“Valstsgribis”: Levits prezidenta kanceleju pārvērtis par padomju okupācijas varas kolaborantu midzeni

Pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits, kurš vēl 2016. gadā gari un plaši izteicās par nepieciešamību visiem padomju okupācijas varas kolaborantiem atzīt pastrādāto un to nožēlot, pats savu kanceleju ir pārvērtis par padomju kolaborantu midzeni, no kuriem neviens pats nekad nekādus grēkus nav nožēlojis, lasāms jaunajā grāmatā „Valstsgribis”.

Lūk, daži fragmenti no jaunās grāmatas „Valstsgribis” nodaļas.

“Izvērtējot Jūsu uzdoto jautājumu būtību, atzīstams, ka pieprasītās ziņas nav informācija, kuru Kancelejai atbilstoši tās kompetencei būtu jārada, tādēļ Kanceleja šādu informāciju Jums izsniegt nevar. Attiecīgi Jums tiek atteikts izsniegt informāciju Informācijas atklātības likuma izpratnē.

Ņemot vērā, Jūsu izrādīto interesi par valsts prezidenta aicinātajiem darbiniekiem, paskaidrojam, ka personāla izvēles kritēriji ir balstīti uz profesionalitāti un kvalifikāciju attiecīgajā jomā, nozīmīga ir personiskā uzticamība un spēja sadarboties ar valsts prezidentu. Arī citu Kancelejas darbinieku atlase tiek veikta, ņemot vērā īpašos drošības un savstarpējās uzticības apsvērumus.”

Šī ir Andra Teikmaņa – padomju okupācijas varas kolaboranta, izbijuša padomju tiesneša un milicijas izmeklētāja, kuru valsts prezidents Egils Levits iecēlis par savas kancelejas vadītāju, – oficiālā atbilde uz jautājumu: cik padomju okupācijas varas kolaboracionisti/kolaboranti atbilstoši “nācijas tēva” dažus gadus atpakaļ izteiktajam raksturojumam, kritērijiem un aprakstam pašlaik ir pieņemti darbā Valsts prezidenta kancelejā un kurus no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem darbā ir uzaicinājis tieši Egils Levits.

Te, protams, vietā ir jautājums – kāpēc. Kāpēc tik jokaini rīkoties? Kāpēc atbildēt ar primitīvu, kaut ierēdnieciskos vārdos izteiktu – ejiet ratā?! Kāpēc radīt problēmas pašam sev un, galvenais, savam augstajam priekšniekam – valsts galvam? Kāpēc nemēģināt kaut ko atbildēt pēc būtības? Vismaz vispārzināmus faktus? To, ko nekādā veidā nav iespējams noklusēt?

Ja nepieļaujam iespēju, ka Valsts prezidenta kancelejas vadītājs paklusām nodarbojas ar sabotāžu, riebjot savam patronam un ar šādu izvairību tīši radot aizdomas par to, ka valsts prezidenta savāktajā komandā komunistiskie kolaboranti acīmredzot čum un mudž, tad izskaidrojums var būt viens – šī atbilde ir saskaņota ar Egilu Levitu, kurš licis nodot: atšujieties pa labam, šī ir mana kanceleja, un šeit viss notiek pēc maniem noteikumiem! Es zinu, kā ir pareizi! (Un mēs taču vēl atceramies, ko par ieradušos “mesiju” stāstīja bijušais “Rīgas pils” darbinieks.)

Taču, rau, tā tomēr nav Egila Levita personiskā kanceleja. Tā ir Latvijas Republikas Valsts prezidenta kanceleja

 – un līdz ar to ne visu, ko “nācijas tēvam” un viņa padotajiem tās sakarā gribētos neatklāt vai padarīt nebijušu, patiešām izdodas noslēpt. Ar to vien, ka par Andra Teikmaņa okupācijas perioda darbavietu padomju milicijas vietā tiek uzdota tolaik neeksistējoša “policija”, nevienu apkrāpt neizdodas – un tāpat arī arhīvu datus izdzēst nav iespējams.

Lūk, Nacionālā arhīva izziņa Nr. LVA-6.2.2/L-11/3113, kas datēta ar 2021. gada 25. martu un vēsta par vēl vienu komunistisko kolaboranti Egila Levita paspārnē – Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietnieci administratīvajos jautājumos, komisijas atbildīgo sekretāri, mākslas vēsturnieci Ramonu Umbliju:

“Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas biroja 1976. gada 15. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 8) apstiprināts Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas LKP pirmorganizācijas 1976. gada 17. februāra lēmums (protokols Nr. 4) par Umblijas Ramonas Artura meitas, dz. 1950. gadā, uzņemšanu PSKP par biedru.”

Turklāt, iespējams, vēl iznīcinošāka ir lakoniskās Nacionālā arhīva izziņas otrā rindkopa:

“Ziņas par Umblijas Ramonas Artura meitas izstāšanos no Padomju Savienības Komunistiskās partijas LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona 1989.–1991. gada biroja sēžu protokolos un 1989.–1991. gada no PSKP izstājušos biedru kartēs un uzskaites kartītēs nav atrastas.”

Tas nozīmē – tagadējā Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece, kas Egila Levita azotē rūpējas par neatkarīgās Latvijas simboliku, kaut kā ir “piemirsusi” no komunistiskās partijas izstāties, bet pirms tam vairāk nekā desmit gadus ir pavadījusi ja ne ar sarkano zvaigzni, sirpi un āmuru pierē, tad sirdī noteikti. Jā, tieši sirdī – jo savu komunistes pārliecību vai vismaz bailīgu gatavību vienmēr rēķināties ar priekšniecības viedokli Ramona Umblija ir demonstrējusi vēl pat Atmodas laikā.

“1988. gada 8. maijā, atbrīvojot skatu uz Latvijas Republikas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa vietu, tikām pie krimināllietas. Kompartijas sekretāre Ramona Umblija kliedza, ka tie koki tur nevienu netraucēja…” tagad atminas Andris Pauls-Pāvuls, viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibinātājiem.

Kas tieši tur notika, un kāda tieši tajā bija loma toreizējai Latvijas PSR Mākslinieku savienības komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretārei Ramonai Umblijai? Intervijā jau sen neiznākošajam žurnālam “Playboy” Andris Pauls-Pāvuls 2014. gadā stāsta:

“1988. gada 8. maijā Kultūras fonda izsludinātajā kapu sakopšanas talkā mēs, četri domubiedri, nolēmām tikt galā ar kokiem, kas Meža kapos bija aizstādīti priekšā Jāņa Čakstes piemineklim. Pieteicāmies Kultūras fondā talkot, bet citiem pa “kluso telefonu” palaidām ziņu, ka fonds atļāvis “pa īstam” sakopt Čakstes pieminekli.

