Darbu SAB nācies pamest biroja skandalozākajam darbiniekam Sparānam

Satversmes aizsardzības birojs (SAB) jebkādu informāciju par saviem darbiniekiem cenšas slēpt, tikmēr vairāki ar drošības iestādi saistīti neformāli informācijas avoti portālam Pietiek ir apliecinājuši, ka pagājušā gada beigās darbu SAB ir nācies pamest biroja visskandalozākajam darbiniekam Aigaram Sparānam.

Sparāns pagājušā gada 28. decembrī „brīvprātīgā piespiedu kārtā” ir devies izdienas pensijā un pašlaik, cik zināms, mēģina iekārtoties jaunā darbā iekšlietu struktūrās, vēsta Pietiek.

Nu jau bijušais SAB darbinieks pēdējos piecpadsmit gados ir pieminēts saistībā ar veselu virkni publiski skandālu, taču visslavenākā ir viņa „nejaušā atgadīšanās” toreizējā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšanas vietā 2007. gada 21. maijā “nejauši gadījās”. Kā tieši tas notika, kā tieši izmeklētājiem izdevās “nepamanīt” acīmredzamus faktus un kā tieši jau toreiz SAB darbinieka paglābšanai tika izmantota atsauce uz valsts noslēpumu, – Pietiek šodien publicē apjomīgu fragmentu no grāmatas Cits ķēķis: zem likumīgā „jumta”, kurā aprakstīti šie notikumi:

1965. gada 20. aprīlī dzimušajam SAB darbiniekam Aigaram Sparānam aizvadītajos gados ar veselu ādu ir izdevies izsprukt daudzās nopietnās situācijās. Neapšaubāmi plašāk zināmā no tām ir kādreizējā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšana 2007. gada 21. maijā, kad, muitniekam iekāpjot savā zilajā Subaru pie viņa darbavietas, ar mobilā telefona palīdzību tiek iedarbināts viņa automašīnai piestiprināts spridzeklis.

Pats jau tolaik pretrunīgi vērtētais – pie šiem vērtējumiem un to izcelsmes vēl atgriezīsimies – muitnieks paliek dzīvs, taču sprādziens ir pietiekami pamatīgs, lai aši salasītos pamatīgs ļaužu pūlis. Un tāda nu ir A. Sparāna mūžīgās ieķēpāšanās nolemtība, ka „interesentu” pulkā tiek sazīmēts arī viņš – turklāt cilvēks, kas viņu atpazīst, nebaidās par šo faktu paziņot arī tiesībsargāšanas iestādēm.

Sākotnēji presē par to parādās neoficiāla informācija, un vēl pēcāk Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš, „atbildot” uz jautājumu, kā tad tieši viņa vadītās iestādes darbinieks A. Sparāns nonāca V. Vaškeviča automašīnas uzspridzināšanas vietā 2007. gada maijā nekavējoties pēc sprādziena, cītīgi izliekas – viņš vispār lāga nesaprotot, par ko runa.

„Informējam, ka SAB kompetencē saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu nevar būt un nekad nav bijusi krimināllieta par Vladimira Vaškeviča automašīnas spridzināšanu 2007. gada maijā, tāpēc SAB nav tiesīgs sniegt nekāda veida komentārus par izmeklēšanas gaitu. Procesa virzītājs ir veicis visas nepieciešamās pārbaudes minētajā lietā un tikai procesa virzītāja ziņā ir pierādījumu vērtēšana, versiju izvirzīšana un to pamatotības analīze. Papildus informējam, ka SAB veiktie operatīvie, izlūkošanas vai pretizlūkošanas pasākumi, kā arī biroja amatpersonas netiek komentētas,” skan izlocīgā J. Kažociņa atbilde.

Taču, lai nu ko fleitētu SAB direktors, nu šaubu par viņa „neaizskaramā” darbinieka maisīšanos ap sprādziena vietu vairs nav nekādu, – lūk, fragmenti no krimināllietas: „Kriminālprocesa ietvaros 21.09.2007. gadā tika saņemta cietušā kriminālprocesā V. Vaškeviča sūdzība par to, ka viņa rīcībā ir informācija, kas ir saņemta no lieciniekiem, par to, ka pēc sprādziena notikuma vietā tika redzēts Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns. V. Vaškevičam likās aizdomīgi, ka A. Sparāns parādījās notikuma vietā uzreiz pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas un ir izrādījis interesi. V. Vaškevičs savā sūdzībā lūdz pārbaudīt minētās personas saistību ar slepkavības mēģinājuma izdarīšanu attiecībā pret iesniedzēju.”

