Daudzu gadu garumā ilgušās slepenās noklausīšanās likumību un tās uzsākšanas patiesos mērķus Saeimas izmeklēšanas komisija, kura pētīja valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, nav analizējusi – liecina Saeimas mājaslapā publiskotais komisijas galaziņojums.
Tā kā 2011. gada 20. maijā krimināllieta Nr. 16870000911 tika uzsākta, balstoties tikai un vienīgi uz tobrīd jau vairāk nekā divus gadus klausītajām sarunām starp Latvijas politiķiem un uzņēmējiem, tomēr vēlāk šī krimināllieta tika izbeigta noziedzīga nodarījuma sastāva un pierādījumu trūkuma dēļ, būtu tikai loģiski noskaidrot, kādēļ tad daudzu gadu garumā tika sankcionētas tik ilgas un apjomīgas slepenās noklausīšanās. Kā to publiski regulāri apgalvo augstas amatpersonas, kā arī neoficiāli atzīst specdienestu profesionāļi, iegūt oficiālu noklausīšanās atļauju no īpaši pilnvarotiem Augstākās tiesas tiesnešiem nebūt nav vienkārši – pamatojumam jābūt ļoti nopietnam.
Būtiski ir arī noskaidrot, vai šīs noklausīšanās ir bijušas likumīgas. Ne mazāk būtiski ir noskaidrot, kādēļ pierādījumu iegūšanā no visa operatīvo darbību klāsta (izsekošana, slepenā novērošana, korespondences kontrole) izmantota tikai un vienīgi slepenā noklausīšanās.
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā saistībā ar slepenajām darbībām, atsaucoties uz Satversmes aizsardzības biroja (SAB) ziņojumu, vien norādīts: «Saistībā ar Kriminālprocesa materiāliem un iegūto informāciju komisija nekonstatē konkrētus identificējamus riskus cilvēkiem un videi.»
Cik ilgi noklausījās?
Uzklausot uzaicinātās personas un iepazīstoties ar saņemtajiem materiāliem, kā arī ar krimināllietu un operatīvo izstrāžu materiāliem, Saeimas izmeklēšanas komisija noskaidrojusi, ka laika periodā no 2009. gada 6. februāra līdz 2011. gada 6. martam – 25 mēnešu garumā – Augstākā tiesa 35 (!) reizes akceptējusi Aināra Šlesera, Ralfa Kļaviņa slepenas sarunu noklausīšanās.
omēr pat no izmeklēšanas komisijas materiāliem ir redzams, ka, piemēram, A. Šlesers noklausīts arī pēc šeit pieminētā 2011. gada 6. marta. Proti, prokurors Māris Leja paziņoja, ka Valdis Zatlers ir zvanījis A. Šleseram, tomēr šajā sarunā nav lūdzis atbalstu savai pārvēlēšanai Valsts prezidenta amatā. Šo prokurors M. Leja secinājis, izanalizējot abu politiķu telefona sarunu 2011. gada 18. maijā. Respektīvi – arī šo telefona sarunu ir ierakstījis KNAB. Tāpat izmeklēšanas komisija loģiski varēja konstatēt, ka KNAB noklausījies arī Lidostas «Rīga» valdes priekšsēdētāja Krišjāņa Petera telefona sarunas.
Savukārt, kā izmeklēšanas komisijai pastāstīja Ventspils mērs Aivars Lembergs, kriminālprocess Nr. 16870000911 uzsākts, balstoties uz sarunām, kas notikušas un slepeni ierakstītas 2010. gadā – no 4. līdz 6. oktobrim. Balstoties uz šīm sarunām, sākts kriminālprocess pret četrām personām – A. Lembergu, A. Šleseru, Andri Ameriku un Viesturu Silenieku.
Lembergs komisijas locekļiem vaicāja: «Kāpēc par epizodi, kas tika sākta noklausīties 2010. gada 4. oktobrī, šis kriminālprocess pret šīm četrām personām netika sākts 2010. gada oktobrī? Kādēļ tikai 2011. gada 20. maijā pēkšņi uzskatīja, ka tas ir noziegums. Kas tik pēkšņi bija mainījies?»
Cik ilgi noklausījās?
Uzklausot uzaicinātās personas un iepazīstoties ar saņemtajiem materiāliem, kā arī ar krimināllietu un operatīvo izstrāžu materiāliem, Saeimas izmeklēšanas komisija noskaidrojusi, ka laika periodā no 2009. gada 6. februāra līdz 2011. gada 6. martam – 25 mēnešu garumā – Augstākā tiesa 35 (!) reizes akceptējusi Aināra Šlesera, Ralfa Kļaviņa slepenas sarunu noklausīšanās.
Tomēr pat no izmeklēšanas komisijas materiāliem ir redzams, ka, piemēram, A. Šlesers noklausīts arī pēc šeit pieminētā 2011. gada 6. marta. Proti, prokurors Māris Leja paziņoja, ka Valdis Zatlers ir zvanījis A. Šleseram, tomēr šajā sarunā nav lūdzis atbalstu savai pārvēlēšanai Valsts prezidenta amatā. Šo prokurors M. Leja secinājis, izanalizējot abu politiķu telefona sarunu 2011. gada 18. maijā. Respektīvi – arī šo telefona sarunu ir ierakstījis KNAB. Tāpat izmeklēšanas komisija loģiski varēja konstatēt, ka KNAB noklausījies arī Lidostas «Rīga» valdes priekšsēdētāja Krišjāņa Petera telefona sarunas.
