Padomnieces memuāri. IV daļa

Jo tālāk ministrs – jo mazāk jāstrādā

Otrā nedēļa ministra padomnieces amatā sākās mierīgi. Ministrs nebūs veselas 10 dienas, turklāt starp ASV un Latviju ir liela laika starpība, tātad jāpieslēdzas tikai vakaros, lai ierakstītu jaunumus ministra X kontā, kurai piekļuvi es ieguvu ar nosacījumu saskaņot publikācijas.

Tas ir burvīgi – man bija vairāk nekā nedēļa netraucētu 8 stundu darba dienu, lai izveidotu plānu, kā tad mēs komunicēsim nākamos mēnešus, varbūt pat divus gadus līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Pirmajā nedēļā es jau zināmā mērā iepazinu “virtuvi” un nejēdzības, un man jau nepatika tas, ko redzēju, bet es neaizmirsu, kāpēc mani pasauca un savu darbu gribēju izdarīt vislabāk. Pēc vislabākās sirdsapziņas un ar vislabākajiem rezultātiem. Laika bija vairāk nekā vajadzīgs, lai izdarītu “melno darbu” – izpētīt socioloģiskos datus, aprunāties ar Ekonomikas ministrijai (EM) pakļauto kapitālsabiedrību PR vadītājiem un sabiedrisko attiecību nodaļu, iepazīties ar ministrijas darbiniekiem. Jautājumam es piegāju ļoti nopietni – galu galā es taču neatrados kaut kādā kaktu kantorī, bet Ekonomikas ministrijā, kas teorētiski rūpējas par valsts izaugsmi. 

Nākamās desmit dienas es pētīju EM prioritātes, notikumus, kas varētu būt ar tām saistīti, datumus, kalendārus, aptaujāju kapitālsabiedrības, lai noteiktu, kādi notikumi ir būtiski ministram, centos sabalansēt visas intereses, veidoju dažādus grafikus ar uzrunājamo auditoriju, domāju, skaitīju, cik lielu auditoriju mēs varētu uzrunāt dažādos scenārijos, plānoju, ar kādiem jautājumiem labāk uzruāt uzņēmēju, ar kādiem – nodarbinātos, ar kuriem dažādus sabiedrības slāņus. Mēģināju atrast tādas tēmas, kuras skartu maksimāli lielu cilvēku skaitu un tām būtu jāķeras klāt prioritāri. Varu jums uzreiz pačukstēt, ka ministrs Valainis šo cītīgi izstrādāto plānu tā arī neieraudzīja, jo viņam neatradās laiks, un ikdienas teksts: “Davai, maucam!” guva virsroku. Kur maucam? Kāpēc maucam? Tagad, janvārī, pēc Valsts prezidenta svētku tekstiem, ir skaidrs, ka nav nekādas nozīmes, kur maucam un priekš kam…

Desmit dienās te, EM ministra birojā, nekas īpašs nenotika, kamēr ministrijas darbinieki droši vien turpināja strādāt pie likumprojektiem un beidzot viņus neviens netraucēja ar kaut kādām tēzēm, runām un pēkšņiem pieprasījumiem. Manu plānu kalšanu pavadīja tikai visāda fona informācija un notikumi, kuri gan tāpat diezgan labi runā par sevi.

Iepriekšējās nedēļas otrajā pusē, sekojot līdzi tendencēm, EM valsts sekretārs izdeva rīkojumu, ka, sākot ar pirmdienu tiek atcelts attālinātais darbs! Rīkojums paredzēja dažus izņēmumus, bet kopumā visiem bija jānāk strādāt klātienē. Ooo, man vairs nebūs jāklīst pa tukšiem koridoriem. Tas labi. Nedaudz vēlāk saņēmu saiti uz online tikšanos ar valsts pārvaldes stratēģiskajiem komunikatoriem, kas notiek otrdienās no rīta. Nolēmu pirmo reizi piedalīties, visādi citādi pirmdiena ne ar ko nebija īpaša. PET pudeļu miskaste tāpat kā līdz šim pildījās ar visādiem citiem atkritumiem, atšķirība no pirmās nedēļas bija tikai tāda, ka man sāka rakstīt vēstules un ziņas dažādi uzņēmēji, sūdzoties, ka ministrijā viss bremzē un vai es nevaru palīdzēt.

