Eiropas “Bonifācija brīvdienas” aizsardzībā ir beigušās, un ja šī situācija netiks uztverta kā pēdējais trauksmes zvans, tad nākamie būs kapu zvani

JĀNIS GARISONS

Jaunievēlētā prezidenta Trampa paziņojums par notikušo telefonsarunu ar Krievijas diktatoru Putinu lielā mērā ir radījis lielu uztraukumu. Protams, nevar noliegt, ka ārēji tas viss ļoti sāk atgādināt 1938. gadu un bēdīgi slaveno Minhenes vienošanos, kas sāka dalīt Eiropu un beidzās ar lielo otro pasaules karu.

Viennozīmīgi, tas veids, kādā informācija tika pasniegta par Ukrainu, rada bažas par vienošanos starp ASV un Krieviju aiz Ukrainas muguras. Taču varbūt, pirms krītam panikā, būtu labi apskatīt vairāk detaļu un paanalizēt iespējamo notikumu attīstību, jo skaidrs, ka, neskatoties uz to, ka prezidents Tramps jau ieskicēja iespējamās darbības, tomēr mēs nezinām visas detaļas, un notikumu attīstība var būt dažāda.

Tas, ko mēs zinām, – ka jaunā ASV administrācija kā savu galveno mērķi ir izvirzījusi karadarbības pārtraukšanu Ukrainā, kā prezidents Tramps solīja priekšvēlēšanu kampaņā. Tieši šis fakts varētu būt visbīstamākais, jo līdzīgi kā 1938. gada Minhenē pieņem, ka, apmierinot vienu diktatora ambīciju, viņš apstāsies. Bet ilgtermiņā konsekvences ir pilnīgi pretējas, tas tikai vairo apetīti un tāpat kā toreiz arī tagad visdrīzāk novedīs pie lielā kara, bet nu jau Eiropā. Pazaudējot kopējo stratēģisko kontekstu, var ātri zaudēt pareizos orientierus.

Domāju, ka bažas rada arī tas, ka prezidents Tramps ir paziņojis gatavību tikties ar Putinu gan Maskavā, gan Vašingtonā, kas varētu liecināt par ne tikai izolācijas, kurā bija nonākusi Krievija un tās diktators, pārtraukšanu, bet arī sankciju režīma atcelšanu. Tas atvieglos apstākļus, lai Krievija varētu sagatavoties jaunam, daudz lielākam karam. Protams, ka nevar neuztraukt arī tas, ka ASV īsti nav konsultējušies ar ukraiņiem.

Taču, kopumā raugoties uz Trampa administrācijas nostāju, domāju, ka tās mērķis ir vienoties ar Krieviju par kara izbeigšanu, cerot, ka pēc tam varēs iegūt Krievijas atbalstu cīņā pret Ķīnu. Citādi ir grūti izskaidrojams pozitīvisms, kas pašlaik tiek pausts attiecībā uz kara noziedznieku.

Pašlaik iezīmētās izejas pozīcijas sarunām ir sapnis Krievijai. Pasakot, ka Ukraina netiks uzņemta NATO un ka nav iespējama atgriešanās uz līdz 2014. gada robežām, būtiski tiek atvieglots Krievijas uzdevums. Tādēļ pieļauju, ka Krievija sarunās būs atvēzējusies ne tikai saņemt garantijas Ukrainas palikšanai ārpus NATO un pieprasīs ne tikai iekaroto teritoriju saglabāšana, bet arī prasīs likvidēt, Krievijasprāt, kara cēloņus.

Prezidents Tramps jau paspējis pateikt, ka izprot Putinu un ka NATO paplašināšanās ir izraisījusi karu. Tādēļ 2021. gada decembrī Krievijas izteiktais ultimāts par NATO spēku atvilkšanu līdz 1997. gada robežām visdrīzāk būs atpakaļ uz sarunu galda. Neaizmirsīsim, ka putina pēdējās desmitgades lielākais sapnis ir bijis sadalīt Eiropu pēc Jaltas konferences parauga, tādēļ diez vai viņš laidīs garām šādu iespēju, kad beidzot tiksies ar ASV prezidentu. Krievijas reakcija uz Trampa paziņojumiem liecina, ka atšķirībā no ASV visi Krievijas sapņi būs likti uz galda pa maksimumu.