Savukārt, kā izmeklēšanas komisijai pastāstīja Ventspils mērs Aivars Lembergs, kriminālprocess Nr. 16870000911 uzsākts, balstoties uz sarunām, kas notikušas un slepeni ierakstītas 2010. gadā – no 4. līdz 6. oktobrim. Balstoties uz šīm sarunām, sākts kriminālprocess pret četrām personām – A. Lembergu, A. Šleseru, Andri Ameriku un Viesturu Silenieku.
Lembergs komisijas locekļiem vaicāja: «Kāpēc par epizodi, kas tika sākta noklausīties 2010. gada 4. oktobrī, šis kriminālprocess pret šīm četrām personām netika sākts 2010. gada oktobrī? Kādēļ tikai 2011. gada 20. maijā pēkšņi uzskatīja, ka tas ir noziegums. Kas tik pēkšņi bija mainījies?»
Vai vispār bija pamatojums?
Lembergs arī norādīja, ka svarīgi noskaidrot, kāds bija slepenās noklausīšanās nepieciešamības pamatojums. «Mūsu kriminālprocess neparedz, ka persona, pret kuru veikta noklausīšanās, var iepazīties ar pamatojumu. Es varu saderēt – tur nebija nekāda pamata! Kriminālprocesa materiālos tas nav atspoguļots. Ir tikai Augstākās tiesas izziņa. Godātie deputāti, jūs sēžat, jūs uzskatāt, ka uz jums tas neattiecas. Tāpat arī žurnālisti. Bet varbūt arī jūs noklausās! Uz tāda pamata, ka Latvijā, iespējams, iebrauks kāds krievs un, iespējams, jūs ar viņu tiksieties, un tāpēc vajag jūs kādu mēnesi noklausīties! Es tādus gadījumus zinu! Jūs gribat, lai jūs tā noklausās – sākot ar guļamistabu un beidzot ar Saeimu? Negribat? Tad vajag padomāt, vai nevajag kaut ko mainīt likumdošanā,» deputātiem emocionāli skaidroja A. Lembergs.
Zatlera intereses
Lembergs secināja, ka šāda kriminālprocesa ierosināšanu ir diktējusi politika – Valda Zatlera vēlme kandidēt uz otro termiņu Valsts prezidenta amatā. Apjaušot, ka pārvēlēšanai nesaņems balsis no ZZS, kurai tobrīd jau bija izkristalizējies savs kandidāts uz augsto amatu, V. Zatlers vērsies pēc palīdzības pie saviem politiskajiem sabiedrotajiem represīvajās valsts struktūrās. «Šī lieta tiek sākta 2011. gada 17. maijā. Es gribu piezīmēt, ka 2011. gada 16. maijā, tas ir, vienu dienu pirms šā notikuma, ZZS frakcijā Andris Bērziņš izvirza priekšlikumu, ka viņš varētu būt Valsts prezidents. Jau nākamajā dienā (Juris) Jurašs raksta (Jutai) Strīķei, ka, lūk, ir noticis noziegums, tajā skaitā – par epizodi, kura norisinājās no 2010. gada 4. līdz 6. oktobrim, tas ir, pirms vairāk nekā pusgada. Turklāt es vēršu uzmanību uz to, ka informāciju, kādu nodot izmeklētājiem, izvēlas – kas – Jurašs un viņa priekšniece Strīķe! Viņi atlasa no sarunām, ko dot izmeklētājiem un ko nedot. Neviens cits to neizvēlas,» Saeimas izmeklēšanas komisijas locekļiem skaidroja A. Lembergs.
Barotne spiegiem?
«Oligarhu» krimināllietas parlamentārās izmeklēšanas gaitā neoficiāli izskanējusi vēl viena versija, kāpēc ietekmīgu politiķu sarunas noklausītas tik ilgi. Slepenā sarunu noklausīšanās kādam ārvalstu slepenajam dienestam deva iespēju iegūt ekskluzīvu informāciju par nozīmīgiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Latvijā un ārvalstīs.
Komisijas galaziņojumā, runājot par valsts drošības apdraudējumiem, vien ietverts SAB direktora pirmā vietnieka Anda Freimaņa teiktais: «Šajā gadījumā mēs neesam konstatējuši un nav mūsu rīcībā tādas informācijas, ka šeit darbotos kaut kādu citu valstu specdienesti un būtu bijis kaut kāds šāda veida uzdevums, lai šādas publikācijas tieši tajā laikā un tajā brīdī parādītos. Tā ka šajā gadījumā mūsu vērtējums ir tāds, ka šī informācija, kas ir publicēta, nav publicēta citu specdienestu vai valstu uzdevumā. Tā ka te varbūt vērtējami citi faktori, vērtējams jautājums par valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu, kā tā darbojas, vai šajā gadījumā kaut kas noplūdis, vai publicēti dokumenti, kas saistīti ar valsts noslēpumu. Bet no valsts drošības viedokļa šajā gadījumā, kā teicu, nav mums tādas informācijas.»