JURĢIS LIEPNIEKS
Analizējot Krievijas uzbrukumu ar droniem Polijai, ekspertu vairuma viedoklis ir tāds, ka Krievijas mērķis ar šo akciju un tai sekojošajiem gaisa telpas pārkāpumiem un droniem virs Skandināvijas lidostām, Vācijas militārajiem un enerģētikas objektiem, ir panākt, lai Eiropa vairāk iegulda līdzekļus pati savā pretgaisa aizsardzībā un mazāk šo pretgaisa aizsardzības līdzekļu atvēlē Ukrainai.
Iespējams, lai gan man personīgi tas nešķiet acīmredzami. Tāpat tiek minēts, ka šo akciju mērķis ir iebaidīt un sēt paniku – proti, parādīt NATO un ES valstīm, CIK neaizsargātas tās šobrīd ir. Cik ļoti tās nespētu izdarīt pilnīgi neko, ja pret tām Krievija vērstu tādu uzbrukumu, kādu tā katru nakti vērš pret Ukrainu ar simtiem dronu un desmitiem raķešu. Ukraiņi spēj notriekt virs 80% no šiem mērķiem. Polija savukārt spēja notriekt 20%, turklāt ar paņēmieniem, kas nav ilgtspējīgi un arī izbeigtos īsā laikā. Iebaidīšanas mērķim es ticu vairāk, jo tas atbilst tai loģikai, kas vieno daudzus iepriekšējos Krievijas lēmumus un ir arī saprotams un vienkāršs konfliktu psiholoģijas elements. Katrs huligāns, bulijs un bandīts cenšas iebiedēt, lai viņam atdod maciņu, vai ko nu viņam vajag, labprātīgi. Pat ja neatdod labprātīgi, bailes var būt elements, kas būtiski grauj pretinieka garu, spēju un vēlmi cīnīties.
Taču paanalizēsim argumentu par to, ka plāns ir resursu atvilkšana uz NATO robežām un to mazāka novirzīšana Ukrainai. Tādā gadījumā, lai šāda stratēģija būtu veiksmīga, Krievijai ir jādara kaut kas vairāk, nekā daži droni virs Dānijas vai daži iznīcinātāji virs Igaunijas uz dažām minūtēm. Jā, mēs redzam, ka poļi ir steigā izveidojuši operatīvo komandu kopā ar ukraiņiem cīņai pret droniem, dāņi dara to pašu. Citas NATO valstis steigšus uzsāk sadarbību ar Ukrainas militārajiem spēkiem, kuriem vienīgajiem pasaulē ir kompetence cīnīties pret modernajiem draudiem, kurus rada Krievijas dronu tehnoloģijas, šīm aktivitātēm noteikti būs rezultāts un dažu gadu laikā NATO uzaudzēs spējas jau sākt cīnīties ar šiem draudiem, taču vai tas reālistiski atņems kaut ko no potenciālās rietumu palīdzības Ukrainai? Nedomāju. Ja tiešām Krievija vēlas sasaistīt NATO un Eiropas resursus NATO austrumu flangā, tad tai ir nepieciešama kaut kas līdzīgs Daugavpils tautas republikai, zaļie cilvēciņi Terehovā un tamlīdzīgi, nevis daži droni bez sprāgstvielām.
Ir vairākas versijas par šādas operācijas aprisēm, par kurām es esmu rakstījis jau vairākkārt.
