Miljonāru Ramoliņu visatļautība un kāre par katru cenu būvēties kāpu zonā cieš vēl vienu sakāvi tiesā

Pēc tam, kad Vides pārraudzības valsts birojs 2021. gada 26. februārī vismaz uz laiku apturēja meža nozares miljonāra Andra Ramoliņa (attēlā kopā ar Egilu Levitu) ģimenes kāri veikt apbūvi kāpu zonā, miljonāra dzīvesbiedre Anna Ramoliņa vērsās ar pieteikumu administratīvajā tiesā, cenšoties panākt biroja lēmuma atcelšanu. Vispirms miljonāra ģimenes visatļautību apturēja administratīvā tiesa, bet tagad arī Administratīvā apgabatiesa ir pieņēmusi nelabvēlīgu lēmumu miljonāra ģimenes vēlmei būvēties kāpās. Portāls Pietiek publicējis tiesas spriedumu pilnā apmērā.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420149521 AA43-0253-24/18

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2024.gada 22.aprīlī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Anita Šteinberga, tiesneši Agris Dreimanis un Margarita Osmane

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Annas Ramoliņas pieteikumu par Vides pārraudzības valsts biroja 2021.gada 26.februāra lēmuma Nr.10-04/16 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru veiktu ietekmes sākotnējo izvērtējumu divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m², žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībai nekustamajā īpašumā „Teikas”, kadastra numurs 9050 008 0102, zemes vienībās ar kadastra apzīmējumiem 9050 008 0102 un 9050 008 0103, Apšuciemā, Engures pagastā, Tukuma novadā, sakarā ar Annas Ramoliņas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 2.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1 ] Pieteicēja Anna Ramoliņa vērsās Valsts vides dienesta (turpmāk – vides dienests) Kurzemes reģionālās vides pārvaldē (turpmāk – pārvalde) ar 2020.gada 14.jūlija iesniegumu ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanai. Paredzētā darbība ietekmes sākotnējam izvērtējumam: vienstāva koka karkasa dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 230,7 m², piebraucamā ceļa un autostāvvietu 400 m² platībā būvniecība, kā arī žoga būvniecība, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izbūve (turpmāk – paredzētā darbība 1), vieta: nekustamā īpašuma „Teikas”, Apšuciemā, Engures pagastā, Engures novadā, zemes vienība ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102 3416 m² platībā un zemes vienība ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0103 136 m² platībā (turpmāk – īpašums), un nekustamais īpašums „Teikiņas”, Apšuciemā, Engures pagastā, Engures novadā (kadastra Nr.9050 008 0413, 162 m² platībā) (turpmāk kopā – darbības vieta). Darbības vietas apgrūtinājums ir Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjosla (turpmāk – krasta kāpu aizsargjosla). Uz zemes vienības ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102 atrodas zemesgrāmatā ierakstīta saimniecības ēka 23,3 m² platībā.

Pārvalde, izskatot iesniegumu, paredzētās darbības ietekmes sākotnējā izvērtējumā Nr.KU20SI0001 (turpmāk – sākotnējais izvērtējums) nolēma nepiemērot ierosinātajai darbībai ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru.

Pamatojoties uz 2020.gada 21.jūlijā reģistrēto iesniegumu un 2020.gada 6.oktobrī reģistrēto papildinformāciju, kā arī sākotnējo izvērtējumu, pārvalde 2020.gada 4.novembrī izdeva tehniskos noteikumus Nr.KU20TN0001 (turpmāk – tehniskie noteikumi).

[2] 2020.gada 7.decembrī trešā persona Lato Lapsa apstrīdēja tehniskos noteikumus Vides pārraudzības valsts birojam (turpmāk – birojs).

Pieteicēja 2021.gada 27.janvāra iesniegumā lūdza biroju pagarināt termiņu viedokļa sniegšanai par vienu mēnesi līdz 2021.gada 1.martam, jo 2021.gada 25.janvārī pieteicēja ir saņēmusi Valsts meža dienesta (turpmāk – meža dienests) ģenerāldirektora lēmumu Nr.VMD1-10/90 par izmaiņu veikšanu Meža valsts reģistrā īpašuma meža inventarizācijas datos un 2021.gada 26.janvārī nosūtījusi meža dienesta ģenerāldirektoram pieprasījumu izsniegt tai visus ar minētā lēmuma pieņemšanu saistītos materiālus.

Ar biroja 2021.gada 26.februāra lēmumu Nr.10-04/16 (turpmāk – Lēmums 1) noraidīts pieteicējas 2021.gada 27.janvāra iesniegums ar lūgumu pagarināt procesuālo termiņu viedokļa sniegšanai līdz 2021.gada 1.martam un atcelti tehniskie noteikumi.

Lēmums 1 pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Lietā ir strīds par to, vai īpašumā paredzētajai darbībai 1 ir tiesiski izsniegti tehniskie noteikumi, vai tā atbilst Aizsargjoslu likumā noteiktajiem izņēmumiem. Tā kā īpašums atrodas krasta kāpu aizsargjoslā un ciema robežās, ir vērtējams, vai uz paredzēto darbību 1 var būt attiecināms Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmums.

[2.2] Īpašums sastāv no divām zemes vienībām, saimniecības ēka ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102 001 (turpmāk – būve) pievienota īpašumam 2008.gada 8.maijā. Pamats īpašuma nostiprināšanai zemesgrāmatā ir Engures pagasta padomes 2007.gada 1.novembra izziņa Nr.3-14.1/1382 (turpmāk – izziņa Nr.1382). Jau 1996.gada 25.septembra īpašuma zemes vienību robežu plānā ir attēlota būve, eksplikācijā norādīta zemes platība zem ēkām un pagalmiem 0,022 ha platībā.

[2.3] Vadoties no Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punktā sniegtās iepriekšējās apbūves legāldefinīcijas, atzīstams, ka attiecībā uz īpašumu ir konstatējams viens no iepriekšējās apbūves kritērijiem – uzbūvētas ēkas, kuras

konstatējamas dabā, – vienlaikus šāds secinājums ir izdarāms tikai saistībā ar būvi.

[2.4] Ir vērtējams iepriekšējās apbūves legāldefinīcijas otrais kritērijs – būvniecības likumīgums -, vērtējot gan dokumentus, gan citus apstākļus. Reģistrācija zemesgrāmatā pati par sevi nenozīmē, ka būtu jāatsakās no būvniecības likumības izvērtējuma Aizsargjoslu likuma tvērumā, jo sevišķi, ja tiek konstatētas ēkas vai būves, kuras iepriekš nav fiksētas ne robežu plānos, ne tās ir redzamas publiski pieejamos ortofoto uzņēmumos.

[2.5] Konkrētajā gadījumā būve ir bijusi fiksēta jau 1996.gada robežu plānā, kas novērš šaubas, ka būve īpašumā ir radusies tikai tādēļ, lai šobrīd pretendētu uz izņēmuma tiesībām attiecībā uz apbūvi kāpu aizsargjoslā. Saglabājama piesardzība attiecībā uz viennozīmīgu secinājumu par būves izcelsmi un līdz ar to likumību, jo trešā persona norādīja uz to, ka īpašumā nav bijušas būves pēc 1937.gada, un par to iesniedza pierādījumus.

Savukārt pieteicēja apsvērumu, ka īpašums ir bijis apbūvēts, pamato ar Latvijas Valsts vēstures arhīva 2004.gada 16.septembra izziņu Nr.5-G-7598 (turpmāk – arhīva izziņa Nr.5-G-7598), no kuras izriet, ka nekustamā īpašuma „Kuģinieki” īpašnieks bijis Roberts Kalnbaļķītis un šajā īpašumā ir tikušas uzceltas divas ēkas. Šo pierādījumu pārbaudei būtu nepieciešams papildu vērtējums, jo no šīs izziņas izriet, ka nekustamā īpašuma „Kuģinieki” kopplatība bija 4,15 ha, tādēļ nevar apgalvot, ka apbūve ir bijusi tieši īpašuma teritorijā, kas (ja tiešām kādreiz ir bijusi nekustamā īpašuma „Kuģinieki” daļa) pašlaik ir ievērojami mazāka nekā vēsturiskais īpašums. Taču konkrētā strīda izspriešanai (šajā gadījumā) nav nepieciešams veikt šādu papildu izvērtējumu, vācot pierādījumus arhīvos, jo nav saskatāms, ka tas varētu ietekmēt lēmuma saturu turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

[2.6] Pieteicējas paredzētās darbības vieta neatrodas vietā, kas 1996.gada 25.septembra robežu plānā un 2008.gada 13.marta zemes robežu un apgrūtinājumu plānā būtu noteikta kā daļa, kuras zemes lietošanas veids būtu zeme zem ēkām un pagalmiem, bet gan daļa, kas šajos robežu plānos ir norādīta kā mežs. Arī īpašuma meža inventarizācijas lietā, kas reģistrēta Tukuma mežniecībā 2018.gada 6.decembrī, paredzētās darbības vieta atrodas mežā.

[2.7] Normatīvajos aktos ir noteikta prasība saņemt administratīvo aktu, kas atļauj atmežošanu. Lietā šāda administratīvā akta nav. Tāds nav bijis saņemts pirms īpašumā veikta meža ciršana, paplašinot lauci, lai pēc meža inventarizācijas tās platību noteiktu kā zemi zem ēkām un pagalmiem. Apstāklis, ka 2020.gadā, izgatavojot jaunu īpašuma meža inventarizācijas lietu, daļa no meža vairs netiek norādīta kā mežs, nevar būt par pamatu uzskatīt, ka iepriekš ir notikusi atmežošana. Par atmežošanu nav uzskatāma arī jaunu robežu plānu un apgrūtinājumu plānu izgatavošana, kuros tiek samazināts meža zemes apmērs. Nesaņemot šādu atļauju atmežošanai, nav iespējams mainīt meža zemes izmantošanas veidu.

[2.8] Pārvalde prasību par Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā noteiktā Ministru kabineta rīkojuma nepieciešamību ir iekļāvusi

tehnisko noteikumu 7.punktā, nosakot, ka šāds rīkojums ir pievienojams būvprojektam. Šāda tehnisko noteikumu izsniegšana nav pamatota. Ja tiek konstatēts, ka pastāv Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā noteiktais aizliegums, nav pamata izdot tehniskos noteikumus, jo bez šādas atļaujas darbība ir pretrunā ārējām tiesību normām.

[2.9] Ņemot vērā, ka tehniskie noteikumi ir pretrunā Aizsargjoslu likumā noteiktajam darbības aizliegumam, nav nepieciešams vērtēt visus trešās personas argumentus attiecībā uz procesuāliem pārkāpumiem, ko trešās personas ieskatā ir pieļāvusi pārvalde, jo tas nenovedīs pie cita lēmuma satura.

[2.10] Pieteicējas lūgums pagarināt termiņu viedokļa sniegšanai par vienu mēnesi līdz 2021.gada 1.martam nav pamatots, jo meža dienesta administratīvā procesa virzība un tā rīcībā esošie dokumenti nav pamats termiņa pagarināšanai lēmuma izdošanai šajā lietā. Pieteicēja nav norādījusi, kurus meža dienesta rīcībā esošos dokumentus pieteicēja varētu izmantot šī procesa ietvaros, lai aizstāvētu savas tiesības.

[3] Nepi ekrītot Lēmumam 1, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma 1 atcelšanu. Ierosināta administratīvā lieta Nr.A420149521.

Pieteikums 1 pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Trešā persona nav administratīvā procesa dalībnieks, viņam nepiemīt Administratīvā procesa likumā paredzētās subjektīvās procesuālās tiesībās. Tās apstrīdēšanas iesniegums ir vērtējams kā nesaistīts ar sabiedrības interesēm vides aizsardzībā, bet gan balstīts uz personīgām interesēm.

