ARMANDS PUČE
Grābstīšanās ap pensiju 2. līmeni publiski tika pasniegta kā kapu zvani visai pensiju sistēmai, lai gan patiesībā nekā tāda jau nav. Tāpat kā nav neviena argumenta, kāpēc tas varētu būt kaitīgi kopumā – ja šo aktivitāti attiecina uz tautsaimniecības kontekstu. Kas ir saprotams un redzams – tā ir komercbanku slēptā histērija, jo viņiem grib atņemt garantētu apgrozījumu, ko viņi ar likumā iestrādātām normām, regulāri paņem no Latvijas iedzīvotājiem.
Uzreiz noliksim malā jautājumu – vai mūsu pensiju sistēma ir laba vai slikta. Pirmkārt, tāpēc, ka nav vēl līdz pensijai tikusi paaudze, kas piedzima, izauga un sāka strādāt atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, otrkārt, pašreizējais vecumdienu stāsts kopumā ir stāsts par ārprātīgo nevienlīdzību, ko ģenerēja pārēja no laiskā sociālisma uz mežonīgo kapitālismu.
Godīgumu vai taisnīgumu te meklēt velti, jo bija tādi laiki, ka neko nevarēja saprast. Bet tie kas saprata, tie arī pie okupantiem dzīvoja tīri labi. Tāpēc ir tā, ka šobrīd viens mēģina vilkt no pensijas līdz pensijai, bet otrs savu pensiju izvieto vērtspapīros – tik daudz tās paliek pāri no kopējā apjoma, kad ir apmierinātas pilnīgi visas kvalitatīvās dzīves vajadzības.
Komunistu nomenklatūra, kas gluži loģiski bija priekšā jebkuram sabiedrības pārstāvim gan pēc rocības, gan informētības, tika izmantota arī atjaunotās valsts pārvaldē, tādējādi ar garantiju nonākot pie sociālajiem spilveniem, ko paši arī sev zem dibeniem palika.
Normāli būtu, ja mēs ieviestu pensiju griestus šiem divu iekārtu lieciniekiem, kur treknie solidāri dalītos ar liesajiem. Jo piekritīsiet – ar diviem vai trīs tūkstošiem mēnesī ir vairāk nekā gana, lai darbinātu dzīves nogali.
Taču tā nenotiek, kas tikai parāda, ka tā ir nevis kādas sistēmas nepilnība, bet gan parasta shēma, kas apkalpo tos, kas vienmēr bijuši krējumā. Ja kāds ir aizmirsis, tad teju visus deviņdesmitos lielākā daļa no Latvijas iedzīvotājiem nevis būvēja valsti, bet pielāgojās apstākļiem – kādas tur vēl darba grāmatiņas ar nepārtrauktajiem darba stāžiem vai sociālās garantijas! Labi, ka dzīvs paliki…
Liekam šo sentimentu malā. Atgriežamies pie mūsdienām. Tas, ka Igaunijā un Lietuvā politiķi nonāca pie apziņas, ka 2. pensiju līmenis pienākas nevis bankām, bet cilvēkiem, kam tā nauda pieder – parāda, ka sociālā taisnīguma atjaunošana nav mirusi. Mums stāsta, ka igauņi to tagad nožēlojot, un – arī leiši jau pavēruši mutes, lai kostu pirkstos. Taču tā nav taisnība.
Šo retoriku mūsu ausīm piedāvā baņķieri, kas atsaucas uz tādiem pašiem baņķieriem Igaunijā un Lietuvā. Loģiski, ka šis sektors ārdās, jo palika bez kruīza kontroles – proti, bez naudas ar ko var spēlēties, ne nieka uztraucoties par atbildību un sekām. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, pie mums iemaksas 2. pensiju līmenī ir obligātas. Tātad, pat biznesa plānos mūsu baņķieri sēž kā putnu vērotāji, jo nauda birst viņu kontos ļoti nekritiski. Te jums arī atbilde, kuri tad visvairāk samīzušies par pelēko zonu ekonomikā. Jo, iznākot no šīs zonas, jūs automātiski piekrītat bankām, kas to vien tik gaida kā iegūt jūsu 2. pensiju līmeni. Jums nav izvēles to nemaksāt, jo to paņem.
Igaunijā pie 2. pensiju līmeņa brīvlaišanas šo iespēju izmantoja apmēram 150 000 dalībnieku, kas ir 20 procenti no kopējā. Kopsummā tika izņemti 1,3 miljardi eiro. Daļa apmaksāja uzreiz savus patēriņa kredītus, ko diez vai mēs varam saukt par noziegumu, daļa izņemto naudu iztērēja patēriņa vajadzībām – piemēram, ceļojumi, automašīnas, remonti, televizori, nekustamais īpašums. Tomēr puse no visiem pārlika naudu bankas depozītos, tādejādi nodemonstrējot, ka viņi labāk savu pensiju krāj kontā, nevis mistiskajos ienesīguma fondos, kas neko neienes vai ienes ļoti simboliski.
Te jums arī lielā atbilde, vai igauņi ar šo ir palielinājuši savu nabadzības risku pensionēšanās vecumā? Nē, nekas tamlīdzīgs, jo lielākā daļa ar šo izņemto naudu rīkojās atbildīgi un – lai arī bankām un ekonomikas ekspertiem tas nepatīk – tieši tāpat būtu attiekušies pret šo iespēju arī latvieši.
Ja vien politiķi par šo lemtu atbalstoši. Tas, ka šis viss tiek pagrūst zem politiskā populisma, nenoņem no dienas kārtības skaidro un skaudro vēstījumu – puse no sabiedrības neuzticas tieši pensiju sistēmas kroplīgajai daļai. Banku pārvaldījumiem.
Tie, kas saka, ka ilgtermiņā tas radīs lielas problēmas, apzināti maldina, jo – 2. pensiju līmenis ir tikai 5% no visa apjoma, kas cilvēku sagaidīs viņam pensionējoties. Kas interesanti – praktiski visi eksperti, kas par šo izsakās skaļi, ir saistīti vai nu ar finanšu sistēmu vai ar valsts pārvaldi, vai publisko sektoru, mēnesī pelnot vidēji ap 6 līdz 8 tūkstošiem eiro. Bet liekākie – ap 10 līdz 15 stabiem. Viņu vēderi ir pilni, ieskaitot garantētās vecumdienas.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!