No kurienes tad šādas ziņas V. Vaškevičam? „Nopratināts kā cietušais, V. Vaškevičs liecināja, ka pāris minūšu laikā pēc viņa lietošanā esošās mašīnas spridzināšanas, kas notika 21.05.2007. gadā, notikuma vietā tika ievērots Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns, kuru ievēroja VID Muitas kriminālpārvaldes darbinieks Ralfs Celmiņš. Ņemot vērā šo apstākli, V. Vaškevičs izdarīja secinājumu, ka, iespējams, ir notikusi V. Vaškeviča slēpta novērošana vai kādi citi operatīvi vai arī nelikumīgi pasākumi.

Nopratināts kā liecinieks, Ralfs Celmiņš liecināja par apstākļiem, kas ir norādīti V. Vaškeviča sūdzībā, sekojošo: R. Celmiņš strādā VID Muitas kriminālpārvaldē par Atbalsta daļas priekšnieku un minētajā datumā, kad viņš brauca savā automašīnā, viņam neilgi pirms sprādziena piezvanīja V. Vaškevičs un norunāja satikties pie ēkas Rīgā, Eksporta ielā 6. R. Celmiņš V. Vaškevičam atbildēja, ka tūlīt piebrauks.

Pēc zvana aptuveni pēc 2 minūtēm liecinieks ieradās notikuma vietā, un viņam V. Vaškeviča šoferis paziņoja, ka ir noticis sprādziens. R. Celmiņš paņēma aptieciņu un gāja pie V. Vaškeviča, kurš gulēja zālājā otrā ielas pusē, pretī VID Muitas kriminālpārvaldes ēkai. Tajā pašā laikā patruļdienesta darbinieki norobežoja notikuma vietu ar lentām. R. Celmiņš apskatījās apkārt un redzēja, ka no ēkas ir iznākuši darbinieki, bet otrā ielas pusē, parkā viņš cilvēkus neredzēja.

Pēc kāda laika, liecinieks pieļauj domu, ka tas varētu būt aptuveni pēc 10 minūtēm, bet precīzu laika posmu nosaukt nevarēja, viņš ieraudzīja A. Sparānu, kuru pazīst no tā laika, kad A. Sparāns strādāja policijā. A. Sparāns gāja no parka puses uz notikuma vietu. R. Celmiņš bija izbrīnīts, redzot A. Sparānu notikuma vietā, jo pirms tam viņu ilgi nebija saticis. Ar A. Sparānu viņi sasveicinājās, bet sarunu neturpināja. Kā apgalvo R. Celmiņš, tad A. Sparāns iegāja zem policijas lentām norobežotajā teritorijā. Cik ilgi A. Sparāns atradās notikuma vietā, ko tieši tur darīja, liecinieks neredzēja. Tāpat, R. Celmiņš neredzēja, pēc cik ilga laika A. Sparāns notikuma vietu atstāja.”

Apmēram to pašu, tikai krietni skarbāk krimināllietā liecina arī pats V. Vaškevičs: „Es kļuvu par upuri aukstasinīgam slepkavības mēģinājumam, kurš tikai nejaušības pēc neizdevās. Veiksmīgā kārtā es nestāvēju tik tuvu sprādziena epicentram, lai tas mani nogalinātu, tomēr neskatoties uz to, ka es paliku dzīvs, negadījuma rezultātā guvu smagus ievainojumus kājās. Jau iepriekš esmu paudis savu pārliecību, ka iepriekšminētais atentāts bija labi izplānota provokācija pret mani kā amatpersonu, kurā iesaistījušies atsevišķi tiesībsargājoši iestāžu pārstāvji. Pie šī viedokļa pieturos vēl joprojām. [..]

Otrkārt, saskaņā ar informāciju, ko ir snieguši aculiecinieki, tieši pēc manā lietošanā esošās mašīnas spridzināšanas notikuma vietā tika redzēts Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns. Šāda pēkšņa un nesaprotama SAB darbinieka parādīšanās tūlīt pēc sprādziena man šķita ļoti aizdomīga. A. Sparāna interese notikuma vietas apskatē manas aizdomas tikai pastiprināja – es ļoti šaubos, ka viņa klātbūtne notikuma vietā bija nejauša.”