Sagādājām zāģus, cirvjus, saradās talcinieki. Nevienam neienāca prātā, ka tas varētu nebūt atļauts. Dažu stundu laikā visas liepas un vilkābeles bija gar zemi. Nākamajā dienā, 9. maijā, padomju kara veterāni nāk uz Meža kapiem un tur tajā komunāru alejā ierauga skatu, ko visu padomju laiku nav redzējuši!

Tad mani darbā aizturēja un ierosināja krimināllietu par vērtīgu koku iznīcināšanu. Taču mēs četri bijām gatavojušies un devām aptuveni šādas liecības: bijām pieteikušies grābt lapas, kas tie citi, nezinām – droši vien citas Kultūras fondā pieteiktās grupas. Vēl šodien atceros, kā fonda vadītāja Ramona Umblija bļāva, ka esam fondu palikuši zem sitiena…”

Valsts heraldikas komisija, kurā Ramona Umblija ieņēmusi priekšsēdētāja vietnieka posteni, veido un uztur informatīvo materiālu bāzi par ģerboņiem un ģerboņu veidošanas pamatprincipiem un nodrošina šo materiālu pieejamību sabiedrībai, izvērtē jaunu ģerboņu izveides heraldiskos un mākslinieciskos risinājumus, apzina un veido ģerboņu sistēmu un veic izpēti. Zinot pagātnes notikumus, patiesībā grūti iedomāties amatu, kurā kolaborantes atrašanās būtu, bez aplinkiem runājot, zaimojošāka.

“Pēc Karoga manifestācijas 1988. gada 16. jūlijā uzsākām interesēties par karoga ražošanas iespējām. Grupā apspriedām iespējas pašiem uzsākt karoga šūšanu vairumā. Lai saņemtu atļauju to darīt, mūsu pārstāvji devās uz Padomju Kultūras fonda Latvijas republikānisko nodaļu Aspazijas bulvārī. Šeit, runājot par karoga izmēriem, Ramona Umblija atkal izpaudās – kā gan tas izskatīsies, ka mūsu karogs blakus LPSR un PSRS karogiem būs lielāks?” atminas Andris Pauls-Pāvuls…

Bet varbūt mēs kaut ko esam palaiduši garām? Varbūt ir bijis brīdis, kad komuniste un kolaborante – atbilstoši viņas tagadējā patrona Egila Levita publiski minētajiem kritērijiem – Ramona Umblija savu ilggadējo komunistisko karjeru ir atzinusi un nožēlojusi? Publiski avoti neko tādu neuzrāda, tāpēc jāpajautā pašai uzcītīgajai kolaborantei valsts prezidenta paspārnē:

“Tā kā manis pašlaik rakstītajā grāmatā “Valstsgribis” tiks skarta arī tēma par padomju okupācijas varas kolaborantu darbību Valsts prezidenta kancelejā, esiet tik laipna un sniedziet atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) Vai Jūs esat izstājusies no Padomju Savienības Komunistiskās partijas? Ja jā, kad un kādā formā tas notika? Vai Jums ir kādi dokumentāli pierādījumi izstāšanās faktam (iesniegums partijas pirmorganizācijai, partijas pirmorganizācijas protokols u. tml.)?

2) Vai atbilstoši pašreizējā valsts prezidenta publiskajiem uzstādījumiem kolaborācijas tēmas sakarā Jūs esat publiski paudusi patiesību par savu darbību PSKP? Ja jā, kur es varētu iepazīties ar Jūsu publiskiem izteikumiem šai sakarā?

3) Vai atbilstoši pašreizējā valsts prezidenta publiskajiem uzstādījumiem kolaborācijas tēmas sakarā Jūs esat publiski paudusi nožēlu par savu darbību PSKP kopš 1976. gada? Ja jā, kur es varētu iepazīties ar Jūsu publiskiem izteikumiem šai sakarā?

4) Vai Jūs, ņemot vērā Jūsu darbību PSKP kopš 1976. gada, sevi atzīstat par padomju okupācijas varas kolaboranti? Atbildi, lūdzu, pamatojiet.”

Atbilde uz šiem nosūtītajiem jautājumiem daiļrunīgi tā arī netiek saņemta. Bijusī centīgā padomju kolaborante klusē.

Bet ko nu daudz par kolaboranti Ramonu Umbliju, ja viņas priekšnieks, Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētājs Laimonis Šēnbergs, izrādās tieši tāds pats izbijis PSKP biedrs un kolaborants, tikai nedaudz kautrīgāks. Viņš, paša vārdiem izsakoties, kompartijā esot bijis, bet “nosacīti” – bijušo Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas slavinātāju Padomju Latvijas tautai, tagad Latvijas Republikas heraldikas jautājumu lēmēju nekas neraksturos labāk kā paša skats uz tā laika norisēm:

“Es nosacīti biju. Es iestājos tajā brīdī, kad vairs nevajadzēja īsti iestāties. Tā bija Mākslinieku savienības tāda vajadzība toreiz… tas bija kāds astoņdesmit astotais gads laikam. Bet es pat neatceros, vai mani vispār apstiprināja… teorētiski es varētu būt bijis kādu gadu…

Jā, mēs toreiz kopā viena daļa, kas bija vadībā tur – Savienībā… mēs uzrakstījām, ka mēs izstājamies… Tas bija kāds astoņdesmit devītais… es nevaru tik precīzi pateikt… mēs bijām kopā tur sekretariāts, kas bija Mākslinieku savienības vadībā, – gan Džemma Skulme, gan vēl, kas tur bijām… tad mēs kopā uzrakstījām, lai izskata bez mūsu klātbūtnes…

Tajā laikā, kad mums bija diezgan liels svars – Mākslinieku savienībai, tāpat kā Rakstnieku… Rakstnieku savienībā tur visa vadība bija, gandrīz visi… lielā daļa bija… Mums tā partijas komiteja bija – tie visādi vecie pensionāri. Tad nu bija tāds lēmums, ka arī mums, kas bija tie jaunākie, ka vajadzētu iestāties… lai mums būtu vieglāk. Tas nav tik svarīgi, tas nav nekas slēpjams, tā tas fakts bija… bet tas varētu būt apmēram viens gads.

