Miljonāru ģimenes visatļautība tiek apturēta: tiesa pieņem nelabvēlīgu lēmumu Ramoliņu kārei nelikumīgi būvēties kāpās

Pēc tam, kad Vides pārraudzības valsts birojs 2021. gada 26. februārī pieņēma lēmumu „Par Valsts vides dienesta Kurzemes reģionālās vides pārvaldes 2020. gada 4. novembra tehnisko noteikumu Nr. KU20TN0001 apstrīdēšanu”, ar to vismaz uz laiku apturot meža nozares uzņēmēja Andra Ramoliņa (attēlā kopā ar Egilu Levitu) ģimenes visatļautību saistībā ar iecerēto apbūvi kāpu zonā, miljonāra dzīvesbiedre Anna Ramoliņa vērsās ar pieteikumu administratīvajā tiesā, cenšoties panākt Vides pārraudzības valsts biroja lēmuma atcelšanu.

Nu miljonāra ģimenes visatļautība, pateicoties Lato Lapsas neatlaidībai, ir vismaz uz laiku apturēta: administratīvā tiesa pieņēmusi nelabvēlīgu lēmumu tās vēlmei būvēties kāpās.

Publicējam administratīvās tiesas spriedumu pilnā apmērā.

Lieta Nr.A420149521 (A00055-23/35)

Administratīvā rajona tiesa, Jelgavas tiesu nams

Spriedums tautas vārdā

Jelgavā 2023.gada 2.maijā

Administratīva rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis M.Birkmanis,

piedaloties pieteicējas Annas Ramoliņas pārstāvim Mārtiņam Dambergam, atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Vides pārraudzības valsts biroja pārstāvim Jānim Vaitam un trešās personas Lato Lapsas pārstāvim zvērinātam advokātam Jurim Balodim-Bolužam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Annas Ramoliņas pieteikumu par Vides pārraudzības valsts biroja 2021.gada 26.februāra lēmuma Nr.10-04/16 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta, ar kuru veiktu ietekmes sākotnējo izvērtējumu divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m , žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībai nekustamajā īpašumā ,,Teikas”, kadastra numurs 9050 008 0102, zemes vienībās   ar kadastra apzīmējumiem 9050 008 0102 un 9050 008 0103, Apšuciemā, Engures pagastā, Tukuma novadā, izdošanu.

Aprakstošā daļa

Pieteicēja Anna Ramoliņa vērsās Valsts vides dienesta (turpmāk – vides dienests) Kurzemes reģionālās vides pārvaldē (turpmāk – pārvalde) ar 2020.gada 14.jūlija iesniegumu ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanai. Paredzētā darbība ietekmes sākotnējam izvērtējumam: vienstāva koka karkasa dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 230,7 m , piebraucamā ceļa un autostāvvietu 400 m platībā būvniecība, kā arī žoga būvniecība, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izbūve (turpmāk – paredzētā darbība 1).

Paredzētās darbības 1 norises vieta: nekustamā īpašuma ,,Teikas”, Apšuciemā, Engures pagastā, Engures novadā, zemes vienība ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102 3416 m platībā un zemes vienība ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0103 136 m platībā (turpmāk – īpašums) un nekustamais īpašums ,,Teikiņas”, Apšuciemā, Engures pagastā, Engures novadā (kadastra Nr.9050 008 0413, 162 m platībā) (turpmāk kopā – darbības vieta). Darbības vietas apgrūtinājums ir Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjosla (turpmāk – krasta kāpu aizsargjosla). Uz zemes vienības ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102 atrodas zemesgrāmatā ierakstīta saimniecības ēka 23,3 m platībā.

Pārvalde, izskatot iesniegumu, paredzētās darbības ietekmes sākotnējā izvērtējumā Nr.KU20SI0001 (turpmāk – sākotnējais izvērtējums) nolēma nepiemērot ierosinātajai darbībai ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru.

Pamatojoties uz 2020.gada 21.jūlijā reģistrēto iesniegumu un 2020.gada 6.oktobrī reģistrēto papildinformāciju, kā arī sākotnējo izvērtējumu, pārvalde 2020.gada 4.novembrī izdeva tehniskos noteikumus Nr.KU20TN0001 (turpmāk – tehniskie noteikumi).

2020.gada 7.decembrī trešā persona Lato Lapsa apstrīdēja tehniskos noteikumus Vides pārraudzības valsts birojam (turpmāk – birojs).

Pieteicēja 2021.gada 27.janvāra iesniegumā lūdza biroju pagarināt termiņu viedokļa sniegšanai par vienu mēnesi līdz 2021.gada 1.martam, jo 2021.gada 25.janvārī pieteicēja ir saņēmusi Valsts meža dienesta (turpmāk – meža dienests) ģenerāldirektora lēmumu Nr.VMD1-10/90 par izmaiņu veikšanu Meža valsts reģistrā īpašuma meža inventarizācijas datos un 2021.gada 26.janvārī nosūtījusi meža dienesta ģenerāldirektoram pieprasījumu izsniegt tai visus ar minētā lēmuma pieņemšanu saistītos materiālus.

Ar biroja 2021.gada 26.februāra lēmumu Nr.10-04/16 (turpmāk – Lēmums 1) noraidīts pieteicējas 2021.gada 27.janvāra iesniegums ar lūgumu pagarināt procesuālo termiņu viedokļa sniegšanai līdz 2021.gada 1.martam un atcelti tehniskie noteikumi.

Lēmums 1 pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

 Lietā ir strīds par to, vai īpašumā paredzētajai darbībai 1 ir tiesiski izsniegti tehniskie noteikumi, vai tā atbilst Aizsargjoslu likumā noteiktajiem izņēmumiem. Tā kā īpašums atrodas krasta kāpu aizsargjoslā un ciema robežās, ir vērtējams, vai uz paredzēto darbību 1 var būt attiecināms Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmums.

Īpašums sastāv no divām zemes vienībām, saimniecības ēka ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102 001 (turpmāk – būve) pievienota īpašumam 2008.gada 8.maijā. Pamats īpašuma nostiprināšanai zemesgrāmatā ir Engures pagasta padomes izziņa Nr.3-14.1/1382 (turpmāk – izziņa Nr.1382). Jau 1996.gada 25.septembra īpašuma zemes vienību robežu plānā ir attēlota būve, eksplikācijā norādīta zemes platība zem ēkām un pagalmiem 0,022 ha platībā.

Vadoties no Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punktā sniegtās iepriekšējās apbūves legāldeflnīcijas, atzīstams, ka attiecībā uz īpašumu ir konstatējams viens no iepriekšējās apbūves kritērijiem – uzbūvētas ēkas, kuras konstatējamas dabā, – vienlaikus šāds secinājums ir izdarāms tikai saistībā ar būvi.

Ir vērtējams iepriekšējās apbūves legāldefiriīcijas otrais kritērijs – būvniecības likumīgums -, vērtējot gan dokumentus, gan citus apstākļus. Reģistrācija zemesgrāmatā pati par sevi nenozīmē, ka būtu jāatsakās no būvniecības likumības izvērtējuma Aizsargjoslu likuma tvērumā, jo sevišķi, ja tiek konstatētas ēkas vai būves, kuras iepriekš nav fiksētas ne robežu plānos, ne tās ir redzamas publiski pieejamos ortofoto uzņēmumos.

Konkrētajā gadījumā būve ir bijusi fiksēta jau 1996.gada robežu plānā, kas novērš šaubas, ka būve īpašumā ir radusies tikai tādēļ, lai šobrīd pretendētu uz izņēmuma tiesībām attiecībā uz apbūvi kāpu aizsargjoslā. Saglabājama piesardzība attiecībā uz viennozīmīgu secinājumu par būves izcelsmi un līdz ar to likumību, jo trešā persona norādīja uz to, ka īpašumā nav bijušas būves pēc 1937.gada, un par to iesniedza pierādījumus.