Piemēram, varētu tikt izprovocēta nosacītās Daugavpils vai Zilupes tautas republikas veidošanās līdzīgi Donbasa scenārijam. Bruņotas “zaļo cilvēciņu” it kā vietējo aktīvistu grupas uzsāktu militāras operācijas kādā no pierobežas pilsētām, kurās dominē krievu tautības iedzīvotāji, pieprasītu atdalīšanos, pašnoteikšanos, referendumu utt. Iespējams, kā atbildi uz kādu provokāciju. Kādu nogalinātu vai piekautu krievu, vai ko tamlīdzīgu. Šīs it kā vietējo grupas publiski pārstāvētu vietējie iedzīvotāji un to līderi, iespējams, jau pašvaldībā pārstāvēti vairāk vai mazāk zināmi Latvijas “leģitīmi” politiķi, kas piedalījušies vēlēšanās, tikuši ievēlēti un tamlīdzīgi. “Zaļo cilvēciņu” kodolu savukārt veidotu vai nu GRU speciālo uzdevumu vienības, vai GRU sastāvā inkorporētās Wagner atliekas, vai jaunveidotas šāda veida vienības ar plašu Rubikon atbalstu. Šādas profesionālas un kaujas pieredzi guvušas vienības nekavējoties atbruņotu vietējo policiju un iesaistītos kaujās ar Latvijas policijas un armijas specvienībām, kas būtu ieradušās novērst nemierus, atbloķēt ceļus un administrācijas ēkas. “Zaļo cilvēciņu” uzdevums būtu nocietināties kādā apdzīvotā vietā vai tās daļā, izmantojot vietējos iedzīvotājus kā vairogu, kā arī izveidot “humanitāro koridoru” pāri robežai ar Krieviju, un pieprasīt Krievijas palīdzību un vietējo krievu tautības cilvēku aizsardzību. “Zaļie cilvēciņi” būtu neparasti kompetenti dronu karadarbībā, kas ļoti apgrūtinātu cīņu ar tiem. Iespējams, tiem izdotos izveidot Ukrainas karam raksturīgās nāves zonas stratēģiski ap sevis kontrolētajām teritorijām. Iespējams, viņi uz ātru roku sarīkotu kādu Terehovas iedzīvotāju referendumu par pievienošanos Krievijai.
Šādas operācijas hibrīdā rakstura mērķis būtu padarīt diskutējamu to, vai vispār ir noticis tiešs militārs iebrukums NATO valstī, kas paredzētu NATO 5. panta iedarbināšanu. Un pat ja tas tiks iedarbināts, katra diena un stunda neskaidrības palīdzētu Krievijai. Šāda riska menedžēšana vismaz sākuma fāzē būtu pilnībā jāveic mūsu pašu spēkiem. (Labā ziņa, ka tieši šī riska novēršanai Latvijas spēki arī ir nopietni gatavojušies, vismaz tā apgalvo visas kompetentās personas un man nav pamata tam neticēt .)
Polijas dronu uzbrukuma piemēra analīze liek domāt, ka Donalda Trampa reakcija arī šoreiz varētu būt: “here we go, un varbūt tie tiešām ir daugavpilieši, nevar zināt, jebkurā gadījumā tā ir Eiropas problēma. Es jūs brīdināju jau sen. Un Latvijā vispār vairāk nekā puse cilvēku ir krievi, viņi paši grib būt Krievijā. Nav labi, ka iet bojā cilvēki, vispār būtu jābeidz karš starp Latviju un Daugavpils tautas republiku. Aicinu puses sēsties pie sarunu galda. Cilvēki mirst pilnīgi bezjēdzīgi.”
Polija ir viena no tām valstīm, ar kurām Trampam vienmēr ir bijušas labas attiecības. Polija ir arī valsts, kuru pirms dronu incidenta Tramps solīja stingri aizstāvēt, taču reaģējot uz incidentu, viņa pozīcija līdz pat šai dienai ir bijusi pilnīgi nekāda. Iedomāties, ka Latvijas gadījumā situācija būtu kardināli citādāka var, bet ir arī pamats šaubām.
Tomēr, pat ja ASV reakcija būtu nogaidoša, citas NATO valstis, visticamāk, sniegtu Latvijai tādu vai citādu atbalstu, tas savukārt dotu iemeslu Krievijai iesaistīties oficiāli, lai glābtu no NATO agresijas drosmīgos krievu tautības cilvēkus, kas cīnās par savām tiesībām Terehovā un Daugavpilī, vai vēl jo vairāk kā atbildi uz triecieniem Krievijas teritorijā. Krievijas dronu un raķešu uzbrukumi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas militārajiem un infrastruktūras objektiem vairākus desmitus tūkstošu lielas krievu armija daļas atklāti pārietu robežu un nostiprinātos pilsētvidē, cenšoties nedot NATO iespējas izmantot savu pārākumu gaisā, savukārt dodot priekšroku tikko kaujās pieredzi uzkrājušajai un skaitliski pārākajai Krievijas armijai.
