Raimonds Pauls, kurš ir viens no tiem, kas Latvijas Krājbankā bija noguldījuši vairāk nekā tā summa, kuru bija iespējams atgūt caur Noguldījumu garantiju fondu, uzskata, ka viņa nauda ir nozagta un valsts ir līdzatbildīga par to.
“Man tā nauda nav vajadzīga ne rīt ne parīt, es varu gaidīt, bet es neesmu ar mieru šo naudu zaudēt,” – saka Maestro.
“Tā ir godīgi nopelnīta nauda, mani iekrājumi vecumdienām. Valsts bija šo banku pārbaudījusi, izsniegusi licenci, ļāva bankai strādāt un tādējādi deva iedzīvotājiem pārliecību, ka bankā viss ir kārtībā. Kad banka sabruka, finanšu ministrs Vilks teica, ka cilvēkiem pašiem vajadzēja vērtēt, vai tā banka ir droša. Tas ir absurds.
Valdība tagad saka, ka nevis viņiem, nevis visām tām krūmanēm un fuktukiem vajadzēja vērtēt, vai banka ir droša, bet man – māksliniekam – vajadzēja pārbaudīt, cik tā banka droša, un ja es to nedarīju, tad es esmu muļķis.
Iedomājies, ja valsts ar visiem saviem specdienestiem, speciālistiem un komisijām bija vērtējusi, uzraudzīja to banku, tad ko – man vajadzēja labāk par viņiem vēlreiz visu pārbaudīt un uzraudzīt?
Tāda attieksme ir ņirgāšanās, līdzdalība zagšanā.
Tagad man liekas, ka visa tā vienotība un tās firmas un konsultanti, visi tikai grib pelnīt, viņiem neinteresē atgūt naudu.
Protams, man te saka, ka, ja tagad valsts nolems neatjaunot bankas darbību es varēšu tiesāties, bet tas jau arī aizņems desmit gadus un diez’ ar ko beigsies. Es nezinu, kā rīkoties, varu tikai cerēt, ka valsts darīs visu, lai atjaunotu bankas darbību un mēs varētu savu naudu atgūt.”