Savukārt pieteicēja apsvērumu, ka īpašums ir bijis apbūvēts, pamato ar Latvijas Valsts vēstures arhīva 2004.gada 16.septembra izziņu Nr.5-G-7598 (turpmāk – arhīva izziņa Nr.5-G-7598), no kuras izriet, ka nekustamā īpašuma ,,Kuģinieki” īpašnieks bijis Roberts Kalnbaļķītis un šajā īpašumā ir tikušas uzceltas divas ēkas. Šo pierādījumu pārbaudei būtu nepieciešams papildu vērtējums, jo no šīs izziņas izriet, ka nekustamā īpašuma ,,Kuģinieki” kopplatība bija 4,15 ha, tādēļ nevar apgalvot, ka apbūve ir bijusi tieši īpašuma teritorijā, kas (ja tiešām kādreiz ir bijusi nekustamā īpašuma ,,Kuģinieki” daļa) pašlaik ir ievērojami mazāka nekā vēsturiskais īpašums. Taču konkrētā strīda izspriešanai (šajā gadījumā) nav nepieciešams veikt šādu papildu izvērtējumu, vācot pierādījumus arhīvos, jo nav saskatāms, ka tas varētu ietekmēt lēmuma saturu turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

 Pieteicējas paredzētās darbības vieta neatrodas vietā, kas 1996.gada 25.septembra robežu plānā un 2008.gada 13.marta zemes robežu un apgrūtinājumu plānā būtu noteikta kā daļa, kuras zemes lietošanas veids būtu zeme zem ēkām un pagalmiem, bet gan daļa, kas šajos robežu plānos ir norādīta kā mežs. Arī īpašuma meža inventarizācijas lietā, kas reģistrēta Tukuma mežniecībā 2018.gada 6.decembrī, paredzētās darbības vieta atrodas mežā.

Normatīvajos aktos ir noteikta prasība saņemt administratīvo aktu, kas atļauj atmežošanu. Lietā šāda administratīvā akta nav. Tāds nav bijis saņemts pirms īpašumā veikta meža ciršana, paplašinot lauci, lai pēc meža inventarizācijas tās platību noteiktu kā zemi zem ēkām un pagalmiem. Apstāklis, ka 2020.gadā, izgatavojot jaunu īpašuma meža inventarizācijas lietu, daļa no meža vairs netiek norādīta kā mežs, nevar būt par pamatu uzskatīt, ka iepriekš ir notikusi atmežošana. Par atmežošanu nav uzskatāma arī jaunu robežu plānu un apgrūtinājumu plānu izgatavošana, kuros tiek samazināts meža zemes apmērs. Nesaņemot šādu atļauju atmežošanai, nav iespējams mainīt meža zemes izmantošanas veidu.

Pārvalde prasību par Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā noteiktā Ministru kabineta rīkojuma nepieciešamību ir iekļāvusi tehnisko noteikumu 7.punktā, nosakot, ka šāds rīkojums ir pievienojams būvprojektam. Šāda tehnisko noteikumu izsniegšana nav pamatota. Ja tiek konstatēts, ka pastāv Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā noteiktais aizliegums, nav pamata izdot tehniskos noteikumus, jo bez šādas atļaujas darbība ir pretrunā ārējām tiesību normām.

Ņemot vērā, ka tehniskie noteikumi ir pretrunā Aizsargjoslu likumā noteiktajam darbības aizliegumam, nav nepieciešams vērtēt visus trešās personas argumentus attiecībā uz procesuāliem pārkāpumiem, ko trešās personas ieskatā ir pieļāvusi pārvalde, jo tas nenovedīs pie cita lēmuma satura.

Pieteicējas lūgums pagarināt termiņu viedokļa sniegšanai par vienu mēnesi līdz 2021.gada 1.martam nav pamatots, jo meža dienesta administratīvā procesa virzība un tā rīcībā esošie dokumenti nav pamats termiņa pagarināšanai lēmuma izdošanai šajā lietā. Pieteicēja nav norādījusi, kurus meža dienesta rīcībā esošos dokumentus pieteicēja varētu izmantot šī procesa ietvaros, lai aizstāvētu savas tiesības.

Nepiekrītot Lēmumam 1, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu 1 par Lēmuma 1 atcelšanu. Pamatojoties uz pieteikumu 1, ierosināta administratīvā lieta Nr.A420149521.

Pieteikums 1 pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

Trešā persona nav administratīvā procesa dalībnieks, kuram nepiemīt Administratīvā procesa likumā paredzētās subjektīvās procesuālās tiesībās. Tās apstrīdēšanas iesniegums ir vērtējams kā nesaistīts ar sabiedrības interesēm vides aizsardzībā, bet gan balstīts uz personīgām interesēm.

Meža dienesta Zemgales virsmežniecība vēstulē norādīja, ka tai nav iebildumu pret paredzēto darbību īpašumā. Tāpat arī Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālā administrācija norādīja, ka paredzētajai darbībai, ja tiek saglabāta dabiskā meža zemsedze un smiltāja neļķes dzīvotne, nav paredzama būtiska negatīva ietekme uz dabas vērtībām. Arī vides ekspertes Ilzes Rērihas atzinumā par augu sugu un biotopu izpēti īpašumā un īpašumā ,,Lejas Bēčas” norādīts, ka Eiropas Savienības nozīmes biotops ,,2180 Mežainas piejūras kāpas” īpašumā ir zemā kvalitātē un neatbilst Latvijas īpaši aizsargājamā biotopa 1.5., ,,2180 Mežainas piejūras kāpas” minimālajām prasībām.

Sākotnējais izvērtējums pamatots ar to, ka īpašumā ir iepriekšēja apbūve Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punkta izpratnē, kā arī blakus esošajos īpašumos atrodas dzīvojamā apbūve, līdz ar to paredzētā darbība neizraisīs konkrētā apvidus vidē neiederīgas izmaiņas. Tāpat norādīts, ka paredzētā būvniecība, kā arī tālāka ekspluatācija nav saistīta ar būtisku piesārņojuma risku, nozīmīgām apkārtējās vides izmaiņām, vides kvalitātes pasliktināšanos, kā arī apkārtnē dzīvojošo cilvēku nelabvēlīgu ietekmēšanu, tāpēc ietekme uz vidi, tajā skaitā krasta kāpu aizsargjoslu kopumā, vērtējama kā neliela un nenozīmīga.

2020.gada 22.septembrī īpašuma apsekošanā dabā konstatētas vismaz vienas celtnes pamatu atliekas. Kā būves kadastrālās uzmērīšanas datums norādīts 2007.gada 27.novembris, savukārt ekspluatācijas gads – 1934.gads -, kas pilnībā sakrīt ar arhīva izziņā Nr.5-G-7598 norādīto informāciju. Tādējādi attiecībā uz īpašumu ir konstatējams Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā paredzētais apbūves priekšnoteikums – uzbūvētas ēkas, kuras konstatējamas dabā.

 Koku ciršana īpašumā ir notikusi saskaņā ar 2020.gada 25.februārī izsniegto ciršanas apliecinājumu CA Nr.1280705 (turpmāk – ciršanas apliecinājums), kura tiesiskums nav apstrīdēts. Lēmumā 1 atsevišķu koku ciršana nepamatoti tiek kvalificēta kā atmežošana. 2021.gada 11.janvāra apsekošanas aktā ir atzīts, ka ciršanas apliecinājums sanitārās cirtes izsniegšanai ir iesniegts pamatoti. Koki, kuri tika nocirsti saskaņā ar ciršanas apliecinājumu, atrodas ārpus 2018.gada meža inventarizācijas lietā un arī 2020.gada inventarizācijas lietā noteiktajām meža platībām. Minēto apliecina arī 2021.gada 17.februāra apsekošanas aktā konstatētais. Tādējādi meža inventarizācijas datu aktualizācija nav saistīta ar sanitāro cirti.

Meža platības samazinājums īpašumā tika konstatēts tā iemesla dēļ, ka 2018.gada meža inventarizācijā īpašumā esošajā meža platībā kļūdaini tika ierēķināta elektrolīnija un tās aizsargjoslu platība, kā arī netika ņemts vērā, ka meža platībā atrodas dabiska brauktuve, kura nav iekļaujama meža platībā, bet gan meža platībai pieguļošajos nogabalos kā līnijas, norādot attiecīgā objekta platumu. Ar 2020.gadā veikto meža inventarizācijas lietu šīs nepilnības tika novērstas, un to rezultātā radās starpība meža zemes platībā 0,121 ha apmērā.

Mežziņa lēmums ir faktisko situāciju konstatējošs administratīvs akts, ar kuru tiek konstatēti aktuālie meža inventarizācijas dati un tiek radītas tiesiskas sekas – veikts ieraksts publiskajā reģistrā – Meža valsts reģistrā. Ar mežziņa lēmumu meža inventarizācijas dati iegūst valstisku nostiprinājumu. Mežziņa lēmums faktiski konstatē to, kas pastāv pats par sevi dabā un ir norādīts meža inventarizācijas datos.