Vietējie nosacītās Daugavpils krievu tautības iedzīvotāji, tajā skaitā Krievijas pilsoņi, to pārstāvji politiķi, tiktu plaši iesaistīti gan lai ierobežotu jebkādu militāru darbību mērogu, gan lai informatīva kara ietvaros pasniegtu šo visu kā Latvijas vai Igaunijas etniskās sašķeltības izraisītu pilsoņu karu.
Saistībā ar šādiem scenārijiem ir vairāki gan militāri, gan politiski jautājumi, kas tiek diskutēti ekspertu vidē. Militārais – vai Krievijai ir resursi šādam plānam. Nav šaubu par to, ka Ukrainas frontē Krievijai ir vērojams cilvēki trūkums. Grūti iedomājams, ka Krievija varētu atļauties atvilkt karaspēku no turienes. Proti, tā noteikti izmantotu kauju pieredzi guvušus spēkus, taču tos tad vajadzētu ar kaut ko aizvietot Ukrainā. Šobrīd mēs vērojam, ka Krievija pārvieto vienības no viena frontes apgabala uz citu, nevis piesaista rezerves, kas liecina par cilvēku trūkumu. Uzrāvienu cilvēku piesaistē šī gada sākumā daudzi saista ar to, ka gada sākumā pastāvot cerībām, ka karš tūlīt beigsies, daudzi “gudrinieki” izvēlējās parakstīt kontraktu ar armiju un saņemt dāsno parakstīšanas bonusu, cerībā, ka karot nemaz nenāksies vai pavisam īsu laiku, jo teju kuru katru dienu gaidāms pamiers. Šobrīd šādu gudrinieku vairs nav un ne visi Krievijas reģioni spēj izpildīt rekrutēšanas plānu. Būtiski krities arī ziedojumu apjoms armijai un ir virkne citu zīmju, ka atbalsts karam sabiedrībā krītas, un rekrutēt aizvien jaunus brīvprātīgos kļūst grūti.
Tomēr neskatoties uz to visu respektabalais The institute for the Study of War nesen publicēja ziņas, ka jau kopš vasaras Krievija nenosūtot visus svaigi kontraktētos karavīrus uz Ukrainu, bet veidojot stratēģisku rezervi, kuras apmērs uz šo brīdi varētu jau būt daudzi desmiti tūkstoši. Tāpat ir agrākas ziņas no Eiropas izlūkdienestiem par to, ka Krievjas bruņutehnikas ražošanas un atjaunošanas apjomi šogad pāŗsniedz to, kas tiek nosūtīts uz fronti Ukrainā. (Tad kur un kāpēc tie paliek?) Savukārt tas, ka Krievijas dronu ražošanas apjomi ir sasnieguši apjomus, ar kādiem nevar šobrīd līdzināties neviena cita valsts pasaulē, ir visiem acīmredzams. Jautājums par rezervju veidošanu, īpaši dzīvā spēka sadaļā, šobrīd ir visu ekspertu galvenā diskusiju tēma. Tiek salīdzināti bojā gājušo skaitļi ar rekrutēto skaitu, Ukrainas frontēs iesaistīto skaitu, analizēts ISW informācijas avots, uz kuru tie atsaucas utt. Īstas skaidrības vismaz publiski pieejamajā informācijā nav, taču teiksim tā – pamats satraukumam ir, vienkārši ņemot vērā mērogu, ar kādu Krievija operē. Vairāk nekā miljons cilvēku liela armija, teju neizsmeļama mobilizācijas rezerve (iespējamā mobilizācija tuvākā pusgada laikā – vēl viens atsevišķs jautājums, kurā šodien neiesim) – tie ir faktori, kas nekādi neļauj pilnībā izslēgt dažu divīziju parādīšanos negaidītā vietā. Un atcerēsimies, cik niecīga ir Latvijas armija vai pat visas Baltijas armijas kopā ņemtas, cik niecīgas ir mūsu pretgaisa aizsardzības un pretdronu spējas.