[3.2] Meža dienesta Zemgales virsmežniecība vēstulē norādīja, ka tai nav iebildumu pret paredzēto darbību īpašumā. Tāpat arī Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālā administrācija norādīja, ka paredzētajai darbībai, ja tiek saglabāta dabiskā meža zemsedze un smiltāja neļķes dzīvotne, nav paredzama būtiska negatīva ietekme uz dabas vērtībām. Arī vides ekspertes Ilzes Rērihas atzinumā par augu sugu un biotopu izpēti īpašumā un īpašumā „Lejas Bēčas” norādīts, ka Eiropas Savienības nozīmes biotops „2180 Mežainas piejūras kāpas” īpašumā ir zemā kvalitātē un neatbilst Latvijas īpaši aizsargājamā biotopa 1.5., „2180 Mežainas piejūras kāpas” minimālajām prasībām.

[3.3] Sākotnējais izvērtējums pamatots ar to, ka īpašumā ir iepriekšēja apbūve Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punkta izpratnē, kā arī blakus esošajos īpašumos atrodas dzīvojamā apbūve, līdz ar to paredzētā darbība neizraisīs konkrētā apvidus vidē neiederīgas izmaiņas. Tāpat norādīts, ka paredzētā būvniecība, kā arī tālāka ekspluatācija nav saistīta ar būtisku piesārņojuma risku, nozīmīgām apkārtējās vides izmaiņām, vides kvalitātes pasliktināšanos, kā arī apkārtnē dzīvojošo cilvēku nelabvēlīgu ietekmēšanu, tāpēc ietekme uz vidi, tajā skaitā krasta kāpu aizsargjoslu kopumā, vērtējama kā neliela un nenozīmīga.

[3.4] 2020.gada 22.septembrī īpašuma apsekošanā dabā konstatētas vismaz vienas celtnes pamatu atliekas. Kā būves kadastrālās uzmērīšanas datums norādīts 2007.gada 27.novembris, savukārt ekspluatācijas gads – 1934.gads -, kas pilnībā sakrīt ar arhīva izziņā Nr.5-G-7598 norādīto informāciju. Tādējādi attiecībā uz īpašumu ir konstatējams Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā paredzētais apbūves priekšnoteikums – uzbūvētas ēkas, kuras konstatējamas dabā.

[3.5] Koku ciršana īpašumā ir notikusi saskaņā ar 2020.gada 25.februārī izsniegto ciršanas apliecinājumu CA Nr.1280705 (turpmāk – ciršanas apliecinājums), kura tiesiskums nav apstrīdēts. Lēmumā 1 atsevišķu koku ciršana nepamatoti tiek kvalificēta kā atmežošana. 2021.gada 11.janvāra apsekošanas aktā ir atzīts, ka ciršanas apliecinājums sanitārās cirtes izsniegšanai ir iesniegts pamatoti. Koki, kuri tika nocirsti saskaņā ar ciršanas apliecinājumu, atrodas ārpus 2018.gada meža inventarizācijas lietā un arī 2020.gada inventarizācijas lietā noteiktajām meža platībām. Minēto apliecina arī 2021.gada 17.februāra apsekošanas aktā konstatētais. Tādējādi meža inventarizācijas datu aktualizācija nav saistīta ar sanitāro cirti.

[3.6] Meža platības samazinājums īpašumā tika konstatēts tā iemesla dēļ, ka 2018.gada meža inventarizācijā īpašumā esošajā meža platībā kļūdaini tika ierēķināta elektrolīnija un tās aizsargjoslu platība, kā arī netika ņemts vērā, ka meža platībā atrodas dabiska brauktuve, kura nav iekļaujama meža platībā, bet gan meža platībai pieguļošajos nogabalos kā līnijas, norādot attiecīgā objekta platumu. Ar 2020.gadā veikto meža inventarizācijas lietu šīs nepilnības tika novērstas, un to rezultātā radās starpība meža zemes platībā 0,121 ha apmērā.

[3.7] Mežziņa lēmums ir faktisko situāciju konstatējošs administratīvs akts, ar kuru tiek konstatēti aktuālie meža inventarizācijas dati un tiek radītas tiesiskas sekas – veikts ieraksts publiskajā reģistrā – Meža valsts reģistrā. Ar mežziņa lēmumu meža inventarizācijas dati iegūst valstisku nostiprinājumu. Mežziņa lēmums faktiski konstatē to, kas pastāv pats par sevi dabā un ir norādīts meža inventarizācijas datos.

[3.8] Īpašumā esošā meža teritorijas platība ir samazinājusies, jo tā dabā faktiski neatbilst meža zemes lietošanas veida kritērijiem. Paredzētās darbības vieta neatrodas meža zemes teritorijā, un līdz ar to attiecībā uz paredzēto darbību īpašumā nav attiecināmi Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkta apbūves aizlieguma noteikumi.

[3.9] Izdodot tehniskos noteikumus, nav pārkāptas obligātās materiālo tiesību normas vai procesuālo tiesību normas, kas aizsargā sabiedrības intereses.

[4] Birojs tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms.

[5] Piet eicēja vērsās pārvaldē ar 2021.gada 19.marta iesniegumu tehnisko noteikumu saņemšanai un 6.aprīlī papildu informāciju ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanai, norādot paredzēto darbību: divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m², žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecība (turpmāk – paredzētā darbība 2) īpašumā.

Ar pārvaldes 2021.gada 21.jūlija lēmumu Nr.KU21VL0087 (turpmāk – 2021.gada 21.jūlija lēmums) atteikts veikt ietekmes sākotnējo izvērtējumu paredzētajai darbībai 2.

Ar biroja 2021.gada 29.oktobra lēmumu Nr.10-04/65 (turpmāk – Lēmums 2) atstāts negrozīts pārvaldes 2021.gada 21.jūlija lēmums.

Lēmums 2 pamatots ar līdzīgiem argumentiem kā Lēmums 1, papildus norādīts turpmāk minētais.

[5.1] Izsniedzot izziņu Nr.1382, pašvaldība nav vērtējusi būves likumību, bet balstījusies uz likumā nostiprināto prezumpciju par būves piederību.

[5.2] Būve ir bijusi fiksēta pirmo reizi 1996.gada zemes robežu plānā. Aizsargjoslu likums ir pieņemts 1997.gada 5.februāri, stājies spēkā 1997.gada 11.martā. Ierobežojumi būvniecībai tiesību normās ir pastāvējuši jau iepriekš. Situācijā, kad būve zemesgrāmatā ierakstīta un nostiprināta uz iepriekšējā īpašnieka vārda tikai 2008.gada 8.maijā, pamatojoties uz izziņu Nr.1382, nepārbaudot būves būvniecības likumību, ievērojot, ka ziņas par būvi pirmo reizi ir iegūstamas tikai 1996.gada 25.septembra robežplānā, lietā nav iespējams konstatēt, vai būve ir atzīstama par likumīgi uzbūvētu, kas ir kritērijs Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā noteiktā izņēmuma piemērošanai, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka izpildās Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā noteiktais izņēmums.

[5.3] Iespējams, ir saskatāma kolīzija starp Zemesgrāmatu likuma 1.pantā nostiprināto publiskās ticamības principu un Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmuma piemērošanu, atsaucoties uz Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.pantā sniegto iepriekšējās apbūves definīciju, taču zemesgrāmatu ieraksts nevarētu prevalēt pār Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas aizliegumu, kas būtu uzskatāma par speciālo tiesību normu, kura neatbrīvo iestādi no būvniecības likumības novērtēšanas, sevišķi šajos apstākļos, kad būve ir reģistrēta zemesgrāmatā bez jebkāda būvniecības likumības izvērtējuma, balstoties vienīgi uz likumā noteikto prezumpciju par būves piederību zemes īpašniekam.

[6] Nepiekrītot Lēmumam 2, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ierosināta administratīvā lieta Nr.A420282921.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[6.1] Balsoties uz arhīva izziņu Nr.5-G-7598, vēsturiskā nekustamā īpašuma „Kuģinieki” kopplatība bija 4,15 ha. Kadastrālās uzmērīšanas karte (1934.-1936.gads) un uzmērījuma žurnāls uzskatāmi parāda, ka viss īpašums „Kuģinieki” sastāvēja no trijiem zemesgabaliem: Nr.51 (kadastra numurs no vēsturiskās kartes) (0,683 ha); Nr.51a (2,402 ha); Nr.51b (1,066 ha). Tieši zemesgabals ar vēsturisko apzīmējumu Nr.51 (0,683 ha) ir sadalīts īpašumos: „Teikas”, kadastra Nr.9050 008 0102 – 0,2417 ha, kadastra Nr.9050 008 0103 – 0,0138 ha; „Barkāni”, kadastra Nr.9050 008 0121 – 0,1442 ha; „Aļģes”, kadastra Nr.9050 008 0120 – 0,1200 ha. Apbūve konstatēta tikai vēsturiskajā zemesgabalā Nr.51, bet uz vēsturiskajiem zemesgabaliem Nr.51a un Nr.51b ēkas nav atradušās.

[6.2] 2002.gada 13.decembra nekustamā īpašuma „Barkāni” zemes robežu plānā konkrētā īpašuma kontūra atšķiras no tās, kas vērojama sistēmā kadastrs.lv, jo gadu gaitā visticamāk šis īpašums ir paplašinājis/mainījis savu teritoriju, taču tas nav attiecināms uz īpašumu.

[6.3] Birojs uzliek pieteicējai praktiski visu iepriekšējās apbūves likumības pierādīšanas nastu, neidentificējot, kādus papildu pierādījumus pieteicēja varētu iegūt, lai gūtu vēl konkrētāku priekšstatu par pieteicējas zemesgabala apbūves rašanos.

[6.4] Birojs pārkāpis tiesiskās paļāvības principu. Būve reģistrēta un ieguvusi publisku ticamību vairāk nekā 10 gadus pirms tam, kad pieteicēja iegādājās īpašumu. Apbūve īpašumā ir pastāvējusi vismaz no 1920. līdz 1934.gadam. Līdz ar to pieteicēja paļāvās, ka saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un normām tās plānotā būvniecība īpašumā ir pieļaujama un tiesiska. Birojs ir pārkāpis arī objektivitātes, objektīvās izmeklēšanas, taisnīguma, labas pārvaldības principu.

[6.5] Nav pareizi piemērots Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkts. Pēc savas būtības īpašumā konstatējamā situācija atbilst tai, kurā likumdevējs, izdarot samērīguma apsvērumus un līdzsvarojot pretstatītās intereses, minētajā tiesību normā ir izšķīries par to, ka nekustamā īpašuma īpašniekam ir atļaujams veikt jaunu būvniecību.

[7] Bir ojs tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms.

[8] Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 27.janvāra lēmumu administratīvā lieta Nr.A420282921 un Nr.A420149521 apvienotas vienā tiesvedībā.

[9] Tre šā persona tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā apvienotajā lietā uzskata pieteikumus par nepamatotiem, bet Lēmumus par tiesiskiem, paskaidro turpmāk minēto.

[9.1] Abu būvniecības ieceru īstenošanas gadījumā būtiski tiktu ietekmēta īpašuma dabiskā vide.

[9.2] Iepriekšējo apbūvi raksturo divas pazīmes: 1) nekustamā īpašuma sastāvā esošas dabā eksistējošas būves vai ēkas (vai to pamati); 2) minēto būvju vai ēku (vai to pamatu) izbūves likumīgums. Konkrētajā lietā attiecībā uz būvi neizpildās otrā iepriekšējo apbūvi raksturojošā pazīme, bet attiecībā uz pamatiem neizpildās abas no minētajām pazīmēm.

[9.3] Saskaņā ar izziņas Nr.1382 pēdējo teikumu īpašuma bijusī īpašniece Daina Gavare būvi apsaimniekoja no 1997.gada. Tomēr D.Gavare līgumu par īpašuma pirkumu noslēdza 1998.gada 13.jūlijā, bet īpašumtiesības uz īpašumu ieguva tikai 1998.gada 7.augustā. Tādējādi Engures pagasta padome ir

apliecinājusi, ka D.Gavare it kā esot rūpējusies par īpašumu ilgu laiku pirms šis īpašums viņai vispār ir piederējis. Šāda neprecizitāte rada šaubas par izziņas patiesumu arī pārējās tās daļās.

D.Gavare īpašumu ieguva pēc 1993.gada 4.aprīļa, līdz ar to būves reģistrācijai zemesgrāmatā nebija piemērojama atvieglota kārtība un nebija pietiekama pašvaldības izziņa. Izziņā Nr.1382 nav vērtēts būves likumīgums vai vismaz izdarītas atsauces uz pierādījumiem, kas par to liecinātu.