Īpašumā esošā meža teritorijas platība ir samazinājusies, jo tā dabā faktiski neatbilst meža zemes lietošanas veida kritērijiem. Paredzētās darbības vieta neatrodas meža zemes teritorijā, un līdz ar to attiecībā uz paredzēto darbību īpašumā nav attiecināmi Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkta apbūves aizlieguma noteikumi.

Izdodot tehniskos noteikumus, nav pārkāptas obligātās materiālo tiesību normas vai procesuālo tiesību normas, kas aizsargā sabiedrības intereses.

Birojs tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu 1 norāda, ka pieteikums 1 ir nepamatots un noraidāms, atsaucoties uz Lēmumā 1 norādītajiem argumentiem, papildus paskaidro turpmāk minēto.

Lieta ir saistīta ar būtisku vides aizsardzības jautājumu, jo attiecas uz krasta kāpu aizsargjoslas aizsardzību, kuras saglabāšanas mehānisms radīts visas sabiedrības un tās nākamo paaudžu interesēs. Izskatāmajā lietā vides aizsardzības jautājumi nav maznozīmīgi, formāli vai tādi, kas nav saistīti ar vides apdraudējuma risku.

No Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas izriet vispārējs aizliegums veikt jaunu būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā, un būvniecība pieļaujama tikai noteiktajos izņēmuma gadījumos. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Aizsargjoslu likuma 36.pantā noteiktie būvniecības ierobežojumi interpretējami tikai kopsakarā ar šā likuma 6.pantu. Krasta kāpu aizsargjoslas aizsardzības mērķi iespējams sasniegt tikai tad, ja tiek nodrošināta aizsardzība no antropogēnās slodzes kopsummas, ko katras atsevišķas personas būvniecības lokālās ietekmes rada summāri ar citām.

Vides dienestam pirms tehnisko noteikumu izdošanas bija jāpārliecinās, vai pieteicējas paredzētā būvniecība kvalificējas kādam izņēmumam. Tehnisko noteikumu izdošana ir pieļaujama tikai tad, ja personas konkrētajā norises vietā iecerētā darbība atbilst normatīvo aktu prasībām.

 Lietā ir nepārprotami pierādījumi, ka vietā, kur pieteicēja krasta kāpu aizsargjoslā vēlas veikt būvniecību, ir meža zeme, un meža dienests 2021.gada 18.janvāra vēstulē Nr.VMD1-10/67 ir atzinis, ka mērnieks, kamerāli pārzīmējot zemes robežu plānu un apgrūtinājumu plānu, ir nepamatoti samazinājis (bez atmežošanas) meža platību. No

Lēmuma 1 izrietošais konstatējums saistībā ar Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkta piemērošanu nenozīmē, ka birojs būtu pielīdzinājis sanitāro cirti atmežošanas cirtei, bet gan to, ka Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkta izpratnē uz darbības vietu neatkarīgi no aktualizētā robežu plāna ir pamats raudzīties kā uz vietu, kur būvniecību plānots veikt meža zemē un kur būvniecības īstenošanai nepieciešams veikt atmežošanu. Tas, ka pieteicēja ir centusies veikt secīgas darbības, vispirms veicot zemes robežu plāna aktualizāciju, meža inventarizācijas aktualizēšanu, pēc tam piesakot būvniecību, nenozīmē, ka šie centieni nav saistīti un vērsti uz to, lai konkrētajā vietā īstenotu būvniecību, neveicot meža zemes transformāciju. No Meža likumā ietvertajām meža un meža zemes definīcijām izriet, ka meža izciršana nemaina to, ka mežs joprojām ir uzskatāms par mežu, bet meža zeme par meža zemi. Atmežošana ir ne tikai fiziska zemes lietošanas veida maiņa, bet arī juridiska. Konkrētajā gadījumā, ievērojot meža zemes atrašanos krasta kāpu aizsargjoslā, par šādu administratīvo aktu, pirmkārt, būtu atzīstams tikai Ministru kabineta rīkojums, kā to nosaka Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts, otrkārt, citi atmežošanas īstenošanai paredzētie administratīvie akti.

Pieteicēja vērsās pārvaldē ar 2021.gada 19.marta iesniegumu tehnisko noteikumu saņemšanai un 6.aprīlī papildu informāciju ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanai, norādot paredzēto darbību: divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m , žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecība (turpmāk – paredzētā darbība 2) īpašumā.

Ar pārvaldes 2021.gada 21jūlija lēmumu Nr.KU21VL0087 (turpmāk – 2021.gada 21jūlija lēmums) atteikts veikt ietekmes sākotnējo izvērtējumu paredzētajai darbībai 2.

Ar biroja 2021.gada 29.oktobra lēmumu Nr.10-04/65 (turpmāk – Lēmums 2) atstāts negrozīts pārvaldes 2021.gada 21.jūlija lēmums.

Lēmums 2 pamatots ar līdzīgiem argumentiem kā Lēmums 1, papildus norādīts turpmāk minētais.

 Izsniedzot izziņu Nr.1382, pašvaldība nav vērtējusi būves likumību, bet balstījusies uz likumā nostiprināto prezumpciju par būves piederību.

Būve ir bijusi fiksēta pirmo reizi 1996.gada zemes robežu plānā. Aizsargjoslu likums ir pieņemts 1997.gada 5.februāri, stājies spēkā 1997.gada 11.martā. Ierobežojumi būvniecībai tiesību normās ir pastāvējuši jau iepriekš. Situācijā, kad būve zemesgrāmatā ierakstīta un nostiprināta uz iepriekšējā īpašnieka vārda tikai 2008.gada 8.maijā, pamatojoties uz izziņu Nr.1382, nepārbaudot būves būvniecības likumību, ievērojot, ka ziņas par būvi pirmo reizi ir iegūstamas tikai 1996.gada 25.septembra robežplānā, lietā nav iespējams konstatēt, vai būve ir atzīstama par likumīgi uzbūvētu, kas ir kritērijs Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā noteiktā izņēmuma piemērošanai, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka izpildās Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā noteiktais izņēmums.

Iespējams, ir saskatāma kolīzija starp Zemesgrāmatu likuma 1.pantā nostiprināto publiskās ticamības principu un Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmuma piemērošanu, atsaucoties uz Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.pantā sniegto iepriekšējās apbūves definīciju, taču zemesgrāmatu ieraksts nevarētu prevalēt pār Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas aizliegumu, kas būtu uzskatāma par speciālo tiesību normu, kura neatbrīvo iestādi no būvniecības likumības novērtēšanas, sevišķi šajos apstākļos, kad būve ir reģistrēta zemesgrāmatā bez jebkādas būvniecības likumības izvērtējuma, balstoties vienīgi uz likumā noteikto prezumpciju par būves piederību zemes īpašniekam.

Nepiekrītot Lēmumam 2, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu 2 par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Pamatojoties uz pieteikumu 2, ierosināta administratīvā lieta Nr.A420282921.

Pieteikums 2 pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

Balsoties uz arhīva izziņu Nr.5-G-7598, vēsturiskā nekustamā īpašuma ,,Kuģinieki” kopplatība bija 4,15 ha. Kadastrālās uzmērīšanas karte (1934.-1936.gads) un uzmērījuma žurnāls uzskatāmi parāda, ka viss īpašums ,,Kuģinieki” sastāvēja no trijiem zemesgabaliem: Nr.51 (kadastra numurs no vēsturiskās kartes) (0,683 ha); Nr.51a (2,402 ha); Nr.51b (1,066 ha). Tieši zemesgabals ar vēsturisko apzīmējumu Nr.51 (0,683 ha) ir sadalīts īpašumos: ,,Teikas”, kadastra Nr.9050 008 0102 – 0,2417 ha, kadastra Nr.9050 008 0103 – 0,0138 ha; ,,Barkāni”, kadastra Nr.9050 008 0121 – 0,1442 ha; ,,Aļģes”, kadastra Nr.9050 008 0120 – 0,1200 ha. Apbūve konstatēta tikai vēsturiskajā zemesgabalā Nr.51, bet uz vēsturiskajiem zemesgabaliem Nr.51a un Nr.51b ēkas nav atradušās.

2002.gada 13.decembra nekustamā īpašuma ,,Barkāni” zemes robežu plānā konkrētā īpašuma kontūra atšķiras no tās, kas vērojama sistēmā kadastrs.lv, jo gadu gaitā visticamāk šis īpašums ir paplašinājis/mainījis savu teritoriju, taču tas nav attiecināms uz īpašumu.

