Tūkstošiem zvēru slepkavu – mednieku asociācija apraud dažu taurgovju dabisku nāvi

PĒTERIS APINIS

Ķemeru Nacionālā parka Dunduru pļavās dzīvo taurgovis un konikzirgi. Šos zvērus es aprakstīšu nedaudz vēlāk – tiem, kam pietiks laika un pacietības rakstu lasīt līdz galam. 

Dzīvniekiem piemīt tāda īpatnība – tie piedzimst un nomirst. Tie var nomirt dabiskā nāvē – no vecuma vai slimības, bet meža zvēri mēdz iet bojā, kļūdami citiem zvēriem par barību vai medniekiem par medījumu. Mednieki uzskata, ka visiem zvēriem pienākas nāve no lodes lai tad tie kļūtu par gaļu desām un konserviem vai – par trofejām. Ja kāds zvērs nomirst dabīgi un viņu barībai izmanto klinšu ērglis, krauklis vai lapsa – mednieki to uzskata par ļaunprātību un raksta par to visiem mēdijiem. Tiesa – raksta dažas mednieces, un šīs mednieces ir precīzi salīdzināmas ar plintniecēm kara gados, jo slepkavošanā gūst baudu. Kopā ar medniekiem raksta arī daži citi tēli, par kuru mērķi cīnīties pret dabisku dzīvnieku apriti Dunduru pļavās man nav īstas skaidrības. Tādēļ atgriezīšos pie mednieku stāstiem, ko publicē mēdiji.

Man nezināmu iemeslu dēļ jēdziens “mednieks” Latvijā nereti korelē ar jēdzieniem “politiķis” vai vismaz “politikānis”, jo daudz maz pie varas piesūkušies kungi šauj uz nebēdu. Medības ir vieta, kur tiek kārtoti darījumi, slēgtas neoficiālas vienošanās, virzīti politiskie procesi. Medībās tiek iecelti ministri, bet vēl biežāk– pašvaldību vadītāji. Iegādājušies licences, sēdušies apvidus automobiļos ar neticamu caurejamību un benzīna patēriņu (kam lielāks džips, tam tālāk jāiet pēc traktora), dārgām bisēm un ļoti labu ēdmaņu bruņojušies mednieki dodas medībās. 

Nevaru ne atbalstīt, ne noraidīt man pazīstamu mednieku sievu apgalvojumus, ka medības esot tā pati dzeršana, tikai stulma zābakos, kamuflāžā un ar bisi pār plecu. Tiesa, katru gadu kāds pārītis mednieku paši tiek sašauti, bet par dzeršanu medībās kā partizāni klusē kā šāvējs, tā cietušais. Medībās parasti dzerot ļoti dārgu šņabi vai šī šņabja lokāli ražotu līdzinieku ar nosaukumu “Dzimtenīte” vai “Latgalīte”.

Es neesmu Latvijā redzējis mednieku, kas medībās dodas bada mocīts. Vairums mednieku ir turīgi, ja ne ļoti turīgi. 

Mednieki nespēj samierināties ar tiesībām šaut tikai valsts un privātajos mežos. Viņiem noteikti vajag šaut arī nacionālajos parkos. Vislabāk – Ķemeru Nacionālajā parkā, kas tuvu Rīgai, bagāts ar faunu. Kā par sāpi – Ķemeru parkā dzīvo gan vilks, kas dažkārt apēd kādu mednieka noskatītu briedi, gan lācis, ko medniekiem neļauj šaut, bet kas vis-briesmīgākais – taurgovis, ko arī nevar šaut, kaut Sarkanajā grāmatā tās nav ierakstītas. 

Vārdu sakot – tad, kad pēc aukstas ziemas izrādījies, ka daļa vecāku taurgovju ir mirušas, mednieki visiem mēdijiem, visiem politiķiem un visiem, kas gatavi viņus saklausīt, sāka taurēt, ka šis ir nepieļaujami – Dunduru pļavās lūdzu ganiet vai nu tādas govis, kas dzīvo kūtīs un ko ārstē veterinārārsts (un dažkārt palīdz noteikt pareizo laiku, kad govi vest uz kautuvi), vai govis, ko mednieki drīkst šaut. 

Tā nu vēlreiz atkārtošu to, ko es un vairums dabai draudzīgu ļaužu zina par taurgovīm. Zālēdājus man labpatiktos iedalīt divās grupās – meža zālēdāji – stirnas, aļņi, sumbri, kas barību atrod mežā, labi slēpjas un ātri bēg no plēsējiem. Pļavu zālēdāji, kas senos laikos Eiropā bijuši zirgu priekšteči – tarpāni un govju priekšteči – tauri ganījušies pļavās baros un kolektīvi atbaidījuši plēsējus – vilkus, lāčus un cilvēkus līdz brīdim, kad cilvēks apbruņojās ar šauteni, bet mednieks pārvērtās par slepkavu.