Tas bija tas pārmaiņu laiks. Tad ātri viss mainījās, un pēc tam tad tas viss likās jau nevajadzīgi, bet tas bija tas brīdis, kad likās, ka tas var dot kaut kādas zināmas iespējas kaut ko vairāk darīt. Jo mums jau toreiz radošajās savienībās vismaz Rakstnieku un Mākslinieku savienībai bija diezgan augsts prestižs, un runāt ar to Centrālkomiteju bija salīdzinoši vienkāršāk. Tagad tas varbūt izklausās naivi…

Nu mums tā gluži nebija, savienībā… vienīgais, ko es atceros, ka Iltneru neapstiprināja par rektoru tādēļ, ka viņš nebija partijā, bet tas bija Akadēmijas rektors… to es atceros no tiem laikiem. Mums partijas komitejā bija praktiski visi, kas aktīvi strādāja, – gan Zālīte utt. … Tajā brīdī šķita, ka tam būs lielāka nozīme, ka varēsim brīvāk kaut ko darīt… bet tas laiks gāja tik ātri uz priekšu, ka tas izrādījās lieki… Un tūlīt mēs arī nolikām tās apliecības… gada laikā. Nu, tāda tā situācija.”

Lieki meklēt, kur un kad šis kolaborants būtu nožēlojis un atzinis savu darbību okupācijas varas labā. Un arī tas nav viss. Var pieņemt, ka Valsts prezidenta kancelejas vadītājs ir valsts galvas labā roka, un to jau mēs esam noskaidrojuši, ka šim amatam Egils Levits ir izvēlējies padomju okupācijas varas kolaborantu, bijušo padomju tiesnesi un bijušo padomju milicijas izmeklētāju Andri Teikmani. Bet ir arī kreisā roka – cilvēks, kas ieņem Valsts prezidenta padomnieku biroja vadītāja posteni.

Laikā, kad šo amatu un vienlaikus arī Egila Levita padomnieka tiesiskuma un Eiropas Savienības tiesību politikas jautājumos posteni ieņem Irēna Kucina (cita starpā nokļuvusi dzeltenās preses lappusēs, pateicoties viņas un prezidenta publiskām maiguma izpausmēm), prezidenta kanceleja bez īpašas stīvēšanās atklāj viņas amata aprakstu.

Taču, kad 2021. gada nogalē Egils Levits diezgan neveikli un neceremoniāli – labākajās primitīva “ēnu lobija” tradīcijās, ar kādām viņš prezidentūras sākumā solījies cīnīties, – sāk bīdīt savu visdažādākajā ziņā tuvo padomnieci Satversmes tiesas tiesneša amatam un 2022. gada sākumā tas arī ar otro piegājienu izdodas, izrādās, ka tiesiskuma un Eiropas Savienības tiesību politikas jautājumi valsts prezidentam tomēr nav tik svarīgi, lai vakantajam postenim meklētu citu kandidatūru. Nav Irēnas Kucinas – nav arī vairs vajadzības pēc padomnieka šajos jautājumos.

Taču vēl ir arī vakantais prezidenta “kreisās rokas” amats, un patiesībā neizbrīna fakts, ka Valsts prezidenta kanceleja necenšas nekādā veidā afišēt to, ka šim postenim ir tikusi izraudzīta kādreizējā laikraksta “Diena” prihvatizētāja, vēlākā neveiksmīgā politiķe un aizkulišu darbone Sarmīte Ēlerte.

Mediji viņas jauno amatu tā pa īstam pamana tikai 2022. gada nogalē, kaut arī viņa kā prezidenta padomnieku biroja vadītāja publiski ir uzstājusies jau gada vidū. Tikai pēc īpaša pieprasījuma Egila Levita kanceleja atklāj, ka “Sarmīte Ēlerte Valsts prezidenta padomnieku biroja vadītājas – valsts prezidenta padomnieces – pienākumus sāka pildīt 2022. gada 11. februārī”.

Zīmīga nianse attiecībā uz valsts prezidenta tiesiskuma izpratni – kundze ir apstiprināta kā vadītāja struktūrai, kas oficiāli… nemaz neeksistē. “Atbildot uz Jūsu iesnieguma 2. un 3. jautājumu, informēju, ka normatīvajos aktos nav definēta struktūra “padomnieku birojs”. Ar jēdzienu “padomnieku birojs” ir saprotami visi valsts prezidenta padomnieki, kas veic Valsts prezidenta kancelejas nolikumā paredzētās funkcijas savas kompetences jomā,” – šāda ir Valsts prezidenta kancelejas atbilde uz jautājumiem, kurā normatīvajā aktā ir minēta struktūra “Valsts prezidenta padomnieku birojs” un kādas tieši ir šī “padomnieku biroja” funkcijas.

Odiozās kundzes – savulaik pazīstamas gan ar aklām politiskajām simpātijām pret Andri Šķēli, iegūstot pat palamu “Šķēlerte”, gan ar līdzdalību dažādos šaubīgos īpašumu “apgūšanas” projektos, gan ar centieniem tikt pie labi atalgotiem valsts amatiem un mēģinājumiem aizkulisēs bīdīt sev tīkamus kandidātus mediju uzraugu vietām – ceļš uz vietu Valsts prezidenta kancelejā ir bijis, maigi izsakoties, ar noklusēšanām, blēdīšanos un atklātiem meliem pārbagāts.

“Neveiksmīgā politiķe Ēlerte “šobrīd neplānojot” kļūt par Levita padomnieci”  – ar šādu virsrakstu portāls pietiek.com 2019. gada jūnija vidū, tātad laikā, kad Egils Levits jau ir ievēlēts par Valsts prezidentu, bet pie amata pienākumu pildīšanas vēl nav stājies, ziņo par Sarmītes Ēlertes tobrīdējo patiesības versiju:

“Kādreizējā laikraksta “Diena” pri(h)vatizētāja Sarmīte Ēlerte, kura pēc atlaišanas no kultūras ministres padomnieces amata, neiekļūšanas 11. Saeimā un neveiksmīgās darbības Rīgas domē pēdējos divus gadus publiskajā politikā nav manīta, “šobrīd neplānojot” kļūt par jaunievēlētā valsts prezidenta Egila Levita padomnieci.

“Es šobrīd to neplānoju darīt,” – tik lakoniska bija Sarmītes Ēlertes atbilde uz nedēļas nogalē pietiek.com uzdoto jautājumu par to, vai taisnība baumām, ka viņa varētu kļūt par vienu no jaunievēlētā prezidenta padomniekiem. Kā zināms, pirms tam viņa neoficiāli tika minēta kā kandidāte uz Valsts prezidenta kancelejas vadītāja amatu, taču Egils Levits šim postenim izraudzījās vēstnieku Andri Teikmani.

Sarmītes Ēlertes līdzšinējā publiskās politikas karjera beidzās 2017. gada vasarā, – līdz tam viņa bija neveiksmīgi darbojusies Rīgas domes opozīcijā, mēģinot demonstrēt interesi par satiksmes jautājumiem. Vēl pirms tam viņa bija izkritusi Saeimas vēlēšanās, iemēģinājusi spēkus kultūras ministres postenī un pēcāk atlaista no ministres padomnieces amata.