Birojs uzliek pieteicējai praktiski visu iepriekšējās apbūves likumības pierādīšanas nastu, neidentificējot, kādus papildu pierādījumus pieteicēja varētu iegūt, lai gūtu vēl konkrētāku priekšstatu par pieteicējas zemesgabala apbūves rašanos.

Birojs pārkāpis tiesiskās paļāvības principu. Būve reģistrēta un ieguvusi publisku ticamību vairāk nekā 10 gadus pirms tam, kad pieteicēja iegādājās īpašumu. Apbūve īpašumā ir pastāvējusi vismaz no 1920. līdz 1934.gadam. Līdz ar to pieteicēja paļāvās, ka saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un normām tās plānotā būvniecība īpašumā ir pieļaujama un tiesiska. Birojs ir pārkāpis arī objektivitātes, objektīvās izmeklēšanas, taisnīguma, labas pārvaldības principu.

Nav pareizi piemērots Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkts. Pēc savas būtības īpašumā konstatējamā situācija atbilst tai, kurā likumdevējs, izdarot samērīguma apsvērumus un līdzsvarojot pretstatītās intereses, minētajā tiesību normā ir izšķīries par to, ka nekustamā īpašuma īpašniekam ir atļaujams veikt jaunu būvniecību.

Birojs tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu 2 norāda, ka pieteikums 2 ir nepamatots un noraidāms, atsaucoties uz Lēmumā 2 norādītajiem argumentiem.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 27.janvāra lēmumu administratīvā lieta Nr.A420282921 pievienota administratīvajai lietai Nr.A420149521.

Trešā persona tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā apvienotajā lietā uzskata pieteikumus par nepamatotiem, bet Lēmumus par tiesiskiem, paskaidro turpmāk minēto.

Pieteicēja vēlas īpašumā īstenot vienu no divām alternatīvām būvniecības iecerēm. Vērtējot abas būvniecības ieceres, var secināt, ka to īstenošanas gadījumā būtiski tiktu ietekmēta īpašuma dabiskā vide.

Aizsargjoslu likuma izņēmuma gadījums attiecībā uz būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā izvirza vairākus tā piemērošanas priekšnosacījumus, taču starp lietas dalībniekiem faktiski strīds ir par vienu no šiem priekšnosacījumiem, proti, par iepriekšējās apbūves esību īpašumā.

 Ņemot vērā īpašuma specifiskos apstākļus – meža esību šī īpašuma teritorijā -, jāievēro arī papildus Aizsargjoslu likumā noteiktie īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumi. Lietas dalībniekiem ir atšķirīgs vērtējums par to, vai būvniecība paredz atmežošanu. Lietā papildus ir analizējams, vai šī būvniecība ir veicama laucēs, jo atmežošana ir tikai viens no aplūkojamā Aizsargjoslu likuma aizlieguma piemērošanas gadījumiem.

Iepriekšējo apbūvi raksturo divas pazīmes: 1) nekustamā īpašuma sastāvā esošas dabā eksistējošas būves vai ēkas (vai to pamati); 2) minēto būvju vai ēku (vai to pamatu) izbūves likumīgums. Konkrētajā lietā attiecībā uz būvi neizpildās otrā iepriekšējo apbūvi raksturojošā pazīme, bet attiecībā uz pamatiem neizpildās abas no minētajām pazīmēm.

Saskaņā ar izziņas Nr.1382 pēdējo teikumu īpašuma bijusī īpašniece Daina Gavare būvi apsaimniekoja no 1997.gada. Tomēr D.Gavare līgumu par īpašuma pirkumu noslēdza 1998.gada 13.jūlijā, bet īpašumtiesības uz īpašumu ieguva tikai 1998.gada 7.augustā. Tādējādi Engures pagasta padome ir apliecinājusi, ka D.Gavare it kā esot rūpējusies par īpašumu ilgu laiku, pirms šis īpašums viņai vispār ir piederējis. Šāda neprecizitāte rada šaubas par izziņas patiesumu arī pārējās tās daļās.

Tā kā D.Gavare savas īpašumtiesības uz īpašumu ieguva 1998.gada 7.augustā, ja uz īpašuma šajā laikā jau atradās būve, ir jākonstatē, ka īpašniece to ieguva pēc 1993.gada 4.aprīļa. Tas nozīmē, ka tās reģistrācijai zemesgrāmatā, ievērojot likuma ,,Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” priekšrakstus, nebija piemērojama atvieglota kārtība un nebija pietiekama Engures pagasta padomes (pašvaldības) izziņa. Būves reģistrācijai zemesgrāmatā bija nepieciešami pastāvīgi pierādījumi par īpašuma iepriekšējo īpašnieku īpašumtiesībām uz būvi, bet šādu pierādījumu neesības gadījumā tiesas spriedums, ar kuru ir atzītas D.Gavares īpašumtiesības uz būvi.

Izziņā Nr.1382 nav vērtēts būves likumīgums vai vismaz izdarītas atsauces uz pierādījumiem, kas par to liecinātu. Bez šāda vērtējuma vai atsaucēm nevar atzīt, ka būve ir likumīga.

No pieteicējas iesniegtajiem pierādījumiem var secināt tikai to, ka Tukuma apriņķa Milzkalnes pagastā 20.gadsimta trīsdesmitajos gados atradās īpašums ,,Kuģinieki”, no kura sastāvā esošā zemesgabala Nr.51 teritorijas daļas ir izveidots īpašums. Tas, vai īpašumā vēsturiski atradās kādas ēkas, nav secināms sakarā ar diviem iemesliem. Pirmkārt, pašas pieteicējas iesniegtā vēsturiskā informācija ir pretrunīga, jo arhīva izziņa Nr.5-G-7598 apliecina iespējamo ēku esību vēsturiskajā īpašumā, bet attiecīgās vēsturiskās kadastrālās uzmērīšanas kartes to skaidri noliedz. Otrkārt, arhīva izziņa Nr.5-G-7598 neapliecina, ka apbūve ir bijusi tieši īpašumā, jo vēsturiskais īpašums un arī tā atsevišķais zemesgabals, no kura ir veidojies īpašums, platības ziņā ir bijis ievērojami lielāks par īpašumu, respektīvi, iespējamā būve varēja atrasties arī teritorijā, kas nav īpašuma teritorija.

Īpašuma 1996.gada 10.oktobra zemes robežu plānā ir atzīmēta pagalma platība un ģeometriski pareizas ēkas kontūra, tomēr būves kadastrālās uzmērīšanas lietā būve nav ar ģeometriski pareizu kontūru. Otrkārt, konkrētā zemes robežu plāna sagatavošanā nav veikta ēku stūru koordinēšana un uzlikšana dabā. Treškārt, Engures pagasta zemes komisijas 1996.gada 12.novembra lēmumā, t.i., mēnesi pēc konkrētā zemes robežu plāna sagatavošanas, ir konstatēts, ka uz īpašuma ēkas neatrodas. Respektīvi, pieteicējas iesniegtais zemes robežu plāns faktiski attēlo ēku, kas neatbilst būvei, kuras atrašanās dabā nav noteikta un kuras saskaņā ar vietējās pašvaldības lēmumu nemaz nav.

Fakts, ka 2002.gadā atdalītajos īpašumos nebija konstatēta apbūve, nepamato, ka tāda nav bijusi pirms Otrā pasaules kara (laiks, uz kuru attiecas arhīva izziņa Nr.5-G-7598, kura apliecina iespējamo vēsturiskā īpašuma apbūvi) un vēl jo vairāk, kā šāda apbūve noteikti ir bijusi tieši īpašumā.

Būves vēsturisko esību īpašumā neapliecina pieteicējas iesniegtie dokumenti, tie nodibina tikai to, ka īpašums ir veidojies no vēsturiskā īpašuma. Savukārt par īpašuma vēsturisko apbūvi var tikai izteikt pieņēmumu, vienlīdz arī par to, ka ēkas vēsturiskajā īpašumā nemaz nav bijušas, bet, ja ir bijušas, tad bijušas kādā citā vēsturiskā īpašuma vai vismaz vēsturiskā īpašuma zemesgabala Nr.51 daļā. Atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktam konkrētajā lietā ar pieņēmumiem nav pietiekami, lai atzītu būves vēsturisko esību īpašumā.

