Ukrainas pieredze – militārpersonu un civiliedzīvotāju uzturs kā valsts drošības stūrakmens

PĒTERIS APINIS, ārsts

Nav jēgas braukt uz Ukrainu, ja nevari atvest no turienes Latvijai noderīgas atziņas. Savādi tas, ka nozīmīgāko informāciju no Ukrainas atvedu nevis par zāļu rezervēm, ievainoto evakuāciju, atsāpināšanas vai pretšoka metodēm, bet par militārpersonu uzturu kara laikā. Šķiet, visi Eiropas uzturzinātnes institūti nosūtījuši savus pārstāvjus pētīt un analizēt ukraiņu karavīru ēdmaņas ietekmi uz kaujas spējām.

Ukrainas kara pieredze liecina, ka pārtika var tikt izmantota kā ierocis, bet apgādes ķēdes var kļūt par mērķi artilērijai un droniem. Krievija ir mērķtiecīgi izmantojusi pārtiku kā ieroci, bloķējot Ukrainas ostas – traucējot graudu eksportu, iznīcinot lauksaimniecības infrastruktūru, nolaupot graudus un apzināti bombardējot pārtikas noliktavas un veikalus. Tas ir novedis pie humānajām krīzēm aplenktajās pilsētās. 

Ukraina ir viens no pasaules lielākajiem graudu eksportētājiem. Karš ir būtiski traucējis sēšanas, ražas novākšanas un eksporta procesus. Mīnas lauksaimniecības zemēs, bojāta tehnika un darbaspēka trūkums samazinājis pārtikas ražošanas potenciālu. Savukārt, Ukrainas lauksaimniecības traucējumi ir izraisījuši pārtikas cenu kāpumu visā pasaulē, īpaši jaunattīstības valstīs, radot papildu badu un nestabilitāti globāli.

Miljoniem cilvēku Ukrainā ir pametuši savas mājas, un tas rada milzīgu slodzi uz uzņemošo pilsētu un valstu pārtikas apgādes sistēmām. Humanitārajām organizācijām ir bijis jāspēj nodrošināt pārtiku lielam skaitam personu, kas emigrēja no Ukrainas vai Ukrainas iekšienē. Iedzīvotājiem, īpaši aplenktajās vietās, piekļuve pārtikai ir bijusi ārkārtīgi bīstama vai neiespējama apšaužu dēļ. Piegādes ceļi bieži ir mīnēti vai pakļauti uzbrukumiem.

Par armijas un civiliedzīvotāju apgādi ar pārtiku ārkārtas situācijās arvien vairāk sākuši rakstīt arī globālie medicīnas žurnāli, norādot ka tas ir izšķirošs jautājums valstu vadītājiem straujas rīcības un satraucošu notikumu laikā. Militārpersonu un civiliedzīvotāju ēdināšana kara apstākļos ir Veselības ministrijas nevis Zemkopības ministrijas, Aizsardzības ministrijas vai Labklājības ministrijas jautājums, kā to dažkārt labpatīk domāt Latvijas valdībā (patiesībā par šo jautājumu nedomā neviens). Es šajā rakstā nevēlos veikt nekādus salīdzinājumus ar, piemēram, ēdināšanu Skolēnu dziesmu svētkos, bet atgādināšu, ka militāra konflikta gadījumā loģistika ir sarežģītāka.

20. gadsimta vēsture atgādina par militāro konfliktu, iedzīvotāju sliktas uzturapgādes un veselības problēmu sasaisti. Gan pirmajā, gan otrajā pasaules karā Nīderlandes un Dānijas iedzīvotājiem tika liegti svarīgi A vitamīna avoti, tādēļ daudziem bērniem radās acu slimības (piemēram, kseroftalmija).

Pēckara Vācijā nepietiekama un nepilnvērtīga uztura uznemšanas sekas vēlāk izpaudās kā tuberkulozes saslimstības pieaugums starp bērniem, kuri kara laikā bija mazgadīgi. Šodien vācu autori visbiežāk uzsver uztura kontroles nepieciešamību kā pamatu jebkura konflikta risināšanai. Zināmās bailēs no iespējama militāra konflikta ar Krieviju, vācu militārie mediķi norāda, ka var pieaugt kartupeļu un maizes īpatsvars uzturā, tādēļ maize ir jāgatavo tikai no pilngraudu miltiem. Lielbritānijas varas iestādes ir izveidojušas pārtikas komisiju, kas kontrolēs pārtiku Lielbritānijas armijā un iedzīvotāju vidū, jau ir nolemts ražot ar B₁ vitamīnu un kalciju bagātinātu maizi.

