Satversmes aizsardzības birojs – loma valsts nozagšanā?

Ziņas par to, ka Satversmes aizsardzības birojam ir kādā īpaša interese par darījumiem ar Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu akcijām, pirmo reizi presē parādījās 2013. gadā, kad Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Aigars Sparāns pavada Rūdolfu Meroni uz biznesa tikšanos ar citiem Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu akcionāriem viesnīcā “Elizabete”. Tagad atklātībā ir nonākušas ziņas par to, kā Ģenerālprokuratūra kopā ar SAB plāno, kā Meroni kungam labāk apiet tiesu un likumu un realizēt Latvijas valstij acīmredzami neizdevīgus darījumus ar Ventspils naftas akcijām.

Neticēt portāla pietiek.com  rīcībā nonākušajai epasta sarakstei ir grūti, jo visi notikumi, kuriem viegli izsekot, no publiskiem avotiem apstiprina, ka viss dzīvē notika tieši tā, kā Ģenerālprokuratūrā notikušajā SAB un Meroni pārstāvju sarunā izplānots. Sakrīt gan notikumu hronoloģija, gan būtība.

Bet būtība ir sekojoša. Valsts ir arestējusi Lembergu ģimenes potenciāli noziedzīgi iegūtu mantu, kas visticamāk par tādu arī tiks atzīta (vismaz man par to ir maz šaubu), un nonāks valsts īpašumā jau uz visiem laikiem.

Lietojot salīdzinājumu, varētu teikt, ka valsts ir arestējusi seifu, pilnu ar zeltu un briljantiem. Ir tikai viena nianse – aktā par arestēšanu ne zelts, ne briljanti nav uzskaitīti. Tur tikai teikts: arestējam seifu un nododam to glabāt Meroni. Savukārt Meroni pēc kāda laika rodas jautājums: bet, ja jūs rakstiet, ka arestēts ir tikai seifs, nevis zelts un briljanti, kas tur iekšā, varbūt es varu mazliet aizņemties no tiem briljantiem?

Prokuratūra kopā ar SAB nezināmu, bet, jādomā, ka koruptīvu iemeslu dēļ, nolemj atļaut Meroni pasaimniekot ar seifa saturu. Bet ir problēma – kopš lieta atrodas tiesā, par seifu formāli ir atbildīga tiesa.

Tad nu SAB kopā ar prokuroru un Meroni pārstāvjiem, kā redzams no sarakstes, spriež, ka situācija ir riskanta. Tiesnesis Geimans varētu iebilst Meroni plāniem, kurus atbalsta SAB un prokuratūra, un pamatoti uzskatīt, ka viss, kas atrodas seifā, arī ir arestētā manta un ir jāsaglabā, līdz tiek valstij, vai arī atdota atpakaļ Lembergam.

Tā kā tiesnesi, izrādās, nevar kontrolēt, prokuratūra kopā ar SAB nolemj, ka labāk būs likumu apiet un tiesai neko neprasīt.  Lai Meroni raksta iesniegumu viņiem. Viņi paši uzrakstīs atļauju, kurā teikts: jā, arestēts ir tikai seifs, to aiztikt nedrīkst, bet visu, kas tur iekšā – dari ar to ko gribi, jo “lēmuma tvērums to neaptver” (citāts no prokurora Jurisa atļaujas). Tālāk Meroni  arī attiecīgi rīkojas. Seifs tiek iztukšots un ir sagatavots tam, lai varētu to atdot Latvijas valstij. Pēc papīriem viss ir kārtībā. Arestējām seifu, nodevām paglabāt un, re, saņemam atpakaļ. Seifs metāla, viens gab.

Manuprāt, pats interesantākais šajā visā ir Satversmes aizsardzības biroja loma.

SAB funkcijas ir izlūkošana, pretizlūkošana un ar valsts noslēpuma saglabāšanu saistīti jautājumi. SAB nekādā veidā nav un nevar būt nekāda likumīga sakara ar arestētas mantas glabāšanu. Nekāda ar tiesiskām attiecībām nodibināta pamata sniegt konsultācijas advokātiem vai prokuratūrai par rīcību ar arestētu mantu. Vēl vairāk šajā gadījumā tiek plānots un organizēts, kā noslēpt viena komersanta acīmredzami blēdīgos plānus, kas nav valsts noslēpums, no sabiedrības un tiesas. Tiek analizēts, vai varētu izmantot šajā slēpšanā SAB iespējas, bet secināts, ka, pat ja tiks izmantoti kaut kādi mistiski SAB īpašie kanāli dokumentu iesniegšanai, vienalga daži cilvēki tiesā par to uzzinās, un nevar garantēt, ka Latvijas sabiedrība informāciju tomēr neuzzina. Tāpēc, un tiesneša “neprognozējamības” dēļ, beigās tiek nolemts tiesā vispār nevērsties un visu nokārtot slepenā sarakstē starp Meroni pārstāvjiem un prokuratūru.  Pēc tam tieši tā arī viss notiek. Ja šī nav valsts nozagšana, tad kas ir?