 Pieteicēja nav spējusi uzrādīt pierādījumus, ka pamati ir īpašuma sastāvā esoša dabā eksistējoša būve, kā arī nav spējusi uzrādīt pierādījumus, ka pamatu būvniecība ir bijusi likumīga. Pirmkārt, vairākos gadījumos, kad ir notikusi īpašuma apsekošana, vecas ēkas pamati nav konstatēti. Otrkārt, pastāv pretrunas attiecībā uz pamatu novietojumu pieteicējas iesniegtajā īpašuma 2008.gada topogrāfiskajā plānā un īpašuma 2020.gada 27.februāra situācijas plānā. Lai gan abos dokumentos sakrīt aptuvenā pamatu novietojuma vieta, precīza sakritība nav novērojama, turklāt būtiski atšķiras pamatu ārējā kontūra.

Meža inventarizācijas apraksts ir atcelts, līdz ar to tas nav piemērojams un par īpašuma meža teritorijas platību liecina iepriekšējais meža inventarizācijas apraksts. Secīgi par nepareizu un nepiemērojamu kļūst arī situācijas plāns, kura eksplikācijā ir fiksēta atceltajā meža inventarizācijas aprakstā minētā īpašuma meža teritorija platība.

Īpašuma teritorijas daļā, kurā ir paredzēts realizēt vienu no pieteicējas būvniecības iecerēm, t.i., īpašuma teritorijas daļā, kurā it kā atrodas pamati un kura nav iekļauta jaunajā meža zemju plānā, ir meža zemes platība bez kokiem. Šāda platība faktiski ir atklāta meža platība jeb lauce. Uz lauces esību minētajā īpašuma teritorijas daļā norāda arī vides eksperte savā atzinumā.

No tiesību normām izriet, ka lauces ir iekļaujamas meža zemes platībā. Tādējādi lauces platība, kurā ir paredzēts realizēt vienu no pieteicējas būvniecības iecerēm, šajā plānā bija jāiekļauj. Par līdzīga veida meža inventarizācijas apraksta kļūdu ir uzskatāma arī īpašumā, iespējams, esošo dabisko brauktuvju platību neierēķināšana meža zemes platībā.

 Lietas dalībnieki savstarpēji nav risinājuši jautājumu par to, vai pieteicējas būvniecības ieceres paredz vai neparedz būvniecību īpašuma laucēs. Vienu no savām būvniecības iecerēm (tā, kurā ir izbūvējama vienstāva dzīvojamā māja) pieteicēja ir paredzējusi realizēt īpašuma ziemeļaustrumu teritorijas daļā, vietā, kurā it kā atrodas pamati, un šī vieta ir uzskatāma par lauci.

Tādējādi pieteicēja īpašumā nevar īstenot iecerēto būvniecību, pamatojoties uz Aizsargjoslu likuma 36.panta otro daļu un 36.panta otrās daļas 4.punktu, jo uz pieteicējas iecerēto būvniecību nav piemērojams attiecīgais izņēmums no vispārīgā aizlieguma veikt būvniecību Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā. Pieteicēja īpašumā nevar īstenot iecerēto būvniecību, pamatojoties arī uz Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 4.punktu, jo tā paredz atmežošanu, bet attiecībā uz vienu pieteicējas būvniecības ieceri arī būvniecību laucē, kam nav saņemts ikreizējs Ministru kabineta rīkojums.

Lietā atzinuma sniegšanai pieaicināta Tukuma novada būvvalde. Atzinumā Tukuma novada būvvalde norāda, ka 2022.gada 29.novembrī veikta īpašuma apsekošana. Tās laikā netika konstatēti vēsturiskās apbūves pamati vai to fragmenti virsējā zemes līmenī.

Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē uzturēja pieteikumos ietvertos alternatīvos prasījumus, pamatojoties uz pieteikumos norādītajiem argumentiem.

 Biroja pārstāvis tiesas sēdē neatzina pieteikumos ietvertos prasījumus, pamatojoties uz Lēmumos un rakstveida paskaidrojumos ietvertajiem argumentiem.

Trešās personas pārstāvis tiesas sēdē pieteikumus uzskatīja par nepamatotiem, balstoties uz rakstveida paskaidrojumā ietvertajiem argumentiem.

Motīvu daļa

 Tiesa konstatē, ka pieteicējas mērķis darbības vietā ir īstenot vienu no divām alternatīvām būvniecības iecerēm:

vienstāva dzīvojamās mājas (ar apbūves laukumu 230,7 m un būvapjomu1480,3 m ), piebraucamā ceļa un autostāvvietu (aptuveni 400 m ), žoga, ūdens spices un bioloģisko attīrīšanas iekārtu būvniecību;

divstāvu dzīvojamās mājas (ar apbūves laukumu 155 m un būvapjomu 1200,3 m ), žoga, ūdens spices un bioloģisko attīrīšanas iekārtu būvniecību.

Lietā nav strīda, ka darbības vieta atrodas krasta kāpu aizsargjoslā un ciema robežās. Līdz ar to tiesai vispirms jāpārbauda, vai būvniecība darbības vietā vispār ir pieļaujama pieteicējas iecerētajā veidā un apjomā.

Aizsargjoslu likuma 36.panta otrajā daļā ir ietverts vispārējs aizliegums krasta kāpās celt jaunas ēkas vai paplašināt esošās, paredzot šaurus izņēmumus no šī aizlieguma.

Izņēmumi noteikti, vadoties no tā, kur atrodas plānotās darbības vieta (pilsētā, ciemā, ārpus pilsētu un ciemu robežām, ostas teritorijā).

Tā kā darbības vieta atrodas ciema robežās, konkrētajā gadījumā ir vērtējams, vai uz paredzēto darbību var būt attiecināms Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izņēmums, kas noteic, ka ēku un būvju celtniecība vai paplašināšana notiek šā likuma 67.pantā noteiktajā kārtībā apstiprinātajās un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajās ciema robežās vietās, kur bijusi iepriekšējā apbūve, minētās darbības ir paredzētas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un saskaņotas ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi.

Savukārt Aizsargjoslu likuma 36.panta 2.¹ daļā noteikts, ka šī panta otrajā daļā minētās darbības var veikt, ja veikts paredzētās darbības ietekmes uz vidi sākotnējais izvērtējums un attiecīgā apbūve paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā.

Apskatītais Aizsargjoslu likuma izņēmuma gadījums attiecībā uz būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā izvirza vairākus tā piemērošanas priekšnosacījumus. Taču lietā strīds ir par vienu no šiem priekšnosacījumiem, proti, par iepriekšējās apbūves esību darbības vietā.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punktā sniegto legāldefinīciju iepriekšējā apbūve ir likumīgi uzbūvētas būves vai ēkas (vai to pamati), kuras konstatējamas dabā. Tātad, lai būvniecība būtu pieļaujama, konstatējama ne tikai iepriekšējas apbūves esība, bet vienlaikus arī fakts, ka apbūve veikta likumīgā kārtā.

Vērtējot likumā ietvertos ierobežojumus, Senāts atzinis, ka Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā minētā kritērija, ka jauna apbūve pieļaujama tikai tad, ja iepriekšējā apbūve ir likumīga, jēga ir paredzēt, ka tiesības īstenot jaunu būvniecību ir atzīstamas tikai tad, ja būvniecība, kuras dēļ konkrētā teritorija jau ir ietekmēta, ir bijusi tiesiska, nevis patvaļīga. Proti, šīs prasības mērķis ir novērst situācijas, kurās tiesību būvēt avots būtu iepriekš īstenota prettiesiska rīcība – patvaļīga būvniecība. Tā kā patvaļīga būvniecība pati par sevi ir prettiesiska rīcība, nebūtu pieļaujams, ka tā ilgtermiņā var radīt personai kādas priekšrocības (tostarp – tiesības būvēt krasta kāpu aizsargjoslā) (Senāta 2019. gada 23.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-88/2019 (A420265615) 7.punkts, 2013.gada 27.novembra lēmuma lietāNr.SKA-1106/2013 (A420520610) 8.punkts).

Šajā ziņā nav izšķirošas nozīmes, vai patvaļīgu būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā būtu veikusi persona, kura pati vēlāk vēlas īstenot tiesisku būvniecību, vai nekustamā īpašuma iepriekšējie īpašnieki. Ja likumdevējs vai tiesību piemērotājs atzītu personas tiesības, pamatojoties uz iepriekšēju apbūvi, īstenot būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā arī tad, ja šī iepriekšējā apbūve nav bijusi likumīga, tas veicinātu tiesisko nihilismu un būtiski apdraudētu konkrētās teritorijas īpašā aizsardzības režīma nodrošināšanu. Tostarp būtu risks, ka personas ar mērķi panākt iespēju būvēt krasta kāpu aizsargjoslā īpašumā vispirms veiktu patvaļīgu apbūvi, uz kuru pēc tam atsauktos kā uz iepriekšēju apbūvi. Tas nav pieļaujams (Senāta 2020. gada 27.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-331/2020 (A420212517) 10.punkts).

