Fredijs Merkūrijs, grupas Queen solists bija ne tikai ģeniāls mūziķis, bet arī ekscentriska un fascinējoša personība. Fredija dzelkšņainās atziņas vislabāk lasīt, fonā skanot viņa lieliskajai balsij.
Vispār jau es gribēju būt ilustrators, bet priecājos, ka pārdomāju.
Deviņus gadus es pavadīju internātskolā un vecākus redzēju reti. Tā es iemācījos pats tikt galā ar savām problēmām un protu sevi aizstāvēt.
Jaunībā, kad man naudas nebija nemaz, es pa drusciņai atliku, teiksim – divas nedēļas, bet pēc tam notriecu visu vienā dienā izbaudot to.
Es vienkārši esmu muzikāla prostitūta, mani dārgie.
Ļaudis nemitīgi iemīlas un šķiras — šis process ir bezgalīgs, bet es par to saceru dziesmas.
Dziesmas ir kā jaunas kleitas vai krekli – tu tos kādu laiku nēsā, bet pēc tam atbrīvojies no tām.
Rods Stjuarts, Eltons Džons un es – mēs grasījāmies izveidot grupu un dot tai nosaukumu „Mati, Deguns un Zobi” par godu katram no mums. Tomēr tas tā arī netika realizēts, tāpēc ka mēs nespējām vienoties par vārdu kārtību nosaukumā. Es, protams, uzskatu, ka „Zobi” bija jāliek pirmie.
Ja man ir lemts rīt mirt, es neko nenožēlošu. Es patiešām izdarīju visu, ko spēju.
Es dzīvoju rītdienas vārdā. Pie velna šodienu.
Man patīk mana aizsmakusī balss — tas viss smēķēšanas dēļ, tāpēc es arī pīpēju — lai mana balss būtu aizsmakusi.
Man pats sarežģītākais — izdomāt tērpu nākamajam koncertam, jo man viss jau kādreiz ir bijis mugurā.
Uz skatuves es esmu ekstraverts, toties dzīvē — tas ir pavisam cits stāsts.
Man nepatīk mani zobi — tie rēgojas ārā no mutes. Esmu nodomājis to labot, tikai nekādi neatliek laika. Bet citādi – es esmu ideāls.
Es nevis sniedzu koncertus, bet rīkoju modes skates.
Jo vairāk man problēmu, jo labākas ir manas dziesmas.
Mana mīlestība ir bīstama. Un kuram gan vajadzīga bīstama mīlestība? Padomājiet tik – ja es uzrakstītu dziesmu: „Mana mīlestība nav bīstama”. To nemūžam neviens nenopirktu.
Es pārāk ātri mēdzu iemīlēties, un rezultātā man vienmēr ir sāpīgi.
Tev var būt viss, taču tik un tā tu vari būt vientuļš. Un tas ir pats skumjākais vientulības paveids.
Gūstot panākumus, es ieguvu miljoniem pielūdzēju un sterliņu mārciņu, taču tieši panākumi man atņēma vienīgo, kad nepieciešams ikvienam no mums, — ilgstošas attiecības.
Nav manos spēkos apturēt spara ratu un veltīt sevi attiecībām, zobratiem ir jāgriežas — tāpēc ir sarežģīti dzīvot kopā ar mani un būt laimīgam.
Mīlestība ir krievu rulete. Neviens nemīl mani tādu, kāds esmu īstenībā, visi mīl manu popularitāti un slavu.
Es nevaru mīlēt vīrieti tāpat, kā sievieti.
Man nav īstu draugu. Man šķiet – kad ļauju cilvēkiem tuvoties, viņi mani sagrauj.
Esmu sapelnījis daudz naudas, un varētu dzīvot cepuri kuldams līdz pat nāves stundai, bet man vajag ar kaut ko nodarboties. Manī ir daudz enerģijas, un tā laužas uz āru. Es nespēju bezrūpīgi dienu pavadīt, valstoties pa gultu.
Kad tu esi uzkāpis virsotnē, pēc tam vienīgais ceļš — lejup, un tas ir pats sarežģītākais.
Man pilnīgi pietiek ar trim četrām stundām miega. Es uzlādēju baterijas un atkal gatavs kaujai.
Laimi par naudu nenopirksi. Bet nauda var palīdzēt pie laimes tikt.
Es gribētu dzīvot viktoriāņu laikmetā un lai ap mani valdītu izsmalcināts haoss.
Kad es skatījos Holivudas filmas, kur darbība norisinās greznās villās, man ienāca prātā, ka es arī tādu gribu. Tagad man tāda ir, bet man svarīgāk bija sapelnīt naudu tai nolāpītajai mājai, nekā ievākties tajā. Acīmredzot es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem svarīgāka ir mērķa sasniegšanas process, nekā pats mērķis. Kad kārotais iegūts, interese zūd.
Protams, manā testamentā ir minēti gan mani vecāki, gan suņi, tomēr lielākā mantojuma daļa pienāksies Mērijai Ostinai (F.M. mūža sieviete – red.).
Laikmetīgā māksla ir kā sieviete, jūs nespēsiet gūt baudu, ja nebūsiet pacenties viņu saprast.
Es negrasos mainīt pasauli. Man pats svarīgākais — laime: būt laimīgam un gūt baudu no dzīves. Es uz pilnu klapi gribu priecāties par dzīvi visu to laiku, cik nu man vēl atlicis.
Ko es darīšu pēc divdesmit gadiem? Protams, es būšu miris!
Jo vairāk, jo labāk, un tas attiecas uz visu.
Es tikpat kā nelasu grāmatas — man tā šķiet laika izniekošana. Es zinu, ka kāds nogalinās mani par šiem vārdiem.
Žurnālisti vienmēr melš, ka es esot nevaldāms un mežonīgs, turpretī pārējie Queen dalībnieki — klusi kā pelītes un rāmi kā jēriņi. Tomēr tā nav taisnība. Es jums tādas lietas varētu izstāstīt!
Pēc koncerta pie izejas mūs gaida četri melni limuzīni, katrs no mums iesēžas savā un brauc, kur nu kurš.
Prese mani ienīst, un es atbildu ar to pašu.
Es gribu, lai avīzes par mani nekad nerakstītu: „O, viņš ir patiešām brīnišķīgs cilvēks”, — jo manai dvēselei ir divas sejas – labā un ļaunā.
Es mainos katru dienu kā hameleons. Es negribu būt vienmēr vienāds.
Reizēm man nākas pašam gatavot sev tēju, un tas ir ellīgi smags darbs.
Pēc nāves es negribu nonākt paradīzē: ellē ir daudz labāk. Padomājiet tik, cik interesantu ļaužu varēsiet tur satikt, un arī jums gribēsies tur būt.
Es nedomāju par to, vai mani kāds atcerēsies tad, kad būšu miris. Tā vairs nav mana darīšana. Es taču būšu miris, pie velna – kāda starpība!
Man nav ne mazākās vēlēšanās novilkt līdz septiņdesmit gadiem. Tas ir tik garlaicīgi.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: Esquire