Patriarhāta pasaulē vīrietis ir dievs. Demogrāfijas nelīdzsvarotības pasaulē un patriarhātā vīrietis – dievs ir retums. Respektīvi, katrs vīrietis ir dievs, bet ne katrai sievietei tiek pašai savs dievs. Taču katra sieviete to vēlas. Skumji nopūtīsimies, sarauksim uzacis un pusčukstus izrunāsim tik zināmo frāzi „Ak, kaut jel būtu mīļotais man blakus.”
Nav pārsteigums, ka vidē, kur viens dzimums tiek padarīts par dievišķu, bet otrā šo dievišķo būtņu dēļ valda ļoti sīva konkurence, ir gaužām lielu popularitāti gūst dažādi palīglīdzekļi – kursi, semināri, nometnes, kas māca kā uzvarēt šajā nežēlīgajā cīņā un izkarot sev dievišķību. Ja nevaram iegūt savu personīgo dievu, tad vismaz kādu dievišķu relikviju savā templī.
Sievietēm māca ieiet sievišķā spēka aplī, stāsta kā panākt, lai viņā iemīlas jebkurš, māca trenēt vagīnas muskuļus un apgūt citas mīlas mākslas, lai vīrietim sniegtu neaizmirstamu seksuālu baudu, kas noteikti atmodinās viņā vēlmi apņemt par sievu šo brīnišķīgo būtni ar slaido kaklu un spēju sēdēt lotosa pozā.
Šajā marasma parādē neatpaliek arī dažādi seno tradīciju sludinātāji. Piemēram, vēdiskā dzīvesveida sludinātāji. Vēdiskai sievietei pienākas darīt daudz, lai piesaistītu, iedvesmotu un noturētu vīrieti. Viņai vienmēr ir vienmēr jābūt jautrai, jāmazgā trauki, lai tie nekad nebūtu netīri, jābūt ar lielisku humora izjūtu, jābūt kautrīgai, skaidri jāzina ģimenes dzīves mērķis, ar savu sievišķību jāiedvesmo vīrietis, nav jāprasa viņam nauda, nav jālasa morāle, nedrīkst apvainoties, atriebties, turēt ļaunu prātu utt., utt.
Dejo, dziedi, kaislīgi atdodies, uzturi guni pavardā un neaizmirsti – tavs dievs, tavs kungs, tavs valdnieks un tavas dzīves jēga ir vīrietis! Smieklīgi, ja vien tas nebūtu tik skumji.
Apzināti interpretētas senās mācības vērstas uz sieviešu dabisko tendenci upurēties. Un tā tiek pastiprināta vēsturiskā kontekstā. Senā sabiedrībā, kur vīriešu bija maz, jo viņus regulāri nokāva karos, mātes un vecmāmiņas meitenēm jau no mazotnes mācīja noturēt vīrieti, sakot „Ja vajag, paciet, bet turies pie vīrieša.”
Bet, lai turētos, vīrietis vispirms ir jāatrod un jāatkaro pārējām ciltsmāsām. Un kaujā visi līdzekļi ir labi. Lietā tiek liktas arī vēdas un citas austrumu mācības. Pēc tam šādi apstrādātas sievietes nonāk psihoterapeita kabinetā vai arī pašas kļūst aktīvas vēdiskā dzīvesveida sludinātājas interneta forumos vai, vēl trakāk, vada seminārus par tēmu “tu neesi īsta sieviete, ja neesi sakārtojusi savas sievišķības čakras” vai tml. Precīzāk, psihoterapeita kabinetā nonāk tās sievietes, kuras ir uzvarējušas cīņā par vīrieti, bet ir sākušas saprast, ka kaut kas īsti nav tā kā vajadzētu būt. Viss nav tik saulaini un laimīgi, kā solīja vēdiskie uģi kuģi. Arī divdesmit astoņas mineta tehnikas nestrādā. Sievietei negribas šo mineta augstāko pilotāžu veikt vecim, kas izmanto tevi par kājslauķi.
Sievietes forumos tomēr vēl nepadodas, viņas meklē atbildes uz jautājumiem „kāpēc viņš man nezvana?”, „mēs tiekamies vien uz stundu reizi pāris nedēļās, viņš saka, ka ir ļoti aizņemts darbā un šādas attiecības ir jau no pašā sākuma, sakiet, vai man ir vērts viņu gaidīt?”, „viņš kliedz uz mani un saka, ka es traucēju viņam domāt, jo man ir slikts rakstur – kā man mainīties, lai es neuztrauktu savu vīrieti?”. Jeb „ieraugot mani, viņš sāk kļūt agresīvs un saka, ka nevarot mani ciest, sakiet – ko tas nozīmē? ”
Šīs sievietes turpina ticēt, ka tikai no viņu pūliņu rezultātiem, pielietojot kursos un semināros apgūtu pareizu, vēdisku, erotisku un maģisku uzvedību, ir atkarīga laime attiecībās. Īstenībā tā nav. Laime attiecībās nevar būt vienpusēja. Tāpat kā nevar būt laimīgs tikai tāpēc, ka tā ir jābūt – piespiedu kārtā. Vīrieti nevajag par katru cenu iedvesmot, motivēt, izklaidēt vai noturēt. Tie, kurus vajag, vienkārši nav vīrieši. Viņi ir vēl nepieauguši, izlutināti vai -pavisam pretēji, mammu aptekāti puisīši.
Normāls, pieaudzis vīrietis pats atrod sev iedvesmu, motivāciju un dzīves mērķus. Un pats zina, ar kādu sievieti un kāpēc vēlas būt kopā. Nobriedis vīrietis pats pieliek pūles, lai sieviete saprastu, ka viņš ir interesēts būt kopā ar viņu. Un ne jau čakru sakārtošana kursos vai sievišķās enerģijas apkopošana semināros un nometnēs padarīs laimīgas attiecības, kuras tādas nav.
Normālā, simetriskā satuvināšanās procesā piedalās abi. Vīrietis un sieviete iet viens otram pretī. Nevis viņa dejo, meklē veidus un paņēmienus, bet viņš tai pat laikā urbjas savā IPhon, meklēdams kontaktos, kam šodien piezvanīt – Maijai, Paijai vai Saulcerītei.
Tāpēc – vēdiskās sievietes, sūtiet pie velna jūsu guru, kursus un seminārus! Tā vietā, lai trenētu vagīnas muskuļus, labāk uztrenējiet savu pašcieņu. Būt pašpietiekamai – tā nav ne vientulība, ne rupjība. Tas nozīmē būt pieaugušai, būt tādai, kas pati var apmierināt savas vajadzības un neredz otrā bezgalīgu donoru vai siltu mātišķu krūti. Un tikai pieaugusi, sevi cienoša sieviete var piesaistīt pieaugušu, morāli nobriedušu, pašpietiekamu vīrieti un izveidot ar viņu līdzvērtīgas attiecības. Attiecības, kurās viss tiek atrisināts nevis forumos un vēdiskā dzīvesveida kursos, bet sarunājoties ar pašu vīrieti.
Kļūstiet par vērtību pašas sev, tad jūs spēsiet novērtēt arī citus. Un kāpēc lauzīties svešu tautu parašās, ja ir mūsu pašu tikumi?
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!