Īpašuma sastāvā ir divas zemes vienības (zemes vienība ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0102, 0,342 ha platībā, zemes vienība ar kadastra apzīmējumu 9050 008 0103, 0,014 ha platībā), kā arī viena būve (kadastra apzīmējums 9050 008 0102 001). Būve pievienota īpašumam 2008.gada 8.janvārī (lietas I sējuma 115.lapa). Kā pamats būves nostiprināšanai zemesgrāmatā ir izziņa Nr.1382 (lietas I sējuma 178.lapa). Atbilstoši izziņai Nr.1382 būves iegūšanas pamats norādīts – likuma ,,Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.panta ceturtā daļa, Civillikuma 968.pants. Izvērtējot izziņā Nr.1382 ietverto informāciju, tiesa izdara turpmāk minētos secinājumus.

No zemesgrāmatu ierakstiem konstatējams, ka D.Gavare īpašuma tiesības uz īpašumu ieguva 1998.gada 13.jūlijā, noslēdzot pirkuma līgumu. Īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinātas 1998.gada 7.augustā uz zemesgrāmatu tiesneša lēmuma pamata (lietas II sējuma 17., 18.lapa).

Tiesa atzīst, ka lietā nav citu pierādījumu, kas apliecinātu, ka D.Gavare būvi apsaimniekojusi atbilstoši izziņā Nr.1382 norādītajam no 1997.gada, proti, pirms pirkuma līguma noslēgšanas. Vienlaikus konstatējams, ka pašvaldība izziņā Nr.1382 nav vērtējusi būves likumību, kā arī nav atsaukusies uz pierādījumiem, kas par to liecinātu.

Saskaņā ar likuma ,,Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 18.pantu, ja fiziskā persona ēkas (būves) ieguvusi pirms 1993.gada 5.aprīļa un tai nav saglabājies īpašuma tiesības apliecinošs dokuments (līgums, apliecība par tiesībām uz mantojumu, akts par ēkas nodošanu ekspluatācijā un tamlīdzīgi dokumenti), ēkas (būves) ierakstāmas zemesgrāmatā uz šīs personas vārda, pamatojoties uz pašvaldības vai Valsts zemes dienesta izziņu, kurā norādīts, uz kāda tiesiska pamata šī persona ieguvusi ēkas (būves). Savukārt atbilstoši minētā likuma 21.pantam, ja fiziskā persona ēkas (būves) ieguvusi pēc 1993.gada 4.aprīļa darījuma rezultātā vai mantošanas ceļā, tās zemesgrāmatā ierakstāmas uz šīs personas vārda ar nosacījumu, ka nostiprinājuma lūdzējs iesniedz pierādījumus par to, ka atsavinātājs vai mantojuma atstājējs bijis šo ēku (būvju) īpašnieks. Ja arī minētais atsavinātājs ēkas (būves) ieguvis pēc 1993.gada 4.aprīļa, iesniedzami pierādījumi par iepriekšējā atsavinātāja vai mantojuma atstājēja īpašuma tiesībām un darījuma likumību (tiesībspēja, rīcībspēja, trešās personas piekrišana, kad saskaņā ar likumu šāda piekrišana nepieciešama), līdz ir pierādītas atsavinātāja vai mantojuma atstājēja īpašuma tiesības (būvniecība, reģistrācija likumā noteiktajās iestādēs).

Likuma ,,Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 22.pants noteic, ja nostiprinājuma lūdzējs nevar iesniegt šā likuma 21.pantā minētos dokumentus, par nostiprinājuma pamatu var būt tiesas spriedums, ar kuru atzītas viņa īpašuma tiesības. Sagatavojot lietu izskatīšanai, tiesa publicē laikrakstā ,,Latvijas Vēstnesis” sludinājumu, kurā uzaicina personas, kurām ir kādi iebildumi pret prasību, iesniegt tos tiesai triju mēnešu laikā.

No citētajām tiesību normām izriet, ka ēku reģistrācijai zemesgrāmatā gadījumos, kad nav saglabājušies to īpašumtiesību apliecinoši dokumenti, ir piemērojama atšķirīga kārtība atkarībā no tā, vai persona ēku ir ieguvusi pirms 1993.gada 5.aprīļa vai pēc 1993.gada 4.aprīļa. Ja persona ēku ir ieguvusi pirms 1993.gada 5.aprīļa, ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā ir piemērojama atvieglota kārtība. Šādā gadījumā ēku var ierakstīt zemesgrāmatā, pamatojoties uz pašvaldības vai zemes dienesta izziņu. Savukārt, ja persona ēku ir ieguvusi pēc 1993.gada 4.aprīļa, ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā ir nepieciešami pastāvīgi pierādījumi par tās iepriekšējo īpašnieku īpašuma tiesībām. Šādā gadījumā atvieglotā kārtība nav piemērojama un ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā nav pietiekama nedz pašvaldības, nedz zemes dienesta izziņa.

Senāts atzinis, ja tādu vai citādāku iemeslu dēļ personai nav pieejami pierādījumi īpašumtiesībām uz ēku, personas īpašumtiesības uz ēku ir atzīstamas vispārējās jurisdikcijas tiesā prasības tiesvedības kārtībā (Senāta 2017.gada 24.novembra lēmuma lietā Nr.SKC-1023/2017 9.1.punkts).

Izskatāmajā gadījumā iepriekšējā īpašuma īpašniece D.Gavare par īpašuma īpašnieci kļuva un būvi zemesgrāmatā reģistrēja pēc 1993.gada 4.aprīļa.

Tas apliecina, ka būves reģistrācijai zemesgrāmatā, ievērojot likumā ,,Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” noteikto, nebija piemērojama atvieglota kārtība – ierakstu zemesgrāmatā nevarēja veikt uz izziņas Nr.1382 pamata. Būves reģistrācijai zemesgrāmatā bija nepieciešami pastāvīgi pierādījumi par īpašuma iepriekšējo īpašnieku īpašumtiesībām uz būvi, bet šādu pierādījumu neesības gadījumā – tiesas spriedums -, ar kuru ir atzītas D.Gavares īpašumtiesības uz būvi.

Secināms, ka būves reģistrācija zemesgrāmatā neapliecina būves būvniecības likumību.

Pieteicēja īpašuma apbūvi pamato ar arhīva izziņu Nr.5-G-7598, no kuras izriet, ka nekustamā īpašuma ,,Kuģinieki” īpašnieks bijis R.Kalnbaļķītis un ka šajā īpašumā ir tikušas uzceltas divas ēkas, tas ir, 1920.-1934.gadā uzcelts 1 koka zvejas lietu šķūnis, bet 1934.gadā un vēlāk uzcelta kūpinātava. Atbilstoši kadastrālās uzmērīšanas kartei 1934.- 1936.gads un uzmērījuma žurnālam vēsturiskais nekustamais īpašums ,,Kuģinieki” sastāvējis no trijiem zemesgabaliem: Nr.51 – 0,683 ha, Nr.51a – 2,402 ha un Nr.51b – 1,066 ha (lietas II sējuma 50.-54.lapa). Izvērtējot šos vēsturiskos dokumentus kopsakarā ar lietā iegūtajiem pierādījumiem, tiesa secina turpmāk minēto.

Pieteicēja uzskata, ka no vēsturiskā nekustamā īpašuma ,,Kuģinieki” zemesgabala Nr.51 tika izveidoti trīs zemesgabali: ,,Teikas”, kadastra Nr.9050 008 0102 – 0,2417 ha, kadastra Nr.9050 008 0103 – 0,0138 ha; ,,Barkāni”, kadastra Nr.9050 008 0121 – 0,1442 ha; ,,Aļģes”, kadastra Nr.9050 008 0120 – 0,1200 ha (lietas II sējuma 55.-60.lapa).

Salīdzinot šo trīs zemesgabalu ārējo kontūru sistēmā kadastrs.lv (aplūkota 13.09.2021.) (lietas II sējuma 61.lapa) ar vēsturiskā zemesgabala Nr.51 ārējo kontūru, secināms, ka tās ir atšķirīgas. Līdz ar to nav iespējams secināt, kurā tieši no jaunveidojamiem zemesgabaliem būtu saglabājusies būve no vēsturiskā īpašuma ,,Kuģenieki”.