Visi man zināmie militārie eksperti ir vienisprātis, ka lokālā konfliktā ar NATO valsti Krievija spētu šobrīd gūt sākotnējus panākumus, proti, ieņemt teritoriju un nostiprināties, izmantojot priekšrocības, ko tālāk dod aizstāvēšanās. Visi eksperti ir arī vienisprātis, ka ja tas izvērstos par pilna mēroga NATO un Krievijas karu, tad Krievija, protams, zaudētu, taču tas nozīmētu kā minimums augstas intensitātes karu Eiropā. To karu, par kuru Vācijas un Francijas valdības ir brīdinājušas savas veselības aprūpes iestādes, uzdodot gatavoties ievainoto uzņemšanai mērogā tūkstotis cilvēku dienā. Augstas intensitātes karš Eiropā, apmaiņa ar raķešu, aviācijas un dronu triecieniem nozīmētu simtiem tūkstošu mirušo un ievainoto, iznīcinātas infrastruktūras miljardiem eiro vērtībā, absolūti katastrofālas humanitārās un ekonomiskās sekas. Baltijā, ņemot vērā, ka mēs tiktu praktiski atgriezti no ārpasaules un bez dronu un raķešu uzlidojumiem, mums nāktos rēķināties ar pārtikas, medikamentu, degvielas trūkumu.
Jā, arī Krievijai sekas būtu dramatiskas, bet Putins varētu domāt, ka Krievijas sāpju slieksnis ir daudz augstāks un nerēķināties ar grūtībām krievu tautai. Tomēr ticamāk, ka Krievija vismaz pirmajā eskalācijas solī izvēlētos lokālu konfliktu ar NATO valsti, cerot, ka tas nenovedīs pie pilna mēroga kara ar NATO, jo tikai tādā gadījumā Krievijai tas varētu būt acīmredzami izdevīgi.
Domāju, visi piekritīs, ka ASV reakcija ir neprognozējama, lai gan es teiktu, ka Trampa administrācija ir skaidrāk par skaidru, daudzreiz un atkārtoti, visu augstāko amatpersonu personā signalizējusi, ka Narvas vai Terehovas dēļ tā Trešo pasaules karu nesāks. Un vispār Eiropas drošība ir Eiropas problēma. Mūsu tuvākie sabiedrotie, uz kuru palīdzību gan mēs varam cerēt, ir Polija un Skandināvijas valstis. Polija un Somija turklāt ir militārā ziņā vērā ņemamas lielvalstis. Ļoti būtisks jautājums – kāda būs Turcijas reakcija? Vai Turcijas prezidents atcerēsies, kā Latvijas visaugstākās amatpersonas izrīkojās ar viņam pietuvinātas celtniecības kompānijas absolūti necienīgu un negodīgo izmešanu no Rail Baltic celtniecības konkursa ar sadomātiem muļķīgiem iemesliem, neskatoties uz būtiski lētāko cenu, un, šķiet, vienīgi vietējo korumpantu interesēs, vai stāvēs tam pāri?
