Kaut kur ap trešo ceturto dienu tas viss savelkas arī ap galvu un kaklu, līdz pat kunģim žņaudz ciet, jo viss tik cieši pievilkts, ka vairāk pat elpai nav vietas. Cik izkopta un krāšņa liturģija, tik primitīvi neglīta sprediķošana, kam „jābūt skaidrai un vienkāršai, lai arī neizglītota tirgus sieva to saprastu” (no ordeņa regulas). Kas iesākumā izskatījās pēc iekšējās sakārtotības zīmes un ārēja smalkuma, tagad vairāk liek domāt par akadēmiķa Pavlova eksperimentiem. Neko nepalīdz arī grāmatas manā plauktā: tās visas par svēto mocekļu tematiku, un jaunavas, kas savērtas uz dzelzs āķiem, kliedz pateicību Dievam par laimi mirt viņa godam – ziniet, tas tomēr tāds ļoti specifisks žanrs lasīšanai pirms naktsmiera.
Nu, un sakiet vēl, ka dzīvē tomēr nav kāds augstāks spēks – kad līdz termiņa beigām palikušas vēl piecas dienas, bet bīstami tuvu tā robeža, kad liekas – vēl drusciņ un sāksi dzirdēt enģeļus un zināt pasaules gala datumu, kad pēkšņi mugursomas kabatā atrodi no mājām līdzi paķērušos Šekspīra sonetu krājumiņu, tumši zilos samta vākos, bilingvālo izdevumu, kuru kādreiz pirku par tik dārgu summu, kuru pavisam noteikti nevarēju atļauties, bet tagad saku: Paldies Tev, Providence, par toreizējo izšķērdību, un dvēseli pārņem ekstāze, ne sliktāka kā tēvam Martinam. Jo vai tad nebija tāds teiciens – Pa vienam galvā iekaltam sonetam dienā neļaus jums saiet pilnīgā sviestā! Un ja nebija, tad droši var ieviest. No privātas pieredzes saku.
Toties pavisam noteikti ir zināms tas teiciens par velnu un mazo pirkstiņu. Tā sonetiem drīz vien seko grēcīgi apēsts Snikers, pirms gulētiešanas paklausīts i-Pods un uzķerts brīdis pēcpusdienā, kad vējš iegriežas zināmā lenķī un, ja nostājas salas augstākajā punktā, ieslēpjoties klints grotā, lai neviens nemanītu, tad var uzķert mobilā signālu. Un, re, atkal Providence – pirmā ziņa no dzimtenes par Šekspīru. Uzvests Romeo un Džuljeta. Esot šausmīgs. Džuljetu spēlējot Zālītes meita, par kuru jau sen viss skaidrs. Bet Romeo vispār bez jūtām. Romāns starp koka dēli un ķieģeli būtu kaislīgāks. Grūtības ar vēdera izeju šķistu izjustākas. Un tad vēl tas referendums – masas galīgi aptrakušas. Plus vēl gripa visam klāt. Bet ja tu zinātu, ko Bērziņš atkal pateica…
Re, dzīve, ko mīlu un drusku pat saprotu. Gribētos skriet pie tiem mūkiem un kliegt – ja jūs gribat dzīvot ciešanu pilnu dzīvi, brauciet man līdzi! Es nāku no vietas, kur katrs iedzīvotājs ir skumīgs kopš dzimšanas un cieš līdz kapa malai vismaz desmit dažādos veidos ik dienas.
Un taisnība vien būtu – baigais jau nu upuris tiem mūkiem, aizejot no pasaules. Atraduši ciešanas, ar ko lepoties un grūtības, ko pārvarēt – neskatīties vienam uz otru. Nesveicināties. Dziedāt sarežģīti, domāt vienkārši un tādā garā. Lūk, pārdzīvot vidusmēra cilvēka dzīvi – ar sliktām teātra izrādēm, ar bērniem, kas neklausa, ar mīlestību – kas, ja īsta, tad kā likums neveiksmīga, ar muļķiem politiķiem, ar dzērājiem vīriem, ar nodevīgiem draugiem, iekrātiem kredītiem, pazaudētiem darbiem, vecumu un vientulību, un nekad nepiepildāmiem sapņiem… tā, šķiet, ir īstākā varonība. Vienkārši būt par cilvēku.
Jo vai tad Tekstos tā arī nav teikts – par cilvēkiem Viņš viņus radīja -, un nevis par svētajiem kaut kādiem provizoriskajiem. Nav taču dzirdēts, ka debesīs trūktu enģeļu, arī visādu apgaismotu prātu jau tā pilns atliektiem galiem un piedrazotiem internetiem. Bet normāli cilvēki – lūk, tādu pavisam noteikti nav pārāk daudz.
Pret mazo mūku grupiņu uz salas var izjust baisāko cieņu. Par apņēmību sargāt valodu, kuru nosargāt nav spējusi neviena cilvēciska rezolūcija. Latīņu valoda izmira neskatoties uz to, ka tā bija oficiālā valoda simts dažādās institūcijās un vēl joprojām ir vienīgā oficiālā valoda pasaulē lielākajai reliģiskajai kopienai. Tā teikt, cilvēki sapratuši, kurām lietām dzīvē ir īsta vērtība. Un apzinājušies, ka vērtīgais nav atrodams pūļos, to nav iespējams uzturēt masās. Skaistais dzimst minoritātēs. Tādēļ jau tā ir pirmā lieta, ko dara ikviens cilvēks, nonākot pie līdzīgām apjausmām – viņš pārvācas dzīvot uz salas.
Un no tādas salas perspektīvas skatoties, mūka celle neko daudz neatšķiras no cietuma kameras, baznīcas rituāls no nervu impulsiem, materiālā nabadzība no garīgā trūkuma, viena valoda no jebkuras citas, šķīstība no seksuālas disfunkcijas un svētie no labi dresētas armijas. Varbūt atšķirību un nozīmi spēj piešķirt tikai katrs pats. Tā mājo katram galvā. Tāpat kā saule, zvaigznes un visa pasaule – katrs mēs izplatījums sevī, un katrs tajā vienīgā saprātīgā radība.
Un vienīgais īstais jautājums, kas naktīs nedod miera un liek dzīties kā Daukam līdz otram pasaules galam – vai tiešām mēs visā šajā kosmosā esam vieni paši? Tikai katrs ar sevi.
Autors: Nils Sakss