Pēdējā amatā kādreizējā “Vienotības” Rīgas mēra posteņa kandidāte, kura iepriekš bija tikusi minēta pat kā iespējama valsts prezidenta amata kandidāte, ieguva atpazīstamību ar faktu, ka šajā tradicionāli sabiedriskā kārtā pildītajā amatā bija pamanījusies saņemt ievērojamu algu.

Kultūras ministrija skaidroja, ka Sarmītes Ēlertes funkcijas saskaņā ar šo līgumu bijušas šādas:

– izstrādāt priekšlikumus valsts integrācijas politikas ieviešanai;

– konsultēt ministru par valsts integrācijas politikas izstrādāšanas un īstenošanas jautājumiem;

– piedalīties dokumentu sagatavošanā sabiedrības integrācijas politikas jomā;

– pēc ministra norādījumiem vadīt sanāksmes, darba grupas, apspriedes par integrācijas politikas jautājumiem;

– pēc ministra norādījumiem vadīt sanāksmes, darba grupas, apspriedes par sabiedrisko mediju jautājumiem;

– pēc ministres norādījumiem pavadīt ministri darba vizītēs un komandējumos;

– pēc ministra norādījuma piedalīties sēdēs, apspriedēs, darba grupās, semināros un konferencēs, ja nepieciešams, sniegt intervijas par sabiedrības integrācijas politikas aktualitātēm.

Jau pēc amata zaudēšanas atklājās gan tas, ka pie paveiktajiem darbiem Sarmīte Ēlerte brīvi pieskaitījusi arī tādus, kuri nemaz nav norādīti viņas darba pienākumos un kuriem ar viņas darba sfēru nebūtu nekāda sakara, gan tas, ka vieni un tie paši darbi norādīti vairākus mēnešus pēc kārtas, gan pat tas, ka, ja ticētu Sarmītes Ēlertes atskaitēm, vienu un to pašu referātu viņa vienā un tajā pašā konferencē nolasījusi divus mēnešus pēc kārtas.

Lai gan līgumā kā Sarmītes Ēlertes darbības sfēra bija norādīta tikai un vienīgi integrācijas politikas un sabiedrisko mediju jautājumu joma, viņa ministrei bija ziņojusi, ka algu pelnījusi gan par darbu pie valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību ziedojumu politikas, gan par “pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvniecību diskusijā ar KNAB par NVO – ziedojumu saņēmēju – darbības regulāciju”, gan pat par “līdzdalību seminārā par radošo industriju attīstību Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā”.

Ja ticētu Sarmītes Ēlertes atskaitēm, viņas faktiski vislielākās rūpes visā padomnieces darba laikā izpelnījusies Lestenes baznīca. Pirmajā darbības mēnesī atskaitoties par “Lestenes baznīcas interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju, mediju kampaņas izstrādi, mediju iesaisti”, līdz pat savai atlaišanai pusgadu vēlāk Sarmīte Ēlerte līdz ar “citiem uzdevumiem” ik mēnesi atskaitē bija ierakstījusi arī “Lestenes baznīcas interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju”.

Ar lietām, kas nav bijušas saistītas ar līgumā noteiktajiem pienākumiem, Sarmīte Ēlerte nodarbojusies arī pēcāk – un tāpat tās minējusi kā pamatojumu ievērojamās algas saņemšanai. To vidū ir gan “sadarbības plānošana ar Latvijas Universitāti sociālās atmiņas pētniekiem”, gan “līdzdalība Tabakas fabrikas attīstības dienas konferencē”, gan “sadarbības memoranda ar Latvijas Universitātes Sociālās atmiņas centru sagatavošana”, gan faktiski nepārtraukts “darbs pie Koncepcijas par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību ziedojumu politikas uzlabošanu sadarbībā ar Finanšu ministriju”.

Sarmītes Ēlertes apgalvojums par “neplānošanu” izrādās, maigi izsakoties, ne visai patiesīgs. Nepaiet ne četri mēneši, kad tas pats  pietiek.com publikācijā ar virsrakstu “Veiksmīgajai prihvatizatorei un neveiksmīgajai politiķei Ēlertei ar trešo piegājienu izdodas tikt pie amata Levita paspārnē” ziņo:

“Kādreizējai laikraksta “Diena” prihvatizētājai Sarmītei Ēlertei, kura pēc atlaišanas no kultūras ministres padomnieces amata, neiekļūšanas 11. Saeimā un neveiksmīgās darbības Rīgas domē pēdējos divus gadus publiskajā politikā nebija manīta, ar trešo piegājienu ir izdevies tikt pie amata jaunā valsts prezidenta Egila Levita paspārnē – viņš Sarmīti Ēlerti iecēlis par Ordeņu kapitula kancleri.

Ordeņu kapituls skaitās koleģiāla institūcija valsts apbalvojumu lietu pārzināšanai, kurš nekad nav atklājis tajā spriesto par apbalvojamām personām, un Egils Levits ir nomainījis tā sastāvu – reizē ar Sarmīti Ēlerti kapitulā darbosies Andris Kronbergs, Gunda Vaivode, Raimonds Graube, Tālavs Jundzis, Elita Kuzma un Dina Gailīte.

Pirms šī Levita lēmuma bija zināms, ka Ēlerte ir mēģinājusi mērķēt gan uz Levita padomnieces, gan kancelejas vadītājas posteni, taču abos gadījumos neveiksmīgi. Pati viņa uz jautājumu par to, vai taisnība baumām, ka viņa varētu kļūt par vienu no jaunievēlētā prezidenta padomniekiem, šovasar atbildēja izvairīgi, ar vārdiem “es šobrīd to neplānoju darīt”.”

Bet tas nav viss – kundzes apetīte nav rimusi. Paiet vēl trīs mēneši, pienāk 2020. gada janvāra sākums, un pietiek.com publikācijā ar virsrakstu “Levits paslepus no sabiedrības iecēlis Ēlerti par savu padomnieci “kultūrpolitikas jautājumos” vēsta:

“Valsts prezidents Egils Levits kļuvis par vēl vienu padomdevēju bagātāks – valsts vadītājs paslepus no sabiedrības par savu padomnieci “kultūrpolitikas jautājumos” iecēlis bēdīgi slaveno kādreizējo laikraksta “Diena” prihvatizētāju un neveiksmīgo Rīgas domes deputāti Sarmīti Ēlerti.

