PĒTERIS APINIS
Šodien aprit četri gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, kaut karš patiesībā noris jau 12 gadus. Šodien Ukrainas ciešanas un varonību atzīmē ne tikai Kijevā un Zaporižjē, bet arī visās Eiropas valstu galvaspilsētās, bet uz Kijevu devušies nozīmīgi Eiropas politiķi ar Urzulu van Leienu un Eviku Siliņu priekšgalā. Noklausījos Ukrainas prezidenta Zelenska uzrunu Ukrainai, un šī uzruna bija diezgan drūma un nogurusi. Bet man patika atgādinājums – kā Baidens aicināja Zelenski atstāt Ukrainu, bet Zelenskis palika kopā ar savu armiju un savu tautu.
Četros gados, kopš Krievija 2022. gada 24. februārī iebruka Ukrainā ar speciālu militāru operāciju, kas nu izvērtusies par garu, mokošu karu, uz Ukrainu devušies visi daudz maz nozīmīgie rietumvalstu, tai skaitā Latvijas politiķi, karavadoņi. Viņi lielākoties aizlidojuši uz Poliju, ar mašīnām nonākuši Ļvivā, no Ļvivas ar speciālu vilcienu – Kijevā, tur runājuši, dāvājuši naudu, mašīnas, iekārtas un teorētisku atbalstu, smaidījuši fotogrāfijās. Pēc tam – tikpat ātri atpakaļ. Daži no šiem politiķiem pēc tam snieguši intervijas, norādījuši uz Latvijas aizsardzības spēku un patvertņu nepilnībām, aicinājuši ļaudis ziedot Ukrainai.
Patiesībā Latvija, skatoties no iedzīvotāju skaita, ir visvairāk no visām pasaules valstīm atbalstījusi Ukrainu, un šis valstiskais (un pašvaldību t.sk.) atbalsts militārajā sfērā, infrastruktūrai, medicīnai, izglītībai un sociālajai palīdzībai ir bijis vairāk nekā 1% no nacionālā kopprodukta. Man šķiet, ka vismaz tikpat naudas ziedots brīvprātīgi. Dažkārt šķiet, ka politiķi vieglāku roku dāvā no valsts un pašvaldību budžeta nekā no sava maciņa.
Latvijā ir izveidojušās brīvprātīgas apvienības un nevalstiskas organizācijas, kas cenšas palīdzēt Ukrainai, sūtot gan apģērbu, gan uzturu, gan sveces, gan maskēšanās tīklus karotājiem, bet visnozīmīgākais no visa tomēr ir automašīnu sūtījumi. Daļa no šiem sūtījumiem tiek veikti publiski, izvadīti ar runām, mācītāju svētību, televīziju un fotogrāfijām sociālajos tīklos, daļa – mazāk publiski, tomēr tikpat nozīmīgi. Man pat šķiet, ka tie autokonvoji, kas dodas uz Ukrainu no Latvijas mazpilsētām būtu vairāk cildināmi. Šeit vēl piebildīšu, ka autokonvoji uz Ukrainu dodas arī no Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas un citām Eiropas valstīm.
Šiem autokonvojiem ir dažādi sasniedzamie ceļamērķi. Jo tuvāk frontes līnijai šie konvoji dodas, jo lielāka varbūtība, ka automašīnas tiešām nonāks frontē un tiks izmantotas paredzētajiem mērķiem – ievainoto evakuācijai, papildspēku nogādāšanai, ieroču transportam, frontinieku atbalstam. Es lūdzu manu nākamo frāzi uzskatīt tikai par manu viedokli, bet man ir radies iespaids, ka Ukrainā ir uzradušies daudz starpnieku, kas izliekas par frontiniekiem, savāc Aizkarpatos atvesto humāno palīdzību, un daļēji tā nogulst pie šiem pašiem starpniekiem. Veidojas īpatnējas militāras vai pusmilitāras organizācijas, frontinieku arodbiedrības un draugu kopas, kas saražo karogus un medaļas, ko uzdāvāt palīdzības konvojiem vai nevalstiskajām organizācijām.
Bet neskatīsimies uz nenozīmīgām lietām, mūsu mērķis ir ieraudzīt, ka Ukraina ir Eiropas sargs. Ja pirms četriem gadiem Ukraiņi nebūtu noturējušies, Krievija būtu Ukrainu okupējusi, Ukrainas armiju iesaistījusi savos bruņotajos spēkos un nosūtījusi karot pret Baltiju vai Poliju. Tieši tāpat kā ar Donbasu – visus jaunus vīriešus, kas bija palikuši Krievijas okupētajās teritorijās, atzina par Krievijas pilsoņiem, atbilstoši atjaunotajai Krievijas konstitūcijai, un – iesauca Krievijas bruņotajos spēkos, aizsūtīja par lielgabalu gaļu karot pret brāļiem ukraiņiem.