Pie šīm pašām aizdomām, tikai jau racionālākā formā V. Vaškevičs paliek arī vēlāk, intervijās presei, – tikai nu jau papildina savus iespaidus ar versiju par SAB darbiniekiem, kuri viņu pašu novērojuši, taču pievēruši acis uz „nepiederošu personu” ķimerēšanos ap muitnieka automašīnu: „Pēc manām domām, tiem organizētājiem bija sakari tiesībsargājošajās iestādēs. Iespējams arī SAB. Diezin vai nejauši SAB darbinieks Aigars Sparāns parādījās notikuma vietā burtiski minūti pēc tam, kad es tiku uzspridzināts. Šajā laikā SAB mani novēroja. Nedomāju, ka viņi nevarēja neredzēt, nezināt, neievērot tos, kas paralēli viņiem mani izsekoja un palika spridzekli zem manas automašīnas.”

Vēl citā intervijā V. Vaškevičs šo versiju attīsta tālāk: „Manuprāt, ir skaidrs, ka Sparāns veica novērošanu. Jautājums ir tikai – ko viņš vēroja? Ja tas notika tiešā saistībā ar uzbrukumu, tad, nešaubos, – viņam agri vai vēlu būs jāatbild par savu saistību ar lietu, neatkarīgi no viņa statusa. Ja viņš tur atradās, veicot citus profesionālos pienākumus, tad rodas jautājums – vai viņa kvalifikācija un sagatavotības līmenis neļāva notikušo novērst? Īsts profesionālis ļoti labi spēj identificēt sprādziena sagatavošanas procesu. Arī uz šo jautājumu valsts man ir atbildi parādā.”

Protams, versija ir un paliek tikai versija – taču izklausās diezgan aizdomīgi. Jo vairāk tāpēc, ka viens fakts ir neapgāžams: kā rāda mūsu uzietie dati, jau kopš 2006. gada Satversmes aizsardzības biroju vai atsevišķus tā darbiniekus ir ļoti interesējusi informācija ne tikai par pašu V. Vaškeviču, bet arī par viņa tolaik šķirto sievu Ināru Vilkasti un abām meitām, – tik ļoti, ka par viņiem izdarīta vesela virkne informācijas pieprasījumu valstiskajās datu bāzēs. (Lieki teikt, ka SAB nav gatavs sniegt kādus komentārus par to, kādu iemeslu dēļ tā darbiniekus ieinteresējis ne tikai augstā ranga muitnieks, bet pat viņa meitas.) Turklāt ne mazāk aizdomīga, kā izrādās, ir arī tālākā „izmeklēšanas” norise – divarpus mēnešus (!) pēc V. Vaškeviča liecības reģistrēšanas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes priekšnieks Leonīds Bogdanovs saprot, ka vismaz formāli kaut ko ar šo versiju vajadzētu darīt. Rezultātā top ļoti, ļoti, ļoti pieklājīga A. Sparānam adresēta vēstule – lūk, tās pilns saturs:

„VP GKrPP Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes lietvedībā atrodas kriminālprocess Nr. 11092063707, kas ierosināts pēc KL 118.panta 1.daļas un 15.panta 4.daļas par Vladimira Vaškeviča slepkavības mēģinājumu sevišķi pastiprinošos apstākļos, kas notika Rīgā, Eksporta ielā 6, 21.05.2007. gadā.

Kriminālprocesa ietvaros no cietušā V. Vaškeviča minētajā kriminālprocesā tika saņemta sūdzība, no kuras izriet, ka 21.05.2007 gadā, tieši pēc viņa lietošanā esošās automašīnas uzspridzināšanas, notikuma vietā tika redzēts Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns, sakarā ar ko, V. Vaškevičs ir izdarījis secinājumu, ka A. Sparānam ir iespējama saistība ar cietušā tīšas slepkavības plānošanu.

Ņemot vērā minēto, lūdzu informēt, kādā veidā Jūs saņēmāt informāciju par notikušo noziedzīgo nodarījumu un ar kādu mērķi Jūs atradāties notikuma vietā 21.05.2007 gadā Rīgā, Eksporta ielā 6, kā arī lūdzu Jūs ierasties uz nopratināšanu minētajā kriminālprocesā liecinieka statusā VP GKrPP Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē pie procesa virzītāja.”