Atšķirībā no citu padomnieku pieņemšanas darbā šoreiz Egila Levita kanceleja nav uzskatījusi par vajadzīgu par to informēt sabiedrību, un par Sarmītes Ēlertes pieņemšanu darbā uz nepilnu slodzi liecina vien ieraksts Egila Levita padomnieku uzskaitījumā.

Šis Sarmītei Ēlertei ir jau otrais amats Levita paspārnē. Pirms trim mēnešiem Ēlertei, kura pēc atlaišanas no kultūras ministres padomnieces amata, neiekļūšanas 11. Saeimā un neveiksmīgās darbības Rīgas domē pēdējos divus gadus publiskajā politikā nebija manīta, ar trešo piegājienu izdevās tikt pie pirmā amata jaunā valsts prezidenta Egila Levita paspārnē – viņš Sarmīti Ēlerti iecēla par Ordeņu kapitula kancleri.”

Jūs teiksiet – tad nu liela muiža… Tā taču galu galā ir vesela suga – alkatīgi, savtīgi, negodīgi ļaudis, kas izrādījušies nederīgi pat publiskajai politikai un kam nekas cits neatliek kā meklēt kādu lielāku “zivi”, kurai piesūkties un no kuras galda baroties.

Sarmīte Ēlerte šo personāžu vidū izceļas ja nu vienīgi ar īpaši dramatisko kritienu – no ietekmīga medija vadītājas un pēc tam personas, kuru visā nopietnībā piemin kā kandidāti uz valsts prezidenta amatu, līdz plašākām tautas masām neatrādāmas un labāk pat nepieminamas – lai nekaitinātu vēlētājus – aizkulišu darbones.

Taču ir kāda detaļa, kas Sarmītes Ēlertes iekārtošanos Egila Levita paspārnē padara īpaši piedauzīgu un amorālu. Kā jau minēts, arhīvu informācija ir viena ļoti neērta lieta – un, rau, vēl viena Nacionālā arhīva izziņa vēsta:

“ARHĪVA IZZIŅA 14.04.2021. Nr. LVA-6.2.2/L-14/4485 Uz 06.04.2021. pieprasījumu par Ēlerti Sarmīti Anša meitu

Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1988. gada 28. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 62) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1988. gada 23. marta lēmums (protokols Nr. 25) par Ēlertes Sarmītes Anša meitas, dz. 1957. gada 8. aprīlī, uzņemšanu PSKP par biedru.

1988. gada 23. maijā Ēlertei Sarmītei Anša meitai izsniegta PSKP biedra karte Nr. 24410083.

Ar LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1990. gada 28. jūnija sēdes lēmumu (protokols Nr. 4) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1990. gada 18. aprīļa sēdes lēmums par Ēlertes Sarmītes Anša meitas izstāšanos no PSKP biedriem uz personīgā iesnieguma pamata.

Pamatojums: PA-106 fonds, 67. apraksts, 5. lieta, 99., 103., 114. lapa; 69. apraksts, 6. lieta, 1., 36., 37. lapa; 71. apraksts, 1. lieta, PSKP biedra karte; PA-7263 fonds, 1. apraksts, 46. lieta, 32. lapa.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva direktors A. Freimanis.”

Jā, nekādu interpretācijas iespēju te nav. Laikā, kad Latvijā jau bija sākusies Atmoda un drosmīgi cilvēki atklāti stājās pretī okupācijas varai, Sarmīte Ēlerte acīmredzami bija nolēmusi, ka ir īstais brīdis iestāties okupācijas varas balstā – Padomju Savienības Komunistiskajā partijā –, un no tās izstājusies tikai divus gadus vēlāk, nepilnu mēnesi pirms 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Un tas savukārt nozīmē, ka Egils Levits ne tikai savā paspārnē, bet arī otrā svarīgākajā savas komandas amatā ir pieņēmis komunistisku kolaboranti – papildus labajai rokai arī kreiso roku.

Atgādināsim – ko tieši Egils Levits kolaboracionisma sakarā vēsta žurnālam “Tīrraksts” 2014. gadā:

“– Un kā būtu vērtējama dalība Komunistiskajā partijā?

– Iestāšanās Komunistiskajā partijā bija apzināts solis. Cilvēks tika oficiāli uzņemts okupācijas varas privileģēto kārtā. Ar to viņš vismaz potenciāli iesaistījās okupācijas varas sistēmā, vismaz simboliski pārgāja tautas pretinieka pusē. Ja viņam bija sirdsapziņa, tad tā tika apklusināta vai ar dažādiem argumentiem pielabināta (“es jau neko sliktu nedarīšu” u. tml.).

– Kā vērtēt tos, kuri okupācijas režīmā tomēr kāpa pa karjeras kāpnēm, kamēr citi izvēlējās to nedarīt, lai uzturētu distanci pret režīmu?

– Kolaboracionisms ir nosodāms kā tāds. Taču primārā problēma bija okupācija, kamēr kolaboracionisms bija sekundārs – ja nebūtu bijusi okupācija, nebūtu arī kolaboracionisma.

Es atturētos visus sīkkomunistus automātiski kvalificēt par kolaboracionistiem. Šeit vietā būtu diferencētāka pieeja.

Kāpšana pa sociālās karjeras kāpnēm praktiski visās jomās un profesijās padomju totalitārajā iekārtā bija saistīta ar līdzdalību komunistiskajā partijā. Piemēram, ja zinātnieks, inženieris vai ārsts gribēja kāpt pa karjeras kāpnēm, tam parasti vajadzēja kļūt par Komunistiskās partijas biedru. Šo cilvēku individuālais pienesums varas stiprināšanā nebija pārāk liels. Tie bija vienkārši karjeristi.

Un, ja viņu līdzdalība partijā drīzāk bija viņu profesionālās darbības nepatīkams, bet nepieciešams “blakuspienākums” un šī līdzdalība bija pasīva, tad diez vai var viņiem to ļoti pārmest. Šķiet, latviešu komunistu lielākā daļa drīzāk ir pieskaitāma šai karjeristu kategorijai. Būtu jāpublicē ne tikai “čekas maisos” atrodamie vārdi, bet, vēl jo svarīgāk, – visu okupācijas varas struktūru darbinieku – nomenklatūras – vārdi.”

Tieši tik vienkārši.

Tiesa, patiesības labad jāpiebilst, ka 2014. gadā Egils Levits ir arī ieminējies – “īpaši vērtējami” esot “tie, kuri tā saucamās pārbūves laikā iestājas tieši komunistiskajā partijā nolūkā graut šo partiju no iekšpuses”, jo “ tā bija pilnīgi cita motivācija iestāties partijā. Tā nebija tā motivācija, ko es minēju, kas konformistiem 60. un 70. gados. Tā bija cita motivācija. Tādēļ šie gadījumi jāvērtē īpaši”.

