Jurģis Liepnieks. Sazvērestības teorijas

Sazvērestības teorija vienmēr balstās uz pārliecību, ka patiesība nekad nav virspusē, nekad nav viegli ieraugāma un tiek slēpta no tautas, no “parastajiem cilvēkiem”. Pārliecībā, ka vienmēr eksistē oficiālā versija, oficiālā vēsture, oficiālais gadījuma izklāsts un īstais, patiesais.

Laba sazvērestības teorija apstiprina jūsos jau esošās nojautas. Atklāj slēptas neredzamas kopsakarības, par kuru eksistenci jums jau bija aizdomas. Sazvērestības teorija sakārto pasauli un izskaidro sarežģīto, tā atklāj apdraudējumu, kuram nav pievērsta pietiekama uzmanība. Pievienojot dažus trūkstošos elementus, tā savieno jums labi zināmus un patiesus notikumus loģiskā ķēdē. It kā nesaistītie notikumi izrādās saistīti, jo tos ir izraisījis viens un tas pats spēks, ar vienu un to pašu mērķi. Šis spēks ir draudīgs savā varenībā un nekrietnībā. 

Labas sazvērestības teorijas pamatā ir arhetipiskais stāsts par cīņu starp labo un ļauno. Turklāt, nevis vienkārši starp labo un ļauno, bet varenu, ļoti labi organizētu, viltīgu ļauno, kam pieejami neierobežoti vai milzīgi resursi, un labo, kurš ir neaizsargāts, naivs, neorganizēts, viegli apmānāms un pieveicams. Tā ir cīņa starp Dāvidu un Goliātu. Šī cīņa ir negodīga un nevienlīdzīga, taču nav arī pilnīgi bezcerīga. Neliela cerība pastāv, ja vien mēs – naivie, neinformētie, apmānītie, neorganizētie beidzot saskatīsim patiesību un vienosimies.

Sazvērestības teoriju plašais pielietojums stratēģiskajās komunikācijās un sabiedriskajās attiecībās izskaidrojams ar to, ka sazvērestības teorijas uzbūve ļauj jebko apgriezt ar kājām gaisā. Labie tajā vairs nav labie, bet darbojas kopā ar sliktajiem un izšķirt, kuri ir labie un kuri ir ļaunie, var tikai tas, kurš ir stāsta iekšienē – stāstītājs, bet pats galvenais – sazvērestības teoriju nav iespējams apgāzt. Ja neeksistē pierādījumi tās patiesumam, tad tas tikai apstiprina teorijas patiesumu, jo visi pierādījumi, saprotams, ir iznīcināti un patiesība tiek slēpta no tautas – tieši par to jau ir stāsts.

Savukārt, ja eksistē skaidri pierādījumi, ka sazvērestības teorija ir pilnīgi aplama, balstās uz viltojumiem un izgudrojumiem, tad tas savukārt pierāda tikai to, cik ļoti ietekmīgie spēki ir nobijušies, lai patiesība nāktu gaismā, un kādi milzīgi spēki tiek ieguldīti, lai noslēptu patiesību. 

Sazvērestības teorijas ir kā vīruss, kura izraisītā saslimšana reizēm noris bez spilgtiem simptomiem. Daudzi apzinās, ka demonstrējot ticību kādai sazvērestības teorijai, var kļūt par apsmiekla vai nonievāšanas upuri, citiem piederība kādai grupai vai profesija neļauj publiski atzīt, ka viņi tic sazvērestībai, taču tas nenozīmē, ka viņi netic un pat tie, kas netic, vienalga tiek ietekmēti, jo laba sazvērestības teorija paliek atmiņā un pat tie, kas tās noliedz, vienalga bieži atstāsta tās tālāk un atceras.

Sazvērestības teorijas tālu ne vienmēr skar globālas sazvērestības, lielus vēsturiskus notikumus un ir veltītas pasaules līmeņa problēmām. Ja mēs  pievērsīsim uzmanību, tad pamanīsim, ka mums nemitīgi apkārt cirkulē  daudz ikdienišķākas teorijas viendienītes, kuras pēc sazvērestības teoriju shēmas izskaidro notikumus mūsu pašu politikā, pilsētā, nereti pat viena uzņēmuma vai kolektīva ietvaros. Katrs sabiedrisko attiecību speciālists zinās pastāstīt gadījumu, kad, piemēram, kāds blogeris ir uzrakstījis kritisku rakstu par uzņēmumu vai produktu, argumentu no šī raksta paķer un kaut kur izmanto kāds žurnālists, un uzņēmuma vadība uzreiz izdara secinājumu, ka šo visu ir apmaksājis kāds konkrēts konkurents un tā ir kampaņa, ir sācies informatīvais karš, nepieciešams mobilizēt visus spēkus.  Nekādas vienošanās par to, ka mēs ievērosim korektu attieksmi pret konkurentu, vairs nav spēkā, mēs ejam uzbrukumā, mēs atbildam ar to pašu. Sāciet strādāt. 

Protams, var gadīties, ka tā ir taisnība, var būt, ka šis ir konkurentu pasūtītas kampaņas sākums, bet varbūt blogerim vienkārši neiepatikās produkts, otram savukārt trūka idejas, vai arī patika asprātīgais formulējums un nekādas sazvērestības šeit nav. Sākot nekavējoties apliet ar dubļiem konkurentu, kurš, iespējams, vispār nenojauš par šiem notikumiem, var tiešām nonākt pie informatīva kara, kas radīs nopietnas ilgtermiņa sekas. 

Cilvēki nereti ļoti pārspīlē savas dzīves notikumu nozīmīgumu citu acīs. Ir cilvēki, kas pārliecināti, ka ieņēmumu dienests nevis vienkārši vēlas pārbaudīt viņu nodokļus, bet valdība vēlas viņus iznīcināt viņa uzskatu dēļ, vai kā minimums ievākt informāciju par viņiem.

Daudziem liekas, ka visi to vien dara, kā uzmanīgi seko viņu gaitām un jebkas, kas viņu dzīvē notiek, ir kāda izraisīts. Ja tādam indivīdam, piemēram, neveicas karjerā, viņam var rasties aizdomas, ka tas ir nevis tāpēc, ka viņš ir nekompetents vai personiski neciešams, bet tāpēc, ka kaut kur kāds seko līdzi viņa gaitām un rūpējas, lai viņš nepaceltos augstāk un nekļūtu bīstams. Un tādā garā visās iespējamās variācijās. Šīs nelielās sazvērestības ir tas siltais, mitrais purvs, kurā vairojas visa veida indīgie knišļi, kas pēc tam lidinās apkārt, kā intrigas, baumas, pagaidām vēl slepeni jaunumi un tamlīdzīgas drošas ziņas. 

