Nu kas gan var būt banālāks par teicienu “nekad nesaki nekad”! Var gan. Banālāk ir to pateikt un pēc tam tomēr darīt to, ko esi nozvērējies “nekad”.
Viens no lieliem atvieglojumiem, beidzot politiskās komunikācijas konsultanta karjeru, bija tā jaukā sajūta, ka nekad, nekad vairs nebūs jālasa partiju programmas, par analizēšanu vai rakstīšanu nemaz ij nerunājot. Ak vai. Ak vai manu vai. Šonedēļ, sēžot Latvijas Radio 2 ēterā un kopā ar dr. Ivaru Ījabu runājot par vēlēšanām un politiku, nebija kur sprukt, jāņem bija atkal rokā ij likumi, ij programmas, ij kandidātu saraksti. Nekad nesaki nekad. Banāli.
Tikpat banāli ir atkalgūtie iespaidi: nu nav nekā tur ko lasīt. Ja neskaita diametrāli pretējos uzstādījumus pamatlozungos, piemēram, nacionāļiem un bitēm, kuri izriet no attiecīgo partiju mūžskandinātajiem, atšķirību meklēšana atgādina miera laiku bildītes “atrodi septiņas atšķirības”.
Kad septiņdesmito gadu beigās padomiju pārņēma socioloģisko pētījumu mode, parādījās arī attiecīga anekdote. Tās sižets vienkāršs: sociologi nolemj izpētīt, kāda ir vidējā padomju anekdote. Sadzen visas kompjūterā, tas gremo, gremo un izšauj vidējo: pārbrauc vīrs mājās no komandējuma, atver skapi, bet tur sēž iekšā Čapajs, Petjka un Brežņevs, un visi ir ebreji. Tāda iznāca vēlīno brežņevlaiku īsproza. Lai taisītu “vidējo” Latvijas partiju programmu, nekāds dators nav vajadzīgs. Jo tās būtiskos sabiedrības attīstības un labklājības nodrošināšanas jautājumos jau ir “čapajs, petjka un brežņevs”, bez liekas matemātikas.
Piedāvāju divpadsmit citātus no CVK mājas lapā atrodamajiem politiskās domas šedevriem:
– nodrošināt konkurētspējīgas izglītības, kvalitatīvas veselības aprūpes un taisnīga sociālā atbalsta pieejamību;
– veicināt eksportu, kā arī ražojošās un pakalpojumu industrijas, radot Latvijā jaunas darba vietas.
Izstrādāsim ES regulām atbilstošu vietējo uzņēmēju lobēšanas mehānismu valsts un pašvaldību iepirkumos.
Izveidosim jaunu industriālo politiku, padarot caurskatāmus uzņēmēju un valsts sadarbības principus un tādējādi likvidējot šauru grupu varu.
Radīsim biznesam labvēlīgu vidi bez pārspīlētas birokrātijas.
Pāriesim uz efektīvu profesionālās un augstākās izglītības finansēšanas sistēmu, kas būtiski uzlabos izglītības kvalitāti un studējošo motivāciju.
Ražojošiem uzņēmumiem radīt labvēlīgu eksporta vidi.
Latvijai jācīnās par vietu globālajā ekonomikā.
Jāizveido Valsts investīciju banka vietējā kapitāla uzņēmumu kreditēšanai uz konkursa pamata, kā arī mazā biznesa mikrokreditēšanai un to studentu mācību maksas kreditēšanai, kuri apgūst tautsaimniecībai nepieciešamas specialitātes (pirmām kārtām tehniskās).
***** iestājas par valsts atbalstu eksportam, kā arī par taisnīgu piekļuvi ES fondiem un valsts iepirkumiem.
Valsts un Eiropas atbalsts mērķtiecīgi tiek virzīts ražošanas veicināšanai Latvijas reģionos.
Vitāli svarīgi ir palielināt ražošanas īpatsvaru tautsaimniecībā, precīzi stimulēt attīstību reģionos, vienlaicīgi samazinot bezdarba līmeni.
Veidot uzņēmējdarbību veicinošu infrastruktūru.
Atbalstīsim uzņēmējdarbību ražošanā, tūrismā, zvejniecībā, kravu tranzītā un citās tautsaimniecības nozarēs.
Minimāli nodokļi mazajiem komersantiem, atvieglojumi – jaunajiem.
Uzdevums: cik ilgs laiks jums ir vajadzīgs, lai bez palīglīdzekļiem (tikai no šī teksta lasīšanas) noteiktu, kuras partijas programma te nav citēta? Par atšķirībām, ceru, jautājums ir atkritis, pat ja tāds būtu bijis.
Reiz pirms iepriekšējām vēlēšanām TV raidījumā iznāca sastrīdēties ar kādu cienījamu zinātņu vīru, kurš apgalvoja, ka mums nav informācijas, ko partijas darīs, un tādēļ tas nedod iespēju pareizai izvēlei vēlēšanās, un viņš no politiķiem paģērēja informāciju un vēlreiz informāciju. Cilvēki mīļie, tās ir pilnīgas blēņas. Informācija par to, ko politiķi ir darījuši, no pašiem politiķiem būtu jāņem tikai vispēdējām kārtām un ar vislielāko piesardzību, savukārt tas, ko viņi darīs nākotnē, nevar būt informācija pēc definīcijas. Par nākotni var būt pieņēmumi, cerības un spekulācijas. Informāciju rada fakti, nenotikuši fakti nevar būt informācija. Politiķi labākajā gadījumā dod solījumus, vai mūsu partiju programmu gadījumā, producē bezgaumīgus literārus vingrinājumus. Un kā redzams, visiem visu sološus.
Cilvēkam, kurš ikdienā pērk savu iecienītu alus šķirni, var būt nepatīkams pienākums nopirkt pudeli vīna, pilsētas ciemiņus gaidot. Jo plaukti pilni apmēram vienāda izskata pudeļu, nepazinējam neko neizsakoši nosaukumi, raibas cenas. Ko nu? Ja paņēmušās līdzi brilles, vai vēl labāk, kārtīga lupa, var paņemt pudeli rokā un atrast mazītiņu pastmarkas lieluma uzlīmi, kur sīksīciņiem burtiņiem būs rakstīts: izcils aromātisks vīns ar daiļu krāsu, lielisku augļainu garšu ar upeņu un kanēļa virsnotīm, labi derēs pie visiem gaļas, zivju, vistas un siera ēdieniem, cena viens lats astoņdesmit seši. Bet šo uzlīmi gādā tas, kurš grib jums šo universālo brīnumproduktu iepārdot, un velti tur meklēt ziņu, ka gatavots tas ir no vīnmateriāla ar cukura, sintētisku aromatizatoru un vēl velszina kā piešpricēm, un atvērts tas ož pēc kaimiņu mārkā iekrituša slapja suņa.
Tāpat velti gaidīt, lai pašu taisītā uzlīmē, kas šai gadījumā ir programma, partija klāstītu, no kādiem mēsliem un ar kādām piešpricēm tā ir taisīta, un pēc kā tā odīs, kad būs ievēlēta. Neviens nav sev ienaidnieks.
Un tā nu mūsu čapaji, petjkas un brežņevi dziļā vienprātībā atbalstīs eksportu, mazos uzņēmējus, visnotaļ attīstīs infrastruktūru un gaidīs, kad vēlētājs pārnāks mājās un atvērs skapi. Ar paredzamu rezultātu.
Autors: Mārcis Bendiks