Taču tagad, astoņus gadus vēlāk, Egilam Levitam ne prātā nenāk jelkādā veidā “īpaši vērtēt” un jebkādā veidā vispār pieminēt savas kreisās rokas – padomnieku biroja vadītājas, kultūrpolitikas padomnieces un Ordeņu kapitula kancleres, kolaborantes Sarmītes Ēlertes – “gadījumu”. Tieši šāds rīkojums acīmredzami ir dots arī kancelejas vadītājam – padomju kolaborantam Andrim Teikmanim.

Pati prezidenta padomnieku priekšniece Sarmīte Ēlerte neizrāda nekādu vēlēšanos ne ļaut sabiedrībai noskaidrot patiesību par viņas sadarbību ar okupācijas varu, ne to atzīt un par kaut ko atvainoties – uz uzdotajiem jautājumiem bijusī “Dienas” redaktore, kas savulaik ir cēlusi debesīs atklātību un amatpersonu atbildības principu, tagad vienkārši neatbild. Savukārt Andris Teikmanis viņas vietā pavēsta – sabiedrībai neesot nekāda pamata iedomāties, ka tā varētu pieprasīt prezidenta padomniecei kādus skaidrojumus:

“Attiecībā uz Jūsu vēlmi iegūt Valsts prezidenta kancelejas darbinieces Sarmītes Ēlertes viedokli par konkrētas rīcības vai izvēles motīviem, kas balstīta Jūsu subjektīvā faktu novērtējumā, atkārtoti vēršam uzmanību uz 2011. gada 22. decembra Senāta spriedumu lietā Nr. SKA–976/2011, kur cita starpā atzīts, ka Latvijas Republikas Satversmes 104. pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā.

Indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā. Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē, tādējādi tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.”

Zīmīgi, ka izrādās – atšķirībā no laika, kad Egila Levita padomnieku biroja vadītājas pienākumus pildīja Irēna Kucina, slēpjams ir kļuvis pat jaunās “kreisās rokas” amata apraksts.

“Informēju, ka amata apraksti ir ierobežotas pieejamības informācija. Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtajai daļai personai, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, ir jāpamato savs pieprasījums un precīzi jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota. Tas nepieciešams, lai, lemjot par pieprasītās informācijas izsniegšanu, varētu izsvērt tiesisko interesi, kuras aizsardzībai informācija noteikta kā ierobežotas pieejamības, salīdzinājumā ar tiesisko interesi, kuras dēļ informācijas pieprasītājam informācija nepieciešama.

Informācijas izsniegšana ir pieļaujama gadījumā, ja informācijas saņemšanas nepieciešamības interese prevalē pār to interesi, kuras aizsardzībai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss,” skan Andra Teikmaņa oficiālais atteikums atklāt sabiedrībai – ar ko īsti tad Egila Levita kancelejā vismaz oficiāli nodarbojas Sarmīte Ēlerte un kā šīs funkcijas atšķiras no “Kucinas laikiem”.

Savukārt cita izvairīguma forma tiek izmantota, “kutelīgajā situācijā” mēģinot neatbildēt uz jautājumu: vai, izvēloties šo personu par “padomnieku biroja” vadītāju, ir ņemta vērā šīs personas komunistiskā pagātne, kas līdz ar to atbilstoši pašreizējā valsts prezidenta savulaik izteiktajam vērtējumam liek šo personu uzskatīt par okupācijas varas kolaboranti:

“Izvērtējot Jūsu iesnieguma 6. jautājumu, secinu, ka esat sniedzis vērtējumu par Kancelejas rīcību. Tādējādi, atbilstoši Iesniegumu likuma 5. panta ceturtās daļas noteikumiem, Jūsu paustais viedoklis šajā jautājumā ir pieņemts zināšanai.

Lai veicinātu izpratni par valsts prezidenta padomnieku izvēles kritērijiem, paskaidroju, ka atbilstoši likuma “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” 6. panta otrajai daļai un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 9. punktam valsts prezidenta padomnieki ir politiskas amatpersonas. Valsts prezidents bauda rīcības brīvību jautājumos, kas skar tā atbalsta iestādes – Kancelejas, struktūras izveidi un iekšējās darbības pamatprincipu noteikšanu.

Galvenie valsts prezidenta padomnieka izvēles kritēriji ir balstīti uz profesionalitāti un kvalifikāciju attiecīgajā jomā. Papildus profesionalitātes kritērijiem minēto politisko amatpersonu darbā izšķiroši svarīga ir personiskā uzticamība un spēja sadarboties ar valsts prezidentu (sk. arī Saeimā 2013. gadā 5. decembrī pieņemtā likuma “Grozījumi likumā “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu”” anotācijas 1.3. apakšpunktu).

Atteikumu sniegt informāciju vai informācijas nesniegšanu pieprasītajā apmērā Jūs varat pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Pie tā, kādā veidā un ar kādām metodēm Egilam Levitam un viņa komandai, visticamāk, ir izdevies “sakārtot” informācijas pieejamības lietu izskatīšanu Andra Teikmaņa piesauktajās administratīvajās tiesās, mēs vēl nonāksim. Labi apzinoties to, ka šādā veidā Valsts prezidenta kancelejai izdosies izvairīties no skaidras atbildes sniegšanas visā tiesvedības laikā – tātad, visdrīzāk, gadiem ilgi –, “vērtējumu saturošais jautājums” par kolaborantes Sarmītes Ēlertes darbību kolaborācijas nosodītāja Egila Levita kancelejā tiek noformulēts citādi:

“Iepazīstoties ar Jūsu vēstuli, kurā tās autors, bijušais padomju tautas tiesnesis un līdz ar to padomju okupācijas varas kolaborants pauž satraukumu par manu jautājumu saistībā ar citas Jūsu iestādē darbā pieņemtas padomju kolaborantes komunistisko pagātni, man ir radies priekšstats, ka šis satraukums ir liedzis konkrētajai personai izprast uzdotos jautājumus un sniegt uz tiem atbildes pēc būtības. Līdz ar to es rekomendētu nozīmēt Jūsu iestādei citu personu atbilžu sniegšanai uz jautājumiem, atbildes uz kuriem tiks izmantotas manis veidotajā grāmatā “Valstsgribis”, par kuras iecerēto saturu esmu jau informējis Jūsu iestādi.

Ja tomēr Jūsu iestāde uzskata, ka arī turpmāk atbilžu sniegšanai vispiemērotākais Jūsu iestādes darbinieks ir par maniem jautājumiem satrauktais bijušais padomju tautas tiesnesis un līdz ar to padomju okupācijas varas kolaborants, esmu gatavs uzdotos jautājumus precizēt, lai šo satraukumu mazinātu un Jūsu iestādes sniegtās atbildes negrautu valsts prezidenta institūcijas prestižu sabiedrības acīs.