Politikā jebkuru lēmumu no opozīcijas viedokļa var traktēt kā pieņemtu naftas, gāzes, militārās, finanšu vai farmācijas industrijas sazvērestības interesēs. Aizstāvot varas pozīcijas, jebkas nevēlams var un regulāri tiek pasniegts kā kāda ģeopolitiska ienaidnieka neredzamā roka, vai nu tie būtu krievi, ķīnieši, amerikāņi, kreisie, labējie vai kāds cits. Tas notiek arī šodien, tagad un mums visapkārt.

Sazvērestības teorijas ir tik ļoti efektīvas, ka ieņem drūmu vietu propagandas un sabiedrisko attiecību vēsturē.  Gan Hitlera, gan staļinisma propaganda ir piesātināta ar sazvērestības teorijām. Gan Hilters, gan  Staļins ar tām pamatoja miljoniem cilvēku izsūtīšanu un nogalināšanu. Ja neskaita senās Romas laiku antisemītismu, tad visa antisemītisma vēsture jau no agrīno kristiešu laikiem, pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem, balstās sazvērestības teorijā, ka ebreji iemieso dažādas sazvērestības pret kristiešiem un kristietību. Viduslaikos šādas teorijas jau ir plaši izplatītas un nostiprinājušās, bet, protams, nekas nelīdzinās ļaunumam, ko nodarīja viens apjoma ziņā neliels deviņpadsmitā, divdesmitā gadsimtu mijā Krievijas slepenpolicijas speciālistu radīts konspiroloģisks sacerējums.  Vienkāršs, pilnībā safabricēts propagandas teksts, viltojums, kuru sauc par Sionas gudro protokoliem. Pirmo reizi Sionas gudro protokoli tiek publicēti Krievijā 1903. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara un revolūcijas protokoli vispirms iegūst milzu popularitāti Krievijā, bet drīz strauji izplatās arī visā Eiropā, bet 1939.gadā, pateicoties Henrijam Fordam Amerikā un nacistiem Eiropā, Sionas gudro protokoli, tirāžas ziņā jau atpaliek tikai no vienas grāmatas – Bībeles.  Kas notika tālāk, mēs zinām. 

Staļins savas represijas pret dažādām sociālām grupām tieši tāpat pamatoja ar sazvērestības teorijām. Sākot ar  sazvērestībām, kuras it kā organizēja vēl neiznīdētie boļševiku ienaidnieki un kuru mērķis it kā bija sabotāža un kaitniecība faktiski visos valsts dzīves sektoros, beidzot ar ārvalstu valdību plašām sazvērestībām pret Padomju Savienību un pašu Staļinu.

Sazvērestības tika atklātas visur, pat tādās lietās kā saules aptumsuma vērošana. To bija plānojuši sabotēt valsts ievērojamākie astronomi, fiziķi un matemātiķi, četrpadsmit no viņiem tika nošauti, vēl daudzi desmiti zinātnieku un viņu ģimenes locekļu šajā pat lietā tika notiesāti uz daudziem gadiem cietumā un nometnēs. Baisa sazvērestība bija tā sauktā ārstu indētāju lieta. Sazvērestības teorija, ka liels skaits ievērojamu Padomju Savienības ārstu (sākumā galvenokārt ebreju)  bija sazvērējušies noindēt komunistiskās partijas vadītājus. Šādu lietu Staļina dzīves laikā bija tūkstošiem un to ietvaros nogalināti un izsūtīti uz GULAG nometnēm miljoniem cilvēku, un pilnīgi visas bija pilnīgi izgudrotas un safabricētas. 

Padomju Savienībā, tāpat kā citās autoritārās iekārtās, sazvērestības teorijas pastāvēja nevis kā alternatīva oficiālajai versijai, bet tieši pretēji – sazvērestības teorija arī bija oficiālā versija, kura pildīja konkrētus mērķus – propagandas mērķus. 

Kā jau teicu, sazvērestības teorija ļauj visu apgriezt ar kājām gaisā un totalitāro režīmu propaganda tam ir vislabākais piemērs. 

Totalitārismā nevis sazvērestības piekritēji veido slēgtas informatīvas kopienas, kurās tiek apspriestas detaļas un stiprināta ticība tai vai citai sazvērestības teorijai, bet tieši pretēji – nelielas, noslēgtas kopienas veido tie, kuri slepus cenšas uzlasīt patiesības drumslas, kuri nav vēl pilnībā indoktrinēti un atsakās ticēt oficiālajām sazvērestībām un propagandai.

Krievijai un Padomju Savienībai ir īpaša vieta sazvērestības teoriju vēsturē, jo Krievija ir devusi pasaules literatūrai unikālu žanru, proti, konspiroloģisko romānu. Tā vismaz uzskata izcilais krievu literatūrzinātnieks, erudīts  un rakstnieks Dmitrijs Bikovs. Viņaprāt, krievu konspiroloģiskais romāns ir tādā pat mērā krievu pienesums pasaules kultūrai kā franču erotiskais romāns vai angļu koloniālais romāns, un tas izskaidrojums ar divām lietām – pirmkārt, krievu sadzīves mūžīgi amorfo raksturu un traumu, ko tas izraisa, jo sazvērestības teorija vienmēr ir pretpols visam amorfajam un haotiskajam, tā vienmēr piedāvā stingru struktūru un tāpēc Krievijas neorganizētībā, haotiskumā un nesakārtotībā pēc tās vienmēr ir bijis pieprasījums.

Otrkārt un galvenokārt – konspiroloģiskā romāna rašanās un uzplaukums Krievijā, jo īpaši Padomju Savienībā, skaidrojams ar to, ka konspiroloģiskais romāns ilgstoši bija vienīgais veids, kā uzrakstīt, kāda ir patiesā dzīve, vienīgais veids, kā Padomju Savienībā uzrakstīt patiesi reālistisku un pat sociāli kritisku romānu, uzreiz gan izskaidrojot, ka pie aprakstītajām negācijām, kas valda sabiedrībā, ir vainīgs kāds ārējs, ļauns spēks. 

Labs piemērs šāda veida romānam ir Staļina laikā sarakstītais, bet Hruščova laikā par noderīgu atzītais un publicētais Ivana Ševcova romāns  «Тля». (Nosaukums vien ir ko vērts – «Тля» ir laputis, taču fonētiski skan līdzīgi kā “бля” kas ir īsā forma no krievu valodas visizplatītākā rupjā lamuvārda “бляд”,  tikai savā ziņā mīkstāk un vēl pretīgāk.)

