JĀNIS VOINS
Migrācijas politikas atbalstītāji – arī Latvijā – bieži apgalvo, ka salīdzinoši neliela cilvēku skaita ierašanās no citām valstīm neradīs būtiskas sekas. Tiek uzsvērts, ka šādi procesi bagātinās kultūrvidi, palīdzēs darba tirgum un neradīs ne būtisku slogu valsts budžetam, ne tūlītējas politiskas izmaiņas. Nereti tiek arī norādīts, ka jaunpienācējiem netiek automātiski piešķirtas politiskās tiesības, tāpēc satraukumam neesot pamata.
Lai saprastu, kā migrācija ilgtermiņā kļūst par politikas instrumentu, ir vērts aplūkot konkrētus Eiropas piemērus – Londonu kā demogrāfisku un politisku transformāciju galvaspilsētu, Briseles Molenbēku kā integrācijas spriedzes punktu un Spāniju kā valsti, kur migrācijas un sociālās politikas lēmumi tieši ietekmē īpašumtiesības un vēlētāju struktūru. Aplūkojot citu Eiropas valstu pieredzi ilgākā laika griezumā un ņemot vērā politisko procesu pakāpeniskumu, aina kļūst sarežģītāka. Šeit noder Overtona loga princips – idejas un politikas virzieni reti tiek ieviesti strauji; tie tiek normalizēti soli pa solim.
Londona: demogrāfiskas pārmaiņas kā politiska realitāte
2021. gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka Londonā balto iedzīvotāju īpatsvars bija zemāks nekā jebkur citur Anglijā un Velsā. Tikai 36,8% jeb aptuveni 3,2 miljoni Londonas iedzīvotāju identificējās kā “White British” – tas ir zemākais rādītājs starp visiem reģioniem.
Balto iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies no dominējošā vairākuma līdz 37%, skaitot no 1970. gada. Šobrīd nākamās lielākās iedzīvotāju grupas ir aziāti (Asian, Asian British or Asian Welsh), kas veido aptuveni 18,5% Londonas iedzīvotāju (ap 1,6 miljoniem cilvēku) – gandrīz divreiz vairāk nekā vidēji valstī – un melnādainie (Black, Black British, Black Welsh, Caribbean or African), kuri veido ap 13,5% (aptuveni 1,2 miljonus cilvēku), kas ir augstākais rādītājs visā valstī.
Ir vērts uzsvērt, ka papildus tam vairāk nekā 40% Londonas iedzīvotāju ir dzimuši ārpus Apvienotās Karalistes, kā arī to, ka Londonā ikdienas saziņā tiek lietotas vairāk nekā 300 valodas, kas vēl vairāk pastiprina pilsētas etnisko un kultūras daudzveidību. Tas tiek pasniegts kā sasniegums.
Neapšaubāmi, demogrāfiskās pārmaiņas Londonā iet roku rokā ar politiskajām prioritātēm. Sadiks Kāns (Sadiq Khan) ir Lielbritānijas politiķis no leiboristu partijas, kurš Londonas mēra amatā atrodas kopš 2016. gada. Viņš ir dzimis Londonā, Pakistānas imigrantu ģimenē un kļuvis par pirmo islāmticīgo un etniskās minoritātes pārstāvi, kurš ieņēmis šo amatu. Pēdējās vēlēšanās, kas notika 2024. gada 2. maijā, Sadiks Kāns tika ievēlēts uz trešo termiņu pēc kārtas, saņemot aptuveni 43,8% balsu un pārliecinoši apsteidzot savu tuvāko konkurenti – konservatīvās partijas kandidāti Sūzenu Holu (Susan Hall), kura ieguva 32,7% balsu. Sadiks Kāns ir pirmais Londonas mērs, kuram izdevies iegūt trīs termiņus pēc kārtas.
Viņa politiskajā programmā centrālo vietu ieņem daudzveidības, iekļaušanas, sociālās aizsardzības un atvērtas pilsētas koncepcijas, un viņš publiski sola saglabāt Londonu kā daudzveidīgu, atvērtu un iekļaujošu pilsētu. Šī pieeja nav nejauša – demokrātiskā sistēmā politiskās prioritātes pielāgojas vēlētāju struktūrai. Tie, kuri piedalās vēlēšanās un veido balsu vairākumu, neizbēgami ietekmē politisko dienaskārtību un lēmumu pieņemšanas virzienu.