Domāju, lielāku vai mazāku palīdzību no šīm valstīm mēs varam sagaidīt. Taču cik lielu, kādu un kurā konflikta brīdī? Vai šīs valstis bez Amerikas skaidra atbalsta uzsāks Karaļauču militārās infrastruktūras iznīcināšanu un okupēšanu, Murmanskas loģistikas blokādi, Pleskavas militāro objektu un infrastruktūras bombardēšanu un piebiedrosies Ukrainai triecienos pa Krievijas naftas un enerģētikas objektiem dziļi Krievijā “zaļo cilvēciņu” dēļ Terehovā? Iesaistīsies ielu kaujās Daugavpilī? Jeb tomēr atstās to vairāk latviešiem, turpinot iegūt laiku, kas Eiropai vajadzīgs lai pārapbruņotos? Interpretēs notiekošo kā pretterorisma operāciju nevis karu ar Krieviju, sniegs visa veida atbalstu, bet bez triecieniem pa Krievijas teritoriju? Pievērsīsim uzmanību, ka Dānija pat izvairās minēt Krievijas vārdu saistībā ar droniem virs viņu infrastruktūras. Un kurā brīdī mūsu sabiedrotie iesaistītos? Tiklīdz sākas pirmie nemieri, barikādes, atskan pirmie šāvieni, tiek atbruņota vietējā policija? Nākamajā rītā? Pirms visu apstākļu noskaidrošanas? Varbūt pēc dažām dienām, kad jau notiek intensīvas sadursmes starp Latvijas speciālo uzdevumu vienībām un “zaļajiem cilvēciņiem”? Tad sāks bombardēt Pleskavu un Krievijas pierobežas rajonus, kuros redzama pēkšņa karaspēka koncentrācija? Tiešām? Mēs esam droši par to? Vai tad, kad Latvijas speciālo uzdevumu vienībām neizdodas tikt galā ar “zaļajiem cilvēciņiem”, tie ir nostiprinājušies pilsētā, bet ap to izveidojuši dronu sienu, kā to saucam mēs, un mīnējuši ceļus? Vai vēl pēc nedēļas? Šie nav tik acīmredzami vienkārši jautājumi kā dažiem šķiet.
Es nezinu atbildes uz šiem jautājumiem, domāju, neviens nezina, jo mēs nevaram prognozēt visas dinamiskās detaļas, kas noteiks atbildes. Viens Trampa tvīts var būtiski mainīt situāciju vienā vai otrā virzienā, taču man atkal jāsaka, manuprāt satraukumam ir pamats.
Nākamais politiski/militārais jautājums ir kāpēc Putins varētu gribēt atvērt otru fronti, ja neizdodas sasniegt mērķi jau pirmajā? Un galu galā, visa pasaules militārā vēsture rāda, ka karošana divās frontēs nekad labi nebeidzas.
Nu tie, kas argumentē, ka dronu uzbrukums Polijai bija tāpēc, lai NATO un ES koncentrētu resursus savai aizstāvībai, ir snieguši atbildi. Nosacītās Daugavpils republikas atkarošana tiešām sasaistītu NATO resursus. Pamatā tomēr tāda operācija no Krievijas puses būtu iecerēta tieši tāpat kā ukraiņu iebrukums Kurskas apgabalā. Tikai un vienīgi kā sarunu pozīcijas stiprināšana. Šajā gadījumā – pārtrauciet sūtīt ieročus Ukrainai, es pārtraukšu atbalstīt nosacīto Daugavpils tautas republiku. Piespiediet Ukrainu pārtraukt triecienus Krievijas iekšienē, es pārtraukšu triecienus pa Baltiju un Skandināviju. Protams, tas tā nestrādās, tāpat kā nestrādāja iebrukums Kurskā. Putins, kā vienmēr, panāks pretēju efektu, bet tas jau nenozīmē, ka viņš tā nevarētu rīkoties. Arī iebrukt Ukrainā nebija gudrs un racionāls solis, arī nepieņemt Trampa pasniegto roku un izbeigt karu samierinoties ar esošajiem iekarojumiem nebija gudrs solis. Putins vienu pēc otra sper soļus, kas ir nevis gudri, bet gan pārdroši agresīvi un cita starpā balstās savu spēju pārvērtēšanā un pretinieka nenovērtēšanā. Vai mums ir pamats domāt, ka viņš vairs tā nedarīs?