Saistībā ar to, ka gatavoju grāmatu “Valstsgribis”, par kuras iecerēto saturu esmu jau informējis Jūsu iestādi, vēlos saņemt no Jūsu iestādes šādu informāciju un atbildes pēc būtības uz šādu jautājumu: vai, izvēloties Sarmīti Ēlerti par līdzšinējā valsts prezidenta “padomnieku biroja” vadītāju, ir ņemta vērā šīs personas komunistiskā pagātne, tostarp darbošanās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā?”

Kā jūs domājat – vai tas ko līdz?

“Kancelejā 2022. gada 22. decembrī ir saņemts Jūsu iesniegums, kurā citējat Kancelejas 2022. gada 20. decembrī Jums sniegto atbildi Nr. 2856, paužat neapmierinātību par Jums sniegtajām atbildēm un, atsaucoties uz to, ka gatavojat personiskā faktu novērtējumā balstītu izdevumu, norādiet, ka vēlaties atkārtoti saņemt atbildes uz jautājumu par valsts prezidenta padomnieces – padomnieku biroja vadītājas Sarmītes Ēlertes izvēles kritērijiem. Paskaidroju, ka detalizēta atbilde par valsts prezidenta padomnieku izvēles kritērijiem Jums jau ir sniegta 2022. gada 20. decembra atbildē Nr. 2856 un citu atbildi Kanceleja neplāno sniegt.”

Ar vārdu sakot, Egila Levita kanceleja paziņo – lai ko tur Egils Levits savulaik būtu runājis par nepieciešamību okupācijas varas kolaborantiem atzīt sadarbību un to nožēlot, tas nekādā veidā neattiecas uz viņam vajadzīgiem kadriem…

Droši vien ne vienam vien lasītājam jau pirms krietna brīža ir radies jautājums: nu ko var ņemties ar tiem kolaborantiem? Jā, bija padomju vara, visiem vajadzēja dzīvot, tagad ir cita vara un cita valsts, speciālisti strādā tās labā – nav ko viņiem piesieties! Viņi taču tagad ir pilnīgi citi cilvēki!

Taču tā nav. Diemžēl nav. Pārfrāzējot seno sakāmvārdu, Sarmīte Ēlerte var oficiāli aiziet no Padomju Savienības Komunistiskās partijas, bet Padomju Savienības Komunistiskā partija nekad neaizies no Sarmītes Ēlertes.

Komunistiskā ideoloģija tās nesēju saindē uz visiem laikiem. Sajūta, ka tu esi īpašāks par citiem, ka tu vari doties uz specveikaliem pēc desas un saņemt citas privilēģijas, vienlaikus “parastajiem cilvēkiem” stāstot komunistiskas pasaciņas par vienlīdzību un tiesiskumu, saglabājas uz visiem laikiem. Un tas – atkal diemžēl – nav tikai tukšs apgalvojums vien.

Ko dara valsts prezidenta padomnieki, kādus padomus dod vai nedod – tā visa ir Egila Levita kancelejas “iekšējā lieta”, viena no daudzajām, gar ko “nācijas tēva” un viņa norādījumu pildītāju ieskatā sabiedrībai, no kuras nodokļu maksājumiem viņi pārtiek, nav nekādas daļas.

Varbūt tā arī labāk, jo droši vien daudziem mati celtos stāvus, uzzinot, kādus padomus valsts galvam ekonomikas jomā dod padomniece bez kārtīgas izglītības un pieredzes vai jauno tehnoloģiju sfērā – pavecs ģimenes draugs. Taču ir reizes, kad priekškars paveras, un par, iespējams, visspilgtāko reizi ir parūpējusies tieši Egila Levita “padomnieku biroja vadītāja”.

Lūk, iesniegums, kurā koncentrētā formā atspoguļota “priekškara pavēršanās” un tās atklātā neglītā aina:

“Sarmītei Ēlertei, Valsts prezidenta kanceleja

Šā gada 30. novembrī informācijas aģentūra LETA ir publicējusi šādu informāciju:

“Saeimas deputātiem un ministriem saglabā “nelielo privilēģiju” rezervēt biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem

Rīga, 30. nov., LETA. Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem tiks saglabāta privilēģija rezervēt un iegādāties biļetes uz XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem, šodien nolēma Dziesmu un deju svētku padome.

Valsts prezidenta kancelejas pārstāve Sarmīte Ēlerte diskusijā aicināja ņemt vērā, ka savulaik Dziesmu svētki radās kā tautas pašorganizācijas kustība, tomēr šodien tiek sagaidīts, ka Dziesmu svētki tiek finansēti no valsts budžeta. Viņa uzsvēra, ka lēmumā par finansējumu svētkiem piedalās gan Ministru kabinets, gan Saeima, tāpēc “būtu jocīgi”, ja šāda iespēja Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem būtu liegta.

Gatavojot izdošanai grāmatu “Valstgribis”, kurā nozīmīga loma tiks veltīta arī pašreizējā valsts prezidenta izvēlēto padomnieku darbībai, saistībā ar šajā publikācijā atspoguļotajiem faktiem un notikumiem vēlos no Jums saņemt šādu informāciju un atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

1) vai šajā publikācijā ir precīzi atspoguļota Jūsu uzstāšanās?

2) ar ko Jūs pamatojat savu nostāju, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas šādas īpašas privilēģijas?

3) ar ko Jūs pamatojat savu nostāju, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas īpašas privilēģijas?

4) kādas vēl privilēģijas saskaņā ar Jūsu pārliecību ir nepieciešamas Saeimas deputātiem un ministriem?

5) kādām vēl valsts amatpersonu kategorijām saskaņā ar Jūsu pārliecību ir nepieciešamas īpašas privilēģijas?

6) vai arī Jums un citiem Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem saskaņā ar Jūsu pārliecību ir nepieciešamas īpašas privilēģijas?

7) vai Jūs pati jau iepriekš esat iegādājusies Dziesmu un deju svētku biļetes nevis vispārējā kārtībā, bet īpaši privileģētā veidā, pēc īpašas rezervācijas?

8) vai Jums nav bijis kauns izmantot šādas privilēģijas? Atbildi pamatojiet.

9) tā kā Dziesmu un deju svētku padomē Jūs esat iekļuvusi kā Valsts prezidenta kancelejas pārstāve, vai Jūsu paustā nostāja, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas šādas īpašas privilēģijas, bija Valsts prezidenta kancelejas nostāja? Ja jā, kad un kādā sastāvā tā šajā iestādē tika apspriesta un apstiprināta? Ja ne, ar kādu tiesisko pamatojumu Jūs kā Valsts prezidenta kancelejas pārstāve paudāt šādu nostāju?