Brisele: Molenbēka kā integrācijas robežgadījums
Briselē ir rajons, kas plaši pazīstams ar lielu musulmaņu kopienu klātbūtni — Molenbeek-Saint-Jean— Molenbeek-Saint-Jean (franču: Molenbeek-Saint-Jean, nīderlandiešu: Sint-Jans-Molenbeek). No homogēnas, vietējo beļģu sabiedrības (pirms 20. gadsimta) Molenbēka kļuva par pilsētvidi ar masveida imigrāciju, sākot ar 20. gadsimta 50.-60. gadiem, īpaši no Marokas. Kā liecina dati, mūsdienās lielākā daļa iedzīvotāju ir ar ārvalstu izcelsmi – apmēram 69,16% iedzīvotāju nāk no Eiropas ārpuses vai no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem (Maroka, Sīrija), bet tikai aptuveni 13,31% ir vietējās (beļģu) izcelsmes.
Nav pārsteigums, ka rajona politiskajā ainā dominē kreisais sociālistiskais bloks un kreiso/ekoloģisko partiju grupas, kamēr labēji liberālās partijas ieņem salīdzinoši mazāku lomu. Molenbēka ir pazīstama arī ar zemāku ienākumu līmeni un augstāku bezdarba līmeni, salīdzinot ar citiem Briseles rajoniem.
Pētījumos par Briseles vēlētāju uzvedību norādīts, ka emigrantu izcelsmes vēlētāji, īpaši no valstīm ārpus Eiropas Savienības, biežāk atbalsta partijas, kas sola sociālo iekļaušanu, daudzveidību un pretdiskriminācijas politiku, piemēram, sociālistiskās vai progresīvās partijas. Vēlētāju izvēli nereti ietekmē arī kandidātu kultūras un izcelsmes identitāte, ja tā viņiem šķiet nozīmīga.
Molenbēka bieži tiek kritizēta kā drošības, integrācijas un sociālās politikas neveiksmju koncentrāts un – taisnīgi vai netaisnīgi – ir kļuvusi par simbolu tam, kas Eiropā “nestrādā” multikulturālajā modelī.
Starptautisko mediju uzmanības centrā Molenbēka nonāca pēc 2015.-2016. gada teroraktiem Parīzē un Briselē. Izmeklēšanas gaitā tika atklāts, ka vairāki uzbrukumu izpildītāji vai viņu līdzgaitnieki bija dzīvojuši vai slēpušies tieši šajā rajonā. Tas veidoja priekšstatu par Molenbēku kā vietu, kur drošības iestādēm ir grūtāk strādāt gan informācijas trūkuma, gan zemas vietējās uzticēšanās dēļ.
Šī iemesla dēļ medijos rajons tika raksturots īpaši skarbos vārdos. Dažos izdevumos to dēvēja par “džihādistu perēkli”, citos – par “no-go zonu”, ar to saprotot teritoriju, kur valsts institūciju klātbūtne un ietekme ir ierobežota. Lai gan šādi apzīmējumi ir strīdīgi un bieži pārspīlēti, tie būtiski ietekmēja Molenbēkas reputāciju un nostiprināja tās tēlu kā simbolu Eiropas drošības un integrācijas problēmām.
Plašākā Eiropas politiskajā un sabiedriskajā diskursā Molenbēka ar laiku kļuva par simbolu. Kritiķu skatījumā tā bieži tiek izmantota kā piemērs tam, ko dēvē par multikulturālisma neveiksmi – vietu, kur integrācijas solījumi praksē nav piepildījušies. Citi šo rajonu piesauc kā argumentu pret nekontrolētu imigrāciju, norādot, ka straujas demogrāfiskas pārmaiņas bez skaidras valsts politikas var radīt ilgstošas sociālās un drošības problēmas.
Vēl biežāk Molenbēka tiek minēta kā brīdinājums par tā sauktajām “pazaudētajām pilsētas daļām” -teritorijām, kurās valsts klātbūtne, sabiedrības uzticēšanās un kopīgās normas ir vājinājušās. Pat ja šādi apzīmējumi ir vispārināti un ne vienmēr pilnībā atspoguļo ikdienas realitāti, tie ir kļuvuši par spēcīgiem simboliem politiskajās debatēs, ietekmējot gan vēlētāju noskaņojumu, gan politisko lēmumu pieņemšanu visā Eiropā.
