Mīlestība uz dzimteni diemžēl nepāriet, lai ko tā tev būtu nodarījusi un nodarītu atkal un atkal. Tas nav kā cilvēku attiecībās, kurās, lai cik liela būtu mīlestība un lai cik lielas sāpes radītu salauzta sirds, tomēr laikam ritot viss norimstas, aizmirstas un pazūd tik ļoti, ka grūti pat īsti atmiņā atsaukt. Nē, dzimtene nepāriet, un tomēr mīlēt šo valsti nav viegli. Reizēm, šķiet, vienīgais veids būtu nedomāt. Neanalizēt, nedomāt, kā varētu būt bijis un kā varētu vēl būt, kāpēc nav un nekad nebūs, kas vainīgs toreiz, tagad, un kā tā var būt, ka pat gudri cilvēki var būt tik šausmīgi stulbi, kad runa ir par valsts pārvaldi. Kāpēc mums ir tāds liktenis, kādā genofondā, likteņa grāmatā tas rakstīts, utt., utt., utt. Galvenais ir nedomāt, neklausīties tajās muļķīgajās runās, seklajās atbildēs uz debiliem jautājumiem, nelasīt, netvīterot, nelaist sev klāt to šausmīgi agresīvo, entuziasma un paštaisnuma pilno stulbumu. Visu ignorēt, būt iekšējā emigrācijā, runāties ar draugiem, strādāt, pelnīt naudu, domāt par dzīvi, nāvi, mākslu, literatūru, darīt to, kas jādara un mīlēt šo valsti.
Tie, kuri domāt nemēdz vispār, ir radījuši teicienu – es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti.
Vai šie ļaudis grib teikt, ka viņu dzīves kvalitāte būtu augstāka, ja mums savas valsts nemaz nebūtu? Zeme būtu, bet valsts vietā, teiksim, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija. Jeb varbūt viņi vispār ir kaut kāda paveida anarhisti, kas ir pret valsti kā tādu? Zeme lai ir, bet valsti nevajag, to mēs ienīstam, tā mums traucē, besī, pārvērš mūs par naida un rūgtuma pilnām būtnēm.
Es nesaprotu. Var jau būt, ka viņi ir spējīgi domāt, viņi vienkārši nekad nav raduši domāt par to, ko runā, ko papagaiļo viens otram pakaļ. Visu laiku jau šķiet, ka tieši šī runāšana bez domāšanas, šī nedomāšana ir visu lietu pamatā un tomēr, kā tas tā nākas?
Latvieši šķiet tik ļoti talantīga, gudra, apņēmības, darbaspēju un talantu pilna tauta visā, ko dara, izņemot vienu lietu – politiku. Latvieši šķiet tik talantīgi visa veida zinātnēs, un kad tie dzied un spēlē teātri, kad glezno un komponē, un sporto un…, bet, tiklīdz viņi pieķeras politikai, tā sākas kaut kāda neaprakstāma katastrofa, it kā jebkāda domātspēja būtu tos atstājusi. Pat cilvēki, kuri sasnieguši profesionālās virsotnes savā pamatdarbā, saņem balvas un starptautisku atzinību, pēkšņi kļūst par tiem seklajiem bezdomu papagaiļiem, kuri nespēj vairs sev noteikt nekādus kritērijus un iesaistās šajā visu karā ar visiem.
Kurš uzvarēs visu karā ar visiem? Neviens, protams. Kurš zaudēs? Tieši tā, tas arī ir pilnīgi skaidrs.
Un tomēr dzimtene nepāriet. Tur neko nevar darīt. Izvēle mīlēt vai nemīlēt nav dota, un te nu ir tās vēlēšanas. Kārtējās, kurās nav par ko balsot un sarežģītu kalkulāciju rezultātā ir jāizvēlas mazākais ļaunums, sen jau vairs īsti pat neticot, vai tas iespējams. Ir pat cilvēki, kas saka, ka jāizvēlas lielākais ļaunums, jo tas beigās būšot labums. Ak, ja valsts spētu pateikt mums priekšā, kā viņu mīlēt. Bet tā jau nenotiek, jo valsts kaut kādā ne līdz galam skaidrā veidā esam mēs paši un vienlaikus ne tikai mēs paši. Kaut kāds līgums, kaut kāda vienošanās, kopdarbs, virsvērtība. Tas viss, kas mums ir palicis apslēpts. Valsti Laimes māte iedeva, bet kaut ko svarīgu, kā jau pierasts, ielikt aizmirsa. Nu, nekas, būs jau labi. Valsts ir arī kaut kas daudz lielāks, garāks un dziļāks par mani. Varbūt nonāksim līdz tai. Pat, ja ne šoreiz. Iespējams, tieši tāds ir Laimes mātes plāns – izvadāt mūs pa purviem un brikšņiem, tukšiem laukiem, pa salu un sniegu, lai taču beidzot iemācās izdzīvot tie latvieši. Lai taču saprot, ja nemācīsies, vairs ilgi neizvilks. Nu, cerams, viņa zina, ko dara.
Autors: Jurģis Liepnieks