Padomnieces memuāri. XV daļa GADA UN PACIETĪBAS BEIGAS

KATRĪNA IĻJINSKA

Sākās valsts svētku nedēļa, taču svētku noskaņojums bija kaut kur pazudis. Šoreiz 18. novembris iekrita pirmdienā un tā bija salīdzinoši vienkārša nedēļa Ekonomikas ministrijā. Pirmdiena bija nosacīta brīvdiena, otrdienā ministrs piedalījās Ministru kabineta sēdē, trešdien viņam bija jāpiedalās raidījumā “Krustpunktā”, bet vakarā bija iecerēts ikgadējs ministrijas darbinieku apbalvošanas pasākums. Ceturtdienā ministrs Valainis bija paņēmis brīvdienu, bet piektdienā bija vairākas tikšanās, kuras pēc nosaukumiem kalendārā izklausījās interesantas, bet faktiski es neko nevaru par tām pateikt, jo saslimu.

Trešdienā, 20.novembrī es jau jutos apslimusi, bet ne tik ļoti, lai nenāktu uz darbu. Es uztaisīju Covid-19 testu, kurš bija negatīvs un rudens drēgnumā apslimšana likās normāla. Pēcpusdienā bija gaidāms ministrijas labāko darbinieku pasākums, kura laiku un norises vietu mēs ilgi skaņojām ar sabiedrisko attiecību nodaļu un valsts sekretāru, bet beigās valsts sekretārs atkal bija aizbraucis komandējumā un par laimi vismaz norises vieta bija izvēlēta bezmaksas – Altum konferenču zāle Doma laukumā. 

Bija gada nogale un, jāsaka atklāti, es vairs ne par ko īpaši neuztraucos. Priekšā svētki, budžetu tūliņ pieņems, un tā kā jutos apslimusi, man vairs negribējās saņemties. Viss, ko  darīju, man likās bezjēdzīgs, tāpēc es biju izdomājusi, ka ir jāizvirza kaut kādi mērķi kaut vai pašai sev – tādi, kuri ir “paceļami”, lai šim darbam sāktu redzēt kādu jēgu. 

Drūmais, tumšais, slapjais novembris bija briesmīgs, bet divus mērķus es vēl varēju izvirzīt. Viens no tiem bija – tikt skaidrībā, vai ir iespējams kaut ko uzlabot sabiedrisko attiecību nodaļā, kuras darbs man likās ārprātīgs un visā procesā, kas skar komunikāciju, ministra runu un preses relīžu rakstīšanu. Otrs – palīdzēt kosmosa speciālistei Angelīnai, kurai bija grandiozi plāni un zināšanas, taču viņa divus gadus nevarēja piekļūt ministram. Pirms pāris dienām bija plānota viņas tikšanās ar ministru, taču tā atcēlās, jo viņam bija citas prioritātes. Kosmosa jautājums nevarēja gaidīt, jo tam bija vajadzīgs neliels finansējums un liels gribasspēks, bet nevienam, izņemot Angelīnu un tagad arī mani, tas nelikās prioritārs. Bija diezgan skaidrs, ja viņai neizdosies satikties ar ministru tagad, tad tāda tikšanās atkal nenotiks nekad. 

Šajā trešdienā notikumi sakrita īpaši labvēlīgi, viena tikšanās ministram atcēlās un tāpēc Angelīnas un ministra tikšanos izdevās iestarpināt bez iepriekšēja brīdinājuma. Tā bija brīnišķīga! Es neslēpšu, ka izbaudīju kā Angelīna Bekasova ar mirdzošām acīm gandrīz stundu stāstīja ministram par nozares iespējām un potenciālu, un viņš arī uzmanīgi klausījās, pēc tam iesaistoties diskusijā un paužot savu redzējumu. Jāatzīst, ka tā līdzšinējo trīs mēnešu laikā bija vienīgā reize, kad es ministra acīs saskatīju patiesu interesi. Viņš klausījās arī citreiz, taču visas citas jomas viņam jau tāpat bija zināmas un mēs diskutējām tikai par to, kā labāk tās nokomunicēt, turklāt ne vienmēr viņš padomus uzklausīja. Taču kosmoss bija joma, kurā viņš, tāpat kā lielākā daļa no mums, nemaz neorientējās. Angelīnas prezentācija bija kaut kas svaigs, ar konkrētu redzējumu, lielisks! Kaut kas tāds, kas raksturīgs privātajam sektoram.

Vakarpusē visa Ekonomikas ministrija un arī kapitālsabiedrību darbinieki satikās Altum zālē, lai saņemtu diplomus par labu darbu. Vai arī sabiedrisko attiecību nodaļas vadīja varētu saņemt kādu atzīnību? Nē, viņa nesaņēma papīru. Atzinības saņēma, tostarp, Olga Feldmane, Angelīna Bekasova un vairāk nekā 100 cilvēki, arī grāmatvedes, IT nodaļa utml. Bet, kam gan tev atzinība, ja vari saņemt naudas balvu? Retorisks jautājums.

Darbinieku apbalvošana beidzās jautrā prātā… Interesanti, ka no bezalkoholiskajiem dzērieniem bija pieejams tikai ūdens. Mēs stāvējām pulciņā un iesmējām, jo Olga pastāstīja, ka

viens iepirkums par semināra rīkošanu nav izdevies: to apstrīdēja viens no pretendentiem un tāpēc ir palikuši pāri 50 tūkstoši eiro, ko vajag iztērēt.

Pa jokam, protams, bet tomēr mēs apsvērām, kā tad vislabāk tos iztērēt – varbūt pasūtīt zemeņu kūku un uzrīkot balli? Pienāca ministrs Valainis, un kāds ierosināja balli taisīt Rundāles pilī, pieaicinot “Prāta vētru”. Nu, vienvārdsakot, sarunas bija nenopietnas. Ar to arī beidzās šis vakars. Vienlaikus nenopietnās sarunas nebija nemaz tik nenopietnas, tās izgaismoja sistēmas trūkumus.

Trūkums daudzus gadus bija viens – nauda vai nu jāiztērē, vai jāatgriež valsts budžetā, un tas nozīmē, ka nākamajā gadā naudas būs mazāk. 

Kā tas izskatās dabā? Lūk, tā (avots – Jānis Hermanis):

Katru reizi gada beigās ir jāiztērē viss, kas nav iztērēts. Steidzami.

Tiek rīkoti pasākumi, uzrodas visādi dīvaini mērķi, lai tikai nākamgad nebūtu mazāk. Speciālisti saka, ka decembra izdevumu pieaugums tomēr būtu jādala, jo ir pakalpojumi, kuru apmaksa pēc līgumiem ir paredzēta gada beigās, taču pat ņemot vērā šo faktu, tāpat decembrī tiek “apgūts” vairāk naudas, nekā citos mēnešos. Turklāt, es nezinu nevienu pakalpojuma sniedzēju, kurš būtu gatavs visu gadu strādāt par velti, bet tikai decembrī saņemt naudu.

Es tomēr saslimu, bet slimības lapu neņēmu, jo cerēju, ka saaukstēšanās atkāpsies pāris dienās un jau pirmdien es atkal būšu darbā. Kamēr biju apslimusi, ministra birojs izdomāja, ka par ietaupīto naudu mēs rīkosim Būvniecības konferenci decembrī. Vai es nosodu būvniecības konferenci? Noteikti nē! Es šīs konferences rīkošanu un visu saturu esmu gatava aizstāvēt visos iespējamos veidos! Konference bija lietderīga, es iepriekš nekad  nebiju dzirdējusi, ka uzņēmēji publiski runātu tik atklāti. Visi cilāja ačgārnības, aizkaitinājums burtiski virmoja gaisā. Konference notika decembrī, tāpēc es pie tās vēl atgriezīšos nākamajos rakstos.

Toties pienāca ceturtdiena, 21.novembris. Ministrs bija paņēmis brīvdienu, bet notika man “liktenīgā” valsts pārvaldes stratēģiskās komunikācijas konference, un redzot nejēdzības, es nolēmu par šo tēmu parunāt X platformā. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, es biju izvēlējusies, manuprāt, drošāko no drošajiem sektoriem. Komunikācijas joma, pirmkārt ir ļoti šaura joma, kurā es specializējos. Tā ir apolitiska – tā man toreiz šķita. Es neuzbruku ne kādam politiķim, ar kuru ministram Valainim potenciāli vēl būtu jāstrādā, neiejaucos ZZS politiskajā pārliecībā, nesaskaņojot viedokli. Neuzbruku zinātniekiem vai kādai citai elektorāta daļai. Ierakstīju tā:

“Gribēju sākt rakstīt par birokrātiju, bet par godu šodienas valsts pārvaldes komunikatoru konferencei, paturpināšu par produktivitāti. Laikam jau tās tādas pārdomas…

2,5 mēnešu laikā, kamēr esmu EM (jā, valsts aparāts ir tik masīvs un nejēdzības tik acīmredzamas, ka burtiski skaitu dienas) man ir radies un nostiprinājies tāds iespaids, ka dažādu vadlīniju un tēžu ražošanai tiek nevajadzīgi veltīts stipri par daudz laika un resursu.

Lūk, viens spilgts piemērs:

ASV prezidenta vēlēšanas notika 5.nov. un 6.nov. rītā bija jau diezgan skaidrs, kas uzvarēs. Komunikācijas vadlīnijas “no augšas” atnāca 7.nov. plkst. 20:23.

Jautājums: cik daudz laika un naudas iztērēts to uzražošanai un saskaņošanai un kāda no tā jēga mūsdienu dinamiskajā informācijas vidē ir trīs dienas pēc notikuma? 

Manā ieskatā tādām vadlīnijām jābūt gatavām divās versijās vēl pirms vēlēšanas notikušas. 

Vēl labāk, ja to vadlīniju vispār nebūtu, jo kas ir vadlīnijas? Vadlīnijas ir kaut kāda kopīga pozīcija, ko paust, lai nebūtu satricinājumi un skandāli. T.i., pamācība, kā paust kaut kādu visiem ērtu kopīgu viedokli. Manuprāt, no tā ir vairāk ļaunuma, nekā labuma.

Ja mēs pieņemam, ka valsti vada saprātīgi cilvēki , tad jau viņiem tāpat jābūt skairdam, ko teikt, ja prasa. ASV prezidenta vēlēšanu rezultāts būtībā mums politiski neko nemaina – NATO dalībvalsts, tuvākie partneri, jāapsveic jaunais prezidents. Ja kāds valdībā domā citādi – arī labi, izkristalizēsies… 

Bet vai tiešām tam ir vajadzīgas komunikācijas vadlīnijas?

Vietējā mēroga notikumiem tas notiek operatīvāk, taču tāpat visas “komunikācijas vadlīnijas” parādās vismaz dažas stundas pēc notikuma, lai gan ir labi zināms, ka žurnālisti uz to brīdi jau ir paspējuši apzvanīt vai satikt visus, ko gribējuši un uzdot savus jautājumus. 

Redzot, kāds ir ministra darba ritms, es arī neticu, ka ir kaut viens ministrs, kurš reāli kādreiz ir tās vadlīnijas lasījis.

Līdz ar to, kad notiek kaut kāda komunikācijas laža (piemēram, drona gadījums), tad man atliek vien piekrist @edgarsrinkevics, ka vainīgi ir komunikatori. Un šo sadaļu valsts pārvaldē mierīgi var noīsināt vismaz uz pusi.”

Taču pretēji manai pārliecībai, ka ierakstam nevajadzētu radīt nekādu šūmēšanos ministra birojā, nākamajā rītā gana agri man jau piezvanīja kolēģis, padomnieks Valters, kurš pārmeta šo ierakstu. Tā kā slimība neatkāpās, bet man kļuva tikai sliktāk, man bija kļuvis vienalga. Vienīgais, ko es varēju, bija pateikt kaut ko pretī rūcošā balsī, kuras vispār gandrīz vairs nebija. 

Pagāja brīvdienas, es joprojām biju slima, bet bija jāturpina strādāt. Teorētiski bija jāpaņem slimības lapa un jāatpūšas, pieņemot, ka nav neaizvietojamu cilvēku un gan jau tiks galā bez manis. Bet diemžēl iepriekšējie trīs mēneši parādīja, ka tās tā gluži nedarbojas. 

Novembra pēdējā nedēļā it kā nekas īpašs nenotika – Saeimas budžeta komisija joprojām turpināja skatīt budžeta priekšlikumus, vēl bija paredzēta ministra tikšanās ar reģionālajiem medijiem, ko mēs gribējām iedibināt kā tradīciju un es biju uzņēmusies to organizēt, tāpat pēc nedēļas bija paredzēta sadarbības memoranda parakstīšana ar Microsoft, kur bija iesaistīta arī VARAM ministrija, Valsts digitālās attīstības aģentūra, Ekonomikas ministrija un, protams, Microsoft. Kā jau lielā korporācijā, Microsoft uzņēmumā ir sava kārtība, tāpēc, lai saorganizētu dokumenta parakstīšanas pasākumu ar preses konferenci, visiem bija virtuāli jāsanāk kopā, lai vienotos par šī notikuma norisi. Papildus tam, jāsaka, ka Microsoft Baltijas komunikācijas vadība atrodas Igaunijā, bet preses relīzes saskaņošanai tiek sūtīta uz galveno mītni ASV. Tāpēc bija ieplānotas divas vai trīs online tikšanās. Ņemot vērā, ka paļauties uz ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļu nebija iespējams, tad arī slimot nebija iespējams, jo darbs bija jāizdara. 

Pirmdien, 25. novembrī es attālināti pieslēdzos iknedēļas sapulcei. Ministrs sāka runāt pirmais. 

“Čau, Katrīn! Apsveicu vārda dienā! Bet galvenais – veseļojies. Veselība tev vēl noderēs.” Citi klātesošie pievienojās apsveikumam, taču es dzirdēju tikai frāzes otro daļu, un jau tad sapratu, ka darba attiecības drīz būs beigušās. Tonis, kādā Valters man pārmeta ierakstu X un vispār visa tā saruna veda uz to, ka es arī pati negribu strādāt tādā veidā. Man bija apnikuši visādi pārkāpumi, nejēdzību piesegšana un “Vienotības” apkalpošana, tāpēc frāzi “šo, lūdzu, bez manis” kolēģi dzirdēja visnotaļ bieži. Un tā kā Valters strādāja ar ministru jau daudz ilgāk, es pieņēmu, ka viņš atstāsta mūsu sarunas ministram. Es ticu, ka tā arī bija. 

Trešdienā es attālināti pieslēdzos virtuālajai tikšanās ar Microsoft, kur mēs, kopumā astoņi vai 9 cilvēki spriedām par preses konferences un memoranda parakstīšanas norises vietu un nosacītu scenāriju, kā arī valodu, kādā notiks pasākums un kurš to vadīs. Saruna bija parasta, nekas īpaši izceļams. Tā kā pasākumu gribējām organizēt Ekonomikas ministrijā, tad arī Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evita bija uzņēmusies sūtīt uzaicinājumu medijiem. Loģiski, kurš tad cits, ja ne šī nodaļa nodarbojas ar šādu pasākumu organizēšanu. Taču, kad Microsoft igauņu kolēģe pavaicāja Evitai, vai viņa tad arī vadīs pašu pasākumu kā jau nodaļas vadītāja, Evita vērsās pie manis: “Katrīn, varbūt tu?” Man, protams, ar to nav nekādu problēmu, taču es aizdomājos, kādēļ nodaļas vadītāja neuzņemas vadīt pasākumu – vai tās ir bailes runāt publiski, vai varbūt problēmas ar angļu valodu? Jebkurš no šiem iemesliem nav laba zīme.

Nākamā online sanākšana bija ieplānota uz piektdienas pēcpusdienu. Taču izrādījās, ka tajā dienā nodaļas vadītāja nevar pieslēgties, jo viņai 13:30 jābūt lidostā, lai aizlidotu brīvdienās uz Londonu. Situācija bija izveidojusies neapskaužama. Nodaļā strādāja trīs cilvēki. Vienai kolēģei bija nomiris tētis un piektdienā bija bēres. Tāpēc otra kolēģe devās uz bērēm, ko es absolūti saprotu. Es biju slima, bet nodaļas vadītājai gan nebija nekāda brīvdiena – vismaz ne oficiāli, es speciāli pārbaudīju sistēmā. Viņa palūdza, lai es medijiem izsūtāmo tekstu atsūtu viņai līdz 13:00, tad to varēs izsūtīt. Taču tikšanās ar Microsoft un citām iesaitītajām pusēm bija vēlāk pēcpusdienā, pirms 16:00 un es gribēju pārliecināties, vai nekas nav mainījies, lai mēs neizsūtītu medijiem neprecīzu vai nepareizu ziņu. Tāpēc, lai visi varētu doties savās darīšanās, es ierosināju, ka es pati varētu izsūtīt medijiem ielūgumu, bet paprasīju atsūtīt mediju listi, kuru gan nesaņēmu. Ņemot vērā, ka man nebija vēlmes “kasīties”, tad es uzņēmos risku un nosūtīju nesaskaņoto tekstu līdz 13:00, taču pati doma, ka sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja, pirmkārt, brauc atvaļinājumā, nenoformējot oficiālu atvaļinājuma dienu, otrkārt, nosaka man laiku, līdz cikiem es varu kaut ko atsūtīt, un treškārt, noignorē lūgumu atsūtīt mediju listi, kur es vēlāk varētu pati nosūtīt ielūgumu, man, maigi sakot, nepatika. Kāpēc viņa izvēlējās tā izdarīt, es uzzināju tikai pirmdien, dienu pirms gaidāmā pasākuma, uz kuru tobrīd neviens medijs nebija pieteicies. 

Man bija slikta priekšnojauta par 3.decembrī gaidāmo memoranda parakstīšanu. Brīvdienās mani pavadīja trauksmes sajūta par to, kuriem žurnālistiem ir nosūtīti ielūgumi un vai vispār ir nosūtīti. Pasākums nedrīkstēja noiet greizi, tas bija gana būtisks gan vairākām ministrijām, gan pašam ministram. Bet atlika vien dzert ingvera tēju un cerēt, ka pirmdiena, dienu pirms gaidāmā notikuma, neatnesīs jaunus pārsteigumus. Velti, protams.

Jums būs interesanti izlasīt:

Padomnieces memuāri. I daļa Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. II daļa DARBS AR ATTIEKSMI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. III daļa SANKCIJAS? NEESAM DZIRDĒJUŠI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IV daļa JO TĀLĀK MINISTRS, JO MAZĀK JĀSTRĀDĀ – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. V daļa SVILUMA SMAKA – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VI daļa NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VII daļa PAMAZĀM ZOGAM – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI! – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. X daļa EKSKURSIJA UN NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XI daļa GULBENES NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XII daļa NEPATĪKAMĀ PĒCGARŠA – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XIII daļa MELIEM ĪSAS KĀJAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XIV daļa VIENAS VIENĪGAS SAKRITĪBAS – Puaro.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!