Drošības iestāžu rīcība nopietnu draudu gadījumā – kā notikumos Maidana izstādē?

Drošības iestāžu neefektīvā darbība, ļaujot metodiski postīt pie valsts varas galvenās ēkas namdurvīm iekārtoto Ukrainas notikumiem veltīto ekspozīciju, satraucis sabiedrību. Tas, kas pēdējās dienās noticis ap Maidana izstādi pie valdības ēkas, šķiet ļauns, absurds un neiedomājams murgs, portālā Pietiek.com raksta publicists Lato Lapsa.Viņš uzdod jautājumu, kas visticamāk virmo daudzu Latvijas iedzīvotāju prātos: kas notiks tad, ja saskarsimies ar nopietnāku apdraudējumu?

Lapsa atgādina: “pēdējos gados es daudzkārt esmu publiski brīdinājis par to, cik neefektīva, darboties nespējīga, neelastīga un vienkārši parazītiska ir kļuvusi gan Latvijas valsts vara kopumā, gan tie šīs varas atzari, kuri it kā būtu galvenie atbildīgie par šīs valsts, tās varas drošību un, jā, līdz ar to arī valsts iedzīvotāju dzīves drošību un stabilitāti.

Šajos publiskajos brīdinājumos esmu bijis, maigi izsakoties, ļoti kritisks gan pret drošības iestādēm, kas pat totālas visatļautības apstākļos spēj to izmantot tikai, lai parūpētos par savu un sava politiskā jumta drošību un labklājību, gan pret izpildvaru, kas, pienākot katram jaunam pareksam, krājbankai vai metalurgam, ir apliecinājusi totālu nespēju reaģēt adekvāti un ātri, gan pret “tiesībsargāšanas” iestādēm ar prokuratūru priekšgalā, kuras sen aizmirsušas likumu un tā vietā mēģina izlaipot starp dažādu politisko un citu interešu grupu vajadzībām.

Taču pat man ar šo manu attieksmi, kas vienmēr bijusi balstīta uz nepatīkamiem, taču neapgāžamiem faktiem, tas, kas pēdējās dienās noticis ap Maidana izstādi pie valdības ēkas, šķiet ļauns, absurds un neiedomājams murgs.

Aizdomājieties paši – daži sausi fakti.

Valdības ēka ir viens no centrālajiem objektiem jebkurā valstī, kuram līdz ar tā apkārtni vajadzētu būt īpaši apsargātam. Latvija laikam nav izņēmums – nu, tai vismaz nevajadzētu būt izņēmumam.

Cieši blakus šim it kā īpaši svarīgajam objektam tiek izvietota izstāde – lai nu kā to kurš vērtētu, skaidrs, ka no Latvijas oficiālās ideoloģijas un politisko vērtību orientācijas izstāde ir nozīmīga un būtiska.

Izstādes tēma ir tāda, ka, lai cik cietpauraina un tuvredzīga būtu mūsu “Drošības” policija un pārējie “tiesībsargātāji”, pat to ar pirkstu taisītajiem analītiķiem vajadzētu būt skaidram, cik daudz Latvijā ir cilvēku, kam šī izstāde ir kā dadzis acī.

“Drošības” iestādēm, ja tās strādātu kaut cik efektīvi, pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ar saviem aģentiem un ziņotājiem vajadzētu būt pārpludinājušām ikvienu formālu vai neformālu Latvijas valstij naidīgu vai vienkārši uz nemiera radīšanu orientētu organizācijiņu vai biedru grupu, lai vienmēr uz priekšu zinātu, kas ko plāno un gatavo.

Pat, ja nekas pēdējiem diviem punktiem neatbilstu patiesībai (un man ir skumīgas aizdomas, ka tieši tā arī ir), pēc tam, kad cilvēki idejisku – lai ko jūs arī domātu par šīm idejām – apsvērumu vārdā izstādei uzbruka pirmoreiz, visiem šiem drošībniekiem un tiesībsargātājiem neapšaubāmi vajadzēja pietikt elementāra veselā saprāta un atbildības, lai apjēgtu – kas notika vienreiz, var notikt atkal.