Piemēram, Latvijas Privātā un iespējkapitāla asociācija (LVCA) vēlējās tikties ar ministru, lai apspriestu dažādus jautājumus, tostarp risinājumus, kas veicinātu pensiju naudas ieguldīšanu Latvijas kompānijās, nevis ārvalstu. Specifisks jautājums, daudz jādiskutē, bet pamatdoma nav peļama. To, kāda ir ideja, teorētiski varētu apspriest, bet konkrētā asociācija vēstuli ministra biroja vadītājai bija sūtījusi pirms trim nedēļām, līdz šim nesaņemot pilnīgi nekādu atbildi. Kāpēc? Tāpēc, ka ministram kalendārs ir pilns – pārsvarā tur ir saliktas “obligātās lietas” – valdības sēdes un tamlīdzīgas tikšanās, bet otrā prioritāte ir partijas notikumiem un cilvēkiem. Cilvēkiem “no malas”, kas nepazīst ministru personīgi vai viņiem nav sakaru, iespraukties kalendārā pat uz 20 minūšu tikšanos nav iespējams, neskatoties uz to, ka viņi varbūt nes vērtīgas idejas. Atbilde, kāpēc tas tā notiek, ir vienkārša: ne biroja vadītāja, ne ministra palīdze, kas kūrē ministra kalendāru īsti nesaprot, par ko vēlas runāt uzņēmēji un ko tas varētu dot vai nedot Latvijas ekonomikai – šis teikums, iespējams, var izklausīties pārāk skaļš, taču tas pierādīsies arī turpmāk. Līdz ar to ir grūtības izvērtēt pēc būtības, vai konrētā tikšanās ir svarīga vai nav. Tā kalendārs pildās ar pirmkārt, ar publicitātes pasākumiem, otrkārt – ar daudz maz pazīstamiem, pietuvinātiem uzvārdiem, tālāk seko tie, kam “ministrs pats solīja”, un tad visi pārējie gaida mēnešiem un vēl nav teikts, ka vispār sagaida. LVCA tikšanos sarunāja, bet tikai tāpēc, ka es pajautāju un lūdzu atrast tai laiku. 

Es aizdomājos, kā vispār asociācijas un uzņēmēji nonāk līdz zvanīšanai vai rakstīšanai tieši man… Īsā atbilde ir tāda, ka nekādi citi instrumenti vienkārši nestrādā. Neviens no uzņēmējiem nenāk pie ministra tāpēc, ka jūtas svarīgs. Viņi jau ir izmēģinājuši visas iespējas, lai atrisinātu jautājumus bez ministra personīgās iesaistes – rakstījuši ministrijai, gājuši cauri ierēdņiem, saņēmuši kaut kādas atbildes, bet, diemžēl sajutuši, ka viņus nedzird. Tas ir kā runāt pret sienu, es viņus saprotu.

Otrdiena bija jautrāka, nekā pirmdiena. Tā sākās ar valsts stratēģisko komunikatoru sanāksmi tiešsaistē. Ministru padomnieki un “centrālais aparāts” bija pieslēgušies, lai apspriestu kaut ko, kas bija darba kārtībā. Es, ja godīgi, es neiedziļinājos – gribēju paskatīties, kāds ir pasākuma formāts, ko mēs spriedīsim, kā tas viss darbojas. Mēs apspriedām Ministru kabineta gaidāmos notikumus, vadītājs pastāstīja spilgtākajām mediju publikācijām nesenā pagātnē. Sanāksmi es klausījos fonā, ar vienu ausi, bet manu uzmanību piesaistīja divas lietas – kāda dāma, kura komentēja teju vai katru otro teikumu, kā arī sadzirdēts vārds “drons”. 

Kāds vēl drons? Atkal jauns drons? Ā, nē.. vecais! Bija 17.septembris un valsts galvenie komunikatori diskutēja savā starpā par to, cik neveiksmīga ir bijusi komunikācija par Krievijas dronu, kurš nokrita 7. septembrī, pirms desmit dienām. Arī par to, ka varētu komunicēt labāk… 