[9.4] Būves vēsturisko esību īpašumā neapliecina pieteicējas iesniegtie dokumenti, tie nodibina tikai to, ka īpašums „Teikas” ir veidojies no vēsturiskā īpašuma „Kuģinieki”. Savukārt par īpašuma vēsturisko apbūvi var tikai izteikt pieņēmumu, vienlīdz arī par to, ka ēkas vēsturiskajā īpašumā nemaz nav bijušas, bet, ja ir bijušas, tad bijušas kādā citā vēsturiskā īpašuma vai vismaz vēsturiskā īpašuma zemesgabala Nr.51 daļā. Atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktam konkrētajā lietā ar pieņēmumiem nav pietiekami, lai atzītu būves vēsturisko esību īpašumā.

[9.5] Pieteicēja nav spējusi uzrādīt pierādījumus, ka pamati ir īpašuma sastāvā esoša dabā eksistējoša būve, kā arī nav spējusi uzrādīt pierādījumus, ka pamatu būvniecība ir bijusi likumīga. Pirmkārt, vairākos gadījumos, kad ir notikusi īpašuma apsekošana, vecas ēkas pamati nav konstatēti. Otrkārt, pastāv pretrunas attiecībā uz pamatu novietojumu pieteicējas iesniegtajā īpašuma 2008.gada topogrāfiskajā plānā un īpašuma 2020.gada 27.februāra situācijas plānā. Lai gan abos dokumentos sakrīt aptuvenā pamatu novietojuma vieta, precīza sakritība nav novērojama, turklāt būtiski atšķiras pamatu ārējā kontūra.

[9.6] Meža inventarizācijas apraksts ir atcelts, līdz ar to tas nav piemērojams un par īpašuma meža teritorijas platību liecina iepriekšējais meža inventarizācijas apraksts. Secīgi par nepareizu un nepiemērojamu kļūst arī situācijas plāns, kura eksplikācijā ir fiksēta atceltajā meža inventarizācijas aprakstā minētā īpašuma meža teritorija platība.

[9.10] Pieteicēja īpašumā nevar īstenot iecerēto būvniecību, pamatojoties uz Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktu, jo uz pieteicējas iecerēto būvniecību nav piemērojams attiecīgais izņēmums no vispārīgā aizlieguma veikt būvniecību Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā. Tiesību norma paredz atmežošanu, bet attiecībā uz vienu pieteicējas būvniecības ieceri arī būvniecību laucē, kam nav saņemts ikreizējs Ministru kabineta rīkojums.

[10] Ar Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 2.maija spriedumu pieteikums tika noraidīts. Spriedums motivēts šādi.

[10.1] Tiesa konstatēja, ka pieteicējas mērķis darbības vietā ir īstenot vienu no divām alternatīvām būvniecības iecerēm:

1) vienstāva dzīvojamās mājas (ar apbūves laukumu 230,7 m² un būvapjomu 1480,3 m³), piebraucamā ceļa un autostāvvietu (aptuveni 400 m²), žoga, ūdens spices un bioloģisko attīrīšanas iekārtu būvniecību;

2) divstāvu dzīvojamās mājas (ar apbūves laukumu 155 m² un būvapjomu 1200,3 m³), žoga, ūdens spices un bioloģisko attīrīšanas iekārtu būvniecību.

Lietā nav strīda, ka darbības vieta atrodas krasta kāpu aizsargjoslā un ciema robežās. Līdz ar to tiesa vispirms pārbaudīja, vai būvniecība darbības vietā vispār ir pieļaujama pieteicējas iecerētajā veidā un apjomā.

[10.2] Aizsargjoslu likuma 36.panta otrajā daļā ir ietverts vispārējs aizliegums krasta kāpās celt jaunas ēkas vai paplašināt esošās, paredzot šaurus izņēmumus no šī aizlieguma. Izņēmumi noteikti, vadoties no tā, kur atrodas plānotās darbības vieta (pilsētā, ciemā, ārpus pilsētu un ciemu robežām, ostas teritorijā).

Tā kā darbības vieta atrodas ciema robežās, konkrētajā gadījumā ir vērtējams, vai uz paredzēto darbību var būt attiecināms Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmums, kas noteic, ka ēku un būvju celtniecība vai paplašināšana notiek šā likuma 67.pantā noteiktajā kārtībā apstiprinātajās un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajās ciema robežās vietās, kur bijusi iepriekšējā apbūve, minētās darbības ir paredzētas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un saskaņotas ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi.

Savukārt Aizsargjoslu likuma 36.panta 2.¹ daļā noteikts, ka šī panta otrajā daļā minētās darbības var veikt, ja veikts paredzētās darbības ietekmes uz vidi sākotnējais izvērtējums un attiecīgā apbūve paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā.

[10.3] Apskatītais Aizsargjoslu likuma izņēmuma gadījums attiecībā uz būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā izvirza vairākus tā piemērošanas priekšnosacījumus. Taču lietā strīds ir par vienu no šiem priekšnosacījumiem, proti, par iepriekšējās apbūves esību darbības vietā.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punktā sniegto legāldefinīciju iepriekšējā apbūve ir likumīgi uzbūvētas būves vai ēkas (vai to pamati), kuras konstatējamas dabā. Tātad, lai būvniecība būtu pieļaujama, konstatējama ne tikai iepriekšējas apbūves esība, bet vienlaikus arī fakts, ka apbūve veikta likumīgā kārtā.

[10.4] Īpašuma sastāvā ir divas zemes vienības (ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102, 0,342 ha platībā, ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0103,

0,014 ha platībā), kā arī viena būve (kadastra apzīmējums 9050 008 0102 001). Būve pievienota īpašumam 2008.gada 8.janvārī (lietas 1.sējuma 115.lapa). Kā pamats būves nostiprināšanai zemesgrāmatā ir izziņa Nr.1382 (lietas 1.sējuma 178.lapa). Atbilstoši izziņai Nr.1382 būves iegūšanas pamats norādīts – likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.panta ceturtā daļa, Civillikuma 968.pants. Izvērtējot izziņā Nr.1382 ietverto informāciju, tiesa izdarīja turpmāk minētos secinājumus.

[10.4.1] No zemesgrāmatu ierakstiem konstatējams, ka D.Gavare īpašuma tiesības uz īpašumu ieguva 1998.gada 13.jūlijā, noslēdzot pirkuma līgumu. Īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinātas 1998.gada 7.augustā uz zemesgrāmatu tiesneša lēmuma pamata (lietas 2.sējuma 17., 18.lapa).

Tiesa atzina, ka lietā nav citu pierādījumu, kas apliecinātu, ka D.Gavare būvi apsaimniekojusi atbilstoši izziņā Nr.1382 norādītajam no 1997.gada, proti, pirms pirkuma līguma noslēgšanas. Vienlaikus tiesa konstatēja, ka pašvaldība izziņā Nr.1382 nav vērtējusi būves likumību, kā arī nav atsaukusies uz pierādījumiem, kas par to liecinātu.

[10.4.2] Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 18.pantu, ja fiziskā persona ēkas (būves) ieguvusi pirms 1993.gada 5.aprīļa un tai nav saglabājies īpašuma tiesības apliecinošs dokuments (līgums, apliecība par tiesībām uz mantojumu, akts par ēkas nodošanu ekspluatācijā un tamlīdzīgi dokumenti), ēkas (būves) ierakstāmas zemesgrāmatā uz šīs personas vārda, pamatojoties uz pašvaldības vai Valsts zemes dienesta izziņu, kurā norādīts, uz kāda tiesiska pamata šī persona ieguvusi ēkas (būves). Savukārt atbilstoši minētā likuma 21.pantam, ja fiziskā persona ēkas (būves) ieguvusi pēc 1993.gada 4.aprīļa darījuma rezultātā vai mantošanas ceļā, tās zemesgrāmatā ierakstāmas uz šīs personas vārda ar nosacījumu, ka nostiprinājuma lūdzējs iesniedz pierādījumus par to, ka atsavinātājs vai mantojuma atstājējs bijis šo ēku (būvju) īpašnieks. Ja arī minētais atsavinātājs ēkas (būves) ieguvis pēc 1993.gada 4.aprīļa, iesniedzami pierādījumi par iepriekšējā atsavinātāja vai mantojuma atstājēja īpašuma tiesībām un darījuma likumību (tiesībspēja, rīcībspēja, trešās personas piekrišana, kad saskaņā ar likumu šāda piekrišana nepieciešama), līdz ir pierādītas atsavinātāja vai mantojuma atstājēja īpašuma tiesības (būvniecība, reģistrācija likumā noteiktajās iestādēs).

Likuma „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 22.pants noteic, ja nostiprinājuma lūdzējs nevar iesniegt šā likuma 21.pantā minētos dokumentus, par nostiprinājuma pamatu var būt tiesas spriedums, ar kuru atzītas viņa īpašuma tiesības. Sagatavojot lietu izskatīšanai, tiesa publicē laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” sludinājumu, kurā uzaicina personas, kurām ir kādi iebildumi pret prasību, iesniegt tos tiesai triju mēnešu laikā.

No citētajām tiesību normām izriet, ka ēku reģistrācijai zemesgrāmatā gadījumos, kad nav saglabājušies to īpašumtiesību apliecinoši dokumenti, ir piemērojama atšķirīga kārtība atkarībā no tā, vai persona ēku ir ieguvusi pirms 1993.gada 5.aprīļa vai pēc 1993.gada 4.aprīļa. Ja persona ēku ir ieguvusi pirms 1993.gada 5.aprīļa, ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā ir piemērojama atvieglota kārtība. Šādā gadījumā ēku var ierakstīt zemesgrāmatā, pamatojoties uz pašvaldības vai zemes dienesta izziņu. Savukārt, ja persona ēku ir ieguvusi pēc 1993.gada 4.aprīļa, ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā ir nepieciešami pastāvīgi pierādījumi par tās iepriekšējo īpašnieku īpašuma tiesībām. Šādā gadījumā atvieglotā kārtība nav piemērojama, un ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā nav pietiekama nedz pašvaldības, nedz zemes dienesta izziņa.

Ja tādu vai citādāku iemeslu dēļ personai nav pieejami pierādījumi īpašumtiesībām uz ēku, personas īpašumtiesības uz ēku ir atzīstamas vispārējās jurisdikcijas tiesā prasības tiesvedības kārtībā (Senāta 2017.gada 24.novembra lēmuma lietā Nr.SKC-1023/2017 9.1.punkts).

[10.4.3] Izskatāmajā gadījumā iepriekšējā īpašuma īpašniece D.Gavare par īpašuma īpašnieci kļuva un būvi zemesgrāmatā reģistrēja pēc 1993.gada 4.aprīļa.

Tas apliecina, ka būves reģistrācijai zemesgrāmatā, ievērojot likumā „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” noteikto, nebija piemērojama atvieglota kārtība – ierakstu zemesgrāmatā nevarēja veikt uz izziņas Nr.1382 pamata. Būves reģistrācijai zemesgrāmatā bija nepieciešami pastāvīgi pierādījumi par īpašuma iepriekšējo īpašnieku īpašumtiesībām uz būvi, bet šādu pierādījumu neesības gadījumā – tiesas spriedums -, ar kuru ir atzītas D.Gavares īpašumtiesības uz būvi.

Tiesa secināja, ka būves reģistrācija zemesgrāmatā neapliecina būves būvniecības likumību.

[10.5] Pie teicēja īpašuma apbūvi pamato ar arhīva 2004.gada 16.septembra izziņu Nr.5-G-7598, no kuras izriet, ka nekustamā īpašuma „Kuģinieki” īpašnieks bijis R.Kalnbaļķītis un ka šajā īpašumā ir tikušas uzceltas divas ēkas, tas ir, 1920.- 1934.gadā uzcelts 1 koka zvejas lietu šķūnis, bet 1934.gadā un vēlāk uzcelta kūpinātava. Atbilstoši kadastrālās uzmērīšanas kartei 1934.-1936.gadam un uzmērījuma žurnālam vēsturiskais nekustamais īpašums „Kuģinieki” sastāvējis no trijiem zemesgabaliem: Nr.51 – 0,683 ha, Nr.51a – 2,402 ha un Nr.51b – 1,066 ha (lietas 2.sējuma 50.-54.lapa). Izvērtējot šos vēsturiskos dokumentus kopsakarā ar lietā iegūtajiem pierādījumiem, tiesa secināja turpmāk minēto.