Romāns atspoguļo vairākas desmitgades ilgušo idejisko cīņu Padomju Savienības mākslā, kas aizsākās uzreiz pēc revolūcijas, un kuras vienā pusē bija tā sauktā krievu avangarda dažādo virzienu pārstāvji – supermatisti, kubisti, futūristi, konstruktīvisti, neo-primitīvisti, zaumisti un pretējā pusē sociālistiskā reālisma pārstāvji. Diskusijas būtība bija šāda – avangardisti uzskatīja, ka tradicionālā reālisma māksla ir tikai izkrāsotas fotogrāfijas un tām nākotnes sabiedrībā nebūs vietas. Zagt no dabas nav nekāda māksla, mākslas uzdevums ir skatīties būtībā, raudzīties aiz tā, ko var panākt ar fotogrāfijas palīdzību. Līdz Ļeņina nāvei un Trocka izraidīšanai no valsts šī jaunā māksla vētraini attīstījās, taču līdz ar Staļina nākšanu pie varas nostiprinājās oficiālais viedoklis, ka sociālistiskais reālisms ir vienīgais Padomju Savienībā pieļaujamais mākslas stils, kas ļauj romāna «Тля» modernisma aizstāvjiem apgalvot, ka sociālistiskais reālisms ir Staļina, Ždanova un Gorkija izdomājums, kur vienīgais mērķis ir kalpot Staļina personības kultam.

Savukārt reālistu argumenti balstījās galvenokārt Ļeņina citātā, ka māksla pieder tautai, mākslai ir jābūt tautai saprotamai un tautā mīlētai. Attīstot šo Ļeņina tēzi, socreālisma aizstāvji apgalvoja, ka nav pieļaujama situācija, ka māksla ir domāta tikai izredzētajiem un lai to saprastu ir nepieciešama īpaša izglītība vai piederība kādam šauram snobu pulciņam, kurš, citējot romānu «Тля», “katru smērējumu spēj izanalizēt tā, ka vienkāršs cilvēks apjūk un sāk šaubīties, varbūt tiešām es mākslā neko nesaprotu un šis mēsls nemaz nav mēsls”.

Socreālisti uzskatīja, ka modernā māksla un ideja par mākslu mākslai ir mēģinājums atņemt to tautai, atraut to no realitātes, noniecināt pagātnes diženos mākslas darbus un nacionālo mākslu. Modernisms tika vērtēts kā mēģinājums atņemt mākslai iespēju iedarboties uz plašām tautas masām un pildīt audzinošu, izglītojošo un sabiedrisko morāli stiprinošu funkciju. Mākslas būtiska funkcija, socreālistu prāt, bija audzināt jauno paaudzi. Mākslai jābūt saprotamai katram, kā katram bija saprotami Rembranta, Leonardo DaVinči, Repina, Aivazovska vai Šiškina darbi. “Tikai nevajag mēģināt iestāstīt tautai, ka melns ir balts un balts ir melns. Pieaugušie nenoticēs, nekādā gadījumā nenoticēs. Varbūt tikai jaunatni var apmānīt ar tādiem niekiem, bet kurš ļaus mānīt nepilngadīgos? Pieaugušie neļaus, tēvi, visbeidzot partija, valdība neļaus muļķot tautu” – tā par modernisma mākslu romānā «Тля» izsakās kāds labais varonis, augsta ranga komunists. 

Romānā «Тля» darbība norisinās pēckara gados, kad pirmās un tagad visā pasaulē slavenās krievu avangardistu paaudzes darbi Padomju Savienībā jau ir sen aizliegti, mākslinieki izklīduši emigrācijā, daudzi miruši. Romānā par viņiem tiek teikts : “Redz, ko sadomājies, kubistus, konstruktīvistus, futūristus, modernistus, muzejā ielaist! Tauta, taču viņus jau sen nosodījusi un tautas spriedums nav pakļaujams apžēlošanai.” Staļina laikā cīņa pret rietumu tendencēm mākslā bija sasniegusi absurdus apmērus, tā piemēram, komunistiskās partijas valsts augstākā vadības orgāna politbiroja loceklis Andrejs Ždanovs, viens komunistiskās partijas galvenajiem ideologiem, kurš kopā ar Staļinu un Kirovu ir autors 1936. gadā izdotajām piezīmēm par galvenajiem principiem vēstures apguvē un pasniegšanā, paziņo, ka no “saksofona līdz nazim ir tikai viens solis”. Rietumu kultūras un mākslas atdarināšana un simpātiju izrādīšana tai tiek pielīdzināta ideoloģiskai diversijai, avīzēs parādās raksti ar virsrakstu “Šodien tu spēlē džezu, rīt Dzimteni pārdosi”,  taču pēc Staļina nāves, iestājoties tā sauktajam Hruščova atkusnim, atmosfēra uz kādu brīdi mainās un parādās otra padomju modernistu paaudze, kura tad romānā «Тля» iemieso viltīgo, labi organizēto ļaunumu, kas pārņem varu Padomju Savienības mākslā.

Romānā modernisti nomaskējušies par reālistiem un cenšas ievazāt savus principus, slepeni un neuzkrītoši izmantojot dažādas mums visnotaļ pazīstamas sabiedrisko attiecību metodes.

Viņi ietekmē sabiedrisko domu ar sev uzticīgu mākslas kritiķu palīdzību, rakstot atzinīgus rakstus presē par modernistiem, bet kritiskus par reālistiem, viņi kontrolē, kādas zinātniskas monogrāfijas un par ko tiek izdotas, viņi organizē lielā skaitā viltus atsauksmes izstāžu atsauksmju grāmatās un vēstules avīzēm (darbība notiek pēckara Padomju Savienībā – tagad mēs tos sauktu par interneta troļļiem, toreiz tie bija – izstāžu atsauksmju grāmatu un lasītāju vēstuļu troļļi). Cīņa notiek pārņemot varu mākslinieku sabiedriskajās organizācijās, iegūstot varas pārstāvju labvēlību un rakstot vēstules un sūdzības valsts iestādēm. Figurē ar kompromāti, piemēram, kāda mākslinieka agrīna biogrāfija, kas satur tagad viņu kompromitējošu informāciju, kuru sazvērnieki cenšas izpirkt un iznīcināt. Sazvērnieki izplata dažādas baumas un neķītrus apmelojumus par saviem pretiniekiem, cenšoties ne tikai graut to reputāciju, apzināti “padarīt par odiozām personībām”,  bet sagraut tos morāli un psiholoģiski, kas tiem arī vienu brīdi izdodas.