Pēdējo tauru nošāva Polijā 1627. gadā. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Minhenes zooloģiskā dārza direktors Heins Heks un viņa brālis – Berlīnes zooloģiskā dārza direktors Luts Heks nolēma selekcijas veidā atgriezt dabā sen izmirušo dzīvnieku. Tas izdevās Vācijā kara gados, bet vairums selekcionēto dzīvnieku gāja bojā, pāri palika dažas taurgovis Minhenes zooloģiskajā dārzā. Ar šīm taurgovīm selekcijas process tika turpināts, un ar rezultātiem vainagojās 20. gadsimta sākumtā, kad tika radītas Heka govis, kas vizuāli ir līdzīgas tauriem, tām atjaunojās spēja izdzīvot savvaļā, tai skaitā – aizstāvēties pret plēsējiem. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem – astoņdesmitajiem gadiem lieli taurgovju bari ēd dabīgās pļavas Nīderlandē un Vācijā. 2004. gadā taurgovis tika izlaistas Papē un Ķemeru nacionālajā parkā.

Tiesa, šobrīd, kad zināms īstais taura gēnu komplekts, ir izveidota jauna taurgovju šķirne, kam gēnu komplekts ir ar senajiem tauriem daudzkārt līdzīgāks. Eiropā dabiskajās pļavās tiek introducēti tauri, kuru gēnu komplekts gandrīz atbilst tiem tauriem, kas izmira 17. gadsimtā.  Latvijā – Ķemeros un Papē divdesmit gados taurgovis (ar nedaudz atšķirīgu gēnu komplektu) atguvušas senču spējas un tikumus – dzīvot cauru gadu pļavās, sargāt sevi, vairoties, radīt savu disciplīnu un hierarhiju. Taurgovīm ir bieza, brūnganmelna vai zeltaini brūna vilna. Ziemas laikā kažoks kļūst biezāks, kas pasargā taurgovi no aukstuma. Rudenim sākoties, taurgovis uzkrāj tauku rezerves. Ragi ir abiem dzimumiem, tie ir izvirzīti sāņus un galos uzliekti uz augšu. Taurgovis spēj izdzīvot un radīt pēcnācējus bez cilvēka palīdzības.

Taurgovis veido ģimeņu grupas, kuras sastāv no vecākās govs, tās meitām, mazmeitām un pārējām sieviešu dzimuma pēcnācējām. Jaunie buļļi dzīvo mātes barā līdz 3–4 gadu vecumam. Taurgovīm teļi dzimst aprīlī vai maijā. Govis pirms dzemdībām pamet baru, lai teliņš piedzimtu klusā un nomaļā vietā. Pirmās dienas teliņš tiek noslēpts zālē, un govs ierodas to pabarot vairākas reizes dienā. Teļam paaugoties, tas pievienojas mātei un pārējam ģimenes baram. Govīm ir labi attīstīts mātītes instinkts.

Pasaules Dabas Fonda mērķis ir trīs lielo Eiropas zālēdāju (sumbru, savvaļas zirgu un tauru) atgriešanās Eiropas dabiskajās pļavās savvaļā. Lielie zālēdāji nogana pļavas un atjauno dabisko ainavu. Noganītās pļavas ir mājvieta daudzām retām augu un dzīvnieku sugām. Taurgovīm ir vajadzīgas plašas ganības, jo vasarā tās zāli nenoplūc līdz zemei, bet ziemā barojas ar nenoplūkto zāli. Vasarā taurgovis barojas arī ar koku un krūmu lapām. Ziemā ēd arī koku atvases, mizu un krūmus.

Es visiem iesaku aizbraukt uz Dunduru pļavām un pavērot ragainos zvērus. No Ventspils šosejas jānogriežas iepretim Smārdes krogam, jāizbrauc cauri fermas pagalmam un tālāk paveras burvīgs lauku ceļš gar pļavām, kurās ganās taurgovis un konikzirgi. Cauri pļavai lokās līkumotā un šobrīd pārplūdusī Slampe, arī pļavas pārplūdušas. Slampes upīte ir atjaunota no taisna meliorācijas grāvja, tā ietek Džūkstes upē, vietā, ko mēs labprāt dēvējam par Kauguru kanālu.

Latvijas Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departaments uzskata taurgovis par mājlopiem, un atbilstoši Latvijas likumdošanai taurgovīm, gluži kā slaucamām govīm būtu jāveic asins analīzes, tās būtu labturīgi jāaprūpē telpās un jāiezīmē ar numuriem. Patiesībā taurgovis jau sen ir nonākušas savvaļā un 1000 kilogramīgā buļļa sagūstīšana asins paraugu ņemšanai ir gandrīz vai nereāls stāsts.