Spānija: politiskas izvēles un to sekas
Sāksim ar okupām (no spāņu ocupar – ieņemt). Tie ir cilvēki vai grupas, kas nelikumīgi ieņem tukšus dzīvokļus, mājas vai ēkas un tajās dzīvo bez īpašnieka atļaujas. Spānijas okupu problēma nav nejaušība – tā ir politisku izvēļu sekas. Valsts likumi praksē bieži aizsargā nelikumīgos iebrucējus vairāk nekā īpašniekus, bet policija nereti ir bezspēcīga, ja pirmajās stundās nav reaģēts. Rezultāts ir absurds: sveši cilvēki gadiem dzīvo tavā īpašumā, kamēr tu pats tiesā pierādi, ka tas vispār ir tavs.
Premjerministra Pedro Sančesa vadītā kreisā valdība šo situāciju nevis risina, bet attaisno, konsekventi uzsverot “tiesības uz mājokli” un sociālo jutīgumu. Sančess un viņa koalīcija publiski ir aizstāvējuši izlikšanas ierobežojumus, norādot, ka “neviens nedrīkst palikt uz ielas”, pat ja tas nozīmē privātīpašuma tiesību faktisku paralizēšanu. Šī politika tiek pasniegta kā humāna, taču realitātē tā soda tos, kuri strādā, maksā nodokļus un iegādājas īpašumu, vienlaikus normalizējot nelikumīgu rīcību. Jo ilgāk valsts aizsargā okupas, jo mazāk cilvēku ir gatavi izīrēt savus mājokļus – un jo dziļāka kļūst pati mājokļu krīze. Tā izskatās kreisā “sociālā taisnīguma” prakse: privātīpašums ir nosacīts, bet likuma pārkāpšana – saprotama. Skaidrs, ka šāds pavērsiens daudziem Spānijā nepatīk, un noturēties pie varas kreisajiem kļūst arvien sarežģītāk. Vienlaikus valdība migrācijas un mājokļu politiku izmanto kā savstarpēji saistītu risinājumu loku.
Pēdējās ziņas no Spānijas liecina, ka kreisi orientētā valdība ir nolēmusi piešķirt legālu statusu aptuveni 500 000 nelegālo imigrantu, par ko paziņojusi Spānijas migrācijas ministre Elma Saisa. Viņa norādījusi uz migrācijas pozitīvo ietekmi, piebilstot, ka valdība atzīst un novērtē cilvēkus, kuri jau atrodas Spānijā. Premjerministrs Pedro Sančess uzskata, ka Spānijai migrācija ir nepieciešama, lai aizpildītu darbaspēka trūkumu un novērstu iedzīvotāju novecošanos, kas varētu apdraudēt pensiju un labklājības sistēmu.
Saskaņā ar jaunākajiem Valsts statistikas institūta datiem no 49,4 miljoniem Spānijas iedzīvotāju vairāk nekā septiņi miljoni ir ārvalstnieki. Šie lēmumi tiek pasniegti kā ekonomiski un sociāli nepieciešami, taču tie vienlaikus ilgtermiņā maina arī vēlētāju struktūru un politisko līdzsvaru.
Kur šeit ir Overtona logs?
Kur šeit ir Overtona logs? Ir skaidrs, ka nevar vienā dienā ielaist valstī 100 tūkstošus svešzemnieku, vienā dienā piešķirt viņiem vēlēšanu tiesības un vienā dienā mainīt valsts pastāvēšanas kodolu. Tas notiek pakāpeniski – soli pa solim. Tieši šeit izpaužas Overtona logs: tiek izdomāta problēma, kuru “risina” tik ilgi, līdz tā kļūst nekontrolējama un ir par vēlu kaut ko mainīt. Mums vēl ir laiks. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst atvērt šo logu konkrētiem politiskajiem spēkiem ar iekļaujošiem un vienlīdzības saukļiem.
Ne Londona, ne Brisele, ne Spānija nav mainījušās vienā dienā. Nevienā gadījumā nav bijis pēkšņs lēmums masveidā mainīt sabiedrības struktūru vai politisko sistēmu. Pārmaiņas ir notikušas pakāpeniski – ar maziem, atsevišķi attaisnotiem soļiem, kuri katrs pats par sevi šķita saprātīgs.
Tieši šādi darbojas Overtona logs: idejas, kas sākotnēji šķiet neiespējamas, kļūst apspriežamas, pēc tam pieņemamas un galu galā – par normu. Jautājums nav par paniku vai aizliegumiem. Jautājums ir par to, vai sabiedrība apzinās šī procesa ilgtermiņa sekas un vai politiskie lēmumi tiek pieņemti, pilnībā izprotot to kumulatīvo ietekmi.
Laiks rīcībai ir tikai līdz brīdim, kad izvēles kļūst neatgriezeniskas.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!