Lielvalstīm lēmums par NATO 5.pantu būtu grūts, atklāj BBC filmā “Trešā pasaules kara komandcentrā” atainotā krīzes situācijas simulācija, un atklāts paliek jautājums, vai neesam turpat, kur pirms Otrā pasaules kara, kad Latvijas likteni izšķīra savtīgas lielvaru intereses. Par šādiem secinājumiem svētdien vēstīja raidījums “LNT Ziņu TOP 10”.
NATO līguma 5.pants nosaka, ka, vienai no alianses dalībvalstīm piedzīvojot uzbrukumu, citas sniegs palīdzību, jo uzbrukums uzskatāms par agresiju pret visām NATO loceklēm. Panta daļa, ka “pusēm jāveic pasākumi, kurus tās uzskata par nepieciešamiem”, ir kritiska Latvijai – kas būtu nepieciešams Krievijas provokācijas pret Latviju gadījumā.
“Skaidrs, ka filmas veidotāji mēģina atzīmēt, ka draudi ir iespējami. Patīk mums tas vai nepatīk. Un kādā veidā rīkoties, ko darīt. Kā filmā norādīts, vai esam gatavi mirt par Daugavpili, vai esam gatavi sākt trešo pasaules karu divu miljonu iedzīvotāju dēļ? Latvija viennozīmīgi ir auglīgākā augsne šādiem notikumiem. Paldies Dievam, šajā spēlē uzvarēja viedokļi, ka ir jāpalīdz Latvijai, bet tikpat labi situācija var nebūt tik viennozīmīga un palīdzība var arī nenākt. Un ko parādīja šī filma – ka NATO 5.pants var būt tikai papīrs bez reāla seguma un vienota palīdzība nebija no NATO arī šajā kara spēlē. Palīdzēja ASV brīvprātīga koalīcija,” filmu komentē Latvijas Ārpolitikas institūta drošības eksperts un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Māris Andžāns.
Pseido dokumentālajā filmā, analizējot konflikta scenārijus, skaidri parādīta Vācijas nevēlēšanās iesaistīties militārā konfliktā.
Britu laikraksta “The Economist” vecākā redaktora Edvarda Lūkasa komentārs arī akcentē Vācijas nevēlēšanos iesaistīties konfliktos: “Ir jāatceras, ka filma nav par Latviju – tā ir par Vācijas neitralitāti un Amerikas kareivīgumu. Tai primāri bija jāparāda Lielbritānijas stiprās un vājās puses pieņemt smagus lēmumus šādos mulsinošos un mainīgos apstākļos.”
Vācijas svārstīšanās vienmēr Eiropā izraisa domino efektu, un Vācijas piemēram seko citas valstis – arī šajā “kara spēlē” beļģi, dāņi, spāņi, grieķi un itāļi nevēlas provocēt Krieviju, tieši reaģējot uz Baltijas apdraudējumu. Bet arī pašu Lielbritānijas ekspertu vidū nav vienprātības, pieņemot šādus lēmumus par došanos palīgā citām dalībvalstīm.
“Tāpēc ir ārkārtīgi bīstami, ja Lielbritānija izstājās no Eiropas Savienības (ES) vai attālinās no Eiropas vispār. Latvijai tas ir ļoti negatīvi. Tāpat arī ASV prezidenta vēlēšanas. Ja uzvarēs Donalds Tramps, tad arī mums ir jāsāk uztraukties. Jo, kad mēs sakām NATO, mēs taču domājam ASV,” komentēja Andžāns.
Kā viens no iemesliem, kāpēc Lielbritānija nevēlas iejaukties, izskan arguments, ka Latvijas dienestu sniegtajai informācijai nevar ticēt. Un kopumā Latvija filmā neparādās kā vērā ņemams un uzklausāms partneris.
“Es domāju, ka tas ir ļoti negodīgi pret mūsu dienestiem, un es zinu, ka ģenerālis Ričards Širezs, kurš piedalījās, ir tobrīd izteicis vairākus spēcīgus argumentus, kādēļ tā nav taisnība, bet tas nebija interesanti – viņi jau taisa izklaidi, kaut ko, kas ir interesanti,” tā komentēja Jānis Kažociņš, Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks, bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs. Viņš dienējis Apvienotās Karalistes bruņotajos spēkos, sasniedzot brigādes ģenerāļa dienesta pakāpi, un piedalījies līdzīgās kara simulācijās, kā arī personīgi pazīst vairumu filmā iesaistīto ekspertu.
“Tas ir šausmīgi negodīgi pret Vāciju kā tādu. Vācija, mums jāsaprot, tāpat kā Japāna pārdzīvo Otrā pasaules kara sekas. Visa pasaule uzskata, ka Vācija bija vainīga un izraisīja Otro pasaules karu. Un tādēļ Vācija arī ir piesardzīga. Bet beigu beigās Vācija ir viena no NATO galvenajām valstīm, un tik droši sacīt, ka Vācija ir svārstīga un nebūs ar mieru mūs aizsargāt, tā es noteikti negribētu teikt,” pauž Kažociņš.
Viņaprāt, būtiska atšķirība starp Baltijas valstīm un Ukrainu ir tā, ka mēs esam ES un NATO dalībvalsts. Tam, pēc viņa domām, ir fundamentāla nozīme.
Arī ASV administrācija ārpus simulācijām un spēlēm vienmēr paudusi stingru nostāju attiecībā uz Baltijas neatkarību. Kažociņš piebilst, ka prezidenta amata kandidāti mēdz runāt arī populistiski, bet prakse rāda, ka, nonākot atbildīgajā postenī, saprot daudz vairāk, nekā vienkārši mēģina pierunāt vēlētājus.
Filmā Latvijai ir nosacīti pozitīvs iznākums – brīvprātīgā koalīcija ASV vadībā nāk talkā. Tomēr, tikai mazliet nosliecoties politiskajiem svaru kausiem kādā no mums draudzīgajām lielvarām vienā vai otrā virzienā, Latvija var sastapties ar situāciju, kur tai jāpaļaujas tikai pašai uz sevi.
“Mēs varētu darīt vairāk. Mēs esam pamodušies daudz par vēlu. Es esmu ļoti gandarīts – ir redzams arī jaunajā valdības deklarācijā, ka 2% iekšzemes kopprodukta būs 2018.gadā. Tas ir absolūti nepieciešams. Jo kā mēs varam gaidīt, ka mūsu sabiedrotie nāks mums palīgā, ja mēs paši neesam ar mieru sevi aizsargāt,” norāda Kažociņš.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!