Nespēju izsekot Trampa administrācijas (ASV) aktivitātēm un pārvērtībām, bet šķiet, ka divas dažādas Nacionālās aizsardzības padomdevējas komisijas ir izveidojušas apakškoordinatoru sistēmu, kas risinās jautājumus par pārtiku. Viena no šīm nodaļām nodarbojas ar lauksaimniecību, otra – ar patērētāju jautājumiem. No pieejamajiem datiem nav skaidrs, vai Tramps būtu piesaistījis arī modernās dietoloģijas speciālistus un ASV vadošos ekspertus šajā jomā, drīzāk nē. Tiesa, Trampa administrācija ir visai precīzi definējusi, ka Vašingtonā nepieciešama koordinācija starp visām dažādajām iestādēm, kas nodarbojas ar uzturu valsts mērogā. Šādu koordināciju var nodrošināt tikai ar atbilstošu medicīnas, tostarp, uztura zinātnes, pārstāvniecību Valsts aizsardzības komisijā.

Šķiet, ka zinātniski vispamatotājā un precīzākā militārpersonu ēdināšana pasaulē šobrīd ir Izraēlas armijā.

Ukrainas pieredze militārpersonu un frontes līnijai tuvu dzīvojošu civiliedzīvotāju apgādē ar pārtiku

Karš Ukrainā ir sniedzis daudzas jaunas un bieži vien smagas atziņas par pārtikas apgādi gan karavīriem, gan civiliedzīvotājiem, īpaši mūsdienu augstas intensitātes konflikta apstākļos. Pēc manā rīcībā esošas informācijas, nopietna pētniecība karavīru uzturzinātnē notiek arī Krievijas pusē. 

Pārtikas drošība ir nacionālās drošības jautājums. Karš Ukrainā ir parādījis, ka valsts spēja nodrošināt pārtiku saviem iedzīvotājiem un karavīriem ir tikpat svarīga kā militārais spēks. Šajā jomā galvenais aspekts ir nepieciešamība veidot izturīgas un daudzveidīgas apgādes ķēdes, kas spēj darboties krīzes apstākļos. Milzīga nozīme ir starptautiskajai sadarbībai, īpaši humanitārajai palīdzībai pārtikas nodrošināšanā.

Kvalitatīvs un daudzveidīgs ēdiens ir būtisks morāles uzturēšanai un cīņas spējai. Garlaicīga un vienveidīga diēta var ātri izraisīt demotivāciju. Globālie pētījumi liecina: labs ēdiens nozīmē veselīgu mikrobiomu, bet veselīgs mikrobioms nozīmē labas militārpersonas kaujas spējas. Lai cik tas neliktos dīvaini, globālie mikrobioma pētījumi visplašāk notiek tieši militārajā medicīnā. Viens no papildu iemesliem – karavīram jābūt ātrai vēdera izejai, lai viņš, ilgi sēžot mazmājiņā nekļūtu par apšaudes upuri.

Būtiskā atziņa attiecībā uz Ukrainas karavīru apgādi ar pārtiku ir – kara laikā nedrīkst pilnībā uzticēties gatavas pārtikas pakām (MRE – Meals, Ready-to-Eat). Lieta tāda, ka mūsdienu kara apstākļos šādas pakas ir visvieglāk organizējamas (ražojamas, importējamas, saņemamas no humānās palīdzības), tās ir paredzētas kaujas apstākļiem, bet ilgstošas intensīvas kaujas apstākļos tās rada nogurumu un garlaicību, ietekmējot morāli. Karavīri ilgojas pēc “īsta” ēdiena. Neraugoties uz MRE ērtumu, karavīru garīgo un fizisko labsajūtu ievērojami uzlabo iespēja saņemt siltu, svaigi pagatavotu ēdienu. Tas prasa mobilās virtuves un drošu piegādi. Ukrainas pusei bieži nācies paļauties uz vietējiem resursiem un civiliedzīvotāju atbalstu, lai apgādātu karavīrus. Tas ietver pārtikas audzēšanu, ziedojumus un gatavošanu. Brīvprātīgie, nevalstiskās organizācijas un privātpersonu grupas ir kļuvušas par būtisku apgādes daļu, piegādājot gan MRE, gan mājas pagatavotu ēdienu. 

