Kad piektdien pēc vairāk nekā mēnesi ilgušās okupācijas ar smagām kaujām tika atgūta Kijivas piepilsēta Buča, pasauli šokēja fotogrāfijas ar krievu ordas atstātajām zvērību liecībām – simtiem civiliedzīvotāju līķu uz ielām, mājās un pagalmos. Daļai mirušo, tostarp sievietēm un bērniem, sasietas rokas, citi – piesieti pie kokiem, bet vairums nošauti savu māju priekšā.
Kā ziņo Ukrainas amatpersonas, mēneša laikā Bučā nogalināti ne mazāk kā 280 civiliedzīvotāji un praktiski gandrīz pilnībā nopostīta pati pilsēta.
Portāls «Вот Так» publicējis sarunu ar vietējo iedzīvotāju Vladislavu Kozlovski, kurš ir liecinieks civiliedzīvotāju slepkavībām Bučā. Jau kara pirmajās dienās Vladislavs ieradās Bučā no Kijevas, kur strādāja, lai būtu kopā ar mammu un vecmāmuļu.
Lūk, viņa stāsts.
“2. martā mūsu pilsētā ienāca okupācijas karaspēks, es kopā ar dažiem paziņām tobrīd biju līdzās teritoriālās aizsardzības štābam. Visiem, kuriem nebija ieroču, lika paslēpties bumbu patvertnē netālu no bāzes.
Patvertnei bija dubultas durvis. Pirmās okupanti izgāza, otrās mēs paši atvērām, jo sapratām – viņi tik un tā ielauzīsies un tad var vienkārši uzreiz visus nošaut. Iebrucēji pēc tautības galvenokārt bija krievi un baltkrievi, viņus ir viegli atšķirt pēc raksturīgās izrunas.
Pirmajās dienās viņi pret mums izturējās labi, iedeva šo to ēdamu. Bet bija skaidrs, ka viņu smadzenes ir propagandas izskalotas. Un normāli cilvēki taču neiebruktu svešā valstī. Tobrīd pilsētā norisinājās intensīvas kaujas, mūs ārā nelaida. Mēs sēdējām absolūtā tumsā. Ne elektrības, ne ūdens, ne siltums, protams, nebija. Tad šos nomainīja citi.
7. martā viņi izveda ārā vispirms sievietes un bērnus, bet pēc tam vīriešus. Mums lika notupties uz ceļiem un pārmeklēja. Man bija nauda un pulkstenis, visu atņēma, tāpat kā visiem pārējiem, pareizāk sakot – mūs vienkārši aplaupīja.
Kādu cilvēku viņi pazina, pārbaudīja dokumentus un,
ja cilvēks bija piedalījies Donbasa kaujās 2014. – 2018.gadā vai bija reģistrējies teritoriālās aizsardzības vienībā, nošāva uzreiz.
Pārbaudīja arī tetovējumus – meklēja “nacistus”. Patiesībā nošāva arī tos, kuriem bija oficiālais Ukrainas ģerbonis.
Šāva vai nu pakausī, vai sirdī. Šāvēji bija pēc tautības krievi un, visticamāk, burjati – kā varēja spriest pēc šai tautībai raksturīgā izskata.
Manā klātbūtnē nošāva, šķiet, astoņus cilvēkus. Vakar es viņu ķermeņus aiz mūra ēkas izsvaidītu mantu kaudzē ieraudzīju kādā fotogrāfijā no Bučas.
Mana apziņa bija kā miglā tīta, bija bail, un es biju pārliecināts, ka vairs mājās neatgriezīšos.
Manam paziņam, kuram neatrada nekā ko nolaupīt, iešāva sānos un teica: “Tas, lai tu pārāk nesteigtos uz mājām”.
Mani pratināja, mēģinot izdibināt, kur dzīvo Donbasa kara veterāni vai “nacisti”, bet es nespēju atbildēt, jo vienkārši nezināju. Tad mani stipri piekāva un ar laidi iesita pa galvu.
Pēc pāris nedēļām pilsētā ieradās kadirovieši. Bez raksturīgā ārējā izskata, viņi atšķīrās no krieviem arī pēc uniformas – tā viņiem bija vai nu melna, vai tumši zaļa.
Beidzamajā nedēļā kadirovieši, jau sākot no agra rīta, staigāja pa dzīvojamo rajonu un šāva uz visiem, ko redzēja, katru dienu kādu nācās apglabāt.
