Ko domāt par bēgļiem pēc Ķelnes

Tas, kas notika Jaungada nakti Ķelnē un brutālie vardarbības uzliesmojumi, slepkavības, izvarošanas, laupīšanas, bruņotie uzbrukumi visā Eiropā, kuros vainojami tikko ieradušies un laipni uzņemtie bēgļi, šokē.

Pat tie, kuri apzinājās visus riskus, kas saistās ar bēgļu uzņemšanu tik lielā skaitā, savās pašās ļaunākajās prognozēs neparedzēja tādu nepateicību un tik plašu un ātru vardarbības izplatību, tik klaju necieņu pret patvērumu dodošo valstu kultūru, likumiem un cilvēkiem. Realitāte ir izrādījusies miljons reižu ļaunāka par jebkurām pašām pesimistiskākajām prognozēm.

Grūti pat pateikt, kā lai sauc cilvēkus, kas tikko ieradušies patvēruma zemē, kura tos laipni uzņēmusi, paglābusi no kara šausmām, paēdinājusi, padzirdījusi, devusi jumtu virs galvas, uzreiz sāk slepkavot, izvarot un laupīt.

Skaidrs, ka šie deģenerāti nav pelnījuši nekādu līdzjūtību un palīdzību. Pat labklājīgais vācu cietums šķiet pārāk mazs sods šiem lopiem, un protams, ka tie būtu jāizraida uzreiz pēc savu sodu izciešanas.

Vai mēs vēlamies šos cilvēkus uzņemt Latvijā? Protams, nevēlamies, taču diemžēl, gluži tāpat kā pirms visiem šiem notikumiem, tas ko mēs vēlamies vai nevēlamies, šeit ir mazsvarīgi.

Jautājums vēl aizvien ir par to, vai mēs esam gatavi iet palīgā saviem draugiem, partneriem, uz kuriem balstās mūsu valsts pati pastāvēšana, vai mēs esam gatavi atsaukties šajā unikālajā gadījumā, kad mūsu palīdzību lūdz Vācijas valsts un tās pašas Ķelnes cilvēki, Francija, Itālija un Spānija, Skandināvijas valstis? Vai šausmas Ķelnē un citur ļauj mums atteikt palīdzību saviem draugiem, kuri šīs briesmas piedzīvo uz savas ādas? Vai arī mēs uzskatām, ka mūsu partneru, draugu, drošības garantu un finansiālās stabilitātes nodrošinātāju lūgums pēc palīdzības ir vienkārši noraidāms, izmantojot muļķīgus aizbildinājumus?

Es neredzu, kā tas varētu būt iespējams un nesaprotu, kā mēs kā valsts varētu sevi cienīt un turpināt katru gadu saņemt vismaz miljardu eiro šo savu draugu naudas un vienlaikus neiet viņiem palīgā situācijā, kas kļūst aizvien smagāka.

Skaidrs, ka Ķelnes notikumi uz visiem laikiem ir mainījuši to, kā mēs uzņemsim bēgļus, kādām acīm uz viņiem skatīsimies un kā pret viņiem izturēsimies. Diemžēl jau tagad ir skaidrs, ka no tā cietīs arī tādi bēgļi un kara upuri, kuri to nav pelnījuši. Ne jau visi tomēr ir izvarotāji, laupītāji un slepkavas.

Un tomēr, bēgļu uzņemšanas jautājums Latvijai daudz vairāk kā jebkas cits ir jautājums par mūsu attieksmi pret solidaritāti Eiropā. Ja mēs vēlamies arī turpmāk nākotnē būt tie, kuri saņem un neierobežoti bauda Eiropas finansiālo palīdzību un drošības garantijas, mums nav ne vismazāko iespēju laipot šajā jautājumā. Latvijas valsts pastāvēšana ir atkarīga tikai un vienīgi no Eiropas Savienības valstu un ASV solidaritātes ar mums. Eiropas lielās un bagātās valstis tiks galā ar bēgļu problēmām arī  bez mums, taču mēs nevēlamies, lai tie, kuri apgalvo, ka Eiropai būtu gan drošāk, gan lētāk iztikt bez Baltijas valstīm, gūtu papildu argumentus. Tas ir diezgan vienkārši un skaidrs, ka ģeopolitiski ir tikai viens ieguvējs tam, lai Latvija attālinātos no Eiropas un censtos padarīt sevi par valsti, kas norobežojas no kopīgām problēmām, neiesaistās solidāri kopīgo problēmu risināšanā un vēlas “dzīvot pati par sevi”.

Šis ieguvējs ir Putina Krievija, tieši to un tikai to Krievija gaida. Lai latvieši pierāda paši, ka ir nenotikusi valsts, jo tieši tāda tā kļūs, tiklīdz sāks “dzīvot pati par sevi”. Latvija nav Polija ar savu valūtu un pašpietiekamu ekonomiku, kas nepiedzīvoja nevienu recesijas kvartālu pat 2009. gadā. Būsim atklāti – Latvija nav pat Ungārija, tāpēc nevajag teikt, ka Eiropā ir arī citi, kas iebilst pret solidāru bēgļu uzņemšanu. Tie daži citi nav ar mums salīdzināmi nekādā viedā.

Politiskā situācijā Eiropā ir sarežģītāka kā jebkad Eiropas Savienības pastāvēšanas vēsturē. Šengenas līgums brūk mūsu acu priekšā, Lielbritānija kārtējo reizi šogad nostiprinās savu izņēmuma stāvokli, Grieķijas dalība Šengenas līgumā un eirozonā ir problemātiska, Vācija ir lielu iekšpolitisku izmaiņu priekšā, Austrumeiropā aizvien stiprāki kļūst vietējie putini, kas atbaida veco Eiropu. Šķelšanās un dezintegrācija notiek pārāk daudzos virzienos vienlaikus. Vai arī Latvija grib pielikt savu pagalīti šim ugunskuram, vai tieši otrādi, būt starp tiem, kas dara visu, lai stiprinātu Eiropas projektu?

Tas ir jautājums, par kuru būs jāizšķiras pat ne politiķiem, bet gan Latvijas sabiedrībai un medijiem.

Liela daļa pretbēgļu nometnes argumentu un iebildumu ir pareizi un loģiski – jāievieš kārtība uz Eiropas ārējām robežām, ne visi tā sauktie bēgļi patiešām ir bēgļi un pelnījuši šo statusu, Latvijai trūkst administratīvās un finansiālās kapacitātes un būs ļoti grūti organizēt šo cilvēku uzņemšanu un integrāciju. Pastāv drošības un terorisma riski, kas saistīti ar šiem cilvēkiem. Jā, nenoliedzami – tas viss tā ir, taču visām šīm lietām no iebildumiem ir jāpārvēršas par darāmo darbu sarakstu, ja mēs tiešām uzskatām, ka esam pilnvērtīga Eiropas valsts, kas ir ieinteresēta stiprā un vienotā Eiropā.

Autors: Jurģis Liepnieks

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!