PubMed datu bāzē parādījusies virkne rakstu, kur salīdzina ilgstošu MRE lietošanu ar parastu uzturu, tiek analizēta ietekme uz zarnu veselību, svara izmaiņām, mikroelementu statusu, kā arī militārpersonu kognitīvajām spējām un morāli. Ir pieņēmums, ka krievu karavīru agresīvā un slepkavnieciskā rīcība ir saistīta ar nepietiekamu un neracionālu uzturu. Savukārt, ukraiņu karavīriem veiktie pētījumi par dzelzs, D vitamīna, omega-3 taukskābju lomu militārpersonu veselībā un veiktspējā, rada iespaidu, ka arī Ukrainas armijas militārpersonu uzturs ir nepilnvērtīgs un viņiem vērojams minerālvielu un taukskābju trūkums, īpaši ziemas periodā.

Ar ēdmaņas gatavošanu karavīriem ir divas problēmas – ja gatavošanas punkts ir pietiekami tuvu frontei, tas kļūst par viegli sasniedzamu mērķi pretiniekiem, savukārt loģistika ir sarežģīta un ēdiena piegāde kļūst par izaicinājumu. Ātri mainīgas frontes līnijas, ienaidnieka uzbrukumi apgādes līnijām un infrastruktūras iznīcināšana padara pārtikas piegādi par milzīgu loģistikas izaicinājumu. Mūsdienu karš ir dinamisks, un fiksētas apgādes bāzes vienmēr kļūst par mērķiem artilērijai vai droniem. 

Dronu karš un militārpersonu apgāde ar pārtiku Ukrainā

Droni kļūst par arvien svarīgāku rīku pārtikas un citu krājumu piegādēm karavīriem, it īpaši augsta riska, dinamiskā kaujas vidē. Taktiskās priekšrocības, ko tie piedāvā drošības, ātruma un slepenības ziņā, ir nenovērtējamas. Kāpēc droni ir piemēroti pārtikas piegādei karavīriem? Droni var piegādāt krājumus uz pozīcijām, kas ir pārāk bīstamas cilvēkiem vai tradicionālajiem transportlīdzekļiem ienaidnieka uguns, snaiperu, mīnu vai sarežģīta reljefa dēļ. Tas glābj dzīvības un samazina loģistikas komandu ievainojumu risku. Nelielām, steidzamām piegādēm (piemēram, dažām maltītēm vai kritiskiem medicīnas piederumiem) drons ir ievērojami ātrāks nekā sauszemes transports. Mazākus dronus ir grūtāk atklāt nekā kravas automašīnu vai karavīru vienību, it īpaši, ja drons lido naktī vai zemā augstumā. Tas samazina risku, ka piegāde tiks pārtverta vai piegādes punkts tiks apšaudīts. Ukrainas pieredze liecina, ka droni var sasniegt izolētus posteņus, tranšejas vai priekšējās pozīcijas, kas ir atdalītas vai grūti pieejamas pa zemi. Ukrainas pieredze liecina – kaut lieli droni var pārvadāt vairāk, mazāki droni ir daudz labāk piemēroti, lai piegādātu individuālas “karstas” maltītes karavīriem tranšejās, ievērojami uzlabojot cīņassparu. Ukrainas karavīriem tranšejās droni piegādā ne tikai karstas maltītes, bet pat karstu kafiju un svaigu maizi. Ukrainā droni galvenokārt tiek izmantoti “pēdējā kilometra” piegādēm – lai nogādātu svarīgākos priekšmetus pēdējā, visbīstamākajā posmā – karavīriem tieši kaujas zonās vai dziļās tranšejās. Ļoti svarīga vienībām ir ūdens piegāde, ko arī veic droni, kā arī “avārijas racioni” – speciālas pakas lielākam karavīru skaitam. 

Dronu darbībai, protams, ir arī ierobežojumi. Lai gan droni var pārvadāt itin lielu uzturlīdzekļu daudzumu, tie nevar aizstāt liela mēroga loģistiku. Regulāri lidojumi uz fronti prasa biežu akumulatoru maiņu un uzlādes infrastruktūru, kas mēdz būt sarežģīti priekšējās pozīcijās. Droni nav lēts prieks –  kaut atsevišķi droni ir lētāki nekā zaudēts transportlīdzeklis vai cilvēka dzīvība, nepārtraukta dronu un to detaļu piegāde joprojām Ukrainai nozīmē ievērojamas izmaksas. Vienlaikus droniem liels drauds ir Krievijas elektroniskais karaspēks, ka mēdz dronus traucēt, viltot to informāciju vai vienkārši notriekt. Ukraiņu operatoriem jābūt augsti kvalificētiem lai veiktu izvairīšanās manevrus un pielāgošanos traucējumu vidē.