Tiesas ieskatā arguments, ka īpašuma kaimiņu zemesgabalos ,,Barkāni” un ,,Aļģes” zemes robežu plānos, kas sagatavoti, izmantojot 1996. un 2002.gada robežu uzmērīšanas materiālus, nav konstatēta apbūve, nav pietiekams, lai pierādītu faktu, ka apbūve bijusi īpašumā.

Apstāklis, ka zemesgabalos ,,Barkāni” un ,,Aļģes” nav konstatēta apbūve, nepamato, ka tāda nav bijusi pirms Otrā pasaules kara – laika posmā, uz kuru attiecas arhīva izziņa Nr.5-G-7598, kura apliecina iespējamo vēsturiskā īpašuma apbūvi.

 Pieteicēja uzskata, ka būves esību īpašumā apliecina 1996.gada 10.oktobrī sastādītais zemes robežu plāns (lietas II sējuma 55., 56.lapa). Minētajā plānā atzīmēta pagalma platība 0,022 ha un ģeometriski pareizas ēkas kontūra.

Tiesa konstatē, ka dokumenti, kas sagatavoti zemes reformas laikā, atjaunojot īpašumtiesības, satur pretrunīgu un neprecīzu informāciju par būves esību. 1996.gada 25.septembrī sastādītajam zemes robežu noteikšanas aktam pievienota abriss – uzmērīšanas procesā rasēta apvidus skice, kas izmantota zemes robežu shēmas attēlojumam un zemes robežu plāna sastādīšanai (lietas II sējuma 250.lapa). Abrisā tāpat kā 1996.gada 10.oktobra zemes robežu plānā atzīmēta pagalma platība, bet atšķirība ir tajā, ka attēlota nevis viena ēka, bet gan divas ēkas ar ģeometriski pareizām kontūrām. Atbilstoši lietotajam apzīmējumam ,,MN” tās apzīmētas kā mūra nedzīvojamas ēkas 10,08 m un 21,32 m platībā.

Būtiska pretruna ir apstāklī, ka Engures pagasta zemes komisijas 1996.gada 12.novembra lēmumā par zemes īpašumtiesību atjaunošanu, kas pieņemts mēnesi pēc zemes robežu plāna sagatavošanas, konstatēts, ka uz īpašuma ēkas neatrodas (lietas III sējuma 12.lapa).

Savukārt pašreizējo būves stāvokli dabā raksturo 2007.gada 29.novembra kadastrālās uzmērīšanas lieta (lietas II sējuma 62.-67.lapa). No šīs lietas konstatējams, ka būve pretēji 1996.gada 10.oktobrī zemes robežu plānā iezīmētajam nav ar ģeometriski pareizu kontūru. Tāpat atšķiras būves platība 23,3 m , kas neatbilst nevienai no abrisā attēloto ēku platībām. Ieskatoties vērīgāk, konstatējams arī tas, ka būves izvietojums 1996.gada 10.oktobra zemes robežu plānā, vēlāk 2008.gada 13.marta zemes robežu, situācijas un apgrūtinājumu plānā (lietas II sējuma 90., 91.lapa) un 2020.gada 27.februāra situācijas plānā (lietas II sējuma 84., 85.lapa) neatbilst abrisā attēlotajam ēku izvietojumam. Uzsverams, ka katrā no sastādītajiem plāniem būves atrašanās vieta īpašumā ir atšķirīga un atšķirīgas ir būves kontūras.

Neskatoties uz to, ka būves kadastrālās uzmērīšanas lietā būves ekspluatācijas uzsākšanas laiks norādīts 1934.gads, tiesai nerodas pārliecība, ka esošā būve ir kāda no vēsturiskajām būvēm atbilstoši arhīva izziņā Nr.5-G-7598 norādītajam. Saskaņā ar būves kadastrālās uzmērīšanas lietā fiksētajām ziņām un lietā pievienotajiem būves fotoattēliem būves sienas veidotas no baltiem silikātķieģeļiem, savukārt jumta segums no azbestcementa loksnēm (lietas III sējuma 60.lapa). Šādu būvmateriālu izmantošana ir raksturīga ,,Padomju laika apbūvei” un neliecina par ēkas vēsturiskumu.

Arhīva izziņa Nr.5-G-7598 apliecina, ka vēsturiskajā nekustamajā īpašumā ,,Kuģenieki” vispār ir bijusi apbūve, taču ne kadastra karte 1934.-1936.gads, ne 1942.gada planšete nenorāda, ka zemesgabals ar vēsturisko apzīmējumu Nr.51 ir bijis apbūvēts. Gluži pretēji – no karšu materiāliem ir acīmredzams, ka zemes vienībā netiek attēlota pastāvoša apbūve.

Turklāt, izvērtējot vēsturiskās topogrāfiskās kartes saistībā ar īpašuma iespējamo vēsturisko apbūvi – 1937.gada robežplānu mērogā 1:5000, 1946.gada PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfisko karti mērogā 1:25 000, 1962.gada PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfisko karti mērogā 1:25 000, 1983.gada PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfisko karti, 1987.gada nedešifrēto fotoplānu mērogā 1:10 000), nav pamata konstatēt, ka pastāvētu esoša apbūve īpašuma teritorijā vismaz līdz 1983.gadam (1983.gada PSRS armijas Ģenerālštāba topogrāfiskā karte). Lai arī šāda apbūve nav konstatējama arī 1987.gada nedešifrētajā fotoplānā, tomēr plāna sliktās izšķirtspējas dēļ nešaubīgu pārliecību par to nav iespējams gūt (lietas II sējuma 235.-241.lapa).

Secināms, ka būves vēsturisko esamību īpašumā neapliecina pieteicējas iesniegtie Latvijas valsts vēstures arhīva un citu iestāžu dokumenti par īpašuma vēsturi. Šie dokumenti nodibina tikai to, ka īpašums veidojies no vēsturiskā īpašuma. Tāpat noteiktību un vēsturisko pēctecību lietā neapstiprina dokumenti, kuri sagatavoti zemes reformas laikā atjaunojot īpašumtiesības. Sagatavotie plāni ir savstarpēji pretrunīgi un atšķirīgi attēlo būves izvietojumu īpašumā, apbūves kontūru un laukumu. Tas vairāk liecina par vēlāku apbūvi, pirms zemes reformas, vai tās laikā, kas arī iespējams izskaidro, konstatētās atšķirības veiktajos uzmērījumos.

Pieteicēja uzskata, ka vēsturisko apbūvi īpašumā apliecina arī pamati, kuru esību 2020.gada 22.septembrī īpašuma apsekošanas laikā konstatējusi Engures novada domes komisija. Atbilstoši arhīva izziņai Nr.5-G-7598 komisija dabā konstatēja vismaz vienas celtnes pamatu atliekas (lietas I sējuma 46.lapa). Vērtējot pierādījumus par pamatu esību īpašumā, tiesa izdara turpmāk minētos secinājumus.

Tiesa konstatē, ka lēmumos, kas pieņemti zemes reformas ietvaros nav konstatēta pamatu esība īpašumā. Ir vispārzināms fakts, ka ēku paliekas, tostarp pamati, laika gaitā, vides apstākļu iedarbības rezultātā, lēnām noārdās. Līdz ar to, ja īpašumā bija vēsturiskās būves, un no šīm būvēm bija saglabājušies pamati, tad loģiski nav izskaidrojams fakts, ka tie netika konstatēti un attēloti sākotnēji – 1996.gada 10.oktobrī sastādītajā zemes robežu plānā.

Pamati pirmo reizi tiek konstatēti mērniecības dokumentos vairāk nekā pēc 10 gadiem – 2007.gada decembrī veiktajā uzmērīšanā -, un attēlojot tos topogrāfiskajā plānā ar apzīmējumu – drupas (lietas IV sējuma 25.lapa). Savukārt 2008.gada 13.marta zemes robežu, situācijas un apgrūtinājumu plānā drupas vai pamati netiek konstatēti. Pamati atkārtoti tiek konstatēti 2020.gada 27.februāra situācijas plānā.