[10.5.1] Pieteicēja uzskata, ka no vēsturiskā nekustamā īpašuma „Kuģinieki” zemesgabala Nr.51 tika izveidoti trīs zemesgabali: „Teikas”, kadastra Nr.9050 008 0102 – 0,2417 ha, kadastra Nr.9050 008 0103 – 0,0138 ha; „Barkāni”, kadastra Nr.9050 008 0121 – 0,1442 ha; „Aļģes”, kadastra Nr.9050 008 0120 – 0,1200 ha (lietas 2.sējuma 55.-60.lapa).

Salīdzinot šo trīs zemesgabalu ārējo kontūru sistēmā kadastrs.lv (aplūkota 13.09.2021.) (lietas 2.sējuma 61.lapa) ar vēsturiskā zemesgabala Nr.51 ārējo kontūru, tiesa secināja, ka tās ir atšķirīgas. Līdz ar to nav iespējams secināt, kurā tieši no jaunveidojamiem zemesgabaliem būtu saglabājusies būve no vēsturiskā īpašuma „Kuģinieki”.

[10.5.2] Tiesas ieskatā arguments, ka īpašuma kaimiņu zemesgabalos „Barkāni” un „Aļģes” zemes robežu plānos, kas sagatavoti, izmantojot 1996. un 2002.gada robežu uzmērīšanas materiālus, nav konstatēta apbūve, nav pietiekams, lai pierādītu faktu, ka apbūve bijusi īpašumā.

Apstāklis, ka zemesgabalos „Barkāni” un „Aļģes” nav konstatēta apbūve, nepamato, ka tāda nav bijusi pirms Otrā pasaules kara – laika posmā, uz kuru attiecas arhīva izziņa Nr.5-G-7598, kura apliecina iespējamo vēsturiskā īpašuma apbūvi.

[10.5.3] Pieteicēja uzskata, ka būves esību īpašumā apliecina 1996.gada 10.oktobrī sastādītais zemes robežu plāns (lietas 2.sējuma 55., 56.lapa). Minētajā plānā atzīmēta pagalma platība 0,022 ha un ģeometriski pareizas ēkas kontūra.

Tiesa konstatēja, ka dokumenti, kas sagatavoti zemes reformas laikā, atjaunojot īpašumtiesības, satur pretrunīgu un neprecīzu informāciju par būves esību. 1996.gada 25.septembrī sastādītajam zemes robežu noteikšanas aktam

pievienots abriss – uzmērīšanas procesā rasēta apvidus skice, kas izmantota zemes robežu shēmas attēlojumam un zemes robežu plāna sastādīšanai (lietas 2.sējuma 250.lapa). Abrisā, tāpat kā 1996.gada 10.oktobra zemes robežu plānā, atzīmēta pagalma platība, bet atšķirība ir tajā, ka attēlota nevis viena ēka, bet gan divas ēkas ar ģeometriski pareizām kontūrām. Atbilstoši lietotajam apzīmējumam „MN” tās apzīmētas kā mūra nedzīvojamas ēkas 10,08 m² un 21,32 m² platībā.

Būtiska pretruna ir apstāklī, ka Engures pagasta zemes komisijas 1996.gada 12.novembra lēmumā par zemes īpašumtiesību atjaunošanu, kas pieņemts mēnesi pēc zemes robežu plāna sagatavošanas, konstatēts, ka uz īpašuma ēkas neatrodas (lietas 3.sējuma 12.lapa).

Savukārt pašreizējo būves stāvokli dabā raksturo 2007.gada 29.novembra kadastrālās uzmērīšanas lieta (lietas 2.sējuma 62.-67.lapa). No šīs lietas tiesa konstatēja, ka būve pretēji 1996.gada 10.oktobrī zemes robežu plānā iezīmētajam nav ar ģeometriski pareizu kontūru. Tāpat atšķiras būves platība 23,3 m², kas neatbilst nevienai no abrisā attēloto ēku platībām. Ieskatoties vērīgāk, konstatējams arī tas, ka būves izvietojums 1996.gada 10.oktobra zemes robežu plānā, vēlāk 2008.gada 13.marta zemes robežu, situācijas un apgrūtinājumu plānā (lietas 2.sējuma 90., 91.lapa) un 2020.gada 27.februāra situācijas plānā (lietas 2.sējuma 84., 85.lapa) neatbilst abrisā attēlotajam ēku izvietojumam. Tiesa uzsvēra, ka katrā no sastādītajiem plāniem būves atrašanās vieta īpašumā ir atšķirīga un atšķirīgas ir būves kontūras.

Neskatoties uz to, ka būves kadastrālās uzmērīšanas lietā būves ekspluatācijas uzsākšanas laiks norādīts 1934.gads, tiesai neradās pārliecība, ka esošā būve ir kāda no vēsturiskajām būvēm atbilstoši arhīva izziņā Nr.5-G-7598 norādītajam. Saskaņā ar būves kadastrālās uzmērīšanas lietā fiksētajām ziņām un lietā pievienotajiem būves fotoattēliem būves sienas veidotas no baltiem silikātķieģeļiem, savukārt jumta segums no azbestcementa loksnēm (lietas 3.sējuma 60.lapa). Šādu būvmateriālu izmantošana ir raksturīga „padomju laika apbūvei” un neliecina par ēkas vēsturiskumu.

[10.5.4] Arhīva izziņa Nr.5-G-7598 apliecina, ka vēsturiskajā nekustamajā īpašumā „Kuģinieki” vispār ir bijusi apbūve, taču ne kadastra karte 1934.- 1936.gadam, ne 1942.gada planšete nenorāda, ka zemesgabals ar vēsturisko apzīmējumu Nr.51 ir bijis apbūvēts. Gluži pretēji – no karšu materiāliem ir acīmredzams, ka zemes vienībā netiek attēlota pastāvoša apbūve.

Turklāt, izvērtējot vēsturiskās topogrāfiskās kartes saistībā ar īpašuma iespējamo vēsturisko apbūvi – 1937.gada robežplānu mērogā 1:5000, 1946.gada PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfisko karti mērogā 1:25 000, 1962.gada PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfisko karti mērogā 1:25 000, 1983.gada PSRS

armijas Ģenerālštāba topogrāfisko karti, 1987.gada nedešifrēto fotoplānu mērogā 1:10 000), nav pamata konstatēt, ka pastāvētu esoša apbūve īpašuma teritorijā. Lai arī šāda apbūve nav konstatējama arī 1987.gada nedešifrētajā fotoplānā, tomēr plāna sliktās izšķirtspējas dēļ nešaubīgu pārliecību par to nav iespējams gūt (lietas 2.sējuma 235.-241.lapa).

[10.5.5] Tiesa secināja, ka būves vēsturisko esamību īpašumā neapliecina pieteicējas iesniegtie Latvijas valsts vēstures arhīva un citu iestāžu dokumenti par īpašuma vēsturi. Tiesa norādīja, ka šie dokumenti nodibina tikai to, ka īpašums veidojies no vēsturiskā īpašuma. Tāpat noteiktību un vēsturisko pēctecību lietā neapstiprina dokumenti, kuri sagatavoti, zemes reformas laikā atjaunojot īpašumtiesības. Sagatavotie plāni ir savstarpēji pretrunīgi un atšķirīgi attēlo būves izvietojumu īpašumā, apbūves kontūru un laukumu. Tas vairāk liecina par vēlāku apbūvi, pirms zemes reformas vai tās laikā, kas arī iespējams izskaidro, konstatētās atšķirības veiktajos uzmērījumos.

[10.6] Pie teicēja uzskata, ka vēsturisko apbūvi īpašumā apliecina arī pamati, kuru esību 2020.gada 22.septembrī īpašuma apsekošanas laikā konstatējusi Engures novada domes komisija (lietas 1.sējuma 46.lapa). Vērtējot pierādījumus par pamatu esību īpašumā, tiesa izdarīja turpmāk minētos secinājumus.

[10.6.1] Tiesa konstatēja, ka lēmumos, kas pieņemti zemes reformas ietvaros, nav konstatēta pamatu esība īpašumā. Ir vispārzināms fakts, ka ēku paliekas, tostarp pamati, laika gaitā, vides apstākļu iedarbības rezultātā, lēnām noārdās. Līdz ar to, ja īpašumā bija vēsturiskās būves un no šīm būvēm bija saglabājušies pamati, tad loģiski nav izskaidrojams fakts, ka tie netika konstatēti un attēloti sākotnēji – 1996.gada 10.oktobrī sastādītajā zemes robežu plānā.

Pamati pirmo reizi tiek konstatēti mērniecības dokumentos vairāk nekā pēc 10 gadiem – 2007.gada decembrī veiktajā uzmērīšanā -, un attēlojot tos topogrāfiskajā plānā ar apzīmējumu – drupas (lietas 4.sējuma 25.lapa). Savukārt 2008.gada 13.marta zemes robežu, situācijas un apgrūtinājumu plānā drupas vai pamati netiek konstatēti. Pamati atkārtoti tiek konstatēti 2020.gada 27.februāra situācijas plānā.

Lai gan abos dokumentos sakrīt aptuvenā pamatu novietojuma vieta, precīza sakritība nav novērojama, turklāt būtiski atšķiras pamatu ārējā kontūra. Tā kā topogrāfiskie un situācijas plāni tiek sagatavoti, balstoties uz kalibrētu mērinstrumentu mērījumiem dabā, nav iedomājams, ka šajos plānos nevar precīzi iezīmēt objekta kontūru un atrašanās vietu. Šāda nesakritība un pamatu neattēlošana sākotnējos mērniecības dokumentos rada pamatotas šaubas par to esību.

[10.6.2] 2020.gada 29.jūnijā vides eksperte I.Rēriha sagatavojusi atzinumu par augu sugu un biotopu izpēti īpašumā un īpašumā „Lejas Bēčas” (lietas 3.sējuma 56.-62.lapa). Vēlāk sniegtajā paskaidrojumā par atzinumu norādīts, ka īpašumā paredzētās apbūves vietā ir iezīmēti veci pamati. I.Rēriha nenorāda konkrētu pamatu atrašanās vietu, bet gan skaidro, ka eksperts neatbild par topogrāfijas kvalitāti, jo esošie laukakmeņi un piegružojums nebija pietiekams iemesls, lai apšaubītu iezīmēto pamatu teritoriju (lietas 1.sējuma 103.lapa).

Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas 2020.gada 18.augusta atzinumā Nr.3.27/4101/2020-N konstatēts, ka, apsekojot teritoriju, dabā netika konstatēti veci pamati. Paredzētajā būvniecības vietā ir veikta koku ciršana, paplašinot nelielās lauces robežas. Redzami nozāģēto koku celmi un liela zaru kaudze. Meža zemsedze plānotajā apbūves vietā neatšķiras no zemsedzes apkārtējā meža teritorijā. Plānotās būvniecības vietā ir redzami atkritumi, tai skaitā arī azbesta šīfera gabali (lietas 1.sējuma 128., 129.lapa).

Vienīgais pierādījums, kas apliecina pamatu atliekas, ir 2020.gada 22.septembrī sastādītais akts par krasta kāpu aizsargjoslas apsekošanu īpašumā. Aktu sastādījuši Engures novada domes priekšsēdētājs G.Važa, izpilddirektors I.Valers un būvvaldes vadītājs R.Kozlovskis. Aktā konstatēts, ka, apsekojot īpašumu, atbilstoši arhīva izziņai Nr.5-G-7598, dabā konstatētas vismaz vienas celtnes pamatu atliekas. Apskatot šo aktu, tiesa kritiski vērtēja apstākli, ka aktam nav pievienoti nekādi pierādījumi, piemēram, fotoattēli, kas ticami apstiprinātu aktā fiksētās ziņas.