Eiropas savienības uzturlīdzekļu rezervju un loģistikas politika iespējama militāra konflikta gadījumā

Eiropas valstu valdības un Eiropas Savienība kopumā pēdējā laikā pievērš ievērojami lielāku uzmanību uzturlīdzekļu rezervēm un loģistikai iespējama militāra konflikta gadījumā. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā ir noderējis kā modinātājzvans, atklājot trūkumus iepriekšējā, miera laikam pielāgotā pieejā. Tas neattiecas uz Latviju. Hosama Abu Meri vadītā Veselības ministrija nav spējusi nodrošināt medikamentu, medicīnas instrumentu un kritiskās aparatūras rezerves iespējama militāra konflikta gadījumam (toties ir izveidotas daudzas darba grupas, pierakstīti protokoli un izskanējuši solījumi). 

Jāteic, ka iepriekšējā gadu desmitā visā Eiropā uzsvars tika likts uz komerciālo apgādi un globālajām piegādes ķēdēm, pieņemot, ka pārtika vienmēr būs pieejama tirgū. Loģistikas un apgādes traucējumi pandēmijas laikā un karš Ukrainā Eiropas valstu vadītājiem (kā jau teicu – pagaidām tas neattiecas uz Latviju) licis mainīt šo domāšanu. Daudzas Eiropas valstis ir sākušas pārskatīt un atjaunot savas nacionālās stratēģiskās pārtikas rezerves. Tas ietver gan graudu, gan vairāku citu pamatproduktu (makaronu, rīsu, eļļas) uzkrāšanu, gan ilgāk uzglabājamu produktu (konservi) rezerves. Tas nav tikai militārs, bet arī civilās aizsardzības pasākums. Eiropas savienība veido mehānismus, lai uzlabotu pārtikas drošību krīzes situācijās. Ir izveidots Eiropas Pārtikas drošības krīžu sagatavotības un reaģēšanas mehānisms (EFSCM), kas apvieno valstu pārstāvjus un privāto sektoru, lai uzlabotu sadarbību un risku novērtēšanu. Tas ietver arī datu apmaiņu par pārtikas krājumiem.

Tiek strādāts pie alternatīvu piegādes ceļu izveides un nostiprināšanas, lai mazinātu atkarību no retiem, šauriem, konkrētiem transporta koridoriem. Ukrainas gadījumā tika izveidotas “solidaritātes joslas”, lai nodrošinātu graudu eksportu. Tiek analizētas vājās vietas pašreizējās pārtikas piegādes ķēdēs, sākot no izejvielu atkarības no trešajām valstīm līdz pat transporta infrastruktūras izturībai. Dažās valstīs tiek pārskatītas lauksaimniecības politikas, lai veicinātu lielāku pašpietiekamību noteiktās produktun grupās un samazinātu atkarību no importa. Tiek veicināta piegādātāju un produktu veidu daudzveidība, lai samazinātu atkarību no viena avota.

Eiropā arvien biežāk vērojam labu sadarbību starp civilo un militāro sektoru. Karš Ukrainā ir parādījis, cik svarīga ir civilās sabiedrības iesaiste un spēja sadarboties ar militārajām struktūrām. Tiek domāts par to, kā efektīvāk integrēt civilos resursus (piemēram, lielveikalu loģistikas sistēmas, vietējos pārtikas ražotājus) krīzes situācijās. Tiek izstrādāti plāni, kā koordinēt pārtikas sadali civiliedzīvotājiem aplenkuma vai plaša mēroga traucējumu gadījumā. NATO un atsevišķas valstis arvien biežāk rīko militārās mācības, kurās tiek simulēta pārtikas piegāde un apgāde apstākļos, kas līdzinās reālai karadarbībai.

Skandināvijas valstis un Somija ir publiskojušas informāciju un vadlīnijas iedzīvotājiem par to, kā sagatavoties krīzes situācijām, tostarp veidojot individuālas pārtikas un ūdens rezerves mājsaimniecībās.

Sarunās no Ukrainas militārpersonām un Somijas ārstiem gūta informācija – kā cilvēkam veidot savas uztura rezerves

Jebkurām rezervēm ir jāatrodas drošībā, bet vislabākā drošība ir pazemē. Optimālais risinājums ir zemē ierokama vismaz 1.5 metru dziļa, hermētiski noslēdzama plastmasas muca, virs kuras vēl tiek uzbērts zemes slānis un pat iestādīta kāda smuka puķe (interesanti, ka Somijā pie daudzdzīvokļu mājām mēdz būt rindā “iestādītas” mucas, virs kurām ir dažādu krāsu ziedi. Šīs mucas labi derot pret grauzējiem, kam arī gribas pārliecināties par jūsu rezervēm, kā arī plūdiem un ziemas salu.