Darot to visu, ļaunie sazvērnieki cita starpā apraksta patieso situāciju Padomju Savienības mākslā veidā, kā tas nebūtu iespējams padomju presē vai literatūrā nekā citādi, kā vienīgi šāda konspiroloģiska romāna veidā. Romāna «Тля» ļauno sazvērnieku prātos un vārdos tiek ieliktas patiesībai pilnībā atbilstoši secinājumi : “Padomju mākslinieki nav patiesi, bet patiesi nav tādēļ, ka viņiem ir liegta radošā brīvība. Viņi glezno ne to, ko viņi vēlētos, un ne tā, kā viņi vēlētos, bet gan tikai lai izpatiktu augstākstāvošajiem un neizvēlīgam skatītājam un lasītājam. Mūsu mākslas pamatā,” – rakstīja Vinokurovs – “ir sprediķis, kas ietverts rupjajā propagandas formā.”

Romāns ne tikai ir interesants fenomens tajā, kā sazvērestības teorijas un konspiroloģija darbojas totalitārās sabiedrībās, bet arī brīnišķīgs apcerējums no mākslas teoriju vēstures viedokļa.

Jāsaka gan, ja neskaita Sionas gudro protokolus, diviem citiem sazvērestības teoriju vēsturē pašiem nozīmīgākajiem tekstiem ar Krieviju nekādas sakarības nav.

Te vispirms jāmin John Robinson 1797. gadā izdotais teksts “Pierādījumi sazvērestībai pret Eiropas valdībām un reliģijām, kas īstenota slepenās masonu, iluminātu un lasīšanas klubu sapulcēs.” 

Apmēram tajā pat laikā Francijā iznāk jezuītu priestera Augustin Barruel grāmata “Atmiņas, kas ilustrē jakobīnisma vēsturi”, kurā bez masoniem sazvērestībā piedalās vēl arī filozofi.

Šīs divas grāmatas liek pamatus veselai saimei līdz pat šai dienai dzīvām sazvērestības teorijām par masoniem, slepeniem klubiem, organizācijām, tīkliem un jauno pasaules kārtību, kas valda pār pasauli, vai vismaz visu, kas saistīts ar naudu un varu.

Kā izpētiījis Rob Brotherton lieliskajā grāmatā “Suspicious minds. Whay we believe conspiracy theories”, jau piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras senās Romas oratoru runas bijušas pārpilnas ar sazvērestības teorijām. Vēlākos laikos, kad imperatoru, monarhu un baznīcas vara bija stipra, jebkādas izmaiņas bija iespējamas vienīgi izmantojot sazvērestības pret šīm varām un šādas sazvērestības, gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas, nebija retums, tāpat kā slepenas organizācijas. Tas savukārt leģitimizēja un piešķīra ticamību tam, ka pie varas esošie atklāja un nežēlīgi izrēķinājās ar sazvērniekiem, pat ja tie tādi nebija. 

1666. gada Londonas lielais ugunsgrēks, kas četrās dienās iznīcināja pilsētas centrālo daļu, uzreiz apauga ar sazvērestības teorijām. Jau otrajā ugunsgrēkā, pateicoties tam, ka stiprais mainīga virziena vējš ļāva dzirkstelēm ceļot salīdzinoši lielus attālumus un radīja jaunas aizdegšanās arī vietās, kas tieši nerobežojās ar jau degošajām, parādījās baumas par it kā redzētiem ārzemniekiem, kas aizdedzina ēkas. Tika apgalvots, ka tie ir vai nu francūži, vai holandieši, jo šajā laikā risinājās otrais angļu holandiešu karš. Teorijai bija tik daudz piekritēju, ka cilvēki stihiski sāka meklēt un linčot ārzemniekus. 

Neskatoties uz to, ka Čarlzs savas valdīšanas sākumā bija populārs kā monarhijas atjaunotājs, pazīstams kā inteliģents, patīkams un simpātisks cilvēks, pēc 1665. gada Londonas mēra epidēmijas, kuras laikā nomira puse Londonas iedzīvotāju, viņa reputācija bija smagi iedragāta.  Čarlzs bija slavens ar izvirtīgo dzīvesveidu, daudzajām mīļākajām, gardēdību pārmērībām dzīrēs, viņam bija vismaz 17 ārlaulības bērnu. Tiklīdz mēris sākās, Čarlzs ar visu galmu atstāja Londonu un mierīgi turpināja ierasto dzīvesveidu Oksfordā un Hemtonhortā. Visi to zināja. Londonā tikmēr valdīja pilnīgs ārprāts, inficētie izmisumā kliegdami skraidīja pa ielām, centās noskūpstīt veselos, lai arī aplipinātu un tad paši gūlās atklātajās līķu bedrēs, lai nomirtu. Trūdoši līķi bija uz katra soļa, sākās dumpji un sacelšanās. Šī traģēdija vēl bija pavisam dzīva, kad izcēlās ugunsgrēks, nav brīnums, uzreiz parādījās arī teorija, ka Londona aizdedzināta pēc karaļa Čarlza II pavēles. Šoreiz gan karalis pieņēma no sabiedrisko attiecību viedokļa vienīgo pareizo lēmumu – atgriezās pilsētā un uzņēmās vadīt glābšanas darbus, pat pats fiziski iesaistījās dzēšanas darbos. Lai tas, ka karaļa reputācija ir atjaunota un monarhija būtu droša, Londonas varas iestādes nolēma pieslieties sazvērestības teorijai, ka vainīgi ir ārzemnieki vai katoļi, arestēja francūzi Robēru Jubēru, kurš atzinās, ka darbojies franču katoļu spiegu sazvērnieku grupā, tieši tāpat kā Staļina arestētie vienmēr atzinās, ka darbojušies angļu, vācu, japāņu un visdažādāko citu spiegu tīklu uzdevumā. 

Vēl senāk vēsturē – pirmajā gadsimtā, tieši šādi rīkojās Romas imperators Nerons. Lai apkarotu sazvērestības teoriju, ka tas ir viņš, kurš pavēlēja aizdedzināt Romu,  Nerons arestēja un pakļāva publiskām spīdzināšanām un ilgstošiem mokošiem  nāvessodiem grupu sazvērnieku, kurus, kā raksta Tacits, tautā sauca par kristiešiem. 