Nešaubīgi ļoti svarīgs ir konteksts, kurā mēs par to runājam. Vēl pēc diviem gadiem iespēja uzbrukt NATO vairs nepastāvēs. Iespēju logs šiem scenārijiem aizveras, tātad, ja šos, var droši teikt, sen gatavotos plānus izmantot, tad 2026. ir TAS gads.
Nauda beidzas. Lai kā mēs domātu, ka sankcijas un ekonomiskie faktori nespēj mainīt diktatūras un to uzvedību – skat, Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja, tomēr tik liela mēroga karam ir nepieciešami līdzekļi un karus zaudē puse, kurai tie beidzas. Un Krievijas ekonomikai pēc 2027.gada tiešām sāks parādīties problēmas, kas sāks ierobežot spēju karot, neskatoties pat uz Ķīnas atbalstu.
Ukrainas frontē nav izdevies gūt stratēģisku izrāvienu, pat neraugoties uz Krievijas dronu spēju ārkārtīgo attīstību.
Ukrainas triecieni Krievijas iekšienē, kas iznīcina enerģētisko infrastruktūru, uzbrukums Brjanskas TEC, kas rāda, ka Ukraina ir gatava atstāt bez siltuma un enerģijas Krievijas pilsētas, ir stratēģiskas izmaiņas kara gaitā, kas liks pielāgoties. Krievijas ziemas tomēr ir pietiekami nopietnas, un iztēloties Krievijā ziemā, veselas pilsētas bez siltuma, ūdens un elektrības, tas ir vairāk nekā nopietns drauds, ar kuru tagad jārēķinās. Un Krievijas pretgaisa aizsardzība, kuru tostarp arī mērķtiecīgi iznīcina ukraiņi, acīmredzami nespēj un nespēs tikt ar šiem draudiem galā. Visus pretgaisa aizsardzības atlikušos spēkus nāksies koncentrēt ap Maskavu un atsevišķiem stratēģiskiem objektiem, padarot visu plašo Krievijas teritoriju aizvien ievainojamāku.
Tātad, rezumējot par kontekstu – Ukrainas frontē ir spēku līdzsvars vai tuvu tam, nauda beidzas, Ukrainai jaunas iespējas, kas ir ļoti sāpīgas, Tramps jau tevi apsaukā par papīra tīģeri, atbalsts karam pašā Krievijā krīt, pretgaisa aizsardzības spējas mazinās – kā šādā situācijā rīkoties? Protams, ka racionāla un gudra rīcība būtu doties atkal pie Trampa un šoreiz ar reālu plānu beigt karu, un to arī izdarīt. Tas ir iespējams. Tagad neapskatīsim šeit visus variantus tam.
Otrs variants – eskalēt. Un tad vēl eskalēt un cerēt visus tomēr iebaidīt, saliekt un pakļaut savai gribai.
Kā jūs domājat, kuru ceļu Putins izvēlēsies?
Manuprāt, nekas neliecina, ka Putins izvēlēsies piekāpties un iet uz mieru (lai gan var jau būt, ka kāds, kurš saprot, ka eskalācija būs beigās Krievijai vēl lielāka katastrofa, var pārliecināt.) Man ir bail, ka Putins eskalēs, un tas nozīmē tiešus draudus mums un Eiropai tuvāko 12-16 mēnešu laikā.
Cerība savukārt saistās ar to, ka daudz nezināmo ir ne tikai mums, bet arī Putinam. Nekāda izlūkdienestu informācija nepalīdz prognozēt, ko parīt domās Tramps. Tā labākajā gadījumā palīdz uzzināt, ko viņš domā šobrīd, taču viņa gadījumā tas neko daudz nenozīmē. Grūti ir prognozēt arī dažādu NATO valstu valdību lēmumus. Nezināmie traucē pieņemt lēmumu. Nezināmie liek atlikt lēmumu un pietiekami ilgi atlikts tas var kļūt novēlots. Tā ir cerība.
Kas notiks vai nenotiks, es nezinu, es tikai izklāstu apsvērumus, kas varbūt var palīdzēt kādam pieņemt savus lēmumus.
Tā kaut kā.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!