Lai gan abos dokumentos sakrīt aptuvenā pamatu novietojuma vieta, precīza sakritība nav novērojama, turklāt būtiski atšķiras pamatu ārējā kontūra. Tā kā topogrāfiskie un situācijas plāni tiek sagatavoti, balstoties uz kalibrētu mērinstrumentu mērījumiem dabā, nav iedomājams, ka šajos plānos nevar precīzi iezīmēt objekta kontūru un atrašanās vietu. Šāda nesakritība un pamatu neattēlošana sākotnējos mērniecības dokumentos rada pamatotas šaubas par to esību.

2020.gada 29.jūnijā vides eksperte I.Rēriha sagatavojusi atzinumu par augu sugu un biotopu izpēti īpašumā un īpašumā ,,Lejas Bēčas” (lietas III sējuma 56.-62.lapa). Vēlāk sniegtajā paskaidrojumā par atzinumu norādīts, ka īpašumā paredzētās apbūves vietā ir iezīmēti veci pamati. I.Rēriha nenorāda konkrētu pamatu atrašanās vietu, bet gan skaidro, ka eksperts neatbild par topogrāfijas kvalitāti, jo esošie laukakmeņi un piegružojums nebija pietiekams iemesls, lai apšaubītu iezīmēto pamatu teritoriju (lietas I sējuma 103.lapa).

Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas 2020.gada 18.augusta atzinumā Nr.3.27/4101/2020-N konstatēts, ka, apsekojot teritoriju, dabā netika konstatēti veci pamati. Paredzētajā būvniecības vietā ir veikta koku ciršana, paplašinot nelielās lauces robežas. Redzami nozāģēto koku celmi un liela zaru kaudze. Meža zemsedze plānotajā apbūves vietā neatšķiras no zemsedzes apkārtējā meža teritorijā. Plānotās būvniecības vietā ir redzami atkritumi, tai skaitā arī azbesta šīfera gabali (lietas I sējuma 128., 129.lapa).

Vienīgais pierādījums, kas apliecina pamatu atliekas, ir 2020.gada 22.septembrī sastādītais akts par krasta kāpu aizsargjoslas apsekošanu īpašumā. Aktu sastādījuši Engures novada domes priekšsēdētājs G.Važa, izpilddirektors I.Valers un būvvaldes vadītājs R.Kozlovskis. Aktā konstatēts, ka, apsekojot īpašumu, atbilstoši arhīva izziņai Nr.5-G-7598, dabā konstatētas vismaz vienas celtnes pamatu atliekas. Apskatot šo aktu, tiesa kritiski vērtē apstākli, ka aktam nav pievienoti nekādi pierādījumi, piemēram, fotoattēli, kas ticami apstiprinātu aktā fiksētās ziņas.

Pamatu esību īpašumā nepierāda arī Zemgales virsmežniecības 2021.gada 17.februāra apsekošanas aktā fiksētais (lietas I sējuma 44., 45.lapa). Minētājā aktā nav tieši konstatēti fakti, bet gan tikai norādīts, ka no Engures novada domes Būvvaldes vadītāja saņemts apliecinājums, ka īpašumā pamatu atliekas iepriekš esot konstatētas, atsaucoties uz 2020.gada 22.septembrī sastādīto aktu par krasta kāpu aizsargjoslas apsekošanu īpašumā.

Savukārt Tukuma novada būvvalde 2022.gada 29.novembrī, veicot īpašuma apsekošanu, sastādījusi atzinumu par būves pārbaudi Nr.BIS-BV-19.9-2022-12122 (6-8.1.) (lietas IV sējuma 74.-93.lapa). Minētajā atzinumā konstatēts, ka, veicot īpašuma apsekošanu, netika konstatēti vēsturiskās apbūves pamati vai to fragmenti virsējā zemes līmenī. Zemes sedze apaugusi ar zāli un saaugušiem krūmiem. Izstaigājot zemes vienību, redzami senākā posmā nozāģēti koki zemes līmenī, kā arī atsevišķs monolītā betona gabals, kurš bija kā atsevišķs gabals ar roku paceļams, bet ne kā lentveida pamats. Tādējādi atzīstams, ka arī lietas izskatīšanas laikā tiesā nav gūti pierādījumi, ka īpašumā būtu vēsturiskās apbūves pamati.

Secināms, ka 2007.gada decembrī veiktajā uzmērīšanā, 2020.gada 27.februāra situācijas plānā un 2020.gada 22.septembra aktā konstatētais nepierāda pamatu esību īpašumā. Minētajos dokumentos fiksētajām ziņām nav konstatējama ticama saikne ar vēsturiskajos dokumentos fiksētajām ziņām par vēsturisko apbūvi.

Tiesas ieskatā fakts, ka pamatu esība nav norādīta sākotnējos zemes ierīcības dokumentos, bet gan tikai 10 gadus vēlāk, ir pamats netiešam secinājumam, ka tie vēlāk attēloti īpašumā ar mērķi, lai realizētu būvniecības ieceri krasta kāpu aizsargjoslā.

Balstoties uz iepriekš minēto, tiesa secina, ka būve un pamati neatbilst iepriekšējās apbūves jēdzienam Aizsargjoslu likuma 1.panta 17.punkta izpratnē. Īpašumā nav konstatējama iepriekšēja apbūve. Līdz ar to konkrētajā lietā nav piemērojams Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā paredzētais izņēmums, kas varētu pieļaut pieteicējas iecerēto būvniecību.

Tiesa papildus norāda, ka ar meža dienesta 2021.gada 25.janvāra lēmumu Nr.VMD1-10/90 atcelts meža dienesta Zemgales virsmežniecības mežziņa 2020.gada 19.maija lēmums par meža inventarizācijas datu pievienošanu Meža valsts reģistrā īpašumam. Vienlaicīgi nolemts atjaunot Meža valsts reģistrā 2018.gada 6.decembrī pievienotos meža inventarizācijas datus, veicot izmaiņas 1.kvartāla 1.nogabalā – mežaudzes valdošās koku sugas – priede – vecumu mainīt no 106 uz 86 gadi un meža inventarizācijas datu kartogrāfiskajā plānā reģistrēt dabisku brauktuvi. Administratīvā apgabaltiesa ar 2022.gada 16.jūnija spriedumu noraidīja pieteicējas pieteikumu par meža dienesta 2021.gada 25.janvāra lēmuma Nr.VMD1-10/90 atcelšanu (Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 16.jūnija spriedums lietā Nr.A420134321). Spriedums nav stājies likumīgā spēkā.

Atbilstoši 2018.gada 17.novembra meža inventarizācijas aprakstam, kas Meža valsts reģistram pievienots 2018.gada 6.decembrī, īpašums ir meža teritorija (lietas I sējuma 55.- 61.lapa). Līdz ar to, lai pieteicēja varētu realizēt strīdus būvniecības ieceri, būtu veicama īpašuma atmežošana saskaņā ar Meža likuma 1.panta pirmās daļas 3.punktu. Minēto secinājumu, neskatoties uz to, ka Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 16.jūnija spriedums lietā Nr.A420134321 nav stājies likumīgā spēkā, nevar ietekmēt apstāklis, ka pieteicēja veikusi atsevišķu koku ciršanu īpašumā. Meža izciršana nemaina to, ka izcirstā teritorija joprojām uzskatāma par mežu. Savukārt saskaņā ar Meža likuma 1.panta pirmās daļas 29.punktu meža zeme – zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie pārplūstošie klajumi, purvi, lauces un tam piegulošie purvi.

Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka īpašums atrodas krasta kāpu aizsargjoslā, ir piemērojams Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā noteiktais ierobežojums, ka krasta kāpu aizsargjoslā papildus šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētajam aizliegts mežā veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu, kuras rezultātā platība tiek atmežota, un laucēs veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu bez Ministru kabineta ikreizēja rīkojuma. Secināms, ka būvniecība īpašumā ir pieļaujama, saņemot Ministru kabineta rīkojumu.

Lēmums 1 ir tiesisks un pamatots. Priekšnosacījumi pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanai lietā nav konstatējami.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt pilnībā Annas Ramoliņas pieteikumu par Vides pārraudzības valsts biroja 2021.gada 26.februāra lēmuma Nr.10-04/16 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta, ar kuru veiktu ietekmes sākotnējo izvērtējumu divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m , žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībai nekustamajā īpašumā ,,Teikas”, kadastra numurs 9050 008 0102, zemes vienībās ar kadastra apzīmējumiem 9050 008 0102 un 9050 008 0103, Apšuciemā, Engures pagastā, Tukuma novadā, izdošanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajai apgabaltiesai viena mēneša laikā no sprieduma sastadīšanas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā.

M.Birkmanis

Avots: Pietiek

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!