Šodienas zatleriskā atklāsme, ka “Vienotībā” esmot intriganti, rotāta ar Solovitas un Valža bildēm, skaidri rāda, ka te būtu darīšana psihologiem, psihoanalītiķiem un citiem šīs jomas dakteriem. Skaidrs, ka draudzēties grūti, ja reiz apvienoties nevar – traucē eiropeizētais incesta tabu. Šaubu nav, abi strīdnieki ir asinsrada, oligarhu dedzināšanas orģijas bērni, kas šodien manifestējušies brāļa un māsas apspiestajās jūtās.
Ja vien šiem būtu atmiņu albūmiņš, kur ierakstīt kādas rindas, es nešaubīgi izvēlētos Kozmas Prutkova “Kopotajos rakstos” neiekļautu dzejoli, kura nosaukums varētu būt „Reiz māsu aizskāris ar piesi“.
Neiedziļinoties detaļās, kā tieši var māsu aizskārt ar piesi, šais astoņās rindās ir iekļauts viss brāļa – māsas attiecību mulsinošais šarms:
Сестру задев случайно шпорой,
«Ма soeur, — я тихо ей сказал, —
Твой шаг неровный и нескорый
Меня не раз уже смущал,
Воспользуюсь я сим моментом
И сообщу тебе, mа soeur,
Что я украшен инструментом,
Который звонок и остер».
Jā, tavs klusais solis ir mani jau ilgstoši mulsinājis, bet tomēr izmantošu mirkli un teikšu: man ir rīks, kas ir gan skanīgs, gan ciets. Ufff.
Līdz vēlēšanām nedēļa. Redzēsim, ar ko vēl brālis aizskārs māsu un otrādi. Vai nu cietu un skanīgu instrumentu trūkst.
Autors: Mārcis Bendiks