Marta beigās viņi nošāva mūsu kaimiņu – pensionāru. Viņš vienkārši sēdēja pie mājas uz soliņa, dzīvē nevienam pāri nebija darījis un, bez šaubām, nebija nekāds “nacists”.
Ja kadirovieši visi bez izņēmuma bija cietsirdīgi varvari, tad krievu uzvedība bija dažāda. Viņu vidū bija daudz gados jaunu zaldātu. Dažs no viņiem spēja pat pieklauvēt pie durvīm un normāli palūgt atļauju pārnakšņot, savukārt citi saimniekus vienkārši piekāva un izmeta uz ielas.
Mani otru reizi piekāva marta vidū. Es sēdēju mājās pie drauga un pīpēju, ienāca kādus 25 gadus vecs okupants ar automātu, izskatījās piedzēries, pavērsa pret mums ieroci un sāka stāstīt, ka nedrīkst staigāt apkārt pa ielām, un aizdzina mūs visus gulēt.
Pēc kāda laika viņš atgriezās, es gulēju tuvākajā istabā pie ieejas, un viņš iekliedzās: “Tu ko, Ukrainu aizstāvi?!” — un sāka mani sist. Pārsita man degunu, visas drēbes bija asiņainas. Sita nežēlīgi, es pat uz mirkli atslēdzos.
Es vairs nedalu nogalinātos paziņās un svešos cilvēkos – man ir žēl visus. Mans paziņa Semjons Semjoničs, kaut kur ap 40 gadus vecs, kopā ar draugu nolēma iet uz Irpiņu. Abu līķus atrada tikai pēc pāris dienām..,
Sergejs bija nogalināts ar šāvienu pakausī, bet viņa draugs pirms nāves bija vēl spīdzināts – vīrietim bija sagraizīts vaigs, un tikai tad nogalināts ar šāvienu sirdī, mēs viņus apglabājām stikla rūpnīcas teritorijā.
2. martā, pilsētas atbrīvošanas kauju laikā, tika nogalināti pieci civiliedzīvotāji – trīs vīrieši, sieviete un pensionārs. Viņu līķi vairākas nedēļas gulēja autobusā, jo mums neatļāva viņus aizvest. Uz kapsētu doties mums neļāva, tāpēc nogalinātos apglabājām kur nu varējām. Iecēlām traktora kausā, un, kamēr tuvumā nebija okupantu, šoferis pabrauca nedaudz tālāk, izraka bedri un visus kopā apglabāja.
Vēl divus vīriešus kadirovieši nogalināja brīdī, kad tie iedarbināja automašīnu, lai brauktu pēc ūdens. Tikai pēc vairākām dienām mums izdevās viņus, ietītus segās, apglabāt turpat aiz garāžām.
Kāds mans kaimiņš mira no sirdstriekas. Pie viņa iekļūt varēja tikai pēc trim četrām dienām. Viņš tur miris sēdēja, sastindzis krēslā. Viņu arī apglabājām, ietītu segā, turpat pagalmā.
Bija ļoti sarežģīti pagatavot ēdienu, jo ne elektrības, ne ūdens nebija. Paveicās, ka mūsu rajonā ir privātmājas, pie kurām ir akas, tā vismaz no turienes tikām pie ūdens. Gatavojām uz ugunskura – salikām ķieģeļus, virs tiem metāla sietu, cilvēki nesa no mājām, ko nu katrs varēja sadabūt. Dalījāmies ēdienā ar visiem, jo daudziem vispār nekā nebija, un mūsu apkārtnē dzīvo daudz gados vecu cilvēku.
Kad Ukrainas armija padzina krievu okupantus no Bučas, mūsu ģimenei izdevās aizbraukt uz Kijivu, kur apmetāmies pie paziņām. Protams, šī mēneša laikā bijām aizmirsuši, kā tas ir – būt civilizācijā. Pat nomazgāties dušā mums tagad šķiet kā luksus. Nekad nespēšu aizmirst, kā cilvēki raudāja, atkal ieraudzījuši maizi, jo tik ilgi bija badojušies.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
tiešā m tur bija čečeni? Es armijā pazinu pāris čeēnus, vii bija točna skarbi, bet no otras puses saprotosi. Pat alu iedzērām, kaut viņi sacīōja ka islams aizliedz
Tas ir kā boļševiki nogalināja “notiesātos” baltiešus pēc Baltijas valstu okupācijas. Boļševisms un krievnacisms [Z] ir viens un tas pats.
Ārprāts!!!!!
Pēc šādām zvērībām jābūt ANO izmeklēšanai lai vērstos Hāgas Tiesă .