Sazvērestības teorijas apkarošana ar citu sazvērestības teoriju, šķiet, ir paņēmiens, ko politikā izmanto no vissenākajiem laikiem. Tu nevis atmasko sazvērestības teoriju kā muļķīgu un nepamatotu, nevis centies pierādīt, ka tā nav patiesa, jo to, kā jau teikts, nav iespējams izdarīt, bet gan izplati savu konkurējošu teoriju un izmanto savus resursus šīs teorijas uzturēšanai. No šī viedokļa Obama rīkojās aplami, cenšoties ar dzimšanas sertifikāta publiskošanu pierādīt, ka ir dzimis Amerikā. Pierādījumi nekad nenostrādā un nenostrādāja arī Obamas gadījumā. Iedarbīgāk, iespējams, būtu bijis izplatīt teoriju, ka tie, kas izplata teoriju, ka viņš nav dzimis Amerikā, ir iluminātu uzpirkti aģenti, reptiloīdi vai krievu spiegi. Nešaubīgi, ka aiz tās vai citas sazvērestības teorijas bieži stāv kādas grupas objektīvas intereses, šo interešu atsegšana ir ceļš uz to, kā neitralizēt sazvērestības teoriju, bet ļoti bieži tā ir vienkārši cita sazvērestības teorija. 

Lai vai kā, ja vēsture mums ko šajā sakarā māca, tad to, ka sazvērestības teorijas visos laikos ir bijis viens no iedarbīgākajiem sabiedriskās domas iespaidošanas instrumentiem gan sabiedrisko attiecību, gan stratēģisko komunikāciju līmenī.

Sazvērestības teorijām nešaubīgi piemīt spēja vienot un saliedēt cilvēkus, veidot stipras grupas, kuras, pateicoties sazvērestības teorijai, vieno pārliecība par kopīgu atrašanos pareizajā pusē cīņā starp labo un ļauno. Šādas grupas to biedriem dod jēgas, drošības un piederības sajūtu, emocijas, kuras lielai daļai cilvēku pietrūkst ikdienas dzīvē, tam klāt arī nozīmīguma un vienotības sajūtu, kas rada apstākļus drosmei un kopīgai degsmei. Tās visas ir brīnišķīgas sajūtas, svarīgas emocijas un nav brīnums, ka nereti pat plašas masas tiek uzpirktas ar tām, bet lai saliedētu radikālas grupas, sazvērestību teoriju cements ir vienkārši nepieciešams. Jamie Bartlett no domnīcas Demos raksta: “Mēs pētījām 50 organizācijas, ieskaitot galēji labējos, galēji kreisos, kultus, reliģiskos ekstrēmistus, radikālos kristiešus, radikālos musulmaņus, un atklājām, ka katra no šīm grupām tic kādai sazvērestības teorijai,” un  “sazvērestības teorija satur kopā grupas dalībniekus un virza arvien radikālākā virzienā, spēcinot grupas ideoloģiju”.

Bieži gan sabiedriskajās attiecībās, gan stratēģiskajās komunikācijās, sazvērestības teorijas tiek lietotas kā uzbrukuma instruments. Ar to palīdzību kādas konkrētas grupas vai cilvēki var tikt viegli sasaistīti ar kādiem traģiskiem notikumiem, noziegumiem vai kādām negatīvām parādībām vai nu lai novērstu uzmanību, vai vienkārši lai uzbruktu reputācijai, uzticamībai, sētu šaubas.  Kā jebkura izgudrota kompromitējoša informācija, arī šādas sazvērestības teorijas vienmēr sastāv no patiesiem, vispārzināmiem vai viegli pārbaudāmiem faktiem. Tiem ir jāapstiprina uzbrūkošais vēstījums. Tikai viens vai daži izšķiroši fakti nav patiesi, un tos savukārt nav iespējams pārbaudīt.  Viss balstās tajā, ka labi uzbūvēta stāsta iekšējā ritmika un kompozīcija ir tāda, kas liek ticēt stāstam kopumā, jo, ja deviņi fakti ir patiesi un es kā klausītājs to labi zinu, tad man it kā nav pamata neticēt arī desmitajam. Tas ir iemesls, kāpēc sazvērestības teorijas veidotāji vienmēr atsaucas uz īstiem dokumentiem, īstiem arheoloģiskiem atradumiem, visiem zināmām lietām, precīzi citē avotus un skrupulozi lieto atsauces un iedziļinās detaļās. 

Kam tas ir izdevīgi?

Daudzas sazvērestības teorijas un vienkārši manipulatīvas versijas par kādiem notikumiem sākas ar vārdiem – padomāsim, kam tas ir izdevīgi. Izklausās loģiski, tā rīkojas arī detektīvi, kas izmeklē noslēpumainas slepkavības filmās un grāmatās – vienmēr vispirms cenšas noskaidrot, kam šī nāve varētu būt izdevīga, kurš saņems mantojumu vai kam traucēja upuris. Politikā un sabiedriskajā dzīvē parasti tas ir kaut kas liels, varens un nekrietns, kas gūst labumu, teju no jeb kā, kas pasaulē atgadās. Krievi vai amerikāņi, farmaceitiskā vai ieroču industrija, labējie vai kreisie, vai vienalga, kas nu vajadzīgs. Izmantojot formulu – padomāsim, kam tas ir izdevīgi, mēs jebkuru savu politisko ienaidnieku, konkurentu vai nelabvēli varam sasaistīt ar kādu notikumu, turklāt nemelojot. Viss, kas tiek apgalvots par izdevīgumu, ir pilnīga patiesība, aplams ir tikai  secinājums. Var viegli pierādīt, ka, piemēram, Amerikas konflikts ar Ziemeļkoreju ir izdevīgs Krievijai, taču tas nebūt nenozīmē, ka Krievija šo konfliktu būtu radījusi. Var viegli pamatot, ka  elektromobīļa aizdegšanās ir izdevīga naftas industrijai, taču tas nenozīmē, ka tā to ir noorganizējusi. Nav nekādu šaubu, ka kāda uzņēmuma bankrots vai kādas publicitātes nedienas ir izdevīgas konkurentiem, taču tas vēl nenozīmē, ka tie ir tās sarīkojuši.