Taurgovīm dzimst teļi, bet vecās govis arī mirst. Loģiski dabā būtu ļaut šim kritušajam lopam palikt, kur to apēstu vilki un lapsas (uz viena krituša lopa ir barojies un nofotografēts baltgalvas grifs – lielākais plēsējputns Eiropā). Vārdu sakot – Vides aizsardzības departamentam vajadzētu sakārtot likumdošanu, ka mums ir ne tikai savvaļas un mājas dzīvnieki, bet arī dabā atgriezti dzīvnieki. Ierēdņu neizdarība varētu nozīmēt taurgovju iznīcināšanu.

Konikzirgu šķirne ir radīta Polijā. Līdzīgi kā taurgovis, šķirne tika radīta, mērķtiecīgi krustojot dažādas zirgu šķirnes, lai iegūtu izmirušajiem savvaļas zirgiem līdzīgus dzīvniekus.

Tiem, kas vēlas aizbraukt un paši savām acīm skatīt īstu brīvu taurbulli, vajadzētu atcerēties, ka taurgovis un konikzirgi dzīvo aplokos, un žogā ir elektrība. Katram – cilvēkam un taurbullim ir aploka sētai sava puse, aplokā iet nav labi. Dzīvniekus barot un tiem tuvoties Dunduru pļavās ir aizliegts. Bet uzkāpt skatu tornī un vērot brīnišķīgu pārplūdušu pļavu ar lielajiem zvēriem ir to vērts.

Brašās mednieces, kas pārplūdina Latvijas medijus ar medniekus slavinošiem un citu viedokli kategoriski noliedzošiem rakstiem viskrasāk cīnās pret pelēko vilku. Vismaz reizi divās nedēlās tās apraksta, ka vilks saplosījis medību suni vai apēdis stirnu. Jā, tam vilkam arī gribas ēst, un viņam ir sava funkcija dabā. Piemēram, tikai tādēļ, ka vilki atgriezušies mūsu zemē, žurku bari nepārvietojas no mājas uz māju, arī jenotsuņu skaits gājis mazumā. 

Ne reizi vien biologiem Dunduru pļavās izdevies novērot vilkus, kas ar interesi mēģina tuvoties taurgovīm, taču tās sastājas aplī un vilkus vienkārši aizdzen prom. Šķiet, ka arī vilki trijos gadsimtos, kopš tauri ir iznīkuši, zaudējuši prasmi medīt šos dzīvniekus. 

Atgriezīsimies pie galvenajiem secinājumiem. Jebkurš zvērs piedzimst un nomirst. Vidējais cilvēks uz zemeslodes dienā patērē (tas nenozīmē – apēd) 400 gramus dzīvnieku gaļas. Katrs kumoss gaļas, ko cilvēks apēd, nozīmē kāda dzīvnieka nāvi – visbiežāk kautuvē. Tie, kas piekliedz pilnus mēdijus ar dažu taurgovju nāvi vienkārši piemirst tūkstošus zvēru, ko nošauj mednieki un miljonus (te es pieskaitu arī vistas), kas tiek nogalināti kautuvēs. Latvijas birokrātijas sapnis – visas govis (neatkarīgi no tā – vai dzīvo nosacītā savvaļā vai kūtī) savlaicīgi nonāk kautuvē, labākā gaļa restorāna steikam, pārējā – burgerim, desai vai aukstajai gaļai.

Tās taurgovis, kas palaistas Dunduru pļavās 2004. gadā, ir pārsniegušas govju dzīves ilgumu savvaļā un šī gada ziemu nepārcieta. Ja alnim izdodas nodzīvot līdz dabiskai nāvei, tad viņš nomirst brikšņos un cilvēka acs to neredz. Ja Dunduru pļavās nobeidzas govs, tad ierodas traki ļaudis ar dronu, filmē kritušo dzīvnieku un taisa šovu mēdijos. Tiesa, nevaru noliegt to, ko ļaudis man stāstījuši – nevar izslēgt kādas ieinteresētas ļaužu grupas centienus indēt taurgovis. Atkārtošos – nesaprotu šīs ļaužu grupas motīvus. 

Neko labāku skaistajām dabiskajām Dunduru pļavām kā taurgovis un konikzirgus mēs novēlēt nevaram. Šie lielie zālēdāji ļauj saglabāties dabiskai florai un faunai. Nekur citur kā Dunduru pļavās jūs šobrīd nedzirdēsiet tik pārliecinoši dziedam cīruļus. Tālskatī un dažkārt tuvumā var redzēt desmitiem putnu sugu. 

Latvijas Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta ierēdņiem vajadzētu uzrakstīt dokumentu, ka Latvijā ir tāds dzīvnieku veids – introducētās sugas. Izdarīt to var desmit minūtēs, saskaņot un pieņemt Ministru kabineta noteikumos – divās nedēļās (patiesībā dokumenta melnraksts jau sen atrodams atbildīgo ierēdņu atvilknēs un datora failos). Ja grib.