Otra atziņa ir nesaudzība pret medicīnu. Šo rakstu sāku rakstīt Čerņihivā, kura ilgāku laiku bija ielenkta. Pasēdēju ar slimnīcas galveno ārstu, izprašņāju – kā viņš atceras to laiku. Slimnīca bija bez elektrības, ar pilnībā izsistiem logiem, bez siltuma. Lai izmazgātu karstā ūdenī slimnīcas drēbes un pārsienamo materiālu, sterilizētu instrumentus, tika nokurināts cara laika zirgu stallis. Slimnīcas pagrabā tika ierīkots bērnudārzs, lai slimnīcā strādājošajām ārstēm un māsām nevajadzētu satraukties – kur viņu bērni. Uz slimnīcu ieradās 96% pilsētas ārsti. Smagākajos brīžos ik pēc 2 minūtēm ieradās neatliekamā palīdzības mašīna vai kāds cits transports ar cietušo. Iedomājieties, kas notiktu Stradiņa slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā, un kā notiktu pacientu uzņemšana šādā ritmā.
Trešā atziņa – dronu karā visvairāk cieš neatliekamās palīdzības mašīnas, pie kam drons parasti spridzinās pie labā priekšējā loga, nogalinot mediķi uzreiz. Šobrīd Krievijas militāristi meklē iespējas vispirms nogalināt ukraiņu speciālistus, kas palīdz (proti, mediķus) vai dronu operatorus. Tādēļ ātrās palīdzības mašīnas tiek pārkrāsotas par zaļiem vai pelēkiem busiņiem.
Uz Ukrainu es braucu noskaidrot un saprast – cik lielā mērā Ukrainas karš attiecas uz mums. Sev par diezgan lielu pārsteigumu uzzināju, ka iespējamās Ukrainas prezidenta vēlēšanās bijušais armijas virspavēlnieks, tagad Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā Aleksandrs Zalužnijs ir popularitātē apsteidzis Zelenski. Ja šodien notiktu Ukrainas prezidenta vēlēšanas, ar lielāko varbūtību par Ukrainas prezidentu tiktu ievēlēts Zalužnijs. Tas man lika papētīt un izlasīt – ko Zalužnijs domā, kāds ir viņa skatījums uz karadarbību, uz iespējamu mieru, uz militāriem konfliktiem uz zemeslodes. Tālākais teksts lielā mērā ir rakstīts tieši ietekmējoties no šī karavadoņa intervijām un pārdomām.
Zalužnijs stāsta, ka mūsdienu karš ir galīgi izkāpis ārpus tranšeju, tanku uzbrukumu un klasisko gaisa kauju robežām. Kaujas lauks ir kļuvis „caurspīdīgs” pateicoties bezpilotu lidaparātu, sensoru tīklu un elektromagnētiskā spektra kontroles plašai izmantošanai. Zonu – 25 kilometrus no frontes līnijas un vēl 50 km aizmugurē Zalužnijs dēvē par robotizētas nogalināšanas zonu, un atrašanās šajos 25 kilometros ir cilvēka vai tehnikas pašnāvība, bet 50 – kilometros – augsts risks. Cilvēks vairs nav galvenais kara instruments — viņš kļūst par visdeficītāko resursu. Ģenerālis apgalvo, ka tradicionālā masveida mobilizācija ir izsmelta, bet cilvēkresursi ir visdārgākie un vislēnāk atjaunojamie. Kaujas lauka caurspīdīguma apstākļos apmācības kvalitāte vairs negarantē izdzīvošanu.
Masveida mobilizācija grauj sabiedrības sociālo stabilitāti. Nākotne pieder nevis daudzmiljonu armijām, bet gan tehnoloģiskai un ekonomiskai mobilizācijai.
Pēc ģenerāļa Zalužnija domām nākotne kara apstākļos ir lētiem, masveida, un – ļoti precīziem uzbrukuma līdzekļiem – droniem, bezpilota lidaparātiem – kamikadzēm, kas iznīcina dārgas bruņojuma sistēmas.
Šajā Zalužnija atziņā redzams, ka ģenerālis faktiski apšauba tradicionālo NATO modeli, kas balstās uz dārgām platformām – aviācijas bāzes kuģiem, fregatēm, iznīcinātājiem, pretgaisa aizsardzības sistēmām. Pēc viņa vērtējuma, lidmašīnas, raķetes un pat kodolieroči vairs nav absolūts atturēšanas faktors – tie kļūst par ekonomiskā un psiholoģiskā spiediena elementiem.
Zalužnijs saista kara nākotni ar dronu izmantošanu milzīgos baros, autonomām sistēmām ar mākslīgo intelektu, atbildības pārnešanu uz atsevišķu kaujas platformu līmeni.
Ukraina ir visu šo tehnoloģiju laboratorija (diemžēl arī Krievija šobrīd ir līdzīga laboratorija). Veidojas jauna kara arhitektūra – vai nu centralizēta digitālā vadības sistēma, vai pilnīgi autonomas un lokālas vadības struktūras.
