz arī neatnāk kāds trešais, ceturtais vai piektais.
Par visu pārējo piekrītu.

Aivars B.
Aivars B.

Jurģis raksta vienmēr labi, bet nevarēju iedomāties, ka spēj tik personīgi uzrunāt.
Mani vienmēr ir uzskatījuši par miera miku, kas samierina strīdniekus vai nodzēš nedraudzīgas izpausmes. Kaķis Leopolds tāds. Un tik un tā – reizumis vēlme ironizēt ņem virsroku.
Mēģināšu laboties, ja izdosies. Līdzīgi, kā Jurģis.
Ieviesu arī tādu tēmturi, pateicoties par Svētkiem – #ManVissPatika

Megrē
Megrē

Domāju, ka šie nemaz nebija īpaši labi noorganizēti dziesmu svētki, bet liela taisnība autoram ir tajā, ka lai kā tie arī būtu noorganizēti, lai ko katru reizi pļurkstētu kāds politiķis, cenšoties izcelties, ja tu esi latvietis, tad tevī kaut ko pakustina Dziesmu svētki neatkarīgi no nekā, neatkarīgi no izglītības, muzikalitātes, visa pārējā un tas tiešām ir kaut kas īpašs.

Anna
Anna

Patiešām, es uzsveru – patiešām – izglītoti cilvēki nekad iedomīgi nedīžāsies un citus par neizglītotu pūli nelamās. Muzikālā dzirde nav vienīgā, kas pietrūkst….

ojarsBojars
ojarsBojars

Jā, tikai kāpēc mūs nemīl? Mūs, tik baltos un pūkainos. Pat tie , kas ar mums še dzīvo. Nesaprotu…

Mārtiņš
Mārtiņš

Ar mīlestību pret mums viss ir kārtībā. Kādēļ nemīl okupanti, propagandu pārskatījušies un naidīga kaimiņu vara? Nu tas tādēļ, ka nesamierinājāmies un par sevi pastāvējām. Tās arī ir labas īpašības, jo lai citi tevi cienītu, ir jāciena sevi pašam.

Kristaps
Kristaps

Nebūtu vietā šādā tiešām labā pasākumā sākt mētāties ar dubļiem. Piekritīšu tikai par prezidentu, nu varēja jau mēnesi iepriekš pie spoguļa sākt trenēties, tā vietā lai kā pirmsklasnieks boksterētu no lapiņas, tas tiešām bija tizli, bet … Kultūras ministre bija vietā un runāja labi! Svētki ir 100% izdevušies un tas ir galvenais. Un nevajag tagad domāt, ka šīs prieka asaras, kas bija daudzu acīs tagad skalos trotuārus ikdienā. Tādēļ jau arī ir svētki un ir ikdiena. Kautgan būtu tik forši paņemt vismaz daļu šī prieka katru dienu, katra cilvēka ikdienas dzīvē!

Eddie
Eddie

Zinat kas bija vēl trakāk par lieko Kultūras ministri un pateicībām apakšuzņēmējiem?

Tie resnie pašvaldību vadītāju mūļi, kas vilkās pa priekšu saviem novadiem svētku gājienā. Es ieraugot savas pašvaldības vadītāju ejam gājienā pa priekšu gandrīz turpāt apvēmos. Dzīvoju vienā no Latvijas bagātākajām pašvaldībām – korupcijas skandāli, grantētas ielas pilsētas vidū, sabrukuši ceļi starp ciemiem, bērnudārziem rindas kurām nav gala. Un šitas mūlis velkas pa priekšu dejotājiem un dziedātājiem, ar kuriem viņam nav nekāda sakara!

Partejvarza
Partejvarza

Nu ikkurat ka lpsr laikos!