Viss ir vēl labāk. Bieži aizstāvības stratēģijās tiek izmantots pretējs arguments – mēs to neesam darījuši, jo mums taču tas nav izdevīgi. Kāpēc lai mēs darītu kaut ko tādu, jo tas taču nav mums izdevīgi? Piemēram, kad Putina Krievijas vara tika vainota žurnālistes Poļitkovskas, opozicionārā Ņemcova, pārbēdzēja Ļitviņenko un virknē citu slepkavību, viņi lietoja šo stratēģiju. Kāpēc lai mēs to darītu, viņi izbrīnā un nesapratnē rausta plecus – mums taču tas nemaz nav izdevīgi. Kā ciniski, bet visnotaļ loģiski apgalvoja Putins – mums lielākas problēmas no tā, ka Poļitkovska ir noslepkavota, nekā no tā, ko viņa tur rakstīja. Grūti iebilst, no veselā saprāta viedokļa Putinam nemaz nav izdevīga Poļitkovskas nāve. Un Ļitviņenko, kam viņš interesants, neviens par viņu vispār neko nezināja, pirms viņu noslepkavoja, vai tad mums tas ir izdevīgi? Ietekme viņam nebija nekāda, ja viņš kaut ko arī zināja, sen jau bija visiem izstāstījis, kāpēc lai viņu slepkavotu?  Un vai mēs būtu tik stulbi, ka lietotu slepkavībai tādas vielas, kuras tieši norāda tikai un vienīgi uz mums? Un vai mēs to darītu prezidenta vēlēšanu priekšvakarā un neilgi pirms Krievijā paredzētā pasaules čempionāta futbolā? Jūs ko, ņirgājieties, tā ir provokācija, to izdarīja mūsu ienaidnieki, viņiem tas ir izdevīgi, nevis mums, vai varbūt to izdarīja kāds, kuru viņš bija nodevis personiskas atriebības ietvaros, bet ne jau mēs, mums taču tas ir acīmredzami neizdevīgi. Mums nebija nekāda iemesla to darīt, pasaulē ir pa pilnam pārbēdzēju no KGB, GRU un citām struktūrām, gadiem raksta grāmatas, lasa lekcijas, neviens viņus neaiztiek un tā ir pilnīga taisnība – Kalugins, Suvorovs, tā paša Novičok publiskotājs Mirzojans daudzi citi, turpretī  Skripaļs pat nebija pārbēdzējs, viņš tika noķerts Krievijā, notiesāts, sēdēja cietumā Krievijā, nešaubīgi visu sev zināmo Krievijas izmeklētājiem izstāstīja un tad tika atdots, apmainīts pret citu spiegu, nekādu bīstamību vai problēmas viņš pilnīgi noteikti neradīja. Un ja viņu būtu bijis nolemts citiem par biedu nogalināt, viņu varēja vienkārši nodurt, kamēr viņš bija cietumā Krievijā. Rietumos, neviena neaiztikti, gadiem dzīvo daudz aktīvu Putina ienaidnieku, kaut vai tā pati Ļitviņenko atraitne, kas reāli bojā dzīvi Kremlim un kurai bija loma tajā, lai Ļitviņenko slepkavība un tās izmeklēšanas izvērstos un izskanētu tieši tik plaši, cik tas notika. Hodorkovskis, kurš pat atklāti finansē kaut kādas pret Putinu vērstas politiskas aktivitātes Krievijā, mierīgi dzīvo, lai gan varēja nomirt jau Krievijā cietumā bez mazākajām problēmām. Vai, piemēram, visīstākais Putina nodevējs, viņa bijušais ilggadējais palīgs Ilarionovs, dzīvo mierīgi rietumos, gāna Putinu pēdējiem vārdiem, ir izstāstījis visu, ko varēja un nekas, dzīvo. Nav nekādas loģikas, apgalvo Kremlis un tam nevar nepiekrist, loģikas nav. Nekādas loģikas nebija arī nogalināt Ļitviņenko, Berezovski vai Poļitkovsku un tomēr tas tika izdarīts.

Argumentācija ar – padomāsim, kam tas ir izdevīgi, ir plaši izplatīta un izdevīga no sabiedrisko attiecību viedokļa, jo tā sakņojas mūsu dziļākajā vēlmē saprast apkārtējās pasaules nolūkus. Mēs instinktīvi paši to neapzinoties meklējam nolūku it visā sev apkārt. Ja mēs ievērojam mašīnu, kas brauc aiz mums, mēs sākam domāt – kāds tai ir nolūks, ko darīs tālāk, kāpēc brauc aiz mums? Ja mēs nesaprotam, kāds ir nolūks kādam mūsu tuvumā, tas mūs uzreiz ļoti uztrauc. Kāpēc viņš iet aiz manis, kāpēc šis cilvēks vispār ir šeit, kāpēc viņš tā paskatījās, vai otrādi – kāpēc viņš ir nodūris skatienu, kādi ir viņa nodomi? Mēs uztraucamies, izjūtam instinktīvu nedrošības sajūtu, ja nesaprotam, kādi ir nodomi cilvēkiem mums apkārt. To vienmēr izmanto krāpnieki, viņi visiem spēkiem signalizē nepatiesu nodomu, lai iemidzinātu mūsu modrību.

Mēs pat uz lietām raugāmies tā, it kā tām būtu nodomi attiecībā uz mums. Mēs nereti balsī lūdzamies kādam mehānismam vai mašīnai, lai tā iedarbojas, proti, maina savu nodomu nedarboties, mēs lamājam lietas, kas saplīst tieši nelaikā, it kā speciāli lai mums ieriebtu. Daudzi no mums ir tik narcistiski, jūtas tik lieli un svarīgi, ka nespēj iedomāties, ka apkārtējai pasaulei viņi ir pilnīgi vienaldzīgi un nevienam vai gandrīz nevienam nav vispār nekādu nodomu attiecībā pret viņiem. 

Amerikāņu radio personība, politikas komentētāja un rakstniece (arī lesbiete feministe un kas tik vēl viss nē) Tammy Bruce kādā lekcijā, komentējot šo fenomenu, stāsta brīnišķīgu gadījumu, kā viņas mājā pēkšņi pie loga pielidojis liels putns un ar knābi sācis agresīvi dauzīt pa loga stiklu. Viņa uzreiz sajutusies apdraudēta un pārliecināta, ka šis putns grib kaut ko no viņas, ka varbūt viņas māja ir nepareizā vietā, vai varbūt viņa ir kaut ko no putnu viedokļa ne tā ir izdarījusi. Skaidrs, ka putns kaut kādu iemeslu dēļ uzskata viņu par ienaidnieku un tagad vēlas izdauzīt stiklu, ielauzties, uzbrukt viņai. Viņa uztraukusies zvana kādai savai draudzenei un saka – es saprotu, ka tas varbūt skan nedaudz dīvaini, bet te ir milzīgs putns, es nepazīstu, kas tas par putnu, bet ļoti agresīvs, tas dauza pa logu, man šķiet, stikls var neizturēt, es nezinu, ko lai dara.