Galvenais Zalužnija stratēģiskais secinājums ir – izsmelšanas karu uzvar nevis armija, bet ekonomika, viņš runā par nepieciešamību pāriet uz militāru ekonomiku, integrēt militāro ražošanu operāciju plānošanā, minimizēt atkarību no ārējiem piegādes avotiem. Tiesa, te nu nākas atzīt, ka pirmā valsts, kas jau ir pilnībā militarizējusi ekonomiku – ir Krievija.
No padomju laikiem gan Ukraina, gan citas Austrumeiropas valsts ir centralizējušas enerģētiku, kas ir vājākais punkts. Zalužnijs uzskata enerģētiku par nozīmīgāko kara ekonomikas sastāvdaļu un iesaka pāreju uz sadalītu enerģijas ražošanu, mikrotīklu izveidi, enerģētikas sistēmas decentralizāciju kā izdzīvošanas, nevis modernizācijas jautājumu. Faktiski enerģētika šajā skatījumā ir definēta kā atsevišķs kaujas darbības laukums.
Ukrainai, pēc Zalužnija teiktā, nav izvēles – vai nu izdzīvot, vai pazust. Izdzīvošanas formula: cīņa + ekonomiskā stabilitāte + vienotība. Patiesībā tas nozīmē partneru loka saglabāšanu un paplašināšanu, tehnoloģisko alianšu veidošanu, frontes stabilizāciju, maksimāli tehnoloģizējot aizsardzību.
Zalužnijs uzskata sankciju pastiprināšanu pret Krieviju kā vienīgo reālo instrumentu izsmelšanas kara izbeigšanai. Runa ir par kara loģikas maiņu – padarīt to Krievijai ekonomiski nepanesamu.
Galvenā ideja Zalužnija rakstos ir – nākotnes karu uzvarēs nevis tas, kam ir vairāk karavīru, bet tas, kas ātrāk pielāgosies tehnoloģiski un ekonomiski.
Kā vienmēr – garos rakstos (šajā gadījumā četros rakstos kopumā), kur daļa lasītāju kādu no rakstiem nav lasījuši un pat pamanījuši, svarīgākais ir nobeigums. Meklējot atbildes – cik ilgi turpināsies Krievijas karš pret Ukrainu, vai Krievija iebruks Baltijas valstīs, vai mēs spēsim nosargāt sevi, vai mēs būsim gatavi glābt ievainotos un cietušos.
Es nedomāju, ka nākotnes kari nozīmē dronu karus. Šaheddrons maksā aptuveni 10000 eiro, bet viņa analogs, kas spēj pārvietot mazus dronus un nelielas sprāgstvielas – aptuveni tūkstoti. Globālai militārai industrijai neinteresē šādi skaitļi. Globālai militārai industrijai interesē uzbūvēt aviācijas bāzes kuģi. Amerikas Savienoto Valstu lielākais un visdārgākais kara kuģis, USS Gerald R. Ford (CVN-78), izmaksāja aptuveni 13 triljardus ASV dolāru. Šobrīd tas ir ieradies Tuvējos Austrumos. Pat, ja Irāna pret šo kuģi uzsūtītu visus savus šaheddronus un visas savas raķetes, tam nekas nenotiks. Tādēļ es domāju, ka dronu karš pāries vismaz uz bezpilota lidmašīnu (nu vismaz miljonos vērtu) karu. Jo patiesībā jau jebkurš karš lielā mērā ir militārās industrijas uzkurināts.
Latvijai ir laiks un iespējas mācīties no notikumiem Ukrainā. Ja Latvija mācīsies, veiks pareizus secinājumus, apmācīs iedzīvotājus karamākslā un pirmajā palīdzībā, sagādās rezerves bruņotajiem spēkiem un medikamentiem, meklēs iespējas katram uz jumta veidot savu elektroenerģijas ražotni, slimnīcu diversifikāciju no lielajām klīnikām uz mazākām (tai skaitā privātām) klīnikām utt. – tad mums neviens neuzbruks.
Man šķiet, ka iespējami daudz cilvēkiem ir jāredz notiekošais Ukrainā un jāatved no turienes savs stāsts un savas atziņas. Šī iemesla dēļ Helmaņa autokonvojs un visi citi konvoji ir ļoti svarīgi – atbalstot ukraiņus, mēs palīdzam paši sev.
Helmanim ir vēl kāda aizraušanās – viņš savācis dažādus ieročus, dronus, raķešu atlūzas no Krievijas armijas. Es katram iesaku aizbraukt uz Ogri un apmeklēt muzeju pie Brīvības laukuma, bet ar vienu noteikumu – ja šo muzeju izrāda un šos ieročus izskaidro Gunārs Rusiņš, kurš pats savulaik karojis Afganistānā, būvējis Latvijas armiju un veidojis zemessardzi. Vienkārši – dronus un raķetes nespeciālisti neizprot un nespēj izskaidrot. Tātad – ja mēs visi nevaram aizbraukt uz fronti, mēs varam aizbraukt uz Ogri un saprast Ukrainas realitātes.
Secinājumi no Ukrainas brauciena – karš Ukrainā 2026. gadā nebeigsies, Krievija Latvijai tuvākajos gados neuzbruks.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!