Es gribēju pateikt, ka varētu vienkārši pateikt ministriem, ka nevajag melot, bet noklusēju. Tā vietā es iegūglēju dāmu, kura visu komentēja – tā bija Baiba Gulbe no Satiksmes ministrijas. Tā kā es nepazinu nevienu, man bija interesanti, kāda ir viņas pieredze. Droši vien es painteresētos arī par citiem, bet citi, tāpat kā es, pārsvarā klusēja un neizraisīja interesi. Nedrīkst jau apspriest kolēģu hobijus, bet pirmais, kas parādījās meklētājā, bija informācija, ka Gulbe ir sertificēta astroloģe un koučs. Es pēkšņi iedomājos, kā satiksmes ministrs Kaspars Briškens paskatās zvaigznēs un tad iet uz televīziju stāstīt par Rail Baltica, par airBaltic un citiem jautājumiem. Kaut kādā mērā daudzi notikumi pēkšņi kļuva viegli izskaidrojami. Es pasmaidīju, paklusēju un drīz vien arī sanāksme beidzās. Kopš tā laika, ikreiz, kad es redzu televīzijā Briškenu un klausos, ko viņš saka, es atceros šo faktu. Piedod, Baiba.

Šķiet, nākamajā dienā vai pat tajā pašā, es devos iepazīties un aprunāties ar sabiedrisko attiecību nodaļu. Tā kā es biju nostrādājusi salīdzinoši maz laika, es negribēju būt bravūrīga un tikai kritizēt kolēģes. Tas nebūtu pareizi, jo kritizēt jau mēs visi mākam, bet piedāvāt kaut ko vietā – ne vienmēr.  Tāpēc es nolēmu, ka jāierosina kādas apmācības un tas varētu būt ideāls variants – delikāts mājiens, ka īsti kaut kas nepatīk, vienlaikus pat tad, ja prasmes liekas atbilstošas, nekad nenāk par skādi apgūt kaut ko jaunu vai tās papildināt. Ņemot vērā, ka es neredzēju, ka EM izmantotu tādas mūsdienīgas platformas kā, piemēram, TikTok un video formātu kā tādu, bet teju viss, kas ir redzams, ir sausa infromācija garās preses relīzēs, man šķita, ka piedāvājums pamācīties ir labs plāns. Domāts – darīts.

Saruna bija neuzticības pilna – es taustījos, norādot uz to, ka vajadzētu kļūt dinamiskākiem, savukārt no otras puses dzirdēju, ka nodaļas komunikācija ar ministra biroju esot zem katras kritikas, var teikt, ka tās vispār nav… Uzzināju arī dažādas nianses, piemēram ka tad, ja nepieciešami sarežģītāki infografiki, ministrija izmanto ārpakalpojumu. “Infografikus ārpakalpojumā? Nevis izmantojot mākslīgo intelektu, tostarp latviešu Infogram, bet ārpakalpojumā? Es tiešām nepārklausījos?” pārjautāja mana iekšējā balss. Nē, diemžēl es nepārklausījos. Bet kopumā ar kvalifikāciju viss esot kārtībā un nav domu, ka kaut kas būtu vēl klāt jāmācās vai jāmaina.

Ar laiku es sapratu dažādas nianses, galvenokārt to, ka speciālistei, kura veido video materiālus, tik tiešām ar kvalifikāciju viss ir kārtībā – video materiāli, ko spēj izveidot ministrijas speciāliste Inguna, ir tiešām lieliski. Tikai nevienam nevajadzīgi, jo nekāda plāna, nekādu ideju nav. Komunikācijas platformu un satura formu dažādošana nav dienas kārtībā un aprobežojas ar infografikiem un preses relīzēm. Jāpiebilst, ka es nebiju kaut kā īpaši “uzēdusies” kaut kādiem konkrētiem cilvēkiem, vienkārši šī nodaļa bija tā, ar kuru savu pienākumu dēļ man vienkārši nācās visbiežāk runāt. Tas ir mans lauciņš, līdz ar to nepilnības un ačgārnības pamanīt ir visvieglāk. 

Nedēļa ritēja apmēram tikpat dinamiski, cik dinamiska ir koalīcija… Vakaros mēs turpinājām saņemt ziņas no ASV, preses relīzes par notikumiem tur rakstīja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras speciālisti, EM tās tikai pārpublicēja savā mājaslapā. 