Ja kādam tas tāpat nav skaidrs, tas būtībā nozīmē: galvenais organizētās noziedzības apkarotājs saistībā ar, maigi izsakoties, ļoti īpatnu faktu divarpus mēnešus nedara vispār neko, bet beigu beigās, ja nu gadījumā leģendārais SAB darbinieks tāpat jau nav lietas kursā par izmeklēšanas gaitu, viņam kā uz paplātes noliek sprādziena izmeklētāju rīcībā esošos faktus, kārtīgi pabrīdina un vēl dod laiku pārdomām, versijas sagatavošanai un noslīpēšanai, lai jau pēc tam to varētu celt izmeklētāju priekšā. (Savukārt Valsts policija, vēlāk skaidrojot šo īpatno vēstuli, spēj norādīt tikai uz to, ka saskaņā ar likumu „aicināmai personai uzaicinājumā ierasties izmeklēšanas iestādē ir jānorāda uzaicināšanas iemeslus”.)

Kā redzams no sekojošajiem notikumiem, A. Sparāns mājas darbu izdara pietiekami kvalitatīvi, katrā ziņā nesalīdzināmi labāk par Iekšlietu ministrijas caurlaides ievietošanu invalīdu stāvvietā noparkotā automašīnā ar oficiāli neeksistējošu valsts reģistrācijas numuru. Viss ir nokārtots un saskaņots gandrīz vai gludi: SAB darbiniekam, lūk, īsi pēc sprādziena esot zvanījis premjera padomnieks Raimonds Lazdiņš, kurš vēlējies noskaidrot, kas, kur, kad un kā sprādzis vai spridzināts, un tad nu A. Sparāns no J. Alunāna ielā esošās sporta zāles meties uz Eksporta ielu.

Šo versiju izmeklēšanai un izmeklētājiem ir gatavs apliecināt arī R. Lazdiņš, savukārt iepriekš laipni pabrīdinātais A. Sparāns uz nopratināšanu ir paķēris līdzi pat specifisku izziņu, kas varot apliecināt sagatavoto versiju: „Es pieprasīju izdruku par telefona Nr. … no LMT un ar iestādes, kurā es strādāju, vadītāja atļauju, es to varu pievienot kriminālprocesam. [..] Izdrukā ir konstatējams, ka R. Lazdiņš man pazvanīja 18:00:54, un bāzes stacija tiek norādīta Rīga, Kr. Valdemāra un Dzirnavu ielu krustojuma rajonā, kas atbilst sporta zāles, kur es trenējos, Rīgā, Alunāna ielā (numuru neatceros) izvietojumam.”

Jebkurā citā gadījumā šī versija organizētās noziedzības apkarotājiem radītu veselu virkni jautājumu (pat nerunājot par to, ka SAB direktors kategoriski atsakās atbildēt, vai, iegūstot izmeklēšanas iestādēm iesniegto izziņu par sava mobilā telefona zvanus pārraidījušajām bāzes stacijām, A. Sparāns nav izmantojis dienesta stāvokli un vai par šo faktu SAB ir veikta dienesta pārbaude).

Tiešām A. Sparāns bija sporta zālē? Apmeklētāju žurnāla zālē nav, bet izmeklētāji SAB darbiniekam laipni ņem un notic uz vārda. Tiešām šī ir LMT izziņa? Pat A. Sparāns atzīst, ka „izdruka ir bez pavadraksta, jo tā ir adresēta SAB vadībai, un tādus dokumentus, kas nav man adresēti, es neesmu tiesīgs izsniegt”, taču izmeklētāji jau atkal ir labticīgi. Liecībās lasāms, ka A. Sparāns notikuma vietā pamanīts gandrīz uzreiz pēc sprādziena, bet izmeklētājiem pietiek ar SAB darbinieka skaidrojumu: „Kāpēc liecinieki lietā norāda, ka es esmu ieradies uzreiz pēc sprādziena, varu norādīt, ka kāds no lieciniekiem melo vai arī neorientējas laikā.” Kāpēc vispār premjera padomnieks nevis zvana iekšlietu ministram vai Valsts policijas (vai Kriminālpolicijas) priekšniekam, bet gan lūdz aizskriet un paskatīties kādu SAB darbinieku, kam ar šādām lietām oficiāli un formāli nav nekāda sakara? Tādi sīkumi izmeklētājus neinteresē.