10) vai Jūsu paustā nostāja, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas šādas īpašas privilēģijas, bija saskaņota ar pašreizējo valsts prezidentu? Ja nē, kāpēc Jūs neuzskatījāt par vajadzīgu to saskaņot?

11) vai savu nostāju, ka deputātiem un ministriem ir nepieciešamas īpašas privilēģijas, Jūs kā komuniste un padomju okupācijas varas kolaborante esat ieguvusi no PSKP ideoloģijas laikā, kad bijāt PSKP biedre, vai no kādiem citiem ideoloģiskiem avotiem?”

Patiesībā pēdējais jautājums atbildi neprasa – pārliecību, ka ir īpašas cilvēku kategorijas, kurām pienākas īpašas privilēģijas, bijusī komuniste Sarmīte Ēlerte acīm redzami ir saglabājusi no padomju okupācijas laikiem, kad viņai līdzīgajiem, tikai pa karjeras kāpnēm augstāk tikušajiem komunistiskajiem kolaborantiem bija nodrošināta pieeja specveikaliem, kur varēja tikt pie sviesta, desas, grāmatām un citām deficītām mantām, specpoliklīnikām un specsanatorijām, kur bija nodrošināta labāka aprūpe, un citiem “specraspreģeļiķeļiem”.

Taču – ak, kāds pārsteigums! – Egila Levita padomniece nevēlas atbildēt arī ne uz vienu citu no šiem jautājumiem. Kolaborantes Sarmītes Ēlertes vietā atrakstās kolaborants Andris Teikmanis:

“Atbildot uz Jūsu iesniegumos uzdotajiem jautājumiem, paskaidroju, ka Kancelejas kompetencē neietilpst informācijas aģentūras LETA sagatavotās informācijas pārbaude un līdz ar to Kancelejai nav tiesiska pamata sniegt atbildi par Jūsu norādītās publikācijas saturu.

Daru zināmu, ka Sarmīte Ēlerte darbojas Dziesmu un deju svētku padomē saskaņā ar Kancelejas vadītāja 2020. gada 29. janvārī izdotu rīkojumu. Sarmītei Ēlertei Dziesmu un deju svētku padomes darbā procesā izteiktie viedokļi nav jāsaskaņo ar citām Kancelejas amatpersonām vai valsts prezidentu.

Attiecībā uz Jūsu vēlmi iegūt Valsts prezidenta kancelejas darbinieces Sarmītes Ēlertes viedokli par konkrētas rīcības vai izvēles motīviem, kas balstīta Jūsu subjektīvā faktu novērtējumā, atkārtoti vēršam uzmanību uz 2011. gada 22. decembra Senāta spriedumu lietā Nr. SKA–976/2011, kur cita starpā atzīts, ka Latvijas Republikas Satversmes 104. pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā. Indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā.

Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē, tādējādi tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.”

Ar vārdu sakot, Egila Levita kancelejas vadītājam šķiet, ka sabiedrībai pietiks ar paskaidrojumu – mēs neko nezinām un arī neko negribam zināt, un tas, ka faktiskā valsts prezidenta pārstāve nāk klajā ar ierosinājumu, kas ir nokopēts no viņas dzimtenē – Padomju Savienībā – valdījušās sistēmas un tās “komunisma cēlāju morāles normām”, mūs absolūti neinteresē un nav mūsu darīšana…

Punktu jautājumā par to, kādas īpašas privilēģijas “īpašajiem cilvēkiem” ir vai nav pieprasījusi Egila Levita kreisā roka, pieliek tikai pēc oficiāla pieprasījuma saņemtā Dziesmu un deju svētku padomes sēdes protokola fragments:

“Sarmīte Ēlerte norāda, ka būtu jānovērtē tas, ka Dziesmu svētki savulaik radās kā tautas pašorganizācijas un pašfinansēšanas kustība un attīstība, šodien tomēr sagaidām, ka svētki tiek finansēti no valsts budžeta, kur lēmumos piedalās gan Ministru kabinets, gan Saeima. S. Ēlerte aicina pārdomāt iespēju minētajai mērķgrupai rast iespēju iegādāties iekšējās rezervācijas biļetes.

Sarmīte Ēlerte norāda, ka būtu labi, ja Saeimas deputātiem būtu iespēja rezervēt un iegādāties biļetes.”

Domājams, pietiekami daudzi šīs grāmatas lasītāji te nu beidzot neizturēs un jautās: jopcik, bet nu kāpēc valsts prezidents tā dara? Kāpēc viņš vispirms gari un plaši izpaužas par nepieciešamību padomju kolaborantus saukt vārdā, pieprasīt no viņiem nodarījumu atzīšanu un nožēlu, jo citādi nekāds sabiedriskais izlīgums nebūs iespējams, bet pēc tam tieši šādus kolaborantus pieņem darbā savas kancelejas visatbildīgākajos amatos un savā atbildīgajā postenī acīmredzami balstās uz viņu padomiem?

Jā, un vēl viņi droši vien var pajautāt: vai Egils Levits tiešām neaptver, ka viņa rādītajam piemēram seko citi? Pat “sabiedriskajā” Latvijas radio kā “eksperts” regulāri tiek aicināts padomju okupācijas varas kolaborants Ojārs Skudra, kurš savulaik ir bijis gan Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sektora vadītājs un inspektors-konsultants, gan LPSR Valsts radio un televīzijas komitejas radio galvenās informācijas redakcijas nodaļas vadītājs, komjaunatnes Centrālkomitejas daļas vadītāja vietnieks un kompartijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejas instruktors. Tagad šis padomju okupācijas varas propagandists skalo smadzenes ne tikai Latvijas radio klausītājiem, bet arī studentiem un savā veidā “gatavina” jauno paaudzi…

Ir liels kārdinājums šo pretrunu sasaistīt ar grāmatas “Viltvārdis” lasītājiem labi zināmo brīnumstāstu par Levitu ģimenes izbraukšanu no Padomju Savienības un tā raisītajiem jautājumiem par Egila Levita patiesajām attiecībām ar padomju valsti, okupācijas varu un tās dienestiem. Bet viss nav tik vienkārši, jo neba nu padomju kolaborantu tēma ir vienīgā, kurā “nācijas tēva” vārdi ne mazākajā mērā nesakrīt ar darbiem. Par to – tālāk grāmatā.

Vairāk lasiet jaunajā grāmatā “Valstsgribis”.

Avots: Pietiek

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!