Tā vietā pašlaik ir brīdis, kad izstādei uzbrukumi notikuši jau trīsreiz, un pagaidām trešā reize ir bijusi visnopietnākā. Latvijas valsts izpildvara to ir pieļāvusi atkal un atkal. Drošības policija ir nogulējusi visus uzbrukumus. Taču tas ir nieks, salīdzinot ar totālo cinismu, stulbu melu un atklāti noziedzīgas nolaidības mistrojumu, ko demonstrē Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas vadība.

Kā citādi, ja ne par stulbiem meliem saukt Inta Ķuža vadītās Valsts policijas vārdā svētdien izplatīto paziņojumu, ka objekts pēc pirmajiem notikumiem esot ticis “apsekots ik pēc dažām minūtēm”, – kaut gan patiesībā pēdējā postīšana bija notikusi ilgi un nopietni, savukārt policija notikuma vietā ieradās tikai pēc aculiecinieka zvana saņemšanas.

Un kā citādi, ja ne par totālu cinismu saukt šajā pašā Valsts policijas vadības paziņojumā izteikto apgalvojumu labākajās Gunta Belēviča tradīcijās, ka vispār jau galvenie atbildīgie par notikušo noziegumu esot paši izstādes organizētāji, kuri, lūk, neesot nodrošinājuši izstādei apsardzi.

Bet, ja runājam par noziedzīgas nolaidības kulmināciju, – visu izsaka fakts, ka politiski atbildīgais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un ministrijas faktiskā vadītāja Ilze Pētersone-Godmane līdz par svētdienas vakaram turpināja dusēt dieva mierā un saistībā ar notikušo nespēja izdvest ne kuslāko pīkstienu.

“Izraisa vien nožēlu tas, ka ekstrēmistu sauja jau nedēļas garumā mēģina diktēt savus noteikumus Rīgas iedzīvotājiem un viesiem, kuros izstāde izraisīja lielu interesi, un piesavinās sev tiesības lemt – būt vai nebūt šai izstādei Latvijas galvaspilsētā,” – tā ir teikts Ukrainas vēstniecības paziņojumā.

Savukārt man notikušais izraisa nebūt ne nožēlu. Man notikušais izraisa bažas, ka notikušais ir pārbaude Latvijas valsts varai – vai tā ir kaut jel uz ko spējīga. Un pārbaudes iznākums, šķiet, nerada ne mazākās šaubas.

Latvijas valsts vara ir apliecinājusi, ka tā nespēj tikt galā ne ar ko – pat ne ar atsevišķiem indivīdiem, kuri var brīvi un neapturēti rīkoties, kā vien ienāk prātā, dažu desmitu metru attālumā no Latvijas izpildvaras centrālās mītnes.

Turklāt runa ir par atsevišķiem neapbruņotiem indivīdiem – neko vairāk. Un Latvijas valsts vara ir izrādījusies pilnīgi nespējīga pat šādos patiesībā jau diezgan sīkos, nenopietnos incidentos.

Tad kas būs tad, ja šo atsevišķo dauzoņu vietā parādīsies, teiksim, mazas labi bruņotu, uz visu gatavu nopietnu cilvēku grupiņas?

Latvijas valsts varas pārstāvji aizvadītā pusotra gada laikā daudz muldējuši par hibrīdkariem, par ģeopolitisko situāciju, par zaļajiem cilvēciņiem – un arī par to, kā viņi no visa notikušā mācoties un esot gatavi “izaicinājumiem”.

Notikumi ar Maidana izstādi liecina, ka šī ir bijusi tukša muldēšana – Latvijas valsts vara pat nevis vienkārši nav gatava pat sīkākajiem incidentiem, par kuru to rakstiski nepainformē mēnesi iepriekš?… [..]”

Avots: Pietiek.com