Un tā nu bez garām un A. Sparāna „labajām fejām” nevajadzīgām pārdomām oficiālā izmeklēšanas versija un attiecīgi arī slēdziens ir šādi: „Nopratināts kā liecinieks, A. Sparāns parādīja, ka 21.05.2007. gadā ap plkst. 17.40 viņam uz mobilo telefonu pazvanīja LR Ministru prezidenta padomnieks Raimonds Lazdiņš un pateica, ka Rīgā, Eksporta ielā pie Muitas kriminālpārvaldes ir uzspridzināta Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča lietošanā esošā mašīna. R. Lazdiņš palūdza A. Sparānu aizbraukt līdz notikuma vietai un pārliecināties, vai tiešām ir noticis sprādziens, un noskaidrot, kādas sekas ir iestājušās sprādziena rezultātā. Ap plkst. 18.00 A. Sparāns ieradās notikuma vietā, kas uz to brīdi bija jau norobežota ar policijas lentu, kuru viņš nešķērsoja.

Notikuma vietā, ārpus norobežojuma, kontaktējoties ar policijas darbiniekiem, liecinieks V. Vaškeviču neredzēja, bet noskaidroja, ka cietušais aizvests uz slimnīcu un viņa veselības stāvoklis nav zināms. Tāpat A. Sparāns apzināja situāciju, konstatēja, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā notiek izmeklēšanas pasākumi. Par minētiem faktiem A. Sparāns telefoniski informēja R. Lazdiņu. Kā norāda A. Sparāns, tad viņam nav nekādas saistības ar sprādzienu, kas tika izdarīts pret V. Vaškeviču un viņa rīcība nav pretrunā ar LR pastāvošo likumdošanu. A. Sparānam nav zināms iemesls, kāpēc V. Vaškevičs ir izdarījis pieņēmumu, ka liecinieks ir saistīts ar minēto noziegumu.

Nopratināts kā liecinieks, R. Lazdiņš parādīja, ka 2007. gada maijā viņš ieņēma LR Ministru prezidenta padomnieka iekšlietu jautājumos amatu. Viņa lietošanā atradās LR Valsts kancelejas mobilais telefons, kuram ir pieslēgta Valsts policijas izziņu sistēma. 21.05.2007. gadā uz savā lietošanā esošo mobilo telefonu R. Lazdiņš saņēma īsziņu no šīs sistēmas par to, ka minētajā datumā Rīgā, Eksporta ielā 6 ir noticis sprādziens. R. Lazdiņa amata pienākumi liek viņam noskaidrot informāciju, kas varētu būt būtiska premjeram. [Arī toreizējais premjers Aigars Kalvītis apstiprina, ka uzdevis R. Lazdiņam noskaidrot, kas īsti noticis.]

R. Lazdiņš saistībā ar minēto sprādzienu zvanīja vairākām tiesībsargājošo institūciju amatpersonām, tajā skaitā, arī Satversmes aizsardzības biroja darbiniekam A. Sparānam, kuram pajautāja par notikušo sprādzienu. A. Sparāns telefona sarunā atbildēja, ka viņš piebrauks uz notikuma vietu un apskatīsies. R. Lazdiņš precīzi neatceras sarunas tekstu, kā arī laiku, kad notika saruna, bet saruna varēja notikt 21.05.2007 gadā dienas otrajā pusē. Vēlāk A. Sparāns viņam atzvanīja un pateica, ka tiešām ir noticis sprādziens un ka notikuma vietā, kas ir norobežota ar lentām, strādā policija un notiek izmeklēšanas darbības. Veicot pirmstiesas izmeklēšanu, tās gaitā netika iegūti pierādījumi tam, ka A. Sparāns varētu būt saistīts ar minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu…”

Savukārt punktu „izmeklēšanai” pieliek toreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša oficiālā atbilde: „Izmeklēšanā noskaidrots, ka A. Sparāns notikuma vietā neilgi pēc nozieguma ieradies sakarā ar profesionālo pienākumu veikšanu un viņa paskaidrojumu atbilstība patiesajiem apstākļiem apstiprināta.” (Tiesa, SAB direktors J. Kažociņš mūsu jau citētajā 2011. gada vasaras oficiālajā atbildē nejauši atzīst J. Maizīša skaidrojumu par, maigi izsakoties, nepatiesu – „SAB kompetencē saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu nevar būt un nekad nav bijusi krimināllieta par Vladimira Vaškeviča automašīnas spridzināšanu 2007. gada maijā.) Arī ģenerālprokuroru, kā izrādās, neviena no dīvainībām un neskaidrībām, kas saistītas ar SAB un konkrēti A. Sparāna lomu šajā gadījumā, ne kripatu neinteresē – vai arī ir pietiekami nozīmīgi iemesli, lai viņš no šādas intereses paušanas atturētos tāpat kā iepriekš aprakstītajos gadījumos figurējušās augstās amatpersonas.

Avots: Pietiek