Pamatu esību īpašumā nepierāda arī Zemgales virsmežniecības 2021.gada 17.februāra apsekošanas aktā fiksētais (lietas 1.sējuma 44., 45.lapa). Minētājā aktā nav tieši konstatēti fakti, bet gan tikai norādīts, ka no Engures novada domes Būvvaldes vadītāja saņemts apliecinājums, ka īpašumā pamatu atliekas iepriekš esot konstatētas, atsaucoties uz 2020.gada 22.septembrī sastādīto aktu par krasta kāpu aizsargjoslas apsekošanu īpašumā.

Savukārt Tukuma novada būvvalde 2022.gada 29.novembrī, veicot īpašuma apsekošanu, sastādījusi atzinumu par būves pārbaudi Nr.BIS-BV-19.9- 2022-12122 (6-8.1.) (lietas 4.sējuma 74.-93.lapa). Minētajā atzinumā konstatēts, ka, veicot īpašuma apsekošanu, netika konstatēti vēsturiskās apbūves pamati vai to fragmenti virsējā zemes līmenī. Zemes sedze apaugusi ar zāli un saaugušiem krūmiem. Izstaigājot zemes vienību, redzami senākā posmā nozāģēti koki zemes līmenī, kā arī atsevišķs monolītā betona gabals, kurš bija kā atsevišķs gabals ar roku paceļams, bet ne kā lentveida pamats.

Tādējādi tiesa atzina, ka arī lietas izskatīšanas laikā tiesā nav gūti pierādījumi, ka īpašumā būtu vēsturiskās apbūves pamati.

[10.6.3] Tiesa secināja, ka 2007.gada decembrī veiktajā uzmērīšanā, 2020.gada 27.februāra situācijas plānā un 2020.gada 22.septembra aktā konstatētais nepierāda pamatu esību īpašumā. Minētajos dokumentos fiksētajām ziņām nav konstatējama ticama saikne ar vēsturiskajos dokumentos fiksētajām ziņām par vēsturisko apbūvi.

Tiesas ieskatā fakts, ka pamatu esība nav norādīta sākotnējos zemes ierīcības dokumentos, bet gan tikai 10 gadus vēlāk, ir pamats netiešam secinājumam, ka tie vēlāk attēloti īpašumā ar mērķi, lai realizētu būvniecības ieceri krasta kāpu aizsargjoslā.

[10.7] Balstoties uz iepriekš minēto, tiesa secināja, ka būve un pamati neatbilst iepriekšējās apbūves jēdzienam Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punkta izpratnē. Īpašumā nav konstatējama iepriekšēja apbūve. Līdz ar to konkrētajā lietā nav piemērojams Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā paredzētais izņēmums, kas varētu pieļaut pieteicējas iecerēto būvniecību.

[10.8] Tiesa papildus norādīja, ka ar meža dienesta 2021.gada 25.janvāra lēmumu Nr.VMD1-10/90 atcelts meža dienesta Zemgales virsmežniecības mežziņa 2020.gada 19.maija lēmums par meža inventarizācijas datu pievienošanu

Meža valsts reģistrā īpašumam. Vienlaicīgi nolemts atjaunot Meža valsts reģistrā 2018.gada 6.decembrī pievienotos meža inventarizācijas datus, veicot izmaiņas 1.kvartāla 1 .nogabalā – mežaudzes valdošās koku sugas – priede – vecumu mainīt no 106 uz 86 gadi un meža inventarizācijas datu kartogrāfiskajā plānā reģistrēt dabisku brauktuvi. Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicējas pieteikumu par meža dienesta 2021.gada 25.janvāra lēmuma Nr.VMD1-10/90 atcelšanu (Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 16.jūnija spriedums lietā Nr.A420134321, nav stājies spēkā).

Atbilstoši 2018.gada 17.novembra meža inventarizācijas aprakstam, kas Meža valsts reģistram pievienots 2018.gada 6.decembrī, īpašums ir meža teritorija (lietas 1.sējuma 55.-61.lapa). Līdz ar to, lai pieteicēja varētu realizēt strīdus būvniecības ieceri, būtu veicama īpašuma atmežošana saskaņā ar Meža likuma 1.panta pirmās daļas 3.punktu. Minēto secinājumu, neskatoties uz to, ka Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 16.jūnija spriedums lietā Nr.A420134321 nav stājies likumīgā spēkā, nevar ietekmēt apstāklis, ka pieteicēja veikusi atsevišķu koku ciršanu īpašumā. Meža izciršana nemaina to, ka izcirstā teritorija joprojām uzskatāma par mežu. Savukārt saskaņā ar Meža likuma 1.panta pirmās daļas 29.punktu meža zeme ir zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie pārplūstošie klajumi, purvi, lauces un tam piegulošie purvi.

Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka īpašums atrodas krasta kāpu aizsargjoslā, ir piemērojams Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā noteiktais ierobežojums, ka krasta kāpu aizsargjoslā papildus šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētajam aizliegts mežā veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu, kuras rezultātā platība tiek atmežota, un laucēs veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu bez Ministru kabineta ikreizēja rīkojuma. Tātad būvniecība īpašumā nav pieļaujama, nesaņemot Ministru kabineta rīkojumu.

[10.9] Tiesa atzina, ka Lēmums 1 ir tiesisks un pamatots. Priekšnosacījumi pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanai lietā nav konstatējami.

[11] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzība un papildus sniegtie paskaidrojumi pamati ar turpmāk norādītiem argumentiem.

[11.1] Tiesa spriedumā kļūdaini interpretējusi un piemērojusi Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktu. Pieteicējas pieteiktā darbība 1 un pieteiktā darbība 2 atbilst Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmuma gadījumam. Birojs šo normu interpretē kļūdaini.

[11.2] Tiesa nepamatoti un prettiesiski nav vērtējusi būves reģistrācijas zemesgrāmatā faktu kā apliecinājumu likumīgas iepriekšējās apbūves pastāvēšanai.

[11.3] Tiesa nepareizi novērtējusi zemes robežu plānus un Nekustamā īpašuma un Būves īpašuma tiesības apliecinošus pierādījumus.

[11.4] Tiesa spriedumā kļūdaini novērtējusi PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfiskās kartes. PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfiskās kartes vērtējamas kā nepietiekami pierādījumi attiecībā uz vēsturiskās apbūves likumības noskaidrošanu.

[11.5] Tiesa spriedumā nepamatoti apšaubījusi vēsturisko arhīvu izziņas.

[11.6] Tiesa spriedumā kļūdaini interpretējusi un piemērojusi likuma „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 18.,21.un 22.pantu.

[11.7] Tiesa spriedumā pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmo un otro daļu, 250.panta otro daļu un 251.panta sesto daļu, kā arī administratīvā procesa un vispārējos tiesību principus.

[11.8] Pieteicējai ir uzlikts nesamērīgs pierādīšanas slogs attiecībā uz citiem procesa dalībniekiem.

[11.9] Lietā iesniegtie pierādījumi atspoguļo vēsturisko apbūvi nekustamajā īpašumā „Teikas”. Pieteicēja var paļauties uz valsts un pašvaldības iestāžu izdoto lēmumu, izziņu un citu dokumentu patiesumu un tiesiskumu. Tie ir atzīstami par pietiekamiem pierādījumiem likumīgas vēsturiskās apbūves konstatēšanai.

[12] Birojs rakstveida paskaidrojumā lūdz pieteicējas pieteikumu noraidīt, pamatojot to ar turpmāk minēto.

[12.1] Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmumu tiek pamatots ar līdzsvaru starp personas īpašuma tiesībām un sabiedrības tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē.

[12.2] Iepriekšējās apbūves esamība nenozīmē, ka teritorija joprojām ir ietekmēta, jo, piemēram, tikai pamatu atrašanās gadījumā teritorija dabiskās sukcesijas ceļā ir pilnībā atjaunojusies un nodrošina tās ekoloģisko funkciju. Tāpat nelielas iepriekšējās apbūves gadījumā antropogēnā ietekme ir neliela, savukārt likumdevējs šādos gadījumos ir devis priekšroku personas tiesībām uz īpašumu, paredzot tiesības ciema teritorijā veikt jaunu būvniecību. Tādējādi dodot priekšroku īpašuma tiesībām, jo negatīvā ietekme uz aizsargjoslas ekoloģiju funkciju nepārprotami palielināsies.

[12.3] Tiesa pareizi novērtējusi lietā esošos pierādījumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.pantam. Tas vien, ja pieteicēja nepiekrīt veiktajam pierādījumu novērtējumam, nenozīmē, ka tiesa ir nepareizi piemērojusi kādu likumu vai pārkāpusi Administratīvā procesa likuma normas.

[13] Trešā persona rakstveida paskaidrojumā norāda turpmāk minēto.

[13.1] Pieteicēja apelācijas sūdzībā nav spējusi uzrādīt apsvērumus, kas pamatotu likumīgu iepriekšējo apbūvi nekustamajā īpašumā „Teikas”. Pieteicējas skaidrojumi par tiesas uzrādītajām nesakritībām un faktu trūkumiem lietā analizētajos dokumentos neiztur kritiku.

[13.2] Tiesa korekti secinājusi, ka saimniecības ēkas reģistrācijai nekustamajā īpašumā „Teikas” zemesgrāmatā nebija piemērojama likumā „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 18.pantā paredzētā atvieglotā

kārtība, un attiecīgi ierakstu zemesgrāmatā nevarēja veikt uz Engures pagasta domes Izziņas pamata.

[13.3] Tiesa nav pieļāvusi pieteicējas norādītos Aizsargjoslu likuma, likuma „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās”, kā arī Administratīvā procesa likuma pārkāpumus.

[13.4] Nav pamatoti pieteicējas pārmetumi par administratīvā procesa un vispārējo tiesību principu pārkāpumiem. Pieteicējai nav pamata atsaukties uz tiesiskās paļāvības principa aizsardzību.

[13.5] Nav pamatota pieteicējas norāde par Administratīvā procesa likuma 250.panta otrās daļas un 251.panta sestās daļas pārkāpumu.

Motīvu daļa

[14] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[15] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, identificējusi un piemērojusi tiesību normas, kā rezultātā ir taisījusi pareizu spriedumu. Līdz ar to, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, apgabaltiesa pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. šā sprieduma 10. punktu) un to neatkārto.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[16] Pieteicēja, atsaucoties uz Senāta judikatūru, pauž viedokli, ka nostiprinājums zemesgrāmatā ir tulkojams kā apliecinājums iepriekšējās apbūves likumībai (tas kliedē jebkādas šaubas par iepriekšējās apbūves likumību vai vismaz ir uzskatāms par būtiskāko pierādījumu), un tikai gadījumā, kad šāda nostiprinājuma nav, lietā jāvērtē citi pieejamie pierādījumi, kas aizstāj šādu nostiprinājumu kontekstā ar „likumīgas iepriekšējas apbūves” konstatāciju. Ievērojot minēto, pieteicēja uzskata, ka tiesa ir nepareizi interpretējusi Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktā ietverto tiesību normu un nepamatoti nav vērtējusi būves reģistrācijas zemesgrāmatā faktu kā apliecinājumu likumīgas iepriekšējas apbūves pastāvēšanai.

Minētais viedoklis nav pamatots.

[17] Satversmes tiesas un Senāta nolēmumos paustas šādas atziņas, uz kurām citstarp atsaukušies arī procesa dalībnieki, vienlaikus izsakot atšķirīgus viedokļus par to, kā attiecīgās atziņas būtu attiecināmas uz izskatāmo lietu.

[17 .1] Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzības mērķis ir visplašākajā nozīmē aizsargāt un saglabāt attiecīgajā teritorijā esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka visa sabiedrība tās ilgtermiņā var baudīt (Senāta 2020.gada 31.marta sprieduma lietā Nr. SKA-139/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0331.A420219715.6.S) 12.punkts, 2020.gada 28.maija sprieduma lietā Nr. SKA-163/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0528.A420144516.5.S) 13.punkts). Šīs teritorijas aizsardzību primāri paredz Aizsargjoslu likums un konkrēti – tā normas, kas noteic Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas izveidošanas tiesisko pamatu un aprobežojumus tajā.

Atbilstoši Aizsargjoslu likuma 6.panta pirmajai daļai Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla izveidota, lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu.

