Nils Sakss. Barikāžu butaforija un Sudrabas drāma

Barikāžu atmiņu pasākumi uz mūsu tautu iedarbojas ne mazāk degradējoši kā točku spirts un vakara seriāli. Tie rada ilūziju, ka pietiek reizi pa reizei kaut kur centrā sanākt visiem kopā, uzdziedāt, varbūt pat sadoties rokās, un lietas mainīsies. Valsts iegūs neatkarību, ekonomika atdzīvosies, partijas restartēsies, Ulmanis reinkarnēsies  un vispār viss notiks. Un tad pārējā laikā dusmīgi zvanīties uz Latvijas Radio un īdēt, ka atkal nekas nemainās.

Tas taču nāktu tikai par labu, ja izbeigtu promotēt tās barikādes kā nez kādas brīvības cīņas – ar visiem mocekļiem un pēkšņi tik bezbailīgiem kļuvušiem latviešiem. Katrs, kurš reiz lasījis kādu vēstures grāmatu vai, teiksim, skatījies pēdējā laika ziņas BBC un CNN kanālos, par Al Jazeera nemaz nerunājot, pateiks: neviens ar dziesmām un rokās sadošanos sev neatkarību vēl nav izcīnījis. Tur parasti ir ārprātīgi kari, asiņu jūras, gadiem ilgas postažas, mirušo grēdas un vispār ļoti nopietna ņemšanās. Manuprāt, ir drusku nekorekti pielīdzināt 1991. gada burziņu kam tādam. Un lai arī mūsu brīvības cīņās ir pieci kritušie, kuriem mūžīgs miers un dziļākā cieņa, tomēr, atvainojiet, – tos gluži par masveida upuriem nenosauksi. Mums ir dienas, kad uz bedrainajiem Latvijas ceļiem galvas noliek vairāk cilvēku. Un žurnālisti nereti mēdz iet bojā, kad ar kamerām rokās dodas iekšā karstākajos punktos. Šajā mēnesī vien Sīrijā – kur notiek brīvības cīņas – jau nošauti divi žurnālisti, un Pakistānā – kur formāli nenotiek nekas – vēl trīs. Tāda riskanta profesija. Pieminēt ar lielāko godu un darīt visu, lai tas neatkārtotos – viennozīmīgi. Bet konstruēt no tā tautas varoņus un pārākos mocekļus – kaut kā drusku naivi tomēr.

Ja būtu godīgi paši pret sevi, tad atzītu – valsti mēs dabūjām, pateicoties veiksmīgi sakritušām zvaigznēm, Marksa kļūdainiem aprēķiniem un Amerikai. Un galīgi nevis tādēļ, ka nodziedājām „Palīdzi, Dievs” Mežaparkā vai padzērām karstu buljonu Doma laukumā. Tagad, kad gandrīz katrs pēkšņi kļuvis par barikāžu varoni, rodas loģisks jautājums: kur tad jūs visi bijāt tos piecdesmit-cik-tur padomju okupācijas gadus? Kaut kā jocīgi sanāk – tik drosmīgai, saliedētai tautai tik ilgi nīkt zem okupācijas jūga. Turklāt, tik pacietīgi, ka nav pat neviena nopietna pretošanās mēģinājuma, ko ierakstīt oficiālās vēstures grāmatās. Bet uz barikādēm – jā, tur gan viss notika, tauta saliedējās, turējās uz ideāliem, bija gatavi galvu uz katras ežiņas nolikt, un ko tikai vēl nedarīt. Vienīgi tīra veiksme, ka neko tad vairs pašiem darīt vairs nevajadzēja. Skarba taisnība – cilvēki nekad īpaši augstu nevērtē to, ko viņi dabūjuši par velti un bez īpašas piepūles.

Jo tad atkal atnāca cūkas-valdība un tautu nodeva, ideālus iznīcināja, dabiskos likumus pārkāpa un vispār – visu tautu gremdē nost. Ko tādā situācijā darīt? Protams, atkal jāiet uz Doma laukumu, jādzied  dziesmas un jāprasa to varu atdot atpakaļ tautai. Tāds īsais kurss latviešu tautas vēsturē un filozofijā – no neatkarības iegūšanas, cauri lietussargu demonstrācijām, Zatlera beatifikācijai, līdz pat Sudrabas mītiņam svētdienas pēcpusdienā. Piekritīsiet, nav diez ko daudzsološi.

Uz Sudrabas politisko iniciāciju sanāca maz cilvēku. Vēl mazāk nekā uz Zatleru tajā dvēseļu kalnā. Pārsvarā pensionāri. Viņa noteikti bija cerējusi uz ko vairāk. Viegli izprast Sudrabas apjukumu nākamajā rītā. „Esmu sapratusi, ka man ir ļoti grūti saprast, kā īsti to darīt. Gribu lūgt cilvēkus palīdzēt man atrast padomu šajā lietā,” viņa skaidroja. Nu, ja reiz Sudraba tik izmisīgi lūdz, tad varu viņai palīdzēt, tā teikt, šajā lietā.
Viens padoms: ja taisi mītiņu Doma laukumā, lai kritizētu tieksmi pēc materiālās labklājības, nevis garīgu askēzi, tad varbūt biezs lāčādas kažoks ar visām aprocēm, šūts pēc labākajām 19.gadsimta krievu aristokrātijas piegrieztnēm, nebūs labākā apģērba izvēle.

Vēl viens padoms: paņemt kādu laiciņu brīvu. Saprast, ko īsti gribētos dzīvē darīt. Kādai reliģiskai kustībai piederēt. Varbūt pat padzīvot kādu laiciņu klosterī, veikt dziļu grēknožēlu. Jo, spriežot pēc Sudrabas uzrunas, grēku nasta viņai pa šo laiku sakrājusies īpaši smaga – no zelta teļu godināšanas līdz tautas asiņu nolaišanai.

Un pēdējais ieteikums: nesteigties ar Jaunas derības pasludināšanu. It īpaši, ja atrodies uz vienas skatuves ar katoļu kardinālu un pareizticīgo arhibīskapu. Var gadīties pārpratumi.

Bet kāds tam visam sakars ar politiku? Iespējams, diezgan nekāds. Sudraba jau šobrīd vairs ne tuvu nav politisko reitingu Britnija Spīrsa. Ja viņa tuvākajā laikā neatradīs spēcīgu padomnieku komandu, tad viņa kļūs par politisko reitingu Valdi Zatleru. Tikai bez būšanas par prezidentu, bezmaksas dzīvokli, miesassargiem un velūra paklājiņiem mašīnā. Vienkārši – par politisku izgāšanos vēl pirms politiskās uznākšanas. Pie mums arī tā var gadīties.

Un tomēr – zināms sekotāju pulciņš viņai būs, uz nākamajām vēlēšanām pavisam noteikti. Galu galā, šķiet, pat cietākajos padomju laikos žurnālisti tiešajā ēterā ierēdņiem rozes nedāvināja. Protams, jaunā LTV humoršova „100.pants” vadītājs Otto Ozols nav gluži pieskaitāms – ne žurnālistiem, ne iekšpolitikas pazinējiem, ne vispār nekam. Un tomēr kaut kādus nospiedumus šādi žesti tautas apziņā atstāj.

Tās tautas daļas, kurai neliekas vajadzīgi ne darboties kādā politiskajā partijā, ne dibināt jaunu kustību, ne pat iesaistīties kādā sabiedriskā organizācijā. Vienkārši reizei pa reizei sanākt kopā, skumji nodūkt Pūt vējiņus un gaidīt – lai viss notiek.

Autors: Nils Sakss

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!