Ātrs, ērts un lēts sabiedriskais transports ļauj cilvēkam dienas laikā strādāt citur, bet vakarā atgriezties mājās, tādējādi neļaujot iznīkt reģioniem un mazākām pilsētām. Taču LTV raidījuma Aizliegtais paņēmiens izpētītais liek secināt – salīdzinājumā ar Somiju un Igauniju starppilsētu autobusi Latvijā ir lēnāki, ar mazāk pieejamām ērtībām, turklāt nereti arī krietni dārgāki.
.
Raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” Rīgas autoostā uzrunātie pasažieri stāsta, ka dažkārt autobusos nākas stāvēt, jo tie ir pārpildīti, ar bezmaksas internetu tajos ne vienmēr var rēķināties, cenas arī varētu būt lētākas. Kopumā gan pasažieri vairāk vai mazāk ar piedāvāto autobusu satiksmes organizāciju ir apmierināti.
Turklāt Somijā starppilsētu autobusu šoferu algas ir 2900 eiro mēnesī, kādas Latvijas šoferiem part nerādās sapņos. Raidījums arī analizē, ka šādu – dārgu autobusu situāciju, visticamāk, ir izdevīgi bijis izveidot ietekmīgiem Latvijas uzņēmējiem – Jurim Savickim, Andrim Šķēlem, Ainaram Šleseram, kuram, savulaik esot satiksmes ministram, līgumi ar autobusu pārvadātājiem noslēgti pat līdz 2020.gada beigām, bet tagad viņš pats pastarpināti ir, piemēram, Liepājas autobusa parka akcionārs.
Galvenais Latvijas un Somijas atšķirības iemesls ir tāds, ka Somija starppilsētu autobusu satiksmē maršrutos, kuros ir daudz pasažieru, ir ieviesusi konkurenci, un, piemēram, maršrutā Helsinki-Tampere savā starpā konkurē četras autobusu kompānijas, tostarp izteikti lētā kompānija “Onnibuss”.
“Mēs sākām 2012.gada sākumā ar vienu vecu autobusu. Es patiesībā biju autobusa šoferis. Un sākām mēs no šīs pašas autobusu pieturas Tamperē maršrutā Tampere – Porri. Kopš tā laika esam izauguši un šobrīd mums ir apmēram 80 divstāvu autobusi un 250 šoferi. Mēs pārvadājam vairāk pasažierus nekā visas pārējās Somijas autobusu kompānijas kopā – garajās distancēs,” raidījumam skaidrojis firmas “Onnibuss” izpilddirektors Lauri Helke, norādot, ka sākotnēji pret viņu cenu politiku bijušas pat tiesvedības, taču gala rezultātā cenas nolaida visas firmas.
Firmas autobusi turklāt ir nodrošināti ar bezmaksas interneta pieslēgumu un tualetēm, kas Latvijas starppilsētu autobusos ir retums. No Somijas valdības puses šie maršruti dotēti netiek. Attiecībā uz Somijas nelielajām pilsētām, kur cilvēku ir mazāk un no braucējiem bizness nesanāk, sistēma ir pavisam cita. Proti, šeit tiek fiksēti maršruti, notiek sabiedriskais iepirkums, kas cilvēkus pārvadās, un valdība piemaksā subsīdijas – ik gadu 55 miljonus eiro, tieši autobusu satiksmei. Tas ir neskaitot vēl papildus naudu dažādās atlaidēm, piemēram, invalīdiem.
Rēķinot uz kopējo Somijas iedzīvotāju skaitu – 5,4 miljoniem iedzīvotāju tātad sanāk – ka uz vienu somu, subsīdijas lielums, ir apmēram 10,2 eiro gadā.
Subsīdiju apjoms autobusu pasažieru pārvadājumiem Latvijā pērn, neskaitot naudu invalīdiem, bijis apmēram 30 miljoni eiro – uz vienu iedzīvotāju tātad – apmēram 15 eiro gadā, kas ir vairāk nekā Somijā. Bet Latvijā, atšķirībā no Somijas, gan lielie starppilsētu reisi, kur braucēju ir daudz, gan mazie – reģionālie reisi, ir samesti vienā katlā, un apmēram reizi astoņos vai desmit gados tiek izsolīti pa porcijām jeb lotēs. Tad kompānijas piedāvā savas cenas, un ja konkursā uzvar, šajos maršrutos arī brauc. Atkarībā no biznesa rezultātiem, kas lielākoties lotes ietvaros ir mīnusos, valsts kompensē firmām radušos zaudējumus.
Valsts uzņēmums “Autotransporta direkcija”, kas to visu organizē, uzskata, ka arī Latvijā ar šiem lotes konkursiem autobusu pārvadātāju vidū tiek nodrošināta konkurence. “Mūsu sabiedriskā transporta konkursos konkurence ir ļoti, ļoti sīva un asa. Mums nav neviens konkurss, kur uz daļu no maršruta pēdējos gados būtu pieteicies tikai viens pārvadātājs. Konkurence ir sīva, līdz ar to arī notiek cīņa par kilometra cenu, kuru mēs konkursa rezultātā arī iegūstam labāku priekš valsts,” skaidrojis Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš.
Tikai pārvietojos ar Onnibus. Tukru – Helsinki ( 200km ) 5 – 7euro, ja dienu ieprieksh perc bileti. Seedi sarkanos ādas krēslos, un Wifi kjer loti labi :)))