Lai nodrošinātu efektīvu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzību, likumdevējs Aizsargjoslu likuma 36.pantā ir noteicis vairākus būtiskus aprobežojumus Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Tostarp minētā panta otrā daļa noteic aizliegumu krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē būvēt jaunas ēkas un būves un paplašināt esošās, izņemot, ja pastāv kāds no šajā normā uzskaitītajiem izņēmuma gadījumiem.

Vienlaikus saistībā ar minēto paturams prātā, ka ierobežojums īstenot būvniecību Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā būtiski ietekmē tās personas īpašuma tiesību īstenošanu, kurai pieder nekustamais īpašums šajā teritorijā. Tādējādi Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas normās paredzētie izņēmuma gadījumi, kuros būvniecība šajā teritorijā ir pieļaujama, atspoguļo likumdevēja izdarītus samērīguma apsvērumus un centienus rast pēc iespējas taisnīgāku līdzsvaru starp atsevišķu personu tiesībām rīkoties ar tām piederošo īpašumu un sabiedrības interesi šīs teritorijas aizsardzībā un saglabāšanā (sal. Satversmes tiesas 2015.gada 2.marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-16-01 10.punkts).

[17 .2] Viens no izņēmumiem, kad krasta kāpu aizsargjoslā tomēr ir pieļaujams būvēt jaunas ēkas un paplašināt esošās, noteikts Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā. Atbilstoši šai normai jauna būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā ir pieļaujama gadījumā, kad ēku un būvju celtniecība vai paplašināšana notiek šā likuma 67.pantā noteiktajā kārtībā apstiprinātajās un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajās ciema robežās vietās, kur bijusi iepriekšējā apbūve, minētās darbības ir paredzētas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un saskaņotas ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi.

Savukārt likuma 1.panta 17.punkts skaidro, ka par iepriekšēju apbūvi ir uzskatāmas likumīgi uzbūvētas būves vai ēkas (vai to pamati), kuras ir konstatējamas dabā.

Tātad atbilstoši minētajām normām jauna būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā ir pieļaujama tad, ja vienlaikus izpildās šādi kritēriji: 1) būvniecība plānota likumā noteiktajā kārtībā apstiprinātajās ciema robežās; 2) tā veicama

teritorijā, kurā konstatējama iepriekšēja likumīga apbūve jeb, citiem vārdiem sakot, teritorijā, kas tiesiskas būvniecības rezultātā jau ir ietekmēta; 3) konkrēta būvniecība par pieļaujamu atzīta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā (tātad šīs būvniecības īstenošana kopumā atbilst vietējās pašvaldības ilgtermiņa plānošanas prioritātēm) un 4) būvniecību saskaņojusi Valsts vides dienesta reģionālā vides pārvalde (sk. Senāta 2020.gada 27.novembra spriedumā lietā Nr. SKA-331/2020 10,punktu).

[17 .3] Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā minētā kritērija, ka jauna apbūve pieļaujama tikai tad, ja iepriekšējā apbūve ir likumīga, jēga ir paredzēt, ka tiesības īstenot jaunu būvniecību ir atzīstamas tikai tad, ja būvniecība, kuras dēļ konkrētā teritorija jau ir ietekmēta, ir bijusi tiesiska, nevis patvaļīga. Proti, šīs prasības mērķis ir novērst situācijas, kurās tiesību būvēt avots būtu iepriekš īstenota prettiesiska rīcība – patvaļīga būvniecība. Tā kā patvaļīga būvniecība pati par sevi ir prettiesiska rīcība, nebūtu pieļaujams, ka tā ilgtermiņā var radīt personai kādas priekšrocības (tostarp – tiesības būvēt krasta kāpu aizsargjoslā) (sal. Senāta 2019.gada 23.septembra sprieduma lietā Nr. SKA- 88/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0923.A420265615.2. S) 7.punkts, 2013.gada

27.novembra lēmuma lietā Nr.SKA-1106/2013 (A420520610) 8.punkts). Šajā ziņā nav izšķirošas nozīmes, vai patvaļīgu būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā būtu veikusi persona, kura pati vēlāk vēlas īstenot tiesisku būvniecību, vai nekustamā īpašuma iepriekšējie īpašnieki. Ja likumdevējs vai tiesību piemērotājs atzītu personas tiesības, pamatojoties uz iepriekšēju apbūvi, īstenot būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā arī tad, ja šī iepriekšējā apbūve nav bijusi likumīga, tas veicinātu tiesisko nihilismu un būtiski apdraudētu konkrētās teritorijas īpašā aizsardzības režīma nodrošināšanu. Tostarp būtu risks, ka personas ar mērķi panākt iespēju būvēt krasta kāpu aizsargjoslā īpašumā vispirms veiktu patvaļīgu apbūvi, uz kuru pēc tam atsauktos kā uz iepriekšēju apbūvi. Tas nav pieļaujams. Tādējādi tiesības atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktam īstenot jaunu būvniecību ir atzīstamas tikai tad, ja ir gūstama pārliecība par iepriekšējas apbūves likumību (Senāta 2020.gada 27.novembra spriedumā lietā Nr. SKA- 331/2020 10.punkt s).

[18] Apgabaltiesas ieskatā no minētajām atziņām izriet arī tas, ka nevar tikt atstāts bez ievērības iepriekšējās apbūves raksturs, proti, apstāklis, vai vēsturiskās apbūves dēļ konkrētā teritorija jau ir vai iepriekš ir bijusi ietekmēta tā, lai iecerētās būvniecības īstenošana neradītu jaunu nelabvēlīgu ietekmi konkrētajai teritorijai vai tās dabas vērtību aizsardzībai.

Piemēram, nevarētu rasties šaubas, ka teritoriju jau ir ietekmējusi dzīvojamā ēka, rūpnieciskās ražošanas ēka vai lauksaimniecības nedzīvojamā ēka (piemēram, noliktava, kūts ar kopējo platību, lielāku par 60 m, zvērkopības ēka) pat gadījumā, ja gadu gaitā no šādas būves ir saglabājušies tikai pamati. Savukārt citādi būtu vērtējami gadījumi, kad iepriekšēju apbūvi veidojušas tikai palīgēkas (piemēram, pie dzīvojamām mājām un nedzīvojamām ēkām uzbūvētas saimniecības ēkas, siltumnīcas, pagrabi, nojumes, tualetes u. tml. ēkas), it īpaši gadījumos, kad lielāks īpašums ar nolūku tiek sadalīts tā, lai sadalīšanas rezultātā uz katra no tiem tiktu saglabāta vismaz kāda no šādām būvēm, tādējādi mākslīgi radot ilūziju par atbilstību Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta kritērijiem.

Nevar gan pilnībā piekrist Biroja viedoklim, ka tas, ka laika gaitā teritorija dabiskās sukcesijas ceļā ir pilnībā atjaunojusies, visos gadījumos varētu būt pamats atteikties piemērot Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmumu, jo apgabaltiesas ieskatā tas būtu nesamērīgs īpašuma tiesību ierobežojums.

Tomēr konkrētajā gadījumā nevar atstāt bez ievērības apstākli, ka īpašuma „Teikas” platība ir 0,356 ha, no tiem meža zemes platība ir 0,32 ha, mežaudzes valdošās koku sugas (priede) vecums ir 86 gadi. Agrāk īpašums „Teikas” bija īpašuma „Kuģinieki” zemesgabala Nr.51 daļa, kas lielākajā tā daļā (0,65 ha no 0,683 ha) arī bija mežs.

Minētais liek ar vislielāko piesardzību noskaidrot lietas faktiskos apstākļus un esošās apbūves tiesiskumu, jo nerodas šaubas, ka jebkura jauna apbūve ietekmēs teritoriju būtiski lielākā mērā, nekā tas ir bijis jebkad agrāk, proti pieteicējas iecerētās būvniecības īstenošana radītu jaunu nelabvēlīgu ietekmi konkrētajai teritorijai un tās dabas vērtību aizsardzībai.

[19] Lietā nav strīda, ka īpašumā „Teikas” atrodas zemesgrāmatā ierakstīta saimniecības ēka.

Konkrētajā gadījumā zemesgrāmatā reģistrētā būve pēc sava rakstura (divu stāvu saimniecības ēka ar kopējo platību 23,3 m² un apbūves laukumu 24,3 m²) varētu ietilpt Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā lietotā jēdziena „iepriekšējā apbūve” tvērumā, taču sākotnēji ir pārbaudāma šīs būves saistība ar vēsturisko apbūvi.

[20] Ievērojot iepriekš minētās judikatūras atziņas, nav pamatots pieteicējas viedoklis, ka atbilstoši Senāta judikatūrai nostiprinājums zemesgrāmatā kliedē jebkādas šaubas par iepriekšējās apbūves likumību, un tikai gadījumā, kad šāda nostiprinājuma nav, lietā ir jāvērtē citi pieejamie pierādījumi.

Pirmkārt, pieteicējas norādītajā lietā – Senāta 2020.gada 27.novembra spriedumā lietā Nr. SKA-331/2020 tika vērtēts pavisam cits jautājums – vai gadījumā ja būve nav reģistrētā zemesgrāmatā, ir prezumējams, ka iepriekšējā apbūve nav likumīga, vai tomēr ir pamats vērtēt citu pieejamo informāciju par konkrētās apbūves likumību kontekstā ar šā regulējuma mērķi. Otrkārt, Senāts tieši uzsvēra, ka iespējams, ka attiecīgās informācijas esība kadastra sistēmā vai zemesgrāmatā varētu kalpot kā papildu pierādījums, kas noteiktos apstākļos ļautu izšķirties par to, ka konkrētā būvniecība ir likumīga (sk. minētā sprieduma 11.punktu).

Tādējādi būves reģistrācija zemesgrāmatā pati par sevi neliecina par būves likumību, īpaši tādos gadījumos kā izskatāmajā lietā – kad rodas pamatotas šaubas, ka būves reģistrācija zemesgrāmatā ir notikusi, strikti izpildot normatīvo aktu prasības.

[21] 1993.gada 5.parīlī stājās spēkā Zemesgrāmatu likums. Tā 1.pants noteica, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Minētais ietvēra principu, ka zemesgrāmatā jābūt ierakstītiem visiem nekustamajiem īpašumiem un nostiprinātām ar to saistītām tiesībām. Īpaši būtiski tas ir gadījumā, ja nekustamajam īpašumam mainās īpašnieks. Sākotnēji tiesiskos pamatus īpašuma tiesību nostiprināšanai regulēja likums „Par 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību”. Savukārt no 1997.gada 6.marta – likums „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās”.

Attiecīgais zemesgrāmatas ieraksts apliecina īpašuma piederību, taču pats par sevi neapliecina īpašuma sastāvā esošas būves tiesisku izbūvi. Līdz ar to nav pamatots pieteicējas arguments par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentu, ka tiesisku paļāvību viņai radīja 2019.gada pirkuma līgums, ar kuru viņa iegādājusies gan zemi, gan apbūvi, apgabaltiesa norāda, ka līgums regulē civiltiesiskas attiecības un nav vērtējams Administratīvā procesa likuma 10.pantā nostiprinātā tiesiskās paļāvības principa ietvaros, jo atbilstoši tam privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa, iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas.

Konkrētajā gadījumā īpašuma tiesības uz zemi (bez ēkas) V.Kalnbaļķītei atjaunotas 1996.gada 12.novembrī (nostiprinātas zemesgrāmatā 1997.gada 15.janvārī); D.Gavare īpašuma tiesības ieguva 1998.gada 13.jūlijā (nostiprinātas zemesgrāmatā 1998.gada 7.augustā) un 2008.gada 8.janvārī īpašuma sastāvam pievienoja būvi; savukārt pieteicēja īpašumu ieguva 2019.gada 16.augustā (nostiprinātas zemesgrāmatā 2019.gada 29.augustā).

Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti ņēma vērā apstākli, ka būve pievienota īpašuma sastāvam laikā, kad, ievērojot likuma „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 18., 21. un 22.pantā noteikto, uz to nevarēja tikt attiecināts izņēmums, kas pieļāva ēkas reģistrāciju zemesgrāmatā vienkāršotā kārtībā – pamatojoties uz pašvaldības vai zemes dienesta izziņu, bet tas varēja notikt, tikai pamatojoties uz pierādījumiem par to, ka atsavinātājs vai mantojuma atstājējs bijis šo ēku (būvju) īpašnieks, vai pamatojoties uz tiesas spriedumu par īpašuma tiesību atzīšanu.

