Pēc vairāk nekā 20 gadiem LNNK, vēlāk “TB”/LNNK sastāvā (kopš 1988. gada vasaras sapulcēm Arkādijas parkā) esmu pieņēmis lēmumu izstāties no apvienības un iestāties partijā “Visu Latvijai!”. Savu bijušo partiju es nekritizēšu un nekomentēšu, novēlu tai veiksmīgi pārvarēt grūtības.
Kādēļ “Visu Latvijai!”? Tādēļ, ka tā ir gandrīz vienīgā partija, kam ir skaidra ideoloģija un redzējums, ko tā vēlas panākt. Šie mērķi un ideāli ir atbilstoši maniem uzskatiem.
Līdzīgi kā pirms 20 gadiem šobrīd atkal ir izšķirošs brīdis latviešu tautai. Varētu teikt – kas gan ir tagadējās grūtības? Toreiz bija okupācija, krievu karaspēks, pilnīga atkarība no Maskavas, tagad mēs esam neatkarīga valsts ES un NATO sastāvā, kādas gan te var būt analoģijas? Jā, situācija ir atšķirīga, taču vairākos aspektos sliktāka nekā toreiz. Valsts attīstībai nav mērķa un virzības, valda neuzticība politiskajiem līderiem un demokrātiskajam procesam kopumā. Sliktāki ir demogrāfiskie rādītāji. Daudzus ekonomiskā krīze var skart sāpīgāk nekā 90. gadu sākumā (piemēram, toreiz bija daudz mazāks risks pazaudēt vienīgo mājokli). Tūkstošiem latviešu ir brīvprātīgi devušies ekonomiskā emigrācijā, un pastāv iespēja, ka nākamais emigrācijas vilnis būs daudz lielāks, jo ekonomiskā izaugsme Eiropā atsāksies ātrāk nekā Latvijā, bet atalgojuma atšķirības būs pat lielākas nekā “treknajos gados”.
Pagājušās vēlēšanas, neskatoties uz vairākiem panākumiem, tomēr kopumā nebija pietiekami sekmīgas “Visu Latvijai!”. Rezultāti ir jāanalizē, bet tagad partijai ir jāizvirza jauni mērķi un uzdevumi. Līdz šim politiskās partijas ir barojušas vēlētāju tikai ar tukšiem solījumiem, bukletiem un klipiem. Savukārt reālie labumi – labi apmaksāti amati bez nopietniem pienākumiem tika šauram savējo lokam. Sabiedrība ieguva politisko korupciju, nepareizu ekonomisko politiku, kuras ietekmē strauji pieauga nevienlīdzība un galu galā, protams, arī ārēju apstākļu iespaidā, valsts bankrotēja. Līdz ar to jāsaprot, ka solījumi un saukļi, arī pilnīgi pareizi, neradīs sabiedrībā īpašu atsaucību. Tādēļ “Visu Latvijai!” uzdevums šajā brīdī ir palīdzēt organizēt sabiedrības solidaritātes tīklu tādā veidā, ka cilvēkiem, kas ir nonākuši bezizejas situācijā, būtu iespējas saņemt praktisku palīdzību, savukārt turīgākiem latviešiem, kas būtu gatavi kādam palīdzēt, bet nezina īsti, kā un vai šī palīdzība nonāks līdz konkrētam cilvēkam, radītu šādu iespēju. “Visu Latvijai” šādu rīcību jau ir paziņojusi, tagad tā jāaizpilda ar konkrētu saturu.
“Visu Latvijai” ir jābūt visaptverošai ekonomiskai – vai īstenībā plašāk – valsts attīstības programmai, gan īstermiņa, gan ilgākam laikam, tāpat uz nākotni orientētam, konkrētam un īstenojamam redzējumam visās nozīmīgākajās nozarēs, arī skaidram piedāvājumam reformēt politisko sistēmu valstī. Nav pareizi mēģināt nozaru programmas sacerēt tikai savu biedru lokā – ir jāpiesaista nozaru profesionāļi. Ļoti būtiska ir sadarbības attīstīšana ar nevalstiskajām organizācijām – gan politikas izstrādē, gan arī lai īstenotu minētos sociālos mērķus.
Mērķis nākamajās vēlēšanās nekādā gadījumā nedrīkst būt tikai 5% barjeras pārvarēšana, laiks mācībām ir pagājis, tagad par mērķi ir jābūt reālai politiskai varai valstī, kas nozīmē nopietnu un būtisku pārstāvniecību parlamentā. Gan lai sekmīgi startētu vēlēšanās, gan arī īstenotu iepriekš minētos uzdevumus. “Visu Latvijai!” ir būtiski un steidzami jāpaplašina biedru un it īpaši atbalstītāju loks, faktiski jākļūst par masu kustību. Pilnīgi noteikti arī nākotnē “Visu Latvijai!” jāpaliek uz jaunatni orientētai partijai. Neatkarīgi no partijas attīstības ir jāizvērtē priekšvēlēšanu koalīcijas iespējas ar citām latviešu partijām, taču apzinoties arī riskus – vēlētājs neatbalstīs koalīciju, kuras sastāvā būs cilvēki, kas pagātnē izcēlušies ar negodīgu rīcību.
Varētu likties, ka izvirzītie uzdevumi ir pārāk ambiciozi un grūti īstenojami. Taču atcerēsimies vēstures pieredzi – kādi uzdevumi stāvēja priekšā Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai 1919. gadā, atrodoties uz kuģa “Saratov”, kad gandrīz visa Latvijas teritorija bija svešzemju spēku varā? Taču toreiz viņiem, tāpat kā 1988. gadā LNNK dibinātājiem, bija skaidrs redzējums par neatkarīgu Latviju un savas patiesības apziņa. Toreiz tas deva rezultātus visgrūtākajā situācijā, un tāpat tas būs tagad.