Krīze nenozīmē tikai karu, bet arī dabas katastrofas un plašus elektroapgādes pārtraukumus. 

Galvenais vēstījums ir: “Tu esi atbildīgs par savu drošību”. Neticu, ka Veselības ministrija pašreizējā vadībā kaut jel ko izdarīs iedzīvotāju drošībai. Katrai mājsaimniecībai būtu jābūt spējīgai izdzīvot vismaz 72 stundas (3 diennaktis) patstāvīgi. Tomēr labāk būtu gatavoties krīzes nedēļai. 

Rezervēs galvenais ir ūdens. Viena persona dienā patērē aptuveni 5 litrus ūdens dzeršanai un higiēnai. Tātad, vismaz 15 litri uz personu 3 dienām vai 30 – nedēļai, tam būtu jābūt iepildītam tīrās pudelēs vai kannās, bet vienkāršāk jau rezervēm būtu iepirkt dažas pieclitrīgas Zaķumuižas ūdens vai vēl lielākas Venden ūdens plastmasas iesaiņojumus. Papildus nenāktu par sliktu tieši rezervēs nolikt ūdens attīrīšanas tabletes, filtrus vai iespējas vārīt upes vai ezera ūdeni, ja ir pārtraukta centrālā ūdensapgāde. Svarīgi atcerēties, ka karstā ūdens tvertnes un tualetes podu tvertnes (nevis pašā podā) var būt nozīmīgas dzeramā ūdens rezerves.

Nebūtu slikti rezervēs ielikt arī izotoniskā dzēriena pudeles – variet būt droši, ka krīzes pirmajās dienās kādam būs caureja, un tad sporta dzēriens ir labākais risinājums. 

Par pārtiku – sāksim ar to, ka uzreiz jāapdomā, kā pārtiku gatavos, ja nav elektrības vai gāzes. Var noderēt gāzes plītiņas ar baloniņiem vai līdzīgas sistēmas, tad tās arī uzreiz jānovieto pie rezervēm. Ukrainas pieredze liecina, ka krīzes gadījumā makaroni un rīsi nav pateicīgs krājums, jo tos sagatavot ir teju neiespējami. Pārtikas rezervēm būtu jābūt rēķinātām uz nedēļu visiem ģimenes locekļiem. Jāpārbauda derīguma termiņi un regulāri jāatjauno krājumi (piemēram, reizi gadā apēdot vecos krājumus un iegādājoties jaunus).

Es ieteiktu kā galveno uzturvielu rezervēm likt pārtiku ar augstu enerģētisko vērtību – šokolādi, riekstus, žāvētus augļus, enerģijas batoniņus, īpaši tos, ko sporta veikalos iesaka garo distanču skrējējiem.

Mūsdienās izvēle ir konservi. Lai kādus konservus jūs liktu savā “rezerves mucā”, turpat jāievieto instruments, ar ko šos konservus atvērt. Konservi ir ne tikai gaļa un zivis, bet arī saknes, lečo, pupiņas, ievārījums, medus, pašu ražoti produkti – piemēram, sēnes. 

Graudu un miltu produkti rezervēs ir labi (makaroni, rīsi, auzu pārslas), ja zināsiet – kā tos pagatavot brīdī, kad ilgāku laiku nebūs elektrības un gāzes. Tas pats attiecas uz sausajām zupām.

Apmēram 10% no Latvijas mājsaimniecībām kādam tās loceklim ir specifiskas uztura vajadzības (piemēram, alerģija, medicīniski uztura ierobežojumi, nepieciešama bērnu vai zīdaiņu pārtika, suņa vai kaķa barība) – šīm uztura vajadzībām arī jābūt iekļautām rezervēs.

Ja jūsu mucā pietiek vietas, derētu tur ielikt arī guļammaisu un nedaudz siltu drēbju, gaismas lukturi un baterejas, savas pases un ID kopijas, skaidru naudu (neviens bankomāts krīzes laikā nestrādās), ziepes, roku dezinfekcijas līdzekļus, tualetes papīru, personīgās higiēnas piederumus, kā arī visas regulāri lietojamās zāles (vismaz uz 2 nedēļām), pirmās palīdzības aptieciņu ar sāpju remdinošiem līdzekļiem.

Ukrainas pieredze liecina, ka pat visdrošākajā vietā (Užgorodā, Ļvivā) var atlidot raķetes vai droni un radīt problēmas vairāku dienu garumā, bet piefrontes apstākļos katram ir savas rūpīgi (ārpus mājas) pazemē noslēptas rezerves.