Konkrētajā gadījumā ne V.Kalnbaļķīte, ne D.Gavare būvi nav ieguvušas īpašumā pirms 1993.gada 5.aprīļa. Minēto secinājumu neietekmē pieteicējas viedoklis, ka jau Engures pagasta zemes komisijas 1996.gada 12.novembra lēmums Nr.38 būtu bijis pietiekams pamats gan nekustamā īpašuma, gan būves reģistrēšanai zemesgrāmatā, jo jau tobrīd tam bija pievienots 1996.gada 10.oktobra zemes robežu plāns, kurā iezīmēta „zeme zem ēkām un pagalmiem”. Nevar atstāt bez ievērības, ka, pirmkārt, Engures pagasta zemes komisijas 1996. gada 12. novembra lēmumā Nr.38 skaidri un nepārprotami norādīts, ka tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, bet būves uz zemes neatrodas, otrkārt, minētais lēmums arī faktiski nebija pamats īpašuma tiesību uz būvi nostiprināšanai ne 2008.gada 8.janvārī, ne arī pirms tam.

Ievērojot minēto, zemesgrāmatas ieraksts, kas izdarīts, pamatojoties uz Engures pagasta padomes 2007.gada 11.novembra izziņu Nr.1382 (lietas

1.sējuma 178.lapa), kā arī pati šī izziņa nevar kalpot kā pierādījums iepriekšējas apbūves likumībai. Attiecīgi būves reģistrācijas zemesgrāmatā fakts pats par sevi neuzlika tiesai pienākumu nosliekties par labu secinājumam par esošās būves saikni ar vēsturisko apbūvi.

[22] Ievērojot minēto, tiesa pamatoti vērtēja citus pierādījumus, kas varētu norādīt uz esošās apbūves (zemesgrāmatā ierakstītās saimniecības ēka) saistību ar vēsturisko apbūvi, kam, ņemot vērā būvniecības laiku, papildus prasības par būvniecības tiesiskuma pārbaudi nebūtu izvirzāmas.

Atbilstoši kadastrālās uzmērīšanas kartei 1934.-1936.gadam un uzmērījuma žurnālam vēsturiskais nekustamais īpašums „Kuģinieki” sastāvējis no trijiem zemesgabaliem ar kopējo platību 4,151 ha: Nr.51 – 0,683 ha (no tiem mežs 0,65 ha, „ceļi, pagalmi, zeme zem ēkām” 0,033 ha); Nr.51a – 2,402 ha (no tiem mežs 0,8 ha, ganības 1,07 ha, aramzeme 0,37 ha, „ceļi, pagalmi, zeme zem ēkām” 0,162); Nr.51b – 1,066 ha (no tiem ganības 0,02 ha un pļava 1 ha, kā arī „ceļi, pagalmi, zeme zem ēkām” 0,046 ha).

Atbilstoši arhīva 2004.gada 16.septembra izziņai īpašumā „Kuģinieki” (īpašnieks R.Kalnbaļķītis, īpašuma kopplatība 4,15 ha) tikušas uzceltas divas ēkas, proti, 1920.-1934.gadā uzcelts viens koka zvejas lietu šķūnis, bet 1934.gadā un vēlāk uzcelta kūpinātava.

No minētā secināms tikai tas, ka visā īpašuma „Kuģinieki” 4,151 ha teritorijā atradās divas būves – šķūnis un kūpinātava, kuru raksturojošie dati un novietojums nav zināmi.

Kā tika konstatēts iepriekš, visiem šī īpašuma zemesgabaliem bijusi teritorija, kas ietilpst kategorijā „ceļi, pagalmi, zeme zem ēkām”, un no loģikas viedokļa visticamāk, ka ēkas tikušas izbūvētas tieši teritorijā ar vismazāko meža proporciju vai vispār bez meža, proti, zemesgabalos Nr.51a vai Nr.51b, turklāt ņemot vērā apstākli, ka zemesgabala Nr.51 teritorijā arī pašlaik ir ceļš 0,02 ha platībā (proti, visticamāk, ka tieši ceļš ir ietilpis kategorijā „ceļi, pagalmi, zeme zem ēkām”).

Daļa no īpašuma „Kuģinieki” – zemesgabals Nr.51 ticis tālāk sadalīts. Īpašuma „Teikas” platība ir 0,356 ha, to šķērsojošais apgrūtinājums (ceļš) ir 0,02 ha, īpašuma „Barkāni” platība bija 0,1442 ha, īpašuma „Aļģes” platība ir 0,1200 ha, kopā 0,6402 ha, proti, mazāka par īpašuma „Kuģinieki” zemesgabalu Nr.51. Tikai vēlāk īpašuma „Barkāni” platība tikusi palielināta līdz 0,2695 ha. Ievērojot minēto, kā arī kadastra informācijas sistēmā kadastrs.lv grafiskās ziņas, nav arī konstatējama īpašuma „Kuģinieki” un jaunizveidoto īpašumu tieša korelācija.

Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka lietā iesniegtie pierādījumi apliecina, ka īpašumos „Aļģes” un „Barkāni” nepastāv vai nav pastāvējusi iepriekšēja apbūve, tādēļ būtu secināms, ka attiecīgā apbūve bija īpašumā „Teikas”. Kā jau tiesa konstatēja, apbūves iespējamība ir vērtējama nevis tikai īpašuma „Kuģinieki” vēlāk sadalītā zemesgabala Nr.51 ietvaros, bet visa īpašuma „Kuģinieki” ietvaros. Turklāt pirmās instances tiesa pamatoti ņēma vērā apstākli, ka nevar tikt izslēgta arī iespēja, ka, apbūve atradās īpašuma „Kuģinieki” zemesgabala Nr.51 vēlāk atdalīto īpašumu „Aļģes” vai „Barkāni” daļā, bet nav saglabājusies.

Ir pamatots trešās personas arguments, ka apbūvei, ja tāda būtu bijusi, būtu bijis jāatspoguļojas arī īpašuma „Kuģinieki” kadastra plānos. Saskaņā ar Zemkopības ministra 1932.gada 30.martā apstiprinātās Instrukcijas kadastrālai uzmērīšanai 47.punktu uzmērīto zemes vienību plānu sastādāmi saskaņā ar Mērniecības daļas izdotas tehniskās instrukcijas prasībām. 1923.gada 14.augustā Zemkopības ministra apstiprinātās Instrukcijas valsts zvērinātiem mērniekiem 16.paragrāfā ir paredzēts, ka sīkāka zemes iekšējā satura (situācijas) uzmērīšana ir obligāta. Pirmskara literatūrā, skaidrojot, ko nozīmē šāda zemes lietošanas satura uzmērīšanu, tiek norādīts, ka tā ietver „ēku, ceļu, tiltu, žogu, grāvju, dārzu, tīrumu, pļavu, ganību, mežu, purvu, virsāju, smiltāju, gravu, krauju un t.t.” uzmērīšanu (sk. Zariņš J. Zemes lietošanas šķiras (situacija) un viņu uzmērišana. Mērniecības un Kultūrtehnikas Vēstnesis, Nr. 9 (01.09.1925)).

To, ka šīs prasības tika pildītas, apliecina arī lietā esošie plāni – kadastrālās uzmērīšanas planšetē Nr.28 h/4 (lietas 2.sējuma 52.lapa) ir nepārprotami redzama detalizēta ciema apbūve, citstarp apbūve zemesgabalos Nr.48, Nr.49, Nr.50, Nr.54 utt., savukārt zemesgabalā Nr.51 apbūves nav.

[23] Pieteicēja iebilst pret to, ka tiesa īpašuma vēsturiskās apbūves noteikšanai izmantojusi pirms 1996.gada sagatavotās vēsturiskās topogrāfiskās kartes, un uzsver gan to neprecizitāti, gan apstākli, ka to uzdevums nebija attēlot būves.

Attiecīgie iebildumi nav pamatoti. Tiesas pamatarguments nav tas, ka apstāklis, ka būve šajos plānos nav atzīmēta, nozīmē, ka būve faktiski nav bijusi. Tiesa attiecīgos vēsturiskos materiālus ir vērtējusi pieteicējai labvēlīgā aspektā, proti, ja kādā no tiem būve būtu konstatējama, būtu pamats nosvērties par labu secinājumam, ka kāda no ēkām atradās tieši īpašuma „Teikas” teritorijā.

[24] Taču konkrētajā gadījumā pirmais dokuments, kurā būve ir bijusi fiksēta, ir 1996.gada 25.septembrī sastādītais saimniecības „Teikas” zemes robežu noteikšanas akts (lietas 2.sējuma 248.-253.lapa). Tam pievienotajā abrisā – uzmērīšanas procesā rasētajā apvidus skicē, kas izmantota zemes robežu shēmas attēlojumam un zemes robežu plāna sastādīšanai (lietas 2.sējuma 250.lapa) atzīmēta pagalma platība 0,22 ha, kā arī divas ēkas ar ģeometriski pareizām kontūrām. Atbilstoši lietotajam apzīmējumam „MN” tās apzīmētas kā mūra nedzīvojamas ēkas 10,08 m² (2,8 m x 3,6 m) un 21,32 m² (5,2 m x 4,1 m) platībā.

Savukārt neilgi pēc tam 1996.gada 10.oktobrī izgatavotajā zemes robežu plānā (lietas 2.sējuma 55., 56.lapa) atzīmēta pagalma platība 0,022 ha un nu jau tikai vienas ēkas (apzīmējums „N” – nedzīvojamā ēka) kontūra bez raksturojošajiem rādītājiem.

Engures pagasta zemes komisijas 1996.gada 12.novembra lēmumā par zemes īpašumtiesību atjaunošanu konstatēts, ka uz īpašuma ēkas neatrodas (lietas 3.sējuma 12.lapa).

Savukārt pašreizējo būves stāvokli dabā raksturo 2007.gada 29.novembra kadastrālās uzmērīšanas lieta (lietas 2.sējuma 62.-67.lapa), kurā iezīmēta būve bez ģeometriski pareizas kontūras (garākās malas 3,4 m un 6,97 m), kuras platība ir 23,3 m² . Ar piesaisti pagalma zemes teritorijai tā attēlota 2008.gada 13.marta zemes robežu, situācijas un apgrūtinājumu plānā (lietas 2.sējuma 90., 91.lapa) un 2020.gada 27.februāra situācijas plānā (lietas 2.sējuma 84., 85.lapa).

Pirmās instances tiesa pamatoti ņēma vērā, ka katrā no sastādītajiem plāniem būves atrašanās vieta īpašumā ir atšķirīga un atšķirīgas ir būves kontūras. Turklāt būvniecībā izmantoti „padomju” laika apbūvei raksturīgi būvmateriāli.

Pieteicēja pamatoti norāda, ka ēkas celtniecībā izmantotie materiāli paši par sevi nevar būt pierādījums ēkas būvniecības laikam, taču minēto apstākli pirmās instances tiesa ir vērtējusi kopsakarā ar citiem pierādījumiem, kas liecina, ka iepriekšēja (vēsturiska) likumiska apbūve īpašumā „Teikas” nav bijusi.

[25] Ievērojot minētos apstākļus to kopumā, secināms, ka nav konstatējami ne tieši, ne netieši pierādījumi apgalvojumam, ka būve (nemainītā vai pārveidotā formā) ir kāda no vēsturiski īpašumā „Kuģinieki” esošajām būvēm.

Apbūve īpašumā „Teikas” pirmo reizi konstatēta tikai 1996.gada 25.septembrī, proti, laikā, kad jau bija spēkā 1995.gadā pieņemtais Būvniecības likums un kad tā brīža tiesiskajā regulējumā būvatļauja bija paredzēta kā obligāts priekšnoteikums būvdarbu veikšanai. No lietas materiāliem un pieteicējas paskaidrojumiem neizriet, ka attiecīgajai būvniecībai bija izdota būvatļauja.