Vienlaicīgi varbūt viss nav tik bezcerīgi. Domāju, ka ir daudzi apstākļi, kas var izvairīties no siltākiem scenārijiem. Pirmkārt, mēs īsti nezinām, ciktāl jaunā ASV administrācija ir gatava piekāpties Krievijai un vai vienā brīdī Krievijas pārspīlētās prasības neizsauks pretēju ASV reakciju. Lai kā Tramps gribētu pielīgt mieru, neveiksmīga piekāpšanās Krievijai būs pielīdzināma ASV spēku izvešanai no Afganistānas un nekādi neliecinās par ASV varenumu. Lai arī izskanējušais pieteikums par miera sarunām ir bijis pietiekami dīvains, taču nevajadzētu arī pilnībā izslēgt, ka ASV var izvirzīt arī ultimātus Krievijai un prezidents Tramps var būt neparedzams.

Otrkārt, tā nav, ka Ukraina un tās tauta ir pilnīgi bez teikšanas un neeksistējoša lielvalstu mēģinājumos vienoties. Pēdējais vārds būs jāsaka Ukrainas tautai, vai tā ir gatava piekrist nosacījumiem, kas varētu negarantēt ilgtermiņa mieru, ja Krievija nebūs sakauta un tās impēriskās ambīcijas nav iznīcinātas. Ņemot vērā Ukrainas augošo militāro industriju, daudzi bruņojuma veidi jau tiek ražoti Ukrainā uz vietas.

Treškārt, iespējams, pat būtiskākais, nepieciešamība pēc aktīvākas Eiropas pozīcijas. Eiropai ir pēdējais laiks pamosties un saprast, ka tas ir par karu nekur citur kā Eiropā. Tādēļ ir steidzami jāpievēršas savu aizsardzības spēju stiprināšanai un jādomā ne tikai par iespējām iesaistīties ASV-Krievijas sarunās, bet arī par iespēju aizvietot ASV bruņojuma piegādes. Jaunais ASV aizsardzības sekretārs Hegsets Briselē ļoti skaidri pateica, ka ASV galvenais mērķis ir cīņa ar Ķīnas radītiem draudiem, bet drošība Eiropā jāgarantē pašiem eiropiešiem.

Tādēļ Eiropas Bonifācija brīvdienas aizsardzībā ir beigušās, un, ja šī situācija netiks uztverta kā pēdējais trauksmes zvans, tad nākamie būs kapu zvani.

Savukārt Latvijai jādomā, kā daudz straujāk īstenot tos uzdevumus, kas ļaus pilnvērtīgi nodrošināt valsts aizsardzību: jāsāk tūlītēja austrumu robežas nostiprināšana un mīnēšana, kā arī NBS skaitliskā sastāva maksimāla palielināšana līdz 31 000.

Šai kontekstā nav jāgaida ASV mudinājums tērēt 5% aizsardzībai, un nav jāvadās pēc kaut kādiem procentiem, bet gan jādomā par nepieciešamo finansējumu nepieciešamo kaujas spēju attīstībai un nodrošināšanai, kas ļauj pilnvērtīgi nodrošināt valsts aizsardzību.

Tāpat arī ir jāsaprot, ka bez nacionālās aizsardzības industrijas attīstīšanas visi šie aizsardzības tēriņi nav ilgtspējīgi,

jo mēs vienkārši sagrausim savu valsts ekonomiku, pumpējot visu šo finansējumu ārpus valsts. Un šai sakarā mums nav jāsūkstas par nespēju laicīgi kaut ko izdarīt. Vācija no 1935. līdz 1940.gadam bija spējīga trīskāršot militārā ekipējuma ražošanas jaudas un tāpat no 500 000 karavīriem izveidot 1 500 000 lielu vērmahtu. Tas viss tikai piecu gadu laikā. Bet mēs, t.sk. Eiropā ar esošajām tehnoloģijām neesam spējīgi sasniegt pat mazu daļu no šiem tempiem.

Tādēļ mans galvenais vēstījums pēdējo notikumu kontekstā būtu tāds, ka, jā, situācija nav patīkama un visdrīzāk mēs saskarsimies tuvākajā laikā ar daudziem izaicinājumiem, taču, ja Eiropa un Latvija spēs ieņemt daudz aktīvāku nostāju un saprast, ka jāsāk domāt par savu aizsardzību pašiem un ka laiks, kad visu darīja ASV, ir pagājis. Pat ar esošām militārām spējām Eiropa ir spējīga stāties Krievijai pretī, tikai iztrūkst politiskā griba, kas beidzot būtu jārada, ja negribam vēsturisko notikumu atkārtošanos.

Avots: Facebook

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!