Draudzene cenšas Tommiju nomierināt un saka – pieej pie loga, paskaties uz to putnu, vai viņam knābī kaut kas ir.

Tammijai sākumā tā nešķiet laba ideja, bet viņa saņemas un pieiet pie loga -un jā, putnam knābi kaut kas ir, kaut kas līdzīgs pākstij (seed pods).

Nu re, saka draudzene, putns vienkārši cenšas atvērt pāksti un tavs logs ir tuvākā plakanā cietā virsma, kuru viņš var atrast. Viņš vienkārši grib pusdienas, tam nav vispār nekāda sakara ar tevi, putns par tevi vispār nedomā. 

Evolūcija miljardiem gadu garumā mums ir tik labi iemācījusi meklēt nolūku visā, kas ap mums notiek, ka mēs saskatām nolūku pat lietās, kurās nekāda nolūka nav. Daudziem šī īpašība ir tik saasināta, ka viņi faktiski uzskata, ka it viss, kas pasaulē notiek, notiek viņu dēļ. Daudzi no mums uzskata, ka Dievam vai visumam ir kaut kādi nolūki attiecībā tieši uz mums, daudzi no mums visdažādākos pilnīgi nejaušus dzīves notikumus traktē kā kādu augstāku spēku iejaukšanos mūsu dzīvē ar kādu tālejošu mērķi. Psiholoģijā to sauc par nolūka attiecināšanu (atribution of intention) un tā ir aizraujoša psiholoģijas joma, kas ir ļoti svarīga sabiedriskajās attiecībās. 

Mūsu apziņa ir tendēta meklēt notiekošajā nolūkus, mēs darām to pat neapzinoties un “kam tas ir izdevīgi” ir viena no atslēgām, kas palīdz mūsu apziņai šajā darbā un visi, kas vēlas ar mums manipulēt, to var izmantot. Kam tas ir izdevīgi, liek mums ieklausīties, sākt analizēt, domāt, vai tas varētu tā būt vai nē, un no sabiedrisko attiecību viedokļa bieži tas ir tieši tas, kas vajadzīgs un jau pilnīgi pietiekams rezultāts. Radot stāstu, kas skaidro, kam tas ir izdevīgi, mēs nodarbojamies ar nolūka attiecināšanu, kaut ko ļoti dabisku un instinktīvi pieņemamu. Mēs radām stāstu, kas balstās universālā psiholoģiskā struktūrā un tāpēc tas parasti darbojas visai labi. 

Līdzīgi kā ar sazvērestības teorijām, šos stāstus nav iespējams apgāzt. Ja jūs noliedzat “kam tas ir izdevīgi” stāstu, pirmkārt, jūs to atkārtojat un izplatiet tālāk, tas jau ir izdevīgi stāsta radītājam, un otrkārt, šajā stāstā jau nav īsti nekā ko noliegt, tas ir tikai jautājums, ielaisties debatēs par kuru nozīmē tiešā veidā liet ūdeni uz tā izgudrotāja dzirnavām.

Lieki pat teikt, ka šie stāsti ļoti reti ir patiesi, jo pieņēmums, ka cilvēki ir racionāli un vienmēr rīkojas tā, kā tas būtu viņiem izdevīgi, ir aplams. Cilvēki tā nerīkojas, pat valstis un nopietnas organizācijas tā nerīkojas, bez tam izpratnes par to, kas ir un kas nav izdevīgi, arī var atšķirties neiedomājami. Citiem spēlētājiem var būt no jūsējās pavisam atšķirīga “sava loģika”, un no viņu viedokļa, piemēram, Krievijas speciālo dienestu vai armijas viedokļa, ir pat ļoti izdevīgi, ka lielākā daļa nesaprot viņu loģiku. Tas padara viņus neprognozējamus un viņu dezinformācija un māņu operācijas īpaši iedarbīgas.

Jāņem vērā arī tas, ka ne vienmēr visiem pirms kāda notikuma ir pilnīgi skaidrs, kādas un kam izdevīgas būs visas sekas pēc šī notikuma, tāpēc pēc notikuma, kad viss jau ir skaidrs, spriest par to, kāda bija iesaistīto domāšana pirms tam, arī bieži ir aplami. Taču mēs negribam dzīvot neskaidrībā, mēs alkstam atbildes, skaidrību un visas mūsu maņas ir trenētas meklēt iespējamu briesmu pazīmes visā, kas notiek, mēs to darām, pat to neapzinoties, tāpēc dažiem stāstiem ir vieglāk piekļūt mums nekā citiem.

Stāstiem, kas balstās uz “kam tas ir izdevīgi”, ir radinieki. Piemēram, kāpēc tieši tagad? Kāpēc šī informācija uzpeld tieši tagad, nevis pirms mēneša vai pēc mēneša? Kāpēc par šiem faktiem tiek paziņots tieši tagad, vai tā ir nejaušība? Jautājums ir leģitīms, turklāt mēs zinām, ka sabiedrisko attiecību speciālisti tiešām nodarbojas ar “informācijas menedžmentu”, proti, vienmēr domā, kad ir izdevīgāk publiskot to vai citu ziņu.

Ir svarīgi, lai labas ziņas nenomāktu lielāki notikumi un lielākas ziņas, bet ar sliktām ziņām tieši pretēji. Tad kāpēc šī ziņa parādījās tieši tagad? Jautājums ir pamatots, taču atbilde jau ļauj sacerēt visneiedomājamākās versijas un novirzīt vai censties novirzīt cilvēku prātus pilnīgi aplamos virzienos. Turklāt atkal, un tas ir ļoti svarīgi – to darot nevienam nav jāmelo. Es tikai pavaicāju – vai gadījumā tas, ka šie divi notikumi sakrīt nav nejaušība un tas ir labs jautājums, iedarbīgs jautājums.

Paši to neapzinoties, tāpat, kā mēs meklējam nolūkus pasaulē ap sevi, tāpat mēs it visu notiekošo pārbaudām uz iespējamu likumsakarību esamību.  Mēs tiecamies saprast pasauli, izskaidrot to un veidot viengabalainu pasaules ainu, un mums nepatīk pretrunas un nejaušības. Mēs zinām, ka visam ir cēlonis, un cenšamies saprast – kāds. Jebkuram troksnim, jebkuram gaismas zibsnim, kustībai – visam ir cēlonis un simtiem tūkstošus gadu mēs esam trenēti zibenīgi analizēt un saprast, vai šis cēlonis mūs apdraud vai uz to ir jāreaģē. Tāpat ar jebkuru notikumu. Šī tendence ir tik stipra, ka mēs it kā neticam, ka kaut kas var notikt nejauši un saskatām cēloņseku sakarības arī tur, kur to nav. Kaut kas svarīgs, liels vai nozīmīgs pilnīgi noteikti nevar notikt tāpat vien. 

Rob Bratherton grāmatā “Suspicious minds” šajā sakarībā min gadījumu ar erchercoga Ferdinanda slepkavību. 

Mēs visi zinām, ka Pirmais pasaules karš sākās tāpēc, ka Sarajevā teroristi nogalināja, Austroungārijas troņmantnieku, erchercogu Ferdinandu, taču viņa slepkavība izdevās tikai tīras nejaušības dēļ. 

Sākotnēji gar ceļu, pa kuru brauca Ferdinands, nostājās seši sazvērnieki, kuri bija apņēmušies nogalināt Ferdinandu, metot granātas uz viņa autombili. Pirmie divi nobijās un neizdarīja neko, trešais meta granātu, bet netrāpīja, tā uzsprāga blakus, nenodarot nedz Ferdinandam, nedz kādam citam ne vismazāko kaitējumu. Neveiksmīgais terorists iedzēra indi no iepriekš sagatavotas ciankālija kapsulas un metās upē, taču – kad neveicas, tad neveicas. Indes deva bija daudz par mazu, lai viņu noindētu, izraisīja vien sliktu dūšu un vemšanu un upē ūdens bija tikai līdz ceļiem, tā kā viņu uzreiz noķēra, piekāva un arestēja. Pārējie sazvērnieki to visu redzot, acīmredzot, saprata, ka šodien nav viņu diena un devās mājās. Ferdinands tikai viegli saērcināts turpināja savas dienas gaitas. Taču tajā pat dienā vēlāk Ferdinanda šoferis šoferis kļūdīdamies nogriezās nepareizajā ieliņā. Kad saprata to, tad apstājās, lai apgrieztos un tieši pie kafejnīcas, kurā neveiksmīgo dienu apcerēja viens no atlikušajiem teroristiem. Var iedomāties viņa pārsteigumu, kad viņš ieraudzīja, ka piebrauc nīstā erchercoga autombilis un apstājās. Sev pilnīgi negaidot ieraudzījis kroņprinci Ferdinandu sev tik tuvu, slepkava tomēr nolēma realizēt savu jau atmesto nodomu.

Saskaņā ar vispārpieņemto versiju šis notikums noveda pie Pirmā pasaules kara sākšanās, kas savukārt pie Versaļas miera, kas tālāk pie sociālpolitiskajiem apstākļiem, kas ļāva gūt panākumus Hitleram, kas savukārt pie Otrā pasaules kara, utt. līdz mūsdienām. 

Vai mēs varam iedomāties, ka tas viss varbūt nebūtu noticis, ja neticamu nejaušību virknes dēļ Ferdinanda šoferis nebūtu nepareizi nogriezies? Nē, tas neizklausās nopietni.

Mēs neticam nejaušībām, mums nepatīk nejaušības tik ļoti, ka daudzi pilnībā ir izslēguši tās no savas pasaules ainas paļaujoties, ka viss notiekošais ir dieva griba. Nekas tātad nav nejaušs, citi turpretī rūpīgi meklē cēloņus un likumsakarības un tas nozīmē, ka vienmēr, kad kaut kas nejaušs notiek, labs stāsts vienmēr ir gaidīts. Sabiedrisko attiecību un stratēģisko komunikāciju meistarība ļoti bieži slēpjas spējā noslēpt no mērķauditorijas vai konkrētā cilvēka to, ka jūs vēlaties viņu pārliecināt par kaut ko. Ja cilvēks saprot, ka jūs cenšaties viņu pierunāt, kaut ko viņam iestāstīt, pārliecināt viņu, viņš automātiski iedarbina visus aizsargmehānismus, kļūst uzmanīgs, sāk analizēt dzirdēto, apdomāt, šaubīties, viņš saprot, ka ir jāizturas kritiski.  Sabiedriskajās attiecībās svarīgi ir apiet šīs dabiskās barjeras un jautājums ir brīnišķīgs veids kā to izdarīt. Es neko neapgalvoju, es tikai vaicāju, padomāsim kopā, kāpēc tieši tagad?  Un kā tu domā, kam tas ir izdevīgi? Cilvēku, kurš pats ir nonācis pie kādas atziņas, vairs nav jāpārliecina, viņš pats ir gatavs pārliecināt citus. 

Bieži vien cilvēki saista izteikumu patiesumu ar personībām, kas tos pauž. Proti, marketinga aprindās nodeldēta frāze The medium is the message bieži ir patiesa – viena un tā pati frāze var būt pilnīgi atšķirīgs vēstījums atkarībā no konteksta un personas. Tas dod gan dažādas iespējas, gan uzliek ierobežojumus. Tu reizēm nevari cerēt, ka kāds tevī ieklausīsies, tāpēc, ka viedoklis, kas auditorijā ir par tevi vai tavu organizāciju, liek jebko, ko tu apgalvosi uztvert ļoti kritiski, pat ja tā ir vistīrākā patiesība vai vislabākā ideja. Svarīgi to apzināties un nelauzties aizvērtās durvīs. 

Ir vairāki veidi kā apiet šo problēmu, bet krīzes situācijās nereti vienīgais ir neko neapgalvot, tikai jautāt. 

Viss augstākminētais nenozīmē, ka jautājumi, kam tas ir izdevīgi vai kāpēc tieši tagad, vienmēr ir manipulatīvi un ved pie aplamām atbildēm, pašapmāna vai uz paļaušanos kāda cita manipulācijai. Noteikti nē, bieži tie ir pamatoti jautājumi, tikai jābūt ļoti prātīgiem ar atbildēm. Labs stāsts, kas visu izskaidro, skaidri norāda uz labo un ļauno, ir patiess, atbild uz visiem jautājumiem un paskaidro, kas notiks turpmāk, ir vilinošs, garšīgs un nomierinošs, pēc tā ir milzīgs pieprasījums un tāpēc šādi stāsti tiek sacerēti, taču dzīve parasti ir pavisam citādāka. Dzīvē parasti nekas nav līdz galam skaidrs, robežas starp labo un ļauno ir izplūdušas, informācijas nav pietiekami, visi melo un nākotne ir miglā tīta. 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!