[26] Attiecīgie apsvērumi vēl jo vairāk attiecināmi uz pamatiem, uz kuru esību īpašumā „Teikas” pirmo reizi norādīts 2007.gada decembrī veiktās uzmērīšanas rezultātā izgatavotajā topogrāfiskajā plānā (lietas 4.sējuma 25.lapa), pēc tam – domes komisijas 2020.gada 22.septembra aktā par krasta kāpu aizsargjoslas apsekošanu minētajā īpašumā (lietas 1.sējuma 46.lapa) un 2020.gada 27.februāra situācijas plānā (lietas 2.sējuma 84., 85.lapa).

Pirmās instances tiesa pamatoti ņēma vēra, ka, pirmkārt, 2020.gada 22.septembra aktam nav pievienoti nekādi pierādījumi, piemēram, fotoattēli, kas ticami apstiprinātu aktā fiksētās ziņas, savukārt topogrāfiskajā plānā un situācijas plānā attēlotā pamatu ārējā kontūra būtiski atšķiras. Otrkārt, iepriekš 1996.gada 25.septembrī sastādītajā saimniecības „Teikas” zemes robežu noteikšanas aktā (arī abrisā), 1996.gada 10.oktobrī izgatavotajā zemes robežu plānā, 2007.gada 29.novembra kadastrālās uzmērīšanas lietā esošajā apbūves plānā, 2008.gada 13.marta zemes robežu, situācijas un apgrūtinājumu plānā nav norādīts uz drupu

vai pamatu atrašanos īpašumā. Treškārt, attiecīgie pamati nav konstatēti arī Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas veiktajā apsekošanā (2020.gada 18.augusta atzinums Nr.3.27/4101/2020, lietas I sējuma 128., 129.lapa) un Tukuma novada būvvaldes veiktajā apsekošanā (2022.gada 29.novembr atzinums par būves pārbaudi Nr.BIS-BV-19.9-2022-12122 (6-8.1.), lietas 4.sējuma 74.-93.lapa).

Turklāt, pat ja šādi pamati īpašuma teritorijā 2007.gadā atradās, jau iepriekš norādīto apsvērumu dēļ nav konstatējama to saistība ar īpašuma „Kuģinieki” vēsturisko apbūvi.

[27] Ņemot vērā, ka īpašumā nav konstatējama iepriekšējā apbūve Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punkta un 36.panta otrās daļas 4.punkta izpratnē, savukārt jebkura jauna apbūve ietekmēs teritoriju būtiski lielākā mērā, nekā tas ir bijis jebkad agrāk, konkrētajā gadījumā sabiedrības interesei šīs teritorijas aizsardzībā un saglabāšanā ir piešķirama prioritāte salīdzinājumā ar personas tiesībām rīkoties ar tai piederošo īpašumu.

[28] Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās instances tiesa lietā esošos pierādījumus nav ņēmusi vērā, pieļaujot Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu.

Šo normu varētu atzīt par pārkāptu, ja, piemēram, tiesas izdarītie secinājumi vai nu vispār nebalstās uz pierādījumiem, bet tikai uz pieņēmumiem, vai ja secinājumi loģiski nevar izrietēt no novērtētajiem pierādījumiem, vai ja kāda pierādījuma saturs ir acīmredzami nepareizi noskaidrots (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-236/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1220.A420581811.3.S) 10.punktu, 2017.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-305/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1206.A420600811.2.S) 5.punktu, 2017.gada 21.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-278/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1121.A420411412.2.S) 7., 8.punktu).

Pirmās instances tiesa ir veikusi vispusīgu, pilnīgu un objektīvu pierādījumu izvērtējumu, savukārt apstāklis, ka pieteicēja nepiekrīt tiesas veiktajam faktisko apstākļu vai pierādījumu novērtējumam, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pietiekamu pamatu, lai secinātu, ka tiesa savā vērtējumā ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmo un otro daļu.

Tāpat nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka tiesa uzlikusi par pienākumu pieteicējai pierādīt negatīvu faktu, tādējādi uzlikusi pieteicējai nesamērīgu pierādīšanas pienākumu, kuru nav iespējams izpildīt. Izskatāmajā gadījumā tiesa ir pārbaudījusi pozitīvu faktu – vai vēsturiskā apbūve īpašumā „Teikas” ir atradusies, un nepieciešamība iegūt pierādījumus attiecīgajam faktam tieši paredz Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkts.

[29] Pieteicēja uzskata, ka pirmās instances tiesa pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 251.panta sestās daļas (kas noteic prasību sprieduma rezolutīvajā daļā norādīt tiesas spriedumu par pieteikuma apmierināšanu pilnībā vai daļā vai par tā noraidīšanu pilnībā vai daļā un sprieduma būtību) pārkāpumu, jo ir lēmusi tikai par Lēmumu 1, pat nepieminot Lēmumu 2.

Minētais viedoklis nav pamatots.

2020.gada 4.novembrī pārvalde izdeva tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai 1 (vienstāva koka karkasa dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 230,7 m², piebraucamā ceļa un autostāvvietu 400 m² platībā būvniecība, kā arī žoga būvniecība, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izbūve). Ar biroja 2021.gada 26.februāra lēmumu Nr.10-04/16 (Lēmums 1) tehniskie noteikumi tika atcelti.

Šādā gadījumā tiesā izskatāmais prasījums ir par lēmuma, ar kuru atceltas personas iepriekš piešķirtās tiesības (Lēmums 1), atcelšanu.

Pieteicēja vērsās pārvaldē arī ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanai paredzētajai darbībai 2 (divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m², žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecība). Ar pārvaldes 2021.gada 21.jūlija lēmumu atteikts veikt ietekmes sākotnējo izvērtējumu šai paredzētajai darbībai. Ar biroja 2021.gada 29.oktobra lēmumu Nr.10-04/65 (Lēmums 2) pārvaldes lēmums atstāts negrozīts.

Šādā gadījumā tiesā izskatāms prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Administratīvo tiesu judikatūrā ir konsekventi atzīts, ka, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi. Administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, šādā gadījumā ir vērtējams vienīgi kā priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts), bet šā negatīvā administratīvā akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2012.gada 4.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-339/2012 8.punktu, 2008.gada 23.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-445/2008 8.punktu).

Līdz ar to nav pamatots pieteicējas arguments, ka, neizskatot prasījumu par Lēmuma 2 tiesiskumu, pieteicējai ir atņemta iespēja piekļūt efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Attiecīgus prasījumus pirmās instances tiesa arī ir izskatījusi, norādot to arī sprieduma rezolutīvajā daļā.

[30] Pieteicēja uzsver, ka birojs nav apšaubījis zemesgrāmatā reģistrētās būves izbūves tiesiskumu, līdz ar to uzskata, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 250.panta otrās daļas pārkāpumu, jo izvirzījusi jaunu pamatojumu, papildinot administratīvā akta saturu.

No pieteicējas norādītās tiesību normas izriet, ka tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā, bet attiecīgs ierobežojums neattiecas uz lietām, kurās prasījums ir labvēlīga administratīvā akta izdošana.

Konkrētajā gadījumā pieteicējas mērķis ir saņemt labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru birojs veiktu ietekmes sākotnējo izvērtējumu pieteicējas būvniecības iecerēm.

Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies. Ja tiesa norāda uz kādu obligātu apstākli, kuram būtu jābūt, bet kurš konkrētajā gadījumā nav iestājies, tiesa var noraidīt prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, arī neanalizējot, vai ir iestājušies pārējie tiesību normā minētie apstākļi. Turklāt šādā gadījumā tiesa nav saistīta tikai ar administratīvā akta pamatojumā norādītajiem argumentiem. Izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai neatkarīgi no iestādes lēmumā (atteikumā) ietvertā pamatojuma ir objektīvi jāizvērtē, vai pieteicējam ir tiesības uz labvēlīgu administratīvo aktu. Konstatējot, ka kāds labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājis, tiesai nav pamata apmierināt prasījumu (sk. Senāta 2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-118/200710.punktu).

Attiecībā uz Lēmumu 1 konstatējams, ka tajā ir norādītas piemērojamās tiesību normas un atzīts, ka būvniecību nepieļauj Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 2.punkts, kā arī nav konstatējami šīs normas 4.punktā paredzētie izņēmumi. Birojs ir ņēmis vērā apstākli, ka būve ir reģistrēta zemesgrāmatā un fiksēta jau 1996.gada robežu plānā, vienlaikus, ievērojot trešās personas iesniegtos pierādījumus, birojs uzsvēra, ka arī šādos apstākļos ir saglabājama piesardzība attiecībā uz viennozīmīgu secinājumu par būves izcelsmi un līdz ar to likumību. Vienlaikus birojs neuzskatīja par nepieciešamu iegūt papildus pierādījumus arhīvos, jo kā noteicošo izvirzīja citu argumentu – ka paredzētās darbības vieta ir īpašuma daļā, kas ir mežs, bet Ministru kabineta rīkojums, kas atļauj atmežošanu, nav saņemts.

Apgabaltiesa jau norādīja, ka konkrētajā gadījumā ir nozīme gan iepriekšējās apbūves tiesiskumam, gan īpašuma atrašanās vietai (no kā izdarāmi secinājumi par to, vai iecerētā būvniecība radītu jaunu nelabvēlīgu ietekmi konkrētajai teritorijai un tās dabas vērtību aizsardzībai). Savukārt apstāklis, ka birojs iepriekšējās apbūves tiesiskuma pārbaudei neieguva papildus pierādījumus, nenozīmē, ka šādus pierādījumus nedrīkstētu iegūt un pārbaudīt tiesa.

Ir kļūdains uzskats, ka Administratīvā procesa likuma 250. panta otrās daļas norma konceptuāli liedz tiesai skaidrot un vērtēt jebkādus faktiskos apstākļus un pierādījumus papildus tiem, kas tieši norādīti (uzskaitīti) pārbaudāmajā iestādes lēmumā. Tiesa nav ierobežota iegūt un vērtēt un iestāde nav ierobežota iesniegt jaunus (administratīvā akta motīvos neminētus) pierādījumus, ja vien šie jaunie papildu pierādījumi attiecas uz tiem apstākļiem, kuru dēļ administratīvais akts tika izdots. Administratīvā akta tiesiskuma kontrole nevar aprobežoties tikai ar iestādes lēmuma pamatojuma kritiku. Līdz ar to uzskatāms, ka Administratīvā

procesa likuma 250. panta otrās daļas norma atļauj tiesai objektīvās patiesības noskaidrošanā pievērsties arī citiem pierādījumiem, ne tikai tiem, kurus par iestādes lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem bija ieguvusi pati iestāde attiecīgā lēmuma pieņemšanas laikā (Višķere I., Savina S. Administratīvā akta pamatojuma maiņas aizliegums. Jurista Vārds, 15.12.2020., Nr. 50 (1160), 15.-18.lpp.).

[31] Ievērojot minēto, kā arī pievienojoties pirmās instances tiesas secinātajam, Administratīvā apgabaltiesa pieteicējas pieteikumu atzīst par nepamatotu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307., 309.pantu un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt Annas Ramoliņas pieteikumu par Vides pārraudzības valsts biroja 2021 .gada 26.februāra lēmuma Nr. 10-04/16 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru veiktu ietekmes sākotnējo izvērtējumu divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m², žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībai nekustamajā īpašumā „Teikas”, kadastra numurs 9050 008 0102, zemes vienībās ar kadastra apzīmējumiem 9050 008 0102 un 9050 008 0103, Apšuciemā, Engures pagastā, Tukuma novadā.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Avots: Pietiek

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!

3 Comments

jaunākie

vecākie populārākie

Inline Feedbacks

View all comments

Joske

5 mēnešus atpakaļ

Apbrīnojama iecirtība ar tādu naudu būvēt tieši tur kur nedrīkst un nav arī saprātīgi. Vienkāršāk ir nopirkt zemi citur un būvēties uz nebēdu, bet ir vecs teiciens – nauda smadzenes aizvietojusi.

Atbildēt

sodīt Ramoliņu

“Viens likums — viena taisnība visiem”

-7

Eva

Un pat Viltvārdis nelīdzēja ……..

Miljonāru Ramoliņu visatļautība un kāre par katru cenu būvēties kāpu zonā cieš vēl vienu sakāvi tiesā

Populārākie raksti

Jūs varētu interesēt