Nedēļas otrajā pusē ministra birojā parādījās pieklusinātas sarunas par ministrijas Darbinieku padomes vēstuli. Ministra padomnieki runāja savā starpā un domāja, ko ar to darīt. Intriģējoši, protams… Darbinieku padome, kuru cita starpā vadīja viena no četrām sabiedrisko attiecību nodaļas darbiniecēm, kura vēlāk arī aizgāja no darba, bija uzrakstījusi pagaru vēstuli, kas ietvēra divus galvenos punktus. Pirmkārt, tas bija protests, ka jānāk uz darbu klātienē. Otrkārt, darbiniekiem nepatīk, ka kāds no vadības izmanto ministrijas resursus savām personīgajām interesēm. Otrais punkts nebija detalizēti izskaidrots, bet par to kādā no nākamo dienu memuāriem.

Nē, mīļie lasītāji, jūs nepārskatījāties – ministrijas darbinieki protestēja par to, ka ir jānāk uz darbu. Es biju “uz pauzes”. Lai arī pēc pirmās nedēļas ausis man bija nedaudz nolaidušās, man tomēr vēl bija degsme un vēlme kaut ko mainīt, kaut kā iekustināt cilvēkus, aktivizēties… bet viņi tajā laikā protestēja, ka jānāk uz darbu. 

Kā man pastāstīja kolēģes, izrādās, ka esot tādi darbinieki, kuri ilgstoša attālinātā darba dēļ jau bija pielāgojušies situācijai un sākuši strādāt citos papildu darbos, un neviens nezināja, kādos. Neviens nezināja, vai šīs darba vietas, piemēram, nerada interešu konfliktus, jo ierēdņi nav amatpersonas un viņiem nav jāsniedz amatpersonas deklarācija. Tādējādi bija izveidojusies situācija, ka šiem darbiniekiem tagad būs jāizvēlas, uz kuru darbu tad iet klātienē… Protestu var saprast. Iedomājieties, ja jums ir, teiksim 1000 eiro “uz rokas” Ekonomikas ministrijā, uz kuru jūs neejat, un vēl tikpat kādā privātā sektora uzņēmumā, kur jānāk klātienē. Tātad jums ir 2000 eiro. Tad vienā dienā valsts sekretārs pasaka, ka jānāk uz darbu, bet, piemēram, privātā sektora uzņēmums arī grib, lai jūs nākat uz darbu. Tad ir jāizvēlas, jāmeklē kompromisi, jāpiekāpjas naudas ziņā. Sanāk, ka ienākumi sarūk apmēram uz pusi. Loģiski, ka te gribēsies protestēt… Vai arī jums nav otrs darbs, bet ir mazs bērns, kuram tagad vajadzēs auklīti, par kuru jāmaksā. Nu, ziniet, visas tās sadzīves problēmas, ar kurām saskaras ļaudis, kuri nestrādā ministrijā.

Piektdienā bija kārtējā biroja plānošana, kurā cita starpā mēs bez ministra gājām cauri uz ministriju atsūtītajiem ielūgumiem uz dažādiem pasākumiem. Ielūgumu kā parasti bija loti daudz – gan tepat Latvijā, gan tādi, kas skar potenciālus komandējumus. Viens no ielūgumiem – uz COP 29 konferenci Baku, Azerbaidžānā. Klimata pārmaiņu konference (COP) ir pasaules lielākais šai tēmai veltītais pasākums, kas pulcē pasaules līderus un ilgst apmēram 15 dienas. “Tā, uz šo mēs nebrauksim, tas ir nebūtisks pasākums – tā Cilinskis teica. Turklāt notiek Baku, kaut kādā trešās pasaules valstī, tur nekā nebūs,” gandrīz vai precīzi citēju kādu no klātesošajiem. Jurģis Miezainis iebilda – viņš gribēja braukt un piebilda, ka uzņēmēji vaicā, šo varētu nesaprast… Es arī iebildu un iedomājos ainu, kad COP jau notiek un ministrs vaicā, kāpēc viņš tur nav. “Nu, skatīsimies,” – piemetināja biroja vadītāja un šī saruna noslēdzās. Es nespēju noticēt savām ausīm. Mēs tikko pilnībā neiedziļinājāmies pasaules mēroga pasākumā, pat neizskatījām un neizvērtējām darba kārtību, “norakstījām” potenciālās tikšanās ar pasaules līderiem tāpēc, ka Rīgas domes deputāts no “Nacionālās apvienības” un ministrijas Ilgstpējīgas enerģētikas politikas departamenta vecākais eksperts kaut kam kaut kur tā teica. Ja to saka ilgtspējīgas politikas departamenta eksperts, tad vai nu viņš nav savā vietā, vai arī rīkojas ļaunprātīgi kā jau politiskais pretinieks.

Uz šī fona, ka COP ir nebūtisks pasākums, Latvenergo kopā ar ministru ASV bija noslēdzis līgumu, pasūtot kaut kādu pētījumu ASV Enerģētikas departamenta Nacionālo atjaunīgo energoresursu laboratorijā, kuras summu neatklāj, jo tā varētu izraisīt riebumu Latvijas sabiedrībā. 

Garāmejot tika pieminēts, ka Jurģis Miezainis pēc dažām dienām dosies uz Briseli – tur notiks pasākums, kur Mario Dragi prezentēs savu Eiropas konkurētspējas ziņojumu un visu dalībvalstu pārstāvji to apspriedīs. Es nodomāju, ka tas ir interesanti un pēc sapulces sameklēju ziņojumu: tas sastāvēja no 328 lappušu analītiska materiāla un vēl 73 lappušu garas stratēģijas Eiropas nākotnei. Lasāmviela aizrāva. Es, protams, neizlasīju visu analītisko materiālu, bet tomēr veltīju tam daļu brīvdienu un kaut ko palasīju arī pirmdienā. Eiropas konurētspēja, manuprāt, ir būtisks jautājums – tas skar samilzušo pārregulācijas un birokrātijas tēmu, kas ir iemesls Eiropas ilgstošai stagnācijai tehnoloģiju, inovāciju, arī mākslīgā intelekta un daudzu citu sektoru attīstības jomā. 

Dinamisms manā lauciņā parādījās 24.septembrī. Bingo! Manās acīs iedegās dzirkstele! Izdevums Financial Times atsūtīja lūgumu sniegt ministra Viktora Valaiņa komentāru par Mario Dragi Eiropas konkurētspējas ziņojumu. Jautājumi būtībā bija divi – ko ministrs domā par Dragi ziņojumu pēc būtības, kā arī, ko mēs domājam par to, ka Dragi savu ziņojumu uzrakstījis neiekļaujot Austrumeiropas valstu viedokļus. 

Man bija pašai savs viedoklis, ministrs prombūtnē un parlamentārais sekretārs Miezainis, kurš dosies uz Dragi ziņojuma pasākumu Briselē. Visloģiskāk, ko “mēs” domājam, tādā situācijā ir pajautāt tam, kurš brauc uz Briseli diskutēt par konkrēto tēmu, t.i., Miezainim. Tā arī izdarīju. 

“Es neesmu lasījis to ziņojumu, bet zinu, ka tas balstās idejā par federalizāciju, kuru mēs neatbalstām,” teica Jurģis. Lai gan federalizācijas ideja ziņojumā starp rindām kaut kā netieši varbūt nolasījās, kārtējais neticamais fakts mani gan pārsteidza, gan nogurdināja. Parlamentārais sekretārs brauc uz Briseli spriest par ziņojumu, kuru nav pat izlasījis. Iespējamība, ka to ir izlasījis pats ministrs, nav pat niecīga, tā ir nulle.

Šādā situācijā, manuprāt, vienīgais pareizais solis, ir uzrakstīt savu viedokli ministra vārdā un saskaņot ar viņu. Turklāt tas tagad ir jāizdara steidzami, jo runa ir par Financial Times. Tas nozīmē – ja gribi dabūt “savu” ministru citētu konkrētajā laikrakstā, tad atbildei ir jābūt īsai, konkrētai, par tēmu, vēlams nediplomātiskai un pats galvenais – ātri! To es jau biju apguvusi no Forbes globālā tīkla un attiecīgajām apmācībām.

Es pabīdīju malā visu, kas tobrīd atradās man uz galda, sakasīju visas diplomātijas spējas, kas kaut kur vēl bija palikušas manī un, uzrakstīju šādi:

“Kopumā, protams, es varu piekrist Mario Dragi kungam par problēmām, ko viņš ir aprakstījis – tik tiešām Eiropas vide ir pārregulēta, birokrātiska un līdz ar citām problēmām zaudē savu konkurētspēju, nespēj piesaistīt inovācijas. Vienlaikus jāatzīmē, ka birokrātija, neskaitāmie regulējumi un “dinamisma trūkums”, kā to norāda Dragi kungs, nāk tieši no Eiropas Savienības kodola, vecajām tradīcijām, “Vecās Eiropas” valstīm, kurām pirmkārt pašām būtu jāmainās. 

Nevienu no problēmām, uz kurām norāda Dragi kungs, nav efektīvi risināma, neatvieglojot procedūras. Piemēram, R&D un inovāciju attīstība, kas būtu viens no galvenajiem izaugsmes virzītājspēkiem, vienkārši nevar pat iesākties ES birokrātijas dēļ. Taču ņemot vērā, ka procedūru vienkāršošana ziņojuma rekomendācijās ir izvietota pašās ziņojuma beigās, var uzskatīt, ka arī prioritāšu sarakstā šis jautājums ir ierindots pēdējā vietā, nevis pirmajā, kā tam būtu jābūt.

Lai arī ziņojumā tas nav tieši pateikts, manuprāt, tā saturam ir izteikts federalizācijas idejas atbalsta “vaibs”, kam savukārt mēs nepiekrītam.

Faktu, ka Dragi kungs savu ziņojumu ir veidojis bez Austrumeiropas valstu viedokļiem ir dažādi interpretējams, taču baidos, ka precīzi noformulētas problēmas ar nepareizu risinājumu prioritizāciju var novest nevis pie ES konkurētspējas uzlabošanas un uzplaukuma, bet pie atlikušo dinamisko valstu nospiešanas ar birokrātiskiem mehānismiem un regulējumiem. “

Ieliku čatiņā ar ministru angliski un pierakstīju, ka tas ir steidzami. Ļoti ātri saņēmu apstiprinājumu, ka viss kārtībā. Tik ātri un bez komentāriem, ka nodomāju – ja izlasīja, tad virspusēji. Nu, ko, tūliņ es sūtīšu uz FT savu personīgo viedokli ministra vārdā un vērošu, kas no tā sanāks. Žurnālistam ļoti patika. Viņš pārvaicāja, vai tiešām ir izlasījis to, ko izlasījis, un vai parlamentārais sekretārs pasākumā “uzturēs” šo viedokli. 

Nākamajā dienā, pirms izlidošanas uz Briseli, parlamentārais sekretārs pavaicāja, kāds tad ir mūsu viedoklis un ko tur ministrs pateica FT. Es pārsūtīju komentāru un Miezainis nākamajā dienā kļuva par gana intervējamu personu – Briselē runāja par Latvijas ekonomikas ministra viedokli.

Protams, tas atsaucās arī Latvijā. Koalīcijas koridoros. Miezainis, atgriežoties, man pateica, ka Ārlietu ministrija ir neizpratnē, kādēļ Valainis komentē šo jautājumu un vispār vajadzēja diplomātiju atstāt viņu ziņā… Es pilnībā piekrītu – diplomātija būtu jāatstāj Ārlietu ministrijai. Bet runa nebija par diplomātiju, bet gan par konkurētspēju. Es nodomāju – ja mēs runātu Eiropā tiešāk un nevērptu savā koalīcijas dīķī intrigas, iespējams, Latvijas balss būtu vairāk sadzirdēta ārpus robežām. “Valaiņa” citāts kļuva par ziņas virsrakstu un galveno izcēlumu Financial Times publikācijā, viņa viedoklis citēts rakstā kā pirmais.

Desmit dienas bija pagājušas. Rīt ministrs atgriezīsies darbā un diena gan jau nesīs jaunus pārsteigumus. Šajā laikā es it kā biju izdarījusi visu iecerēto – uzrakstīju grandiozu ministra publicitātes plānu, izrunāju jautājumus ar sabiedrisko attiecību nodaļu un kapitālsabiedrībām, vēl vairāk sapratusi iestādes procesus.

Vienlaikus es uzzināju, ka darbinieki protestē pret faktu, ka jānāk uz darbu, ka neviens neko jaunu un mūsdienīgu apgūt un pielietot vispār netaisās, ka pasaules klimata konference COP ir nebūtisks pasākums, bet augstākās amatpersonas brauc uz Briseli runāt par Eiropas konkurētspēju pat neatverot dokumentus. Vienlaikus kaut kur tālajā Amerikā Valainis runā ar Microsoft par ideju veidot Latvijā mākslīgā intelekta ekselences centru. Kuram, kā mēs visi atceramies, 1.janvārī bija jāsāk strādāt. Kur ir? Nav un neticu, ka būs. Tāpēc